Lielākā daļa skolēnu zina, ka 4. maijs ir Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena, taču sīkāku skaidrojumu tiem nav, jo neko vairāk par šiem Latvijas svētkiem nezina. Taču vairāku desmitu vidū ir arī tādi, kuri 4. maiju sauc par Latvijas otro dzimšanas dienu.
Ritma Gaidamoviča
«Latviešu skolās bērniem gan audzināšanas, gan latviešu valodas, gan vēstures un literatūras stundās tiek stāstīts par to, kas ir 4. maijs, kas notika 1990. gada 4. maijā. Taču tam, kā Latvijā bija pirms divdesmit gadiem, 2. pamatskolā, 5. un 6. vidusskolā šai tēmai pieskaras tikai vēstures stundās. Tas ir maz, tieši tāpēc, tuvojoties šiem svētkiem, nolēmām, ka šim jautājumam jāpievērš lielāka uzmanība un bērniem jāpastāsta par 1990. gada notikumiem,» teic Jelgavas Sabiedrības integrācijas biroja speciāliste darbam ar jaunatni Jeļena Grīsle.
Tieši tāpēc šodien visās minētajās skolās ar lekciju par 1990. gada 4. maija notikumiem uzstājās vēsturnieks Andris Tomašūns, kas dialogā ar bērniem skaidroja, ko viņi zina par šo dienu, ko tā viņiem nozīmē šodien. Diemžēl uz jautājumu, kas skolēniem ir 4. maijs, vairums atzina, ka tas ir sarkanais datums kalendārā, brīvdiena, kad nav jāiet uz skolu. Tikai dažiem tie ir svētki, lai gan īsti nemāk noformulēt, kas tie par svētkiem. Jelgavas 2. pamatskolas skolniecei Anastasijai Kravecai gan bija cits viedoklis. «Tā ir kā otrā Latvijas dzimšanas diena. Pirmo mēs svinam 18. novembrī, bet 4. maijā – otro. Tā ir diena, kad Latvijas Republika pasludināja savu neatkarību. Vecāki man par to ir stāstījuši. Mūsu ģimene 4. maijā parasti rīko kopīgus pasākumus,» tā Anastasija. Bet 7. klases skolnieks Vladislavs Nikolajevs par 4. maiju neko nezināja, tieši tāpēc, kā pats saka, atnācis uz šo lekciju.
2. pamatskola bija pēdējā A.Tomašūna pieturvieta, jo jau no rīta viņš uzstājās arī Jelgavas 5. vidusskolā un 6. vidusskolā. Viņš savā lekcijā saistoši stāstīja par laiku pirms divdesmit gadiem un rosināja jauniešus vakarā par šo tēmu aprunāties ar saviem vecākiem, kuri to ir piedzīvojuši. «Vai zināt, kas ir pircēja vizītkarte? Kuponi preču iegādei?» jautāja A.Tomašūns. Šķiet, šie bija no vieglākajiem jautājumiem, jo skolēni no vecākiem bija dzirdējuši, ka pirms divdesmit gadiem preces varēja saņemt tikai pret taloniem. A.Tomašūnam gan nācās izskaidrot, kas ir pircēja vizītkarte. «Tā nav vizītkarte, kur ir mans telefona numurs un kuru dalīju, jo vēlējos iepazīties ar pēc iespējas vairāk pārdevējām. Tas ir dokuments, kas bija jānēsā līdzi un jāuzrāda, veikalā iepērkoties. Tieši tas apliecināja, ka tu vari iepirkties Jelgavas veikalā – Olainē neko nedos,» tā vēsturnieks. Lekcijā izskaidrots arī tas, ko nozīmē vārdi «blats» un «deficīts», kas bija «perestroika», par Latvijas Tautas frontes darbību, pirmajiem laikrakstiem, vēlēšanām, radio «Abava» un citām lietām, kas saistītas ar notikumiem pirms 20 gadiem.
J.Grīsle atzīst, ka skolēnu interese tik tiešām esot bijusi liela un vēsturniekam arī abās vidusskolās uzdoti dažādi jautājumi. Īpaši pārsteidzoši vidusskolēniem likušās lietas, kas saistītas ar kāzām. «Tagad saprotams – pats aizej uz veikalu, nopērc kleitu, uzvalku, gredzenus, piesakies ceremonijai un var rīkot kāzas. Taču tajā laikā bija jāpiesaka, ka tu gribi precēties, tad saņēmi izziņu, ar kuru varēji doties pirkt gredzenu, otru izziņu kāzu drēbēm, kleitai un uzvalkam. Jauniešiem tagad tas šķiet neiedomājami, taču tā bija,» tā J.Grīsle.
Foto: Ivars Veiliņš
15.6 °C,
4.9 m/s,
94.5 % 
15.6 °C,
4.9 m/s,
94.5 %