24.7 °C, 4.7 m/s, 49.2 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāSapņo par vīna vakariem ar pieckāršu maltīti, bet strādā ēdnīcā
Sapņo par vīna vakariem ar pieckāršu maltīti, bet strādā ēdnīcā
03/04/2010

«Vēl pagājušā gada sākumā šaubījos, vai braukt prom vai sākt kaut ko tepat. Ar kompanjonu parēķinājām – uzsākot savu biznesu, bagāti nebūsim, bet izdzīvot un šad tad pat atļauties ko lielāku varēsim, tāpēc nolēmām riskēt,» atklāts ir šefpavārs un Pavāru kluba valdes loceklis Andris Rūmītis, dobelnieks, kurš dzīvo Rīgā, bet nejaušības pēc nonācis Jelgavā un atvēris te kafejnīcu un ēdnīcu «Hercogs».

Ilze Knusle-Jankevica

«Vēl pagājušā gada sākumā šaubījos, vai braukt prom vai
sākt kaut ko tepat. Ar kompanjonu parēķinājām – uzsākot savu
biznesu, bagāti nebūsim, bet izdzīvot un šad tad pat atļauties ko
lielāku varēsim, tāpēc nolēmām riskēt,» atklāts ir šefpavārs un
Pavāru kluba valdes loceklis Andris Rūmītis, dobelnieks, kurš dzīvo
Rīgā, bet nejaušības pēc nonācis Jelgavā un atvēris te kafejnīcu un
ēdnīcu «Hercogs».

Pavāram ir trīs karjeras iespējas – kļūt par šefpavāru, caur
starptautiskiem konkursiem izlauzt sev ceļu ārzemēs vai, kā šajā
gadījumā, sākt uzņēmējdarbību. Tieši šis ceļš A.Rūmītim šķitis
visloģiskākais, jo par pavāru nostrādāti 13 gadi, septiņi no tiem –
šefpavāra amatā, tāpat plūkti lauri dažādos starptautiskos pavāru
konkursos un pāris mēnešu nostrādāts amerikāņu restorānā Itālijā,
bet pirms diviem gadiem viņš pat stažējies vienā no pasaules
labākajiem restorāniem – «Michelin» Francijā.

Tiesa, lai kaut ko sasniegtu, nācies upurēt ļoti daudz laika un
privāto dzīvi. «Tos gadus, kad strādāju par šefpavāru, sieva mani
praktiski neredzēja, tomēr viņa spēja pieņemt situāciju,» tā
šefpavārs. Nu viņa ģimenē aug astoņus mēnešus vecs dēlēns.

Jelgavā – mazāk risku

Mūsu pilsētā dobelnieks nonācis nejauši. «Kad bijām izlēmuši
uzsākt biznesu, apmēram pusgadu meklēju Rīgā piemērotas telpas,
taču nesekmīgi. Bet vienu dienu man piezvanīja paziņas, sak,
Jelgavā ir tāda vieta,» stāsta uzņēmējs. Piekrituši, jo Jelgavā
tomēr ir mazāk risku nekā, piemēram, Vecrīgā. Pirmkārt, te ir
mazāka naudas gradācija un mazākas likmes, arī īres, personāla un
citas izmaksas zemākas. Vēl Jelgavā var ātrāk tikt pamanīts, jo
pilsēta mazāka, bet tajā pašā laikā ne maza. Turklāt pašas telpas
atrodas stratēģiski labā pilsētas vietā, kas ļauj īstenot biznesa
koncepciju – ekonomiskā situācija valstī diktē to, ka populāras
kļūst ēdnīcas, bet vienlaikus uzņēmumam ir arī kafejnīca, kurā var
pasūtīt ko šikāku un īpašāku.

Lai gan ēdināšanas uzņēmums Jelgavā darbojas vien četrus
mēnešus, A.Rūmītis jau ir pamanījis, ka depresīvais noskaņojums
lielā mērā ir tikai masu mediju kultivēts. Cilvēki nemaz neesot tik
drūmi un pesimistiski noskaņoti un joprojām izvēlas ēst ārpus
mājām. «Šobrīd mums dienā ēdnīcu apmeklē vairāk nekā 200 cilvēku,
un domāju – tas ir pietiekami labs apliecinājums, ka jelgavniekiem
ir vajadzīgs tas, ko mēs darām,» piebilst šefpavārs.

