17.8 °C, 3.7 m/s, 82.6 %

Pilsētā

Slimnīca, ko «apēda» laiks
01/02/2009

Šķiet, jāpaiet vēl ne vienam vien gadu desmitam, lai no jelgavnieku ikdienas sarunām izzustu nosaukums «vecā slimnīca», apzīmējot namu tagadējā Pulkveža O.Kalpaka ielā 16. Taču, izrādās, «vecā» slimnīca savulaik bijusi nevis viena ēka, bet gan kādas desmit vienpadsmit mājas, kas, cita no citas tuvāk un tālāk izvietotas, aizņēmušas pat veselu kvartālu starp Pulkveža O.Kalpaka, Svētes, Raiņa un Sakņudārza ielu. 

Sintija Čepanone
Šķiet, jāpaiet vēl ne vienam
vien gadu desmitam, lai no jelgavnieku ikdienas sarunām izzustu
nosaukums «vecā slimnīca», apzīmējot namu tagadējā Pulkveža
O.Kalpaka ielā 16. Taču, izrādās, «vecā» slimnīca savulaik bijusi
nevis viena ēka, bet gan kādas desmit vienpadsmit mājas, kas, cita
no citas tuvāk un tālāk izvietotas, aizņēmušas pat veselu kvartālu
starp Pulkveža O.Kalpaka, Svētes, Raiņa un Sakņudārza
ielu. 
Jelgavas pilsētas slimnīcas aizsākums ir 1824. gadā, kad
Driksas upes tuvumā bijušajā hercoga staļļu ēkā atklāja tālaika
pirmo slimnīcu Jelgavā – Sabiedriskās aizgādības kolēģijas
slimnīcu. 1919. gadā slimnīcā jau bija 250 gultas, tur strādāja
septiņi ārsti. Taču drīz vien ēka kļuva nepiemērota slimnīcas
vajadzībām, tāpēc to pārvietoja uz Paula ielu 16 (tagadējo Pulkveža
O.Kalpaka ielu), daļēji aizņemot tur esošās Diakonisu slimnīcas
telpas, kur strādāja diakonises jeb mūķenes, galvenokārt aprūpējot
acu slimniekus, slimniekus ar lipīgām slimībām, kā arī nabagos un
nespējniekus. Jāpiebilst, ka Diakonisu slimnīca pastāvēja līdz
1937. gadam, pēdējā laikā ārstējot galvenokārt vāciešus. Bet
Jelgavas 1. pilsētas slimnīca turpināja apdzīvot plašo
kvartālu…
Slimnīcu nosargā paši
Vēstures avoti liecina, ka 1935. gadā likts pamatakmens
slimnīcas jaunbūvei, un jau pēc diviem gadiem to nodeva lietošanā
kā vienu no modernākajām slimnīcām valstī. Tā pilsētai izmaksājusi
500 000 latu, kas iegūti no budžeta ietaupījumiem, neapgrūtinot
pilsētu ar aizņēmumiem un parādiem. 
Jelgavniece Imanta Nuka atceras, ka, vēl bērns būdama, kopā ar
mammu uz slimnīcu devusies apciemot krustmāti. «Tas varēja būt kāds
1943. gads, bet kā šodien atceros to īpašo gaisotni, kas valdīja tā
laika jaunajā slimnīcā – kāpnes bija izklātas ar paklāju, sienas
nišās izvietotas statujas…» atceras Nukas kundze, kurai 1954.
gadā slimnīca kļuva arī par darba vietu. Vēl mūsdienās
saglabājušies nostāsti par jumta terasi, kas pacientu vajadzībām
tika izbūvēta uz jaunās slimnīcas jumta. Divkrāsaina flīžu grīda,
koka lāviņas, kur atpūsties slimniekiem, nojumes, kur lietus laikā
varēja patverties slimnieki, kuri tā sauktās aeroterapijas nolūkā
bija ratiņos vai gultās izvesti elpot svaigu gaisu… «Tur bija
puķes, vēlāk pamanījās izaugt arī bērziņš, un sajūta tiešām bija kā
dārzā,» atceras I.Nuka. Taču jau piecdesmito gadu beigās jumta
terase vairs netika intensīvi izmantota gaisa peldēm – tieši tur
dažkārt tapušas fotogrāfijas, kurās redzami tolaik slimnīcā
strādājošie. 
Maija Lucava, kura slimnīcā sāka strādāt sešdesmito gadu vidū,
pēc laikabiedru atmiņām zina stāstīt, ka no uguns liesmām, kas
1944. gadā plosījās Jelgavā, slimnīcai izdevās paglābties,
