100 latu stipendiju bezdarbniekiem Jelgavā saņem visdažādākā vecuma un kvalifikācijas cilvēki, no kuriem lielākā daļa nedomā, ka pēc stipendijas beigām būs iespēja iegūt darbu.
Elīna Biseniece
Pilnīgi visi aptaujātie atzīst, ka ilgi gaidījuši rindā, lai iegūtu šo stipendiju – pāris cilvēkiem tie ir trīs mēneši, tomēr visbiežāk nācies gaidīt pat pusgadu.
«Pieteicāmies janvārī, darbu uzsākām tikai pirms divām nedēļām,» stāsta vienā darba grupā strādājošās Gaļina Ņikolajeva un Gaļina Dikute. Darbs notiek no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā, un stipendiāti atzīst, ka neko nedarīt nav iespējams, jo katru dienu notiek pārbaudes par to, kas paveikts noteiktajā laika posmā. «Ir jau dzirdēti visādi stāsti, piemēram, kamēr citi strādā, viens sēž un lasa grāmatas,» stāsta viena no stipendiātēm Ieva Ārupe, kas pati gan nav manījusi nevienu slinkotāju starp bezdarbniekiem, kuriem ir iespēja strādāt par 100 latu stipendiju. «Šī man ar kolēģi ir pirmā diena, kad uzdoti krāsošanas darbi, iepriekš uzkopām ielas, strādājām Raiņa parkā,» stāsta I. Ārupe. Sieviete no sava darba nekaunas, jo nauda tomēr tiekot nopelnīta un prieks par to, ka Jelgava paliekot tīrāka. «Lai arī es iepriekš strādāju darbā, kas skaitās diezgan prestižs – grāmatvedes palīgs –, redzat, tagad krāsoju solus, tomēr skatos uz visu pozitīvi, jo ticu, ka visu mūžu jau tā nebūs,» tā I. Ārupe, kas savu darbu zaudējusi, jo aizgājusi dekrētā. Pārējiem aptaujātajiem 100 latu stipendiātiem ir vienāds stāsts – darbs zaudēts štatu samazināšanas dēļ, lai arī darāmie darbi ir bijuši ļoti dažādi – virpotājs, konditors; divas sievietes pirms tam bijušas sētnieces.
Viena no iepriekšminētajām sievietēm, Gaļina Ņikolajeva, uzskata – lai arī atalgojums iepriekšējā darbā nav bijis īpaši lielāks, pašlaik izdzīvot no mēneša līdz mēnesim ir īpaši grūti. «Mēs iztikt nevaram, jo, piemēram, ziemas mēnešos par siltumu vien aiziet šeit nopelnītie 100 lati,» tā G.Ņikolajeva, kas dzīvo privātmājā ar vīru un četriem bērniem, no kuriem tikai viens jau nodibinājis savu ģimeni un vairs nav jāuztur. «Kad ir nauda, ejam uz veikalu, nopērkam gaļu, kaulus no ražotājiem, kartupeļus un tā mēnesi dzīvojam,» stāsta sieviete un atzīst, ka lielu atspaidu dod tas, ka bērni paši piepelnās dažādos darbos, jo arī vīrs pagaidām nekur nestrādā.
Arī citi «simtlatnieki» atzīst, ka atbalsts no citiem ģimenes locekļiem ir nepieciešams, jo ar simts latiem mēnesī nepietiek – palīdz ne tikai bērni, bet arī vecāki, vecvecāki, brāļi un māsas. «Mūsu ģimenē vēl pelna māte, vecmāmiņai ir pensija, tomēr galus savilkt tik un tā ir grūti,» atzīst iepriekš par konditoru strādājošais Ēriks Bergfelds. Visvairāk ģimene taupot uz pārtiku un drēbēm. «Galvenokārt gan uz pārtiku,» saka Ēriks, papildinot, ka biežāk kā citus gadus, uzmanība tiek pievērsta akcijas precēm, cenai, tomēr pat ar šādu metodi dienā pārtikai vien tiek iztērēti 10-15 lati. Lielu uzmanību akcijas precēm pievērš arī Gaļina Dikute, kas dzīvo kopā ar vīru: «Pārtiku es pērku tikai to, kas ir nocenota, nemaz uz citu neskatos; man pat nav noteiktu produktu, ko ar vīru patērēju vairāk, šādu prieku nevaru atļauties,» nopūšas Gaļina. Savukārt I. Ārupe stāsta, ka situācija nav tik bezcerīga, tikai retāk sanāk pirkt drēbes un meklēt lētāku kosmētiku kā agrāk.
Arī bijušās grāmatvedes palīdzes attieksme pret nākotni atšķiras no pārējo aptaujāto viedokļiem. «Jau tagad aktīvi esmu iesaistījusies darba meklēšanā, pieteicos arī lietvedības kursos, lai tad, kad šis darbs beigtos, būtu apguvusi arī kādas prasmes, kas noderēs manā profesijā,» saka I. Ārupe un cer, ka ieguldītās pūles attaisnosies. Darbu jau meklē arī bijušais virpotājs Jānis Solovjovs, tomēr prognozes nav tik pozitīvas: «Jelgavā jau nevienam virpotājus nevajag.» Līdzīgi domā arī Ē. Bergfelds: «Rīgā, piemēram, darbu būtu atrast daudz vieglāk kā šeit, bet tas, protams, atkarīgs arī no paša cilvēka un viņa centības.» Pats gan darbu pagaidām vēl nemeklē, kad beigsies stipendija, tad arī skatīsies, ko darīt tālāk.
Pavisam pesimistiski ir noskaņoti vecāka gadagājuma cilvēki. «Man ir 48 gadi, neviens man darbu nedod, jo esmu par vecu. Turklāt, kāda gan Latvijā ir darba meklēšana, ja pat jauniem cilvēkiem tikpat kā nav izredžu strādāt?» uzskata Naģežda Zujeva, kura jau vairākus gadus ir bezdarbniece, un kļuvusi par «simtlatnieku» pirms diviem mēnešiem. «Nebūs labāk ne pēc pusgada, ne gada, jo ne valdība par mums rūpējas, ne tik vienkārši ir izkļūt no pašreizējās ekonomiskās situācijas valstī » tā G. Dikute.
Foto: Ivars Veiliņš
19 °C,
2.4 m/s,
94.3 % 
19 °C,
2.4 m/s,
94.3 %