17 °C, 2.8 m/s, 71.3 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāSkolotājas, kuras izglītības sistēmā «ienāk» ar inovācijām
Skolotājas, kuras izglītības sistēmā «ienāk» ar inovācijām
07/10/2014

Jelgavā ir vairāki īpaši skolotāji – kuri kopā ar kolēģiem mūsu izglītības iestādēs sākuši īstenot jaunas lietas, kas paplašina skolēnu redzesloku, mācīšanās procesu padara saistošāku un sniedz jaunas zināšanas. Šādu pedagogu Jelgavā netrūkst, jo katrs skolotājs, kurš savu darbu dara no sirds, domā, kā izglītošanos jauniešiem padarīt interesantāku.

www.jelgavasvestnesis.lv

Jelgavā ir vairāki īpaši skolotāji – kuri kopā ar
kolēģiem mūsu izglītības iestādēs sākuši īstenot jaunas lietas, kas
paplašina skolēnu redzesloku, mācīšanās procesu padara saistošāku
un sniedz jaunas zināšanas. Šādu pedagogu Jelgavā netrūkst, jo
katrs skolotājs, kurš savu darbu dara no sirds, domā, kā
izglītošanos jauniešiem padarīt interesantāku.

 

«Ceturtdienās no policista kļūstu par skolotāju»

Tatjana Flandere, Jelgavas 6. vidusskolas skolotāja,
Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Jelgavas iecirkņa
vadītāja:

«Es noteikti jūtos kā skolotāja, lai gan mans pamatdarbs ir
Valsts policijā. Nu jau vairāk nekā gadu reizi nedēļā dodos uz
Jelgavas 6. vidusskolu, kur vidusskolas klasēm, kas izvēlējušās
apgūt vispārējo izglītību ar profesionālu ievirzi policijas darbā,
pasniedzu izmeklēšanas pamatus.

Patiesībā jaunībā tas bija mans sapnis – kļūt par skolotāju.
Ieguvu arī pedagoģisko izglītību, dažus gadus strādāju bērnudārzā
par audzinātāju, bet tad dzīve iegrozījās tā, ka nonācu policijā,
kur arī sākotnēji mans darbs bija cieši saistīts ar bērniem –
strādāju Nepilngadīgo lietu inspekcijā. Manuprāt, kā viena, tā otra
darba būtība bija visai līdzīga – ir jāmīl strādāt ar bērniem. Lai
gan, neapšaubāmi, darbs klasē krasi atšķiras no darba Nepilngadīgo
lietu inspekcijā.

Kad piekritu strādāt par skolotāju, biju ļoti satraukta, jo
apzinājos, ka šāda izglītības programma, kāda tika ieviesta 6.
vidusskolā, nav nekur Latvijā. Man vidusskolēniem jāpasniedz ļoti
teorētisks un nopietns priekšmets – izmeklēšanas pamati, kas būtībā
sevī iekļauj trīs priekšmetus: krimināltiesības, kriminālprocesu un
kriminālistiku, kas jau daudz plašāk tiek mācīti augstskolā. Bija
bažas, vai spēšu tik sausas, teorētiskas zināšanas saistoši
pasniegt jauniešiem. Šobrīd jau varu teikt, ka tas izdodas un man
noteikti palīdz ilggadējā pieredze policijas darbā, kur likuma
pantus spēju saistoši parādīt ar praktiskiem piemēriem no savas
darba pieredzes policijā. Izlasot likumu, vienu vai otru lietu ir
ārkārtīgi grūti izprast, kur nu vēl jauniešu vecumā, bet,
izskaidrojot tos ar piemēriem no reālās dzīves, aina kļūst daudz
saprotamāka.

Pirmajā stundā šajā mācību gadā bija ļoti patīkami runāt nu jau
ar 11. klases audzēkņiem par zināšanām, ko apguvām 10. klasē: kaut
arī pa vidu bija garā vasara, viņu zināšanās praktiski nebija robu
par iepriekš apgūto vielu. Tātad priekšmets viņiem ir saistošs.

Neapšaubāmi, līdz ar izaicinājumu pieņemt skolotājas darbu,
slodze ir būtiski augusi, jo mans pamatdarbs joprojām paliek
policija. Nereti gatavošanās stundām notiek vēlos vakaros, bet,
neraugoties uz to, es no skolotājas darba gūstu ārkārtīgi lielu
gandarījumu un viennozīmīgi varu teikt, ka daru no sirds to, kas
man ir uzticēts.