galvenokārt pateicoties izcilajam dakterim Ringoldam Čakstem, pirmā
Valsts prezidenta dēlam, jo viņš bija tas, kurš organizēja ne tikai
slimnieku evakuēšanu uz drošāku patvērumu, bet arī liesmu
apslāpēšanas darbus. Lai slimnieki būtu drošībā, no kara nopostītās
Jelgavas slimnīca kādus trīs mēnešus patvērumu rada Reikuļu mājās
Lielvircavā, bet pēc tam darbu atsāka vecajās ēkās – tiesa gan,
stipri bojātās. Centrālajā korpusā kādu laiku bija kara hospitālis,
un slimnīca izvietojās pārējās ēkās.
Basām kājām – pat salā
M.Lucava, atceroties savas prakses un vēlāk arī darba gaitu
sākumu, stāsta, ka pēckara gados daudzi slimnīcas darbinieki arī
dzīvojuši slimnīcas teritorijā esošajās mājās – tolaik tas nebija
nekas neparasts, drīzāk pagaidu mājvieta, līdz slimnīcas
darbiniekam piešķirs dzīvokli. To, kāds agrāk bija slimnīcas ēku un
līdz ar to arī nodaļu izvietojums, cilvēkam, kas to nav
pieredzējis, grūti iztēloties, nodaļas laika gaitā vairākkārt
mainījušas savu atrašanās vietu. To apliecina arī kādas
jelgavnieces atmiņas: «Manā bērnībā tagadējā «Pilsētsaimniecības»
ēkā man rāva mandeles – tur bija LOR nodaļa; mana bērna bērnībā tur
bija Bērnu infekciju nodaļa, un dēls tur gulēja ar dzelteno kaiti.»
Kādu laiku tur bijusi arī Ādas un venerisko slimību nodaļa.
M.Lucava zina teikt, ka kopumā slimnīcai piederējušas kādas desmit
vienpadsmit ēkas, bet laika gaitā vairākas no tām nojauktas. «Tagad
saglabājusies ir arī agrākā aptieka, saimniecības ēka, kur 2. stāvā
bija plaša zāle svinībām, bet lejā – virtuve, kurtuve un citas
telpas, kas nodrošināja slimnīcas darbu, morgs un laboratorija.
Mājā līdzās saimniecības ēkai savulaik bija gan Ādas nodaļa, gan
bērnu infekcijas. Tiesa gan – nu šīs ēkas vairs nav,» slimnīcas
teritorijas plānojumu ieskicē M.Lucava, kardioloģe un vēlāk arī
slimnīcas filiāles vadītāja. Nelielajā vienstāvu ēkā, kas robežojās
ar Sakņudārza ielu, savulaik «dzīvoja» ātrā palīdzība. Jāpiebilst,
ka pirms tam tā atradās Uzņemšanas nodaļas (tagadējā «Punktiņa»)
pagalma pusē, kur ērti varēja piebraukt ar ātrās palīdzības mašīnu.
Tiesa gan – tagad «ātro» durvis ir aizmūrētas… 
«Slimnīcas teritorija bija ļoti plaša, ēkas cita no citas
atradās simts un pat vairāk metru attālumā, un māsiņām, sanitāriem
vajadzēja staigāt no vienas nodaļas uz otru, no vienas ēkas uz
citu, piemēram, uz aptieku, lai sarūpētu medikamentus. Arī ēdienu
visās nodaļās gulošajiem slimniekiem vajadzēja nest no saimniecības
ēkas – ilgu laiku to darīja ar rokām, ēdienu nesot spaiņos, vēlāk
gan kaut kādus ratiņus sāka izmantot,» stāsta M.Lucava, neslēpjot,
ka darbiniekiem bija apnicis nemitīgi pārģērbties, lai nokļūtu
citās nodaļās, tādēļ gluži ierasts bija skats, ka māsiņas mīnus 20
grādu salā, basas kājas ieāvušas vien vaļējās kurpēs un uz pleciem
uzmetušas jaciņu, šķērso slimnīcas teritoriju. 
Grandiozās ieceres nerealizē
Taču laiki mainījās, un pilsētā sāka runāt par jaunas
slimnīcas būvniecību. Slimnieku, kas ārstējās stacionārā, kļuva
aizvien vairāk – «padomju laikos tā vienkārši bija pieņemts».
Bijusi iecere jauno slimnīcu būvēt ielas pretējā pusē, kur pašlaik
atrodas Sociālo lietu pