Skolēnu ēdienkartē no šā gada 1. jūnija vairs nevarēs iekļaut frī kartupeļus, kā arī cīsiņus un sardeles, kuros gaļa ir mazāk par 70 procentiem. To paredz valdības apstiprinātais noteikumu projekts par veselīga un sabalansēta uztura normām skolās.
Noteikumos ir vesela virkne pārtikas produktu, ko skolēniem nedrīkstēs piedāvāt, – arī žāvētus, kūpinātus un sālītus gaļas un zivju produktus, rūpnieciski ražotus pelmeņus, saldētas rūpnieciski ražotas kotletes un frikadeles, zivju pirkstiņus, burgerus, gaļas un zivju konservus, mehāniski atdalītu gaļu. Savukārt kā piedevas ēdieniem nevarēs pasniegt majonēzi, kečupu, tomātu mērci un krējuma izstrādājumus. Ēdienu pagatavošanā gan majonēzi, kečupu un tomātu mērci būs atļauts izmantot. Tāpat skolēnu uzturā vairs neiekļaus frī kartupeļus, kartupeļu kroketes un citus eļļā vārītus un analogus pārtikas produktus, kā arī konditorejas izstrādājumus, kuru sastāvā ir daļēji hidrogenēti augu tauki. Vienlaikus skolās ēdiena gatavošanā turpmāk nelietos margarīnu, buljona un zupu koncentrātus, sausos ķīseļa koncentrātus, ātri pagatavojamas kartupeļu biezputras (pusfabrikātus), augu eļļu, kas ir ražota no ģenētiski modificētām izejvielām, kā arī vēl citas kaitīgas vielas.
PVD Dienvidzemgales pārvaldes uzraudzības teritorijas valsts pārtikas inspektore Evija Uļjanova atzīst – pārbaudes Jelgavas skolās gan pagaidām liecina, ka izglītības iestāžu ēdinātāji strikti cenšas ievērot visas noteiktās prasības, un viņa ir pārliecināta, ka tā tas būs arī pēc jauno normu stāšanās spēkā. «Protams, atsevišķus pārkāpumus esam fiksējuši, bet galvenokārt tā vairāk ir piegādātāju, nevis skolas ēdinātāju vaina. Piemēram, jau šobrīd skolās ir aizliegts tirgot virkni saldumu un saldināto dzērienu, kas satur kaitīgās vielas, un uzņēmums to arī cenšas ievērot, taču… mēs esam fiksējuši šādu neatļautu saldumu tirgošanu, jo uz iepakojuma kastes, ko pērk skolai, ražotājam jau būtu jānorāda pilnīgs produkta saturs. Taču tur šīs kaitīgās vielas nav minētas, bet, atverot kasti, uz katra konkrētā salduma batoniņa vai dzēriena pudeles ar lupu vien salasāmiem burtiem rakstīts, ka kaitīgās vielas tur tomēr ir…»
Šādos gadījumos kaitīgais produkts no ēdnīcas tiek izņemts, uzņēmumam izteikts brīdinājums, bet atkārtošanās gadījumā gan uzlikts sods.
Kaut arī aizliegto produktu saraksts skolās no jūnija solās būt īpaši garš, E.Uļjanova uzsver, ka izkontrolēt pārtikas apriti skolu ēdnīcās ir ļoti reāli. «Tas viss mums ir kā uz delnas – pavadzīmes, produkti, to izcelsme, sastāvs. Tam visam varam izsekot līdz pēdējam sīkumam, tāpēc droši varu apgalvot – ja kaut kas būs aizliegts, skolu ēdienkartē tas neparādīsies.» Kā vēl vienu ieguvumu E.Uļjanova min ideju par to, ka nākotnē katrā skolā varētu sākt darboties arī uztura speciālists. «Par to jau šobrīd ļoti aktīvi diskutē – tas noteikti būtu papildu ieguvums, jo šāds speciālists ne tikai diendienā sekotu līdzi ēdienkartei, bet būtu ļoti labs palīgs gadījumos, kad bērnam ir kādas alerģiskas saslimšanas vai citas slimības, kas aizliedz uzturā lietot vienus vai otrus produktus.»