Arī tad, ja visi šie jaunieši, kas šobrīd 10. un 11. klasē ir
uzsākuši mācības policijas ievirziena klasē, nākotnē nekļūs par
policistiem, viņiem noteikti būs iedota zināma dzīves gudrība un
papildu zināšanas – kādi likumi valda mūsu valstī, kur un kā tos
var atrast – šādas zināšanas noder katram iedzīvotājam. Lai gan
daļa bērnu, izvēloties mācības šajā klasē, ļoti mērķtiecīgi virzās
uz tālāku izglītošanos šajā jomā.

Skolotāja darbam ir jābūt sirdsdarbam, un es sevī noteikti jūtu
aicinājumu būt skolotājai. Brīdī, kad ieeju klasē, es vairs neesmu
policiste – esmu šo jauniešu skolotāja, tā viņi mani uztver, tā arī
es jūtos. Ja reiz man ir tāda izdevību, gribu sveikt visus
skolotājus Skolotāju dienā, novēlēt veselību, aktīvus un zinātkārus
skolēnus un darbu, kas sniedz gandarījumu. Skolotāja darbs nav
viegls, bet, ja darbu mīl un strādā ar dvēseli, tad tas noteikti
sniedz gandarījumu. Starp citu, es pati savulaik esmu beigusi 6.
vidusskolu, tāpēc sveicu arī savus bijušos skolotājus no šīs
skolas. Skolotāju diena man nav sveša – ir skolēni, kas jau mani
apsveic kā skolotāju, un tas ir ārkārtīgi patīkami. Man ir bērns,
kas vēl mācās skolā, kā arī vecākā meita, kura nu jau strādā par
angļu valodas skolotāju.»

 

«Nav pareizi, ja skolēns citu tautu vēsturi zina labāk par
savas pilsētas vēsturi»

Signe Lūsiņa, Jelgavas Valsts ģimnāzijas
skolotāja:

«Droši vien, ka mūsu skolas jaunajam priekšmetam «Skolas un
pilsētas vēsture» ir zināma saistība ar to, ka esmu kļuvusi par
pilsētas gidi. Tā arī skolā radās ideja – ja reiz mums ir savs
gids, kurš izzina pilsētas vēsturi, varbūt ir vērts skolēniem
piedāvāt fakultatīvu priekšmetu, kas papildinātu viņu zināšanas
Jelgavas vēsturē?! Nevar iemīlēt to, ko tu nepazīsti. Un mēs skolā
atskārtām, ka skolēnu zināšanas par mūsu pilsētu ir gaužām skopas.
No vienas puses, var šķist – kas gan Jelgavā var būt tāds, ko es
vēl nezinu: katru dienu pa šīm ielām staigāju, katru dienu šīs
mājas redzu! Bet vai, ejot uz Valsts ģimnāziju katru rītu, skolēni
zina, kāpēc šī iela, pa kuru viņi ik dienu mēro ceļu, nosaukta
Mātera vārdā, kas ir Juris Māters? Nezina! Šis priekšmets mūsu
skolā šobrīd ir 7. klašu skolēniem. 7. klasē jaunieši uz mūsu skolu
sanāk no dažādām pilsētas un citām skolām. Jau uz pirmo jautājumu
«Vai jūs esat bijuši Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas
muzejā vai Ā.Alunāna muzejā?» man par pārsteigumu apstiprinošu
atbilžu bija visai maz. Vairāki pabijuši Svētās Trīsvienības
baznīcas tornī, taču, kā izrādījās, tam tik cauri izskrējuši. Tieši
tāpēc mūsu stundas nenotiek klasē – mēs ejam ielās, apmeklējam
vēsturiskas vietas un objektus mūsu pilsētā, mācāmies ieraudzīt un
izzināt to, kam gadiem esam gājuši garām.

Šobrīd tas vēl ir tikai sākums, tāpēc pagaidām secinājumus
izdarīt ir grūti. Bet, jāatzīst, man nezināmu iemeslu dēļ skolēniem
vēsture skolā parasti nav tas mīļākais priekšmets. Es ļoti vēlos
lauzt šo stereotipu un parādīt, ka vēsture var būt dzīva un
interesanta. Ļoti ceru, ka jau semestra beigās skolēni būs
mainījuši savu viedokli par vēsturi kā par neinteresantu un grūtu
priekšmetu.

