24.7 °C, 1.7 m/s, 46.9 %

Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvs

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsSportsSkola dibināta, bet pirmā laiva vēl top
Skola dibināta, bet pirmā laiva vēl top
30/07/2010

Pirms diviem gadiem augustā Jelgavā tika dibināta Baltijas Jauno mūziķu skola, kas veiksmīgi darbojas arī šodien. Nu pamati ielikti jaunai skolai, proti, Baltijas Burāšanas skolai. Tiesa, tā savus apgriezienus neuzņems tik drīz, jo šobrīd vēl tiek «lipināta» pirmā burāšanas laiva. To ūdeņos palaist plānots vēl šosezon, bet nākamgad interesenti varētu sākt mācīties burāt.

Ritma Gaidamoviča

Pirms diviem gadiem augustā Jelgavā tika dibināta Baltijas
Jauno mūziķu skola, kas veiksmīgi darbojas arī šodien. Nu pamati
ielikti jaunai skolai, proti, Baltijas Burāšanas skolai. Tiesa, tā
savus apgriezienus neuzņems tik drīz, jo šobrīd vēl tiek «lipināta»
pirmā burāšanas laiva. To ūdeņos palaist plānots vēl šosezon, bet
nākamgad interesenti varētu sākt mācīties burāt.

Doma par Baltijas Burāšanas skolu radusies Jelgavas 1. ģimnāzijas
absolventam Ņikitam Lakstīgalam, kurš ap sevi sapulcinājis vairākus
ekspertus, burāšanas trenerus, un tieši viņi ziemā nodibinājuši
biedrību «Baltijas Burāšanas skola». Par šādu soli izšķirties
likusi pašu interese par šo sporta veidu, kaimiņvalsts Lietuvas
veiksmīgā pieredze, kur burāšana attīstījusies augstā līmenī, un
vēlme šo nedaudz piemirsto sportu atdzīvināt arī Jelgavā. «Lietuvā
burāt sāk jau no piecu sešu gadu vecuma. Tur tik, kur skaties,
ūdeņi pilni ar buru laivām, bet mums tās nereti ar uguni jāmeklē,»
stāsta Ņikita. Tiesa, te gan kāds varētu iebilst – Jahtklubā,
Lielupes krastā, taču daudz laivu novietotas, bet izrādās, ka tās
nebūt nav domātas sportam. Tās vairāk ir laivas smukumam, ar kurām
tiek izbraukts pāris reižu sezonā, vai nu pavizinoties pašiem, vai
par maksu izvizinot citus.

Laivas pārvestas no Engures
Lai gan burāšana ir piederīga vasarai, biedrība dibināta jau ziemā
ar mērķi piedalīties projektos, lai iegūtu Eiropas fondu
finansējumu. Tiesa, uzrakstīti vairāki projekti par nometnēm,
semināriem, apmācību, taču diemžēl līdz šim visi pūliņi
izrādījušies nesekmīgi. Projektu izskatītāji devuši savu spriedumu
– skola nebūs dzīvotspējīga, jo tas tomēr ir sezonas sports. Taču,
neskatoties uz to, entuziasti rokas nenolaiž, jo viņi savu mērķi
grib sasniegt un mācīt burāt arī pārējiem. «Šobrīd viss balstās uz
mūsu entuziasmu, tieši tāpēc par saviem līdzekļiem esmu iegādājies
divas PSRS laikā būvētas laivas un tagad vienu no tām atjaunoju.
Jauna laiva maksā vairākus tūkstošus, un tas iesākumam nav pa
kabatai, tāpēc tāpat kā pārējie iesācēji meklējam vecās laivas, kas
pamestas mētājas pa dažādiem jaht­klubiem. Būtu priecīgi, ja šīs
divas nāktu no Jelgavas, taču mūsu mikroklases laivas, kurās var
sēdēt divi trīs cilvēki, atvestas no Engures, un šobrīd viena jau
ir nonākusi līdz krāsošanai,» stāsta Ņikita, piebilstot, ka nu tai
trūkst tikai svarīgākais – buras, kas laivai ir pats dārgākais.
Kaimiņvalstī Lietuvā lētākās buras maksā no 35 līdz 40 eiro
kvadrātmetrā, bet Liepājā lētākās šuj par 50 latiem kvadrātmetrā.
Labi sarunājot, var dabūt lētāk. «Visizdevīgākais variants
iesākumam ir meklēt lietotas buras no burātājiem, kuri tās maina ik
pa divām sezonām,» piebilst Ņikita. Tieši lietotas buras Baltijas
Burāšanas skolas pirmajai laivai viņš ir aizrunājis Lietuvā. «Ja
reiz laiva nav jauna, ar jaunām burām tā ātrāk neies,» smaidot teic
Ņikita.