Tomēr arī E.Uļjanova ir pārliecināta, ka ar veselīgāku ēšanu skolā vien būs par maz, lai skolēnu ikdienas ēdienkarti varētu saukt par veselīgu. «Kas notiek lielveikalos – pavērojiet, ko vecāki pērk saviem bērniem! Viņiem šķiet, ka iepriecina savu mazuli, teju pasniedz viņiem balvu par labu uzvedību vai citu nopelnu, nopērkot kādu kaitīgiem E piesātinātu saldumu. Bet patiesībā šādai rīcībai ir pilnīgi pretējs efekts – viņi savam bērnam nodara neapzinātu ļaunumu. Tāpēc es uzskatu, ka izglītot bērnu skolā būtu viens, bet daudz nopietnāk valstij vajadzētu domāt par to, kā izglītot katru ģimeni, jo pretējā gadījumā rezultātu panākt būs ļoti grūti.»
Larisa Pukšina, 3. pamatskolas ēdināšanas uzņēmuma SIA «Akolana L» vadītāja: «Jau brīdī, kad aizliedza pirmos saldinātos dzērienus, kaitīgos saldumus un sākās runas, ka tas ir tikai sākums, kam sekos virkne citu aizliegumu, mēs pieņēmām lēmumu: nav ko gaidīt, un no ēdienkartes izsvītrojām visu, ko tikai tagad grasās aizliegt. Bet tas jau nenozīmē, ka mūsu bērni neēd garšīgi – nevarēs kečupu dot, bet mēs jau esam atraduši citu veidu – gatavojam to paši. Un tas ir daudz garšīgāks nekā veikalā nopērkamais. Tomātu pasta, citrona suliņa, citas garšvielas, un sanāk tik garšīgs kečups, ka bērni tiešām novērtē! Savukārt man kā uzņēmējai tas ir arī lētāk, jo jāsaprot, ka veselīgi ēst uzreiz nenozīmē ēst dārgi. Tāpēc nedomāju, ka pēc jaunajiem aizliegumiem skolās ēdienam jākļūst dārgākam – jā, varbūt ēdinātājam jākļūst radošākam, bet tik un tā vēl ir iespējams bērnu pabarot par 80 santīmiem. Kas mūsu bērniem garšo vislabāk? Makaroni ar gaļu, kartupeļu biezenis, zupas, plovs, kotletes. Viņi to visu labprāt ēd. Pirms kāda laika pamēģinājām piedāvāt arī aknas, bet tās, kā izrādās, bērniem negaršo, pat nevarējām viņus pierunāt pamēģināt. Ja ne, tad ne! Cenšamies bērniem gatavot to, kas viņiem garšo. Protams, arī mums nākas piedzīvot, ka šķīvis paliek neizēsts, un tad visbiežāk bērns saka tā: «Mana mamma tādu netaisa.» Bet iedomājieties – saldētu zemeņu vai ķiršu kompots! Tiešām garšīgs, bet bērns tādu nav redzējis. Viņu izbrīna, ka dzērienā peld veselas ogas! Es uzskatu, ka ļoti daudz lietas labā var darīt arī skolotājs, kas pusdieno kopā ar bērniem, – ja viņš paskaidro, cenšas pierunāt pamēģināt, tad parasti bērns arī pamēģina un viņam iegaršojas. Galvenais ir likt saprast, ka var ēst arī kaut ko citu – ne tikai to, ko bieži vien uz ātru roku mājās uztaisa mamma.»
