27 °C, 1.6 m/s, 77.7 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētā«Simtlatnieki» nākotni neprognozē cerīgu
«Simtlatnieki» nākotni neprognozē cerīgu
07/06/2010

100 latu stipendiju bezdarbniekiem Jelgavā saņem visdažādākā vecuma un kvalifikācijas cilvēki, no kuriem lielākā daļa nedomā, ka pēc stipendijas beigām būs iespēja iegūt darbu.

Elīna Biseniece

100 latu stipendiju bezdarbniekiem Jelgavā saņem
visdažādākā vecuma un kvalifikācijas cilvēki, no kuriem lielākā
daļa nedomā, ka pēc stipendijas beigām būs iespēja iegūt darbu.

Pilnīgi visi aptaujātie atzīst, ka ilgi gaidījuši rindā, lai
iegūtu šo stipendiju – pāris cilvēkiem tie ir trīs mēneši, tomēr
visbiežāk nācies gaidīt pat pusgadu.

«Pieteicāmies janvārī, darbu uzsākām tikai pirms divām nedēļām,»
stāsta vienā darba grupā strādājošās Gaļina Ņikolajeva un Gaļina
Dikute. Darbs notiek no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā, un
stipendiāti atzīst, ka neko nedarīt nav iespējams, jo katru dienu
notiek pārbaudes par to, kas paveikts noteiktajā laika posmā. «Ir
jau dzirdēti visādi stāsti, piemēram, kamēr citi strādā, viens sēž
un lasa grāmatas,» stāsta viena no stipendiātēm Ieva Ārupe, kas
pati gan nav manījusi nevienu slinkotāju starp bezdarbniekiem,
kuriem ir iespēja strādāt par 100 latu stipendiju. «Šī man ar
kolēģi ir pirmā diena, kad uzdoti krāsošanas darbi, iepriekš
uzkopām ielas, strādājām Raiņa parkā,» stāsta I. Ārupe. Sieviete no
sava darba nekaunas, jo nauda tomēr tiekot nopelnīta un prieks par
to, ka Jelgava paliekot tīrāka. «Lai arī es iepriekš strādāju
darbā, kas skaitās diezgan prestižs – grāmatvedes palīgs –, redzat,
tagad krāsoju solus, tomēr skatos uz visu pozitīvi, jo ticu, ka
visu mūžu jau tā nebūs,» tā I. Ārupe, kas savu darbu zaudējusi, jo
aizgājusi dekrētā. Pārējiem aptaujātajiem 100 latu stipendiātiem ir
vienāds stāsts – darbs zaudēts štatu samazināšanas dēļ, lai arī
darāmie darbi ir bijuši ļoti dažādi – virpotājs, konditors; divas
sievietes pirms tam bijušas sētnieces.

 Viena no iepriekšminētajām sievietēm, Gaļina Ņikolajeva,
uzskata – lai arī atalgojums iepriekšējā darbā nav bijis īpaši
lielāks, pašlaik izdzīvot no mēneša līdz mēnesim ir īpaši grūti.
 «Mēs iztikt nevaram, jo, piemēram, ziemas mēnešos par siltumu
vien aiziet šeit nopelnītie 100 lati,» tā G.Ņikolajeva, kas dzīvo
privātmājā ar vīru un četriem bērniem, no kuriem tikai viens jau
nodibinājis savu ģimeni un vairs nav jāuztur. «Kad ir nauda, ejam
uz veikalu, nopērkam gaļu, kaulus no ražotājiem, kartupeļus un tā
mēnesi dzīvojam,» stāsta sieviete un atzīst, ka lielu atspaidu dod
tas, ka bērni paši piepelnās dažādos darbos, jo arī vīrs pagaidām
nekur nestrādā.

Arī citi «simtlatnieki» atzīst, ka atbalsts no citiem ģimenes
locekļiem ir nepieciešams, jo ar simts latiem mēnesī nepietiek –
palīdz ne tikai bērni, bet arī vecāki, vecvecāki, brāļi un māsas.
«Mūsu ģimenē vēl pelna māte, vecmāmiņai ir pensija, tomēr galus
savilkt tik un tā ir grūti,» atzīst iepriekš par konditoru
strādājošais Ēriks Bergfelds. Visvairāk ģimene taupot uz pārtiku un
drēbēm. «Galvenokārt gan uz pārtiku,» saka Ēriks, papildinot, ka
biežāk kā citus gadus, uzmanība tiek pievērsta akcijas precēm,
cenai, tomēr pat ar šādu metodi dienā pārtikai vien tiek iztērēti
10-15 lati. Lielu uzmanību akcijas precēm pievērš arī Gaļina
Dikute, kas dzīvo kopā ar vīru: «Pārtiku es pērku tikai to, kas ir
nocenota, nemaz uz citu neskatos; man pat nav noteiktu produktu, ko
ar vīru patērēju vairāk, šādu prieku nevaru atļauties,» nopūšas
Gaļina. Savukārt I. Ārupe stāsta, ka situācija nav tik bezcerīga,
tikai retāk sanāk pirkt drēbes un meklēt lētāku kosmētiku kā
agrāk.

Arī bijušās grāmatvedes palīdzes attieksme pret nākotni atšķiras
no pārējo aptaujāto viedokļiem. «Jau tagad aktīvi esmu
iesaistījusies darba meklēšanā, pieteicos arī lietvedības kursos,
lai tad, kad šis darbs beigtos, būtu apguvusi arī kādas prasmes,
kas noderēs manā profesijā,» saka I. Ārupe un cer, ka ieguldītās
pūles attaisnosies. Darbu jau meklē arī bijušais virpotājs Jānis
Solovjovs, tomēr prognozes nav tik pozitīvas: «Jelgavā jau nevienam
virpotājus nevajag.» Līdzīgi domā arī Ē. Bergfelds: «Rīgā,
piemēram, darbu būtu atrast daudz vieglāk kā šeit, bet tas,
protams, atkarīgs arī no paša cilvēka un viņa centības.» Pats gan
darbu pagaidām vēl nemeklē, kad beigsies stipendija, tad arī
skatīsies, ko darīt tālāk.

Pavisam pesimistiski ir noskaņoti vecāka gadagājuma cilvēki.
«Man ir 48 gadi, neviens man darbu nedod, jo esmu par vecu.
Turklāt, kāda gan Latvijā ir darba meklēšana, ja pat jauniem
cilvēkiem tikpat kā nav izredžu strādāt?» uzskata Naģežda Zujeva,
kura jau vairākus gadus ir bezdarbniece, un kļuvusi par
«simtlatnieku» pirms diviem mēnešiem. «Nebūs labāk ne pēc pusgada,
ne gada, jo ne valdība par mums rūpējas, ne tik vienkārši ir izkļūt
no pašreizējās ekonomiskās situācijas valstī » tā G. Dikute.

Foto: Ivars Veiliņš