Laiva ir ļoti jāmīl
Ja citas skolas darbu uzsāks septembrī, šai skolai viss vēl ir
gatavošanās procesā, un mācīt jaunos burātājus tā cer sākt tikai
nākamgad. Galvenais skolas mērķis ir piesaistīt pilsētas jauniešus
un mācīt viņiem burāt. Paši entuziasti saprot, ka tāda rinda kā uz
futbolu vai basketbolu nestāvēs, jo te lielākoties viss atduras
pret naudu, taču interesenti noteikti būšot. «Tā, ka jaunieši rindā
stāvēs, nekad nebūs, jo šis ir sporta veids, kas balstās uz dažiem
nosacījumiem – uz entuziasmu, cik tevi tā lieta saista, cik daudz
darba esi gatavs ieguldīt un cik daudz naudas tu tajā vari ielikt,»
tā Ņikita. Tikai tad, ja visus šos nosacījumus spēs īstenot, sanāks
kārtīgs burātājs. Laiva ir ļoti jāmīl, tāpat kā autobraucējiem
savas automašīnas, jo nereti lielākais laiks un darbs tiek
ieguldīts tieši laivas labošanā. «Neviens nav tāds bagātnieks, lai
katru sezonu varētu atļauties nopirkt jaunu laivu un buras. Visi
iztiek ar to pašu, vairāk pielabo. Tur izgriež sapuvušo detaļu
laukā, ieliek tās vietā jaunāku, to visu «salipina». Tas ir vesels
stāsts, kā burātāji «ķepina» savas laivas. Arī mums nav gājis
viegli,» stāsta Ņikita.

Lielupes ūdeņi par «šauru»
Lai arī skola dibināta Jelgavā, izrādās, ka Lielupes ūdeņos var
trenēties tikai pieredzējuši burātāji. Mūsu Lielupe burāšanai nav
īsti piemērota. «Lielupē burāt ir ļoti grūti. Pret vēju taisni ar
buru laivu nevar braukt, jābrauc visu laiku slalomā, un, jāatzīst
godīgi, iesācējiem tas noteikti ir murgs. Tāds, kurš pirmo reizi
vispār burās un vēl Lielupē, noteikti pateiks, ka mūžam uz laivas
vairs nekāps. Jau pieredzējušiem burātājiem tas gan var būt labs
treniņš. Tieši tāpēc iesācēji burāt dosies uz Usmu, kur atrodas
lielākais jahtklubs – tajā sabrauc burātāji no visas Latvijas.
Tieši te notiek arī sacensības. Kāpēc tad trenēties citur, ja par
uzvaru cīnīsies šeit?!» tā Ņikita, cerot, ka uz goda pjedestāliem
jau pēc pāris gadiem kāps arī jelgavnieki – jaunās skolas
audzēkņi.
 
«Ja vienam no desmit radīsies interese, tas jau būs
labi»

Ņ.Lakstīgala atzīst, ka sarunas ievadītas arī ar Jelgavas
Jahtklubu, lai attīstītu tālāku sadarbību, taču diemžēl līdz šim
pie pozitīva kopsaucēja abas puses nav nonākušas. «Pie jūras pelna
uz tūristiem un kustība notiek, bet mums te vienīgais veids, kā
kaut ko atdzīvināt, ir mācīt jaunos entuziastus, lai gan tagad tas
ir grūtāk izdarāms,» atzīst Ņikita. Lai arī viņš pats šos laikus
nav piedzīvojis, zinātāji atzinuši, ka PSRS laikos bijis daudz
vieglāk un labāk. «Tad bija gan laivas, gan motocikli. Jauniešiem
tik pajautāja, vai grib nodarboties ar to, ja jā, – še tev
braucamais, brauc. Tagad, ja pats nesakrāsi, nekas nenotiks, tāpēc
ir vajadzīga milzīga interese un patikšana, lai nenolaistos rokas,»
spriež Ņikita.

Taujāts par to, vai Jelgavā tam visam tiešām var būt nākotne, jo
tas taču tomēr ir dārgs sporta veids, Ņikita saka: «Latvijā ir
tikai 2,5 miljoni cilvēku, un skaidrs, ka katrs otrais nebūs
ieinteresēts burāšanā, taču, ja no desmit cilvēkiem vienam
parādīsies interese, tas jau būs daudz. Jāatzīst, ka koncentrēties
uz vienu pilsētu – tieši Jelgavu – būs grūti, tāpēc jau nosaukums
ir plašāks un mēs ņemsim pretī ikvienu, kurš vēlēsies. Mums ir
jājūt, ka cilvēku tas patiesi interesē.»

Foto: Ivars Veiliņš