Daiga Tiltiņa, 4. pamatskolas ēdināšanas uzņēmuma «Ambrozija» vadītāja: «Kopš nodrošinu ēdināšanu 4. pamatskolā – jau no 1998. gada –, nekad neesmu skolēniem piedāvājusi ēdienkartē frī kartupeļus. Labi zinu – ja šāds piedāvājums būtu, bērni izvēlētos tikai to, tāpēc jau uzreiz no tā atteicos. Lai gan tam ir arī citi iemesli – frī gatavošanā strikti jāievēro pagatavošanas tehnoloģija, eļļu nekādā gadījumā nedrīkst pārkarsēt, tā regulāri jāmaina, un rezultātā tas ir ļoti darbietilpīgs un arī dārgs process. Tāpēc frī aizliegšana vismaz 4. pamatskolas ēdienkartē nekādas izmaiņas neieviesīs. Citādāk ir ar cīsiņiem un zivju pirkstiņiem, ko mūsu bērni ļoti labprāt ēd, turklāt ēd kopā ar kečupu. Tie tiešām ir pieprasīti. Arī paredzamā prasība, ka turpmāk cīsiņiem būs jāsatur vismaz 70 procenti gaļas, varētu būt problemātiska. Jo, ja nemaldos, cīsiņos, ko šobrīd iepērkam no Latvijā labi zināma ražotāja, gaļa ir ap 65 procentiem. Tātad pat atzīti ražotāji īsti nepiedāvā cīsiņus ar augstāku gaļas saturu. Šajā gadījumā mums būs divas iespējas – atteikties no cīsiņiem skolā vai meklēt tādus, kuru sastāvs atbildīs prasībām. Tomēr es pieļauju, ka ražotāji ātri vien reaģēs uz šo jauninājumu – ir jāsaprot, ka visas Latvijas skolas veido milzīgu noietu ražotājam, un, iespējams, tas būs tā vērts, lai pielāgotos prasībām. Tātad varētu būt tā, ka arī tos cīsiņus, ko iepērkam šobrīd, jau pēc pusgada sāks ražot ar lielāku gaļas saturu tajos. Līdzīgi tas bija brīdī, kad skolās aizliedza dažādus saldumus, kas saturēja neatļautās vielas, – daudzi varbūt to nezina, bet pēc šī aizlieguma nereti ražotājs mainīja produkta sastāvu, lai to varētu tirgot arī skolās. Mēs, iepērkot produktus, tam ļoti strikti sekojam līdzi, tāpēc arī šīs izmaiņas pamanām. Tas attiecas uz dažādām konfektēm, cepumiem. Laikam bija pat brīdis, kad «Selgas» cepumu sastāvā bija viela, ko skolā tirgot nevarēja… Tagad tur tās vairs nav.
Protams, no vienas puses, ir tikai atzīstami, ka valstī domā par to, kā bērnus pabarot veselīgāk, taču ir arī otra puse – ne jau tikai skola audzina bērnu, tas galvenokārt būtu jādara ģimenei. Ja mājās viss, kas aizliegts skolā, atļauts, tad liela rezultāta nebūs. Mēs taču zinām, cik aizņemti vecāki šodien mēdz būt, un pelmeņi vakariņās daudzviet ir normāla parādība – ātri, ērti, un bērns ir paēdis. Tāpēc nav brīnums, ka bērns atnāk uz skolu un zupu neēd, saldo arī ne – viņš tādu ēdienu vienkārši nepazīst. Jā, tādi bērni joprojām ir. Pirmklasnieku vēl ir iespējams pierunāt – nevarēs kečupu, ēdīs griķus ar krējumu, mērcīti, bet tam 6. klases bērnam to iestāstīt būs grūtāk.
Tas, protams, nav nekas neīstenojams – vienkārši mainīsies ēdienkarte, taču bažas rada tas, vai maltīte nekļūs dārgāka. To jau tagad ir viegli aprēķināt – ja pašlaik varam lietot krējuma izstrādājumu, pēc tam varēsim tikai krējumu; ja vēl var lietot siera izstrādājumu, tad pēc tam – tikai sieru, arī cīsiņi ar vairāk gaļu tajos noteikti maksās dārgāk nekā tie, ko piedāvājam šodien. Rezultātā visu noteiks cena, un par 80 santīmiem pusdienas pagatavot būs grūti. Es prognozēju, ka maltītes cena skolā varētu kāpt.»
