Pirms diviem gadiem augustā Jelgavā tika dibināta Baltijas Jauno mūziķu skola, kas veiksmīgi darbojas arī šodien. Nu pamati ielikti jaunai skolai, proti, Baltijas Burāšanas skolai. Tiesa, tā savus apgriezienus neuzņems tik drīz, jo šobrīd vēl tiek «lipināta» pirmā burāšanas laiva. To ūdeņos palaist plānots vēl šosezon, bet nākamgad interesenti varētu sākt mācīties burāt.
Ritma Gaidamoviča
Doma par Baltijas Burāšanas skolu radusies Jelgavas 1. ģimnāzijas absolventam Ņikitam Lakstīgalam, kurš ap sevi sapulcinājis vairākus ekspertus, burāšanas trenerus, un tieši viņi ziemā nodibinājuši biedrību «Baltijas Burāšanas skola». Par šādu soli izšķirties likusi pašu interese par šo sporta veidu, kaimiņvalsts Lietuvas veiksmīgā pieredze, kur burāšana attīstījusies augstā līmenī, un vēlme šo nedaudz piemirsto sportu atdzīvināt arī Jelgavā. «Lietuvā burāt sāk jau no piecu sešu gadu vecuma. Tur tik, kur skaties, ūdeņi pilni ar buru laivām, bet mums tās nereti ar uguni jāmeklē,» stāsta Ņikita. Tiesa, te gan kāds varētu iebilst – Jahtklubā, Lielupes krastā, taču daudz laivu novietotas, bet izrādās, ka tās nebūt nav domātas sportam. Tās vairāk ir laivas smukumam, ar kurām tiek izbraukts pāris reižu sezonā, vai nu pavizinoties pašiem, vai par maksu izvizinot citus.
Laivas pārvestas no Engures Lai gan burāšana ir piederīga vasarai, biedrība dibināta jau ziemā ar mērķi piedalīties projektos, lai iegūtu Eiropas fondu finansējumu. Tiesa, uzrakstīti vairāki projekti par nometnēm, semināriem, apmācību, taču diemžēl līdz šim visi pūliņi izrādījušies nesekmīgi. Projektu izskatītāji devuši savu spriedumu – skola nebūs dzīvotspējīga, jo tas tomēr ir sezonas sports. Taču, neskatoties uz to, entuziasti rokas nenolaiž, jo viņi savu mērķi grib sasniegt un mācīt burāt arī pārējiem. «Šobrīd viss balstās uz mūsu entuziasmu, tieši tāpēc par saviem līdzekļiem esmu iegādājies divas PSRS laikā būvētas laivas un tagad vienu no tām atjaunoju. Jauna laiva maksā vairākus tūkstošus, un tas iesākumam nav pa kabatai, tāpēc tāpat kā pārējie iesācēji meklējam vecās laivas, kas pamestas mētājas pa dažādiem jahtklubiem. Būtu priecīgi, ja šīs divas nāktu no Jelgavas, taču mūsu mikroklases laivas, kurās var sēdēt divi trīs cilvēki, atvestas no Engures, un šobrīd viena jau ir nonākusi līdz krāsošanai,» stāsta Ņikita, piebilstot, ka nu tai trūkst tikai svarīgākais – buras, kas laivai ir pats dārgākais. Kaimiņvalstī Lietuvā lētākās buras maksā no 35 līdz 40 eiro kvadrātmetrā, bet Liepājā lētākās šuj par 50 latiem kvadrātmetrā. Labi sarunājot, var dabūt lētāk. «Visizdevīgākais variants iesākumam ir meklēt lietotas buras no burātājiem, kuri tās maina ik pa divām sezonām,» piebilst Ņikita. Tieši lietotas buras Baltijas Burāšanas skolas pirmajai laivai viņš ir aizrunājis Lietuvā. «Ja reiz laiva nav jauna, ar jaunām burām tā ātrāk neies,» smaidot teic Ņikita.
