Jelgavā ir vairāki īpaši skolotāji – kuri kopā ar kolēģiem mūsu izglītības iestādēs sākuši īstenot jaunas lietas, kas paplašina skolēnu redzesloku, mācīšanās procesu padara saistošāku un sniedz jaunas zināšanas. Šādu pedagogu Jelgavā netrūkst, jo katrs skolotājs, kurš savu darbu dara no sirds, domā, kā izglītošanos jauniešiem padarīt interesantāku.
www.jelgavasvestnesis.lv
Tatjana Flandere, Jelgavas 6. vidusskolas skolotāja, Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Jelgavas iecirkņa vadītāja:
«Es noteikti jūtos kā skolotāja, lai gan mans pamatdarbs ir Valsts policijā. Nu jau vairāk nekā gadu reizi nedēļā dodos uz Jelgavas 6. vidusskolu, kur vidusskolas klasēm, kas izvēlējušās apgūt vispārējo izglītību ar profesionālu ievirzi policijas darbā, pasniedzu izmeklēšanas pamatus.
Patiesībā jaunībā tas bija mans sapnis – kļūt par skolotāju. Ieguvu arī pedagoģisko izglītību, dažus gadus strādāju bērnudārzā par audzinātāju, bet tad dzīve iegrozījās tā, ka nonācu policijā, kur arī sākotnēji mans darbs bija cieši saistīts ar bērniem – strādāju Nepilngadīgo lietu inspekcijā. Manuprāt, kā viena, tā otra darba būtība bija visai līdzīga – ir jāmīl strādāt ar bērniem. Lai gan, neapšaubāmi, darbs klasē krasi atšķiras no darba Nepilngadīgo lietu inspekcijā.
Kad piekritu strādāt par skolotāju, biju ļoti satraukta, jo apzinājos, ka šāda izglītības programma, kāda tika ieviesta 6. vidusskolā, nav nekur Latvijā. Man vidusskolēniem jāpasniedz ļoti teorētisks un nopietns priekšmets – izmeklēšanas pamati, kas būtībā sevī iekļauj trīs priekšmetus: krimināltiesības, kriminālprocesu un kriminālistiku, kas jau daudz plašāk tiek mācīti augstskolā. Bija bažas, vai spēšu tik sausas, teorētiskas zināšanas saistoši pasniegt jauniešiem. Šobrīd jau varu teikt, ka tas izdodas un man noteikti palīdz ilggadējā pieredze policijas darbā, kur likuma pantus spēju saistoši parādīt ar praktiskiem piemēriem no savas darba pieredzes policijā. Izlasot likumu, vienu vai otru lietu ir ārkārtīgi grūti izprast, kur nu vēl jauniešu vecumā, bet, izskaidrojot tos ar piemēriem no reālās dzīves, aina kļūst daudz saprotamāka.
Pirmajā stundā šajā mācību gadā bija ļoti patīkami runāt nu jau ar 11. klases audzēkņiem par zināšanām, ko apguvām 10. klasē: kaut arī pa vidu bija garā vasara, viņu zināšanās praktiski nebija robu par iepriekš apgūto vielu. Tātad priekšmets viņiem ir saistošs.
Neapšaubāmi, līdz ar izaicinājumu pieņemt skolotājas darbu, slodze ir būtiski augusi, jo mans pamatdarbs joprojām paliek policija. Nereti gatavošanās stundām notiek vēlos vakaros, bet, neraugoties uz to, es no skolotājas darba gūstu ārkārtīgi lielu gandarījumu un viennozīmīgi varu teikt, ka daru no sirds to, kas man ir uzticēts.
Arī tad, ja visi šie jaunieši, kas šobrīd 10. un 11. klasē ir uzsākuši mācības policijas ievirziena klasē, nākotnē nekļūs par policistiem, viņiem noteikti būs iedota zināma dzīves gudrība un papildu zināšanas – kādi likumi valda mūsu valstī, kur un kā tos var atrast – šādas zināšanas noder katram iedzīvotājam. Lai gan daļa bērnu, izvēloties mācības šajā klasē, ļoti mērķtiecīgi virzās uz tālāku izglītošanos šajā jomā.