Raimonds Dombrovskis, 1. ģimnāzijas ēdināšanas uzņēmuma «NZ Cummunications» pārstāvis: «Šādi aizliegumi ir runga ar diviem galiem – kad skolās notiek konkurss par ēdināšanas pakalpojumu nodrošināšanu, visi grib saņemt lētāko piedāvājumu, bet valsts no savas puses ar milzīgajiem ierobežojumiem atkal visu sadārdzina. Es pats esmu tētis. Kā jūs domājat – ja mans bērns grib frī, es viņam liegšu? Protams, visam ir jābūt saprāta robežās, ne jau frī rītā un vakarā, bet, ja tas ir reizi nedēļā, tad es nedomāju, ka tas nodara tik milzīgu kaitniecību bērnam. Kas tad ir kaitīgs tajos frī? Eļļas daudzums, kurā tie vārās. Taču te mēs vēl varētu diskutēt, kas uzsūc vairāk eļļas – frī vai karbonāde, kas arī tiek cepta tajā pašā eļļā. Plānotās izmaiņas tikai parāda, ka turpmāk skolu ēdinātājiem vajadzēs būt milzīgas izdomas bagātiem, lai tas ēdiens vispār pēc kaut kā garšotu. Sāli jau tagad drīkst lietot tikai pašā minimālākajā daudzumā, bet kas ir ēdiens bez sāls – tas ir ēdiens bez garšas! Jā, var jau salātiņos majonēzi aizstāt ar krējumu, bet tad vairs nav tās garšas.
Un vēl kāds paradokss – bērniem, kuriem valsts vai pašvaldība nodrošina brīvpusdienas, jau šobrīd frī kartupeļus piedāvāt nedrīkst, bet tiem, kas pērk maltīti paši, frī ir pieejami. Varat iedomāties, kā tas kropļo situāciju? Stāv rindā divi bērni – viens frī nopērk, bet otram mums jāsaka: «Piedod, bet tev frī nepienākas.» Absurds! Bet jau tagad ir skaidrs, ka ražotāji to tā neatstās – ziniet, kāds tas ir noiets, cik skolu šobrīd no piegādātājiem pērk frī?! Viņi jau tagad tevi ir gatavi nodrošināt ar visiem nepieciešamajiem katliem, lai tikai tu no viņiem pērc tos frī. Agrāk skolas stāvēja rindā, lai pirktu šos katlus, tagad tos vienkārši met pakaļ. Esmu jau dzirdējis, ka piegādātāji apspriežas par iespēju eļļas vārāmos katlus nomainīt ar cepeškrāsnīm speciāli frī pagatavošanai. Labi, tie vairs nebūs eļļā cepti, bet tik un tā vismaz izskatīsies pēc frī un no skolu ēdnīcām nepazudīs. Es jau saku – galvenais būs izdoma.
Ar cīsiņiem mums ir tā, ka tie skolā īpaši «neiet». Piedāvājām arī cīsiņus mīklā, bet to vietā bērni labāk izvēlas mūsu ceptās picas. Bet te atkal – uz picas likām vārīto desu, kas tagad būs aizliegta. Ko tad tagad liksim – salami?
Jā, tie, kas nodrošina ēdināšanu skolās, veido savu biznesu. Mums ir jāspēj nopelnīt naudu pašiem, jo pretējā gadījumā tas vairs nav bizness. Protams, ir sabiedrības daļa, kas uzskata, ka mēs uz bērniem pelnām, lielo naudu taisām. Tādiem es varu atbildēt tikai ar vienu: ja jau jums šķiet, ka tā ir tik viegla nauda, tad pamēģiniet paši – nodibiniet uzņēmumu, startējiet konkursā un sāciet strādāt! Tikai tad jūs sapratīsiet, kāda ir realitāte.»
Sagatavoja Kristīne Langenfende, foto Ivars Veiliņš
0 °C,
4 m/s,
85.2 % 
0 °C,
4 m/s,
85.2 %