Pirmie zemūdens akmeņi

Šis ir A.Rūmīša pirmais uzņēmums, tāpēc arī ikdienā viņam ir
daudz interesanta un jauna. Nācies saskarties arī ar pirmajām
grūtībām. «Viens no biznesa šķēršļiem ir tas, ka neesam vieni savā
ēkā – pamēģiniet piecstāvu mājā paremontēt dzīvokli! Ja kaut kas
notiek, piemēram, nav ūdens vai aizdambējas kanalizācija, pie visa
esam vainīgi mēs, bet, kad samaksājam, lai iztīra sniegu, to jau
nepamana. Tāpat bija izcēlies strīds ar mājas iedzīvotājiem par to,
vai mēs vispār šajās telpās drīkstējām ierīkot ēdināšanas uzņēmumu,
bet noskaidroju, ka drīkstējām, jo telpām ir tirdzniecības kods,»
neslēpj uzņēmējs un uzsver – iedzīvotājiem jāsaprot, ka par māju
jārūpējas visiem kopā un nevar to uzvelt tikai uzņēmēja pleciem.
«Tas, ka mājā ir uzņēmums, vairos arī viņu labklājību – ja ne tiešā
veidā, tad varbūt viņu bērniem un bērnu bērniem, varbūt kāds paziņa
vai draugs tiks pie darba,» tā A.Rūmītis. Viņa uzņēmums nodarbina
desmit cilvēkus, un jau ir nācies saskarties ar kadru mainību.
Viņaprāt, tā ir normāla parādība, tikai tagad, krīzes apstākļos,
var izvēlēties no desmit kandidātiem, kamēr labajos laikos bija
jāizvēlas varbūt viens no diviem.

Tāpat ir grūti saprast, kur, kad un pie kā, kādās iestādēs un
institūcijās vērsties, turklāt to sarežģī fakts, ka neviens no
abiem uzņēmējiem nav jelgavnieks. Tā kā uzņēmums vasarā plāno būvēt
terasi, nācies saskarties arī ar mūsu valsts birokrātisko
aparātu.

Jelgavā brends ir «Silva»

A.Rūmītis atzīst, ka tomēr pats grūtākais ir būt pamanītam, vēl
jo vairāk tāpēc, ka katrā pilsētā ir iecienītākā kafejnīca.
«Jelgavā brends ir «Silva», un paies kādi pāris gadi, līdz stabili
varēsim iekarot sabiedrības uzticību,» norāda uzņēmējs. Lai
veicinātu atpazīstamību, viņš uzņēmuma iekšienē maksimāli cenšas
izvairīties no negatīvām lietām, jo īpaši tāpēc, ka ir pārliecināts
– enerģija, ar kādu pavārs gatavo, pāriet uz ēdienu, bet pēc tam uz
klientu. Tas ir apburtais loks. «Ja iedosim klientam vienu slikti
izceptu karbonādi, par to zinās visi, bet ja simts labas – par to
zinās tikai neliela daļa. Tāpēc arī saviem darbiniekiem esmu
pateicis, ka haltūras nepieļaušu,» stāsta šefpavārs. Tik jaunam
uzņēmumam tas ir divtik svarīgi, jo sava vieta zem saules vēl
jāizcīna.

A.Rūmītis no konkurences nebaidās un uzskata, ka veselīga
konkurence ir stimuls attīstībai. «Varbūt ar laiku «Hercogs»
pārtaps par Vislatvijas brendu un katrā lielākajā pilsētā būs pa
kafejnīcai,» nebaidās pasapņot
uzņēmējs.    

Šauj visos virzienos

Lai gan pats A.Rūmītis pavāra profesiju uzskata par radošu,
vadot uzņēmumu un strādājot uz kvantitāti, iekšējo diskomfortu viņš
neizjūt. «Uzskatu, ka katram ir jādara tas, kas viņam padodas.
Tāpēc arī mums ar kompanjonu ir sadalīti pienākumi. Es atbildu par
ēdiena kvalitāti, personālu un apmeklētāju piesaisti, bet viņš –
par finanšu jautājumiem,» stāsta šefpavārs.