Pilsētas vēstures izzināšana kopā ar skolēniem man pašai ir
jauns izaicinājums, lai gan kā latviešu valodas un literatūras
skolotājai zināma saistība ar vēsturi ir bijusi vienmēr. Tu nevari
mācīt Raini, ja nezini, kurā laikā Rainis ir dzīvojis. Taču tā īsti
mani vēsturei pievērsa man krusttēvs Raimonds Treijs, izcils
vēstures skolotājs, kurš apbalvots pat ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Atceros, kad mācījos 12. klasē un tuvojās eksāmenu laiks, bija
deviņdesmito gadu sākums un mūsu vēsture bija mainījusies kājām
gaisā. Sapratu, ka manas zināšanas ir tik vājas, ka eksāmenu nolikt
būs neiespējami. Lūdzu palīdzību savam krusttēvam, kurš pilnīgi
mainīja manu priekšstatu – viņš stāstīja tik interesanti un
saistoši, ka uzreiz iemīlēju vēsturi. Nezinu, kāpēc tomēr tālāk
aizgāju mācīties uz filologiem, bet vienmēr tā vēsture kaut kur
iekšā ir sēdējusi… Tagad droši vien bija īstais brīdis, lai tā
atkal ienāktu manā dzīvē. Es nesaku, ka zinu pilnīgi visu par
Jelgavas vēsturi – arī es vēl tikai mācos, aizpildu tos robus, kas
ir manās zināšanās, un nepārtraukti pilnveidojos, jo vēlos, lai
mūsu pilsētu iemīlētu ne tikai es, bet arī tie, kuriem es par to
stāstu.

Un, ja tā pavisam godīgi, es vairāk nekā Skolotāju dienu gaidu
mūsu ekskursijas pilsētā, kas notiks Jelgavai zīmīgajā datumā – 21.
novembrī, kā arī 11. un 18. novembrī.»

 

«Iemācīt matemātisku domāšanu ir būtiskāk nekā atcerēties
virkni formulu»

Evija Slokenberga, Jelgavas Valsts ģimnāzijas
matemātikas skolotāja:

«Matemātika nav no tiem vieglākajiem priekšmetiem, un daudziem
skolēniem tā padodas grūtāk, tāpēc kopā ar kolēģiem nemitīgi
meklējam veidus, kā priekšmetu darīt saistošāku skolēniem. Es kā
skolotāja strādāju bērna izaugsmei un bērna priekam, un, manuprāt,
lielāks ieguvums viennozīmīgi ir nevis no tā, ka skolēns no galvas
zina kārtējo formulu, bet viņš spēj atrast veidus, kā tikt galā ar
problēmu. Ja mēs uz to skatāmies caur matemātikas prizmu, tad
noteikti būtiskāk ir iemācīt matemātisku domāšanu, nevis Pitagora
teorēmu.

Mūsu bērni tehnoloģijas apgūst ātrāk un vieglāk nekā mēs, tad
kāpēc lai mēs neņemtu talkā jaunās tehnoloģijas, ja tās spēj
padarīt matemātiku kādam mazāk grūtu? Tieši tāpēc mēs Valsts
ģimnāzijā jau kādu laiku matemātikas mācīšanā izmantojam tādu
viegli lietojamu interaktīvu datorprogrammu kā «GeoGebra», kas ir
dinamiska matemātikas programma visiem izglītības līmeņiem un
apvieno ģeometriju, algebru, zīmēšanu, statistiku, matemātisko
analīzi vienā ērti lietojamā paketē. Šī datorprogramma palīdz
attīstīt matemātisko domāšanu, izskaidrot matemātiskas darbības un
formulas jauniešiem uztveramākā veidā. Un tas noteikti ir
interesantāk nekā skolotājs pie tāfeles ar krītiņu rokās.

Pagaidām vēl gan nav veikti pētījumi, vai, matemātikas stundās
izmantojot šādu jaunu rīku, kur tas ir iespējams, jauniešu interese
un zināšanas matemātikā uzlabojas, taču mana personīgā pieredze
liecina, ka, mācoties matemātiku ar šīs programmas palīdzību,
jauniešu interese par matemātiku palielinās.

Iespējams, ka vēl kādā Jelgavas skolā «GeoGebra» jau tiek
izmantota, taču mūsu skolas mērķis ir plašāks – pielietot šo
datorprogrammu ne tikai mācīšanās procesā savā skolā, bet arī
apmācīt kolēģus Jelgavā, lai arī citās skolās to varētu ieviest,
tā, iespējams, liekot iemīlēt matemātiku vēl kādam jaunietim.

Skolotāja darbs ir mans hobijs un mana profesija – vienīgais, ko
es savā dzīvē esmu vēlējusies darīt. Tieši tāpēc šādā priekšsvētku
brīdī, kad tuvojas Skolotāju diena, varu droši teikt, ka man daudz
lielāki svētki ir mirklis, kad mani audzēkņi parāda labu rezultātu
mācībās. Un nav nozīmes, vai kādam tā ir uzvara olimpiādē, vai
citam, kuram matemātika padodas grūti, beidzot nopelnīts labs
sešinieks – mans gandarījums būs vienlīdz liels.»

Sagatavoja Kristīne Langenfelde, foto Krišjānis Grantiņš un no
personīgā arhīva