Pilsētā

«Kā tad var justies šādā vecumā? Mazliet kājas vairs neklausa un sliktāk redzu, taču nesūdzos. Parasti saku: neesmu slima, bet gan veca. Svarīgi ir nedzert daudz zāles, labi izgulēties un domāt labas domas. Tad viss būs labi,» atzīst jelgavniece Marija Petkevičiene, kura 5. novembrī nosvinējusi 100. dzimšanas dienu.

Lielie svētki radu saimē jau atzīmēti sestdien, bet šodien
cienījamā jubilejā M.Petkevičieni sveica Jelgavas domes
priekšsēdētāja vietnieks Aigars Rublis. Viņš simtgadniecei dāvināja
Jelgavas pašvaldības īpašo Atzinības rakstu, ziedus un arī 100 latu
stipendiju veselības uzlabošanai. A.Rublis jubilārei vēlēja stipru
veselību, jo tā ir vissvarīgākā.

Marijas kundze dzimusi un ilgus gadus nodzīvojusi Lietuvā,
netālu no Viļņas, bet 1971. gadā pēc dēla Vlada ierosinājuma
pārcēlusies dzīvot uz Jelgavu. Dēls ieguvis darbu Jelgavas Piena
kombinātā, kur viņš remontēja kombināta iekārtas. Šobrīd kundze arī
dzīvo pie dēla Vlada un vedeklas Vijas. «Dēls, vedekla un mazdēli
man ļoti labi. Tā ir mana laime. Viņi tik ļoti par mani rūpējas, ka
vārdos to nevaru izsacīt. Esmu viņiem par to pateicīga,» atzīst
jubilāre. Pati jubilāre, taujāta par ilgdzīvošanas noslēpumu, saka:
«Nezinu, kā man izdevies tik ilgi nodzīvot. Kad sēžu, jūtos kā
cilvēks, bet, kad pastaigāju, tomēr visas maliņas sāp.»
Simtgadnieces dēls Vlads Petkēvičs gan piebilst, ka ilgdzīvošana,
šķiet, radu rakstos ierakstīta. «Mammai visu laiku balti skauda, ka
vectēvs nodzīvoja līdz 102 gadiem. Nu viņai pašai jau 100 gadi!» tā
Vlads, piebilstot, ka noteikti tik ilgi nodzīvot mamma varējusi arī
tālab, ka nav bijusi draugos ar «izlaidīgo dzīvi», visu mūžu
strādājusi no agra rīta līdz vakaram un vēl pārdzīvojusi karus.
«Mamma ir godīga, strādīga. Viņai nepatīk ar cilvēkiem kašķēties,
to arī es esmu no viņas mantojis,» tā dēls. «Mammiņa piekopj
veselīgu dzīvesveidu. Viņa cenšas nedzert zāles, bet gan domāt
labas domas,» tā vedekla Vija, piebilstot, ka no jubilāres noteikti
var mācīties arī stingrību. Viņa arī varētu būt paraugs, kā no
grūta brīža piecelties un dzīvot tālāk. «Marija salauza gūžas
kaulu, gāja grūti, no tā laika viņa arī mazāk staigā, šobrīd –
gandrīz vispār nemaz. Taču viņa kļuva par lielu rokdarbnieci, šuva
apģērbu mums, manām māsām, pati sev adīja, tamborēja,» stāsta
Vija.

Tiesa, šobrīd gan jubilāre lielāko dienas daļu pavada, sēžot uz
gultas klusumā, jo sāp rokas, staigā vairs tikai mazliet, arī redze
vairs nav tik laba, lai nodarbotos ar rokdarbiem. «Tiesa, atmiņa
gan viņai gana laba. Nereti pārcilā savas jaunības laika
fotogrāfijas, mazdēlam stāsta par aizgājušiem laikiem. Šobrīd viņai
vairāk gribas klusumu un mieru. Taču visus jaunumus par Jelgavā un
Latvijā notiekošo viņai nāk izstāstīt draudzene kaimiņiene Kazākas
kundze,» piebilst Vija. Jubilāre gan piebilst, ka mazdēls
piedāvājis televizoru, taču viņa no tā atteikusies, jo, viņasprāt,
būs apgrūtinoši to izslēgt un ieslēgt.

Marijai ir divi bērni – dēls Vlads, pie kura jubilāre šobrīd
dzīvo, un meita Broņislava, kas dzīvo Viļņā, bet gadā reizi
noteikti ierodas ciemos Jelgavā.

Foto: Ivars Veiliņš