Laiva ir ļoti jāmīl Ja citas skolas darbu uzsāks septembrī, šai skolai viss vēl ir gatavošanās procesā, un mācīt jaunos burātājus tā cer sākt tikai nākamgad. Galvenais skolas mērķis ir piesaistīt pilsētas jauniešus un mācīt viņiem burāt. Paši entuziasti saprot, ka tāda rinda kā uz futbolu vai basketbolu nestāvēs, jo te lielākoties viss atduras pret naudu, taču interesenti noteikti būšot. «Tā, ka jaunieši rindā stāvēs, nekad nebūs, jo šis ir sporta veids, kas balstās uz dažiem nosacījumiem – uz entuziasmu, cik tevi tā lieta saista, cik daudz darba esi gatavs ieguldīt un cik daudz naudas tu tajā vari ielikt,» tā Ņikita. Tikai tad, ja visus šos nosacījumus spēs īstenot, sanāks kārtīgs burātājs. Laiva ir ļoti jāmīl, tāpat kā autobraucējiem savas automašīnas, jo nereti lielākais laiks un darbs tiek ieguldīts tieši laivas labošanā. «Neviens nav tāds bagātnieks, lai katru sezonu varētu atļauties nopirkt jaunu laivu un buras. Visi iztiek ar to pašu, vairāk pielabo. Tur izgriež sapuvušo detaļu laukā, ieliek tās vietā jaunāku, to visu «salipina». Tas ir vesels stāsts, kā burātāji «ķepina» savas laivas. Arī mums nav gājis viegli,» stāsta Ņikita.
Lielupes ūdeņi par «šauru» Lai arī skola dibināta Jelgavā, izrādās, ka Lielupes ūdeņos var trenēties tikai pieredzējuši burātāji. Mūsu Lielupe burāšanai nav īsti piemērota. «Lielupē burāt ir ļoti grūti. Pret vēju taisni ar buru laivu nevar braukt, jābrauc visu laiku slalomā, un, jāatzīst godīgi, iesācējiem tas noteikti ir murgs. Tāds, kurš pirmo reizi vispār burās un vēl Lielupē, noteikti pateiks, ka mūžam uz laivas vairs nekāps. Jau pieredzējušiem burātājiem tas gan var būt labs treniņš. Tieši tāpēc iesācēji burāt dosies uz Usmu, kur atrodas lielākais jahtklubs – tajā sabrauc burātāji no visas Latvijas. Tieši te notiek arī sacensības. Kāpēc tad trenēties citur, ja par uzvaru cīnīsies šeit?!» tā Ņikita, cerot, ka uz goda pjedestāliem jau pēc pāris gadiem kāps arī jelgavnieki – jaunās skolas audzēkņi. «Ja vienam no desmit radīsies interese, tas jau būs labi» Ņ.Lakstīgala atzīst, ka sarunas ievadītas arī ar Jelgavas Jahtklubu, lai attīstītu tālāku sadarbību, taču diemžēl līdz šim pie pozitīva kopsaucēja abas puses nav nonākušas. «Pie jūras pelna uz tūristiem un kustība notiek, bet mums te vienīgais veids, kā kaut ko atdzīvināt, ir mācīt jaunos entuziastus, lai gan tagad tas ir grūtāk izdarāms,» atzīst Ņikita. Lai arī viņš pats šos laikus nav piedzīvojis, zinātāji atzinuši, ka PSRS laikos bijis daudz vieglāk un labāk. «Tad bija gan laivas, gan motocikli. Jauniešiem tik pajautāja, vai grib nodarboties ar to, ja jā, – še tev braucamais, brauc. Tagad, ja pats nesakrāsi, nekas nenotiks, tāpēc ir vajadzīga milzīga interese un patikšana, lai nenolaistos rokas,» spriež Ņikita.
Taujāts par to, vai Jelgavā tam visam tiešām var būt nākotne, jo tas taču tomēr ir dārgs sporta veids, Ņikita saka: «Latvijā ir tikai 2,5 miljoni cilvēku, un skaidrs, ka katrs otrais nebūs ieinteresēts burāšanā, taču, ja no desmit cilvēkiem vienam parādīsies interese, tas jau būs daudz. Jāatzīst, ka koncentrēties uz vienu pilsētu – tieši Jelgavu – būs grūti, tāpēc jau nosaukums ir plašāks un mēs ņemsim pretī ikvienu, kurš vēlēsies. Mums ir jājūt, ka cilvēku tas patiesi interesē.»
Foto: Ivars Veiliņš