Viens no veidiem, kā piesaistīt klientus, ir dažādu pasākumu
rīkošana. «Hercogā» ir bijuši gan galda spēļu mači, gan
improvizācijas teātra izrādes, gan dzejas vakari un bērnu rīti.
Pats uzņēmējs šo aktīvo rosīšanos sauc par šaušanu visos virzienos.
«Mums ir lielas telpas, kuras maksimāli jānoslogo. Ja viesnīcā nav
nekā dārgāka par tukšu numuru, tad arī mums ir līdzīgi – es labāk
pa vakaru ēdnīcā nopelnu piecus latus nekā nenopelnu neko,» tā
A.Rūmītis, piebilstot, ka labāk izmēģinās kaut desmit lietas, nevis
sēdēs un gaudīsies.

Akcentē vietējos produktus

Viens no virzieniem, kurā tēmē «Hercogs», ir veselīgas pārtikas,
kas gatavota no vietējiem produktiem, popularizēšana. Lai gan arī
ikdienas ēdienkartē maksimāli viss tiek gatavots no dabīgiem
produktiem un 70 – 80 procentos gadījumu var iztikt bez ķīmijām,
nesen radusies ideja «Hercogā» sarīkot zemnieku un amatnieku
tirdziņu. «Ir doma katra mēneša otrajā svētdienā mūsu telpās
piedāvāt jelgavniekiem iespēju iegādāties zemnieku un amatnieku
produkciju, bet, lai to visu padarītu baudāmāku, mēs paši no šiem
dabīgajiem produktiem gatavosim visādus gardumus, ko būs iespējams
bez maksas nogaršot,» stāsta A.Rūmītis, norādot, ka akcijas mērķis
ir panākt, lai cilvēki saprot, ko viņi ēd. Pirmais šāds tirdziņš
notiks jau 11. aprīlī.

Izstādes paglābj no rutīnas

Nesen A.Rūmītis atgriezās no Sanktpēterburgas, kur piedalījās
starptautisku pavāru sacensību «Baltijas kulinārijas zvaigzne»
žūrijā un vērtēja jaunos talantus. Jāpiebilst, ka vēl pirms gadiem
diviem viņš pats bija viens no konkursantiem. «Pats gan sevi šajā
jomā uzskatu vēl par praktikantu, tomēr vērtēt ir daudz vieglāk
nekā pašam startēt konkursā,» teic šefpavārs, norādot, ka
līdzdalība izstādēs pasargā no rutīnas, turklāt tā ir lieliska
pieredze, kā arī aizgūta daža laba ideja.

Tiesa, A.Rūmītis cer vēl kādreiz piedalīties kādā konkursā un
vislielākais izaicinājums viņam būtu starptautisks konkurss par
latviešu nacionālo virtuvi. «Tas būtu ļoti interesanti un arī
sarežģīti, jo te nederētu siļķe un rūgušpiens. Jāņem vērā tas, ka
žūrijas locekļi daudzus produktus, ko mēs lietojam, nepazīst, bet
tomēr jāizdomā veids, kā prezentēt mūsu kultūru.»

Šobrīd pietiek ar «Vou!»

Uzņēmēju mērķis ir divu gadu laikā panākt tik lielu attīstību,
lai sāktu atpelnīties uzņēmuma izveidē investētie līdzekļi. Lai gan
tālākā nākotnē A.Rūmītis kafejnīcu redz kā diezgan ekskluzīvu
vietu, kurā rīko slēgtos vīna vakarus ar pieckāršu maltīti, no
ēdnīcas nav plānots atteikties: silta un garšīga maltīte par
pieņemamu cenu – tā ir lieta, kas būs pieprasīta visos laikos.

Tomēr arī pagaidām A.Rūmītim ik pa laikam gadās atsvaidzināt
savas pavārprasmes un pagatavot ko neikdienišķu kafejnīcas
apmeklētājiem. Arvien lielākā cieņā ir steiki, un reizēm tos pasūta
pat desmit cilvēku kompānijas.

Lai gan mērķi ir tālejoši, priekšā vēl daudz darba, tāpēc šobrīd
jaunajam uzņēmējam pietiek ar to, ja klients, ienākot pa durvīm,
nosaka: «Vou!»