Skolotāja darbam ir jābūt sirdsdarbam, un es sevī noteikti jūtu aicinājumu būt skolotājai. Brīdī, kad ieeju klasē, es vairs neesmu policiste – esmu šo jauniešu skolotāja, tā viņi mani uztver, tā arī es jūtos. Ja reiz man ir tāda izdevību, gribu sveikt visus skolotājus Skolotāju dienā, novēlēt veselību, aktīvus un zinātkārus skolēnus un darbu, kas sniedz gandarījumu. Skolotāja darbs nav viegls, bet, ja darbu mīl un strādā ar dvēseli, tad tas noteikti sniedz gandarījumu. Starp citu, es pati savulaik esmu beigusi 6. vidusskolu, tāpēc sveicu arī savus bijušos skolotājus no šīs skolas. Skolotāju diena man nav sveša – ir skolēni, kas jau mani apsveic kā skolotāju, un tas ir ārkārtīgi patīkami. Man ir bērns, kas vēl mācās skolā, kā arī vecākā meita, kura nu jau strādā par angļu valodas skolotāju.»
Signe Lūsiņa, Jelgavas Valsts ģimnāzijas skolotāja:
«Droši vien, ka mūsu skolas jaunajam priekšmetam «Skolas un pilsētas vēsture» ir zināma saistība ar to, ka esmu kļuvusi par pilsētas gidi. Tā arī skolā radās ideja – ja reiz mums ir savs gids, kurš izzina pilsētas vēsturi, varbūt ir vērts skolēniem piedāvāt fakultatīvu priekšmetu, kas papildinātu viņu zināšanas Jelgavas vēsturē?! Nevar iemīlēt to, ko tu nepazīsti. Un mēs skolā atskārtām, ka skolēnu zināšanas par mūsu pilsētu ir gaužām skopas. No vienas puses, var šķist – kas gan Jelgavā var būt tāds, ko es vēl nezinu: katru dienu pa šīm ielām staigāju, katru dienu šīs mājas redzu! Bet vai, ejot uz Valsts ģimnāziju katru rītu, skolēni zina, kāpēc šī iela, pa kuru viņi ik dienu mēro ceļu, nosaukta Mātera vārdā, kas ir Juris Māters? Nezina! Šis priekšmets mūsu skolā šobrīd ir 7. klašu skolēniem. 7. klasē jaunieši uz mūsu skolu sanāk no dažādām pilsētas un citām skolām. Jau uz pirmo jautājumu «Vai jūs esat bijuši Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā vai Ā.Alunāna muzejā?» man par pārsteigumu apstiprinošu atbilžu bija visai maz. Vairāki pabijuši Svētās Trīsvienības baznīcas tornī, taču, kā izrādījās, tam tik cauri izskrējuši. Tieši tāpēc mūsu stundas nenotiek klasē – mēs ejam ielās, apmeklējam vēsturiskas vietas un objektus mūsu pilsētā, mācāmies ieraudzīt un izzināt to, kam gadiem esam gājuši garām.
Šobrīd tas vēl ir tikai sākums, tāpēc pagaidām secinājumus izdarīt ir grūti. Bet, jāatzīst, man nezināmu iemeslu dēļ skolēniem vēsture skolā parasti nav tas mīļākais priekšmets. Es ļoti vēlos lauzt šo stereotipu un parādīt, ka vēsture var būt dzīva un interesanta. Ļoti ceru, ka jau semestra beigās skolēni būs mainījuši savu viedokli par vēsturi kā par neinteresantu un grūtu priekšmetu.
Pilsētas vēstures izzināšana kopā ar skolēniem man pašai ir jauns izaicinājums, lai gan kā latviešu valodas un literatūras skolotājai zināma saistība ar vēsturi ir bijusi vienmēr. Tu nevari mācīt Raini, ja nezini, kurā laikā Rainis ir dzīvojis. Taču tā īsti mani vēsturei pievērsa man krusttēvs Raimonds Treijs, izcils vēstures skolotājs, kurš apbalvots pat ar Triju Zvaigžņu ordeni. Atceros, kad mācījos 12. klasē un tuvojās eksāmenu laiks, bija deviņdesmito gadu sākums un mūsu vēsture bija mainījusies kājām gaisā. Sapratu, ka manas zināšanas ir tik vājas, ka eksāmenu nolikt būs neiespējami. Lūdzu palīdzību savam krusttēvam, kurš pilnīgi mainīja manu priekšstatu – viņš stāstīja tik interesanti un saistoši, ka uzreiz iemīlēju vēsturi. Nezinu, kāpēc tomēr tālāk aizgāju mācīties uz filologiem, bet vienmēr tā vēsture kaut kur iekšā ir sēdējusi… Tagad droši vien bija īstais brīdis, lai tā atkal ienāktu manā dzīvē. Es nesaku, ka zinu pilnīgi visu par Jelgavas vēsturi – arī es vēl tikai mācos, aizpildu tos robus, kas ir manās zināšanās, un nepārtraukti pilnveidojos, jo vēlos, lai mūsu pilsētu iemīlētu ne tikai es, bet arī tie, kuriem es par to stāstu.
Un, ja tā pavisam godīgi, es vairāk nekā Skolotāju dienu gaidu mūsu ekskursijas pilsētā, kas notiks Jelgavai zīmīgajā datumā – 21. novembrī, kā arī 11. un 18. novembrī.»
Evija Slokenberga, Jelgavas Valsts ģimnāzijas matemātikas skolotāja:
«Matemātika nav no tiem vieglākajiem priekšmetiem, un daudziem skolēniem tā padodas grūtāk, tāpēc kopā ar kolēģiem nemitīgi meklējam veidus, kā priekšmetu darīt saistošāku skolēniem. Es kā skolotāja strādāju bērna izaugsmei un bērna priekam, un, manuprāt, lielāks ieguvums viennozīmīgi ir nevis no tā, ka skolēns no galvas zina kārtējo formulu, bet viņš spēj atrast veidus, kā tikt galā ar problēmu. Ja mēs uz to skatāmies caur matemātikas prizmu, tad noteikti būtiskāk ir iemācīt matemātisku domāšanu, nevis Pitagora teorēmu.
Mūsu bērni tehnoloģijas apgūst ātrāk un vieglāk nekā mēs, tad kāpēc lai mēs neņemtu talkā jaunās tehnoloģijas, ja tās spēj padarīt matemātiku kādam mazāk grūtu? Tieši tāpēc mēs Valsts ģimnāzijā jau kādu laiku matemātikas mācīšanā izmantojam tādu viegli lietojamu interaktīvu datorprogrammu kā «GeoGebra», kas ir dinamiska matemātikas programma visiem izglītības līmeņiem un apvieno ģeometriju, algebru, zīmēšanu, statistiku, matemātisko analīzi vienā ērti lietojamā paketē. Šī datorprogramma palīdz attīstīt matemātisko domāšanu, izskaidrot matemātiskas darbības un formulas jauniešiem uztveramākā veidā. Un tas noteikti ir interesantāk nekā skolotājs pie tāfeles ar krītiņu rokās.
Pagaidām vēl gan nav veikti pētījumi, vai, matemātikas stundās izmantojot šādu jaunu rīku, kur tas ir iespējams, jauniešu interese un zināšanas matemātikā uzlabojas, taču mana personīgā pieredze liecina, ka, mācoties matemātiku ar šīs programmas palīdzību, jauniešu interese par matemātiku palielinās.
Iespējams, ka vēl kādā Jelgavas skolā «GeoGebra» jau tiek izmantota, taču mūsu skolas mērķis ir plašāks – pielietot šo datorprogrammu ne tikai mācīšanās procesā savā skolā, bet arī apmācīt kolēģus Jelgavā, lai arī citās skolās to varētu ieviest, tā, iespējams, liekot iemīlēt matemātiku vēl kādam jaunietim.
Skolotāja darbs ir mans hobijs un mana profesija – vienīgais, ko es savā dzīvē esmu vēlējusies darīt. Tieši tāpēc šādā priekšsvētku brīdī, kad tuvojas Skolotāju diena, varu droši teikt, ka man daudz lielāki svētki ir mirklis, kad mani audzēkņi parāda labu rezultātu mācībās. Un nav nozīmes, vai kādam tā ir uzvara olimpiādē, vai citam, kuram matemātika padodas grūti, beidzot nopelnīts labs sešinieks – mans gandarījums būs vienlīdz liels.»
Sagatavoja Kristīne Langenfelde, foto Krišjānis Grantiņš un no personīgā arhīva
21.6 °C,
1.8 m/s,
72.2 % 
21.6 °C,
1.8 m/s,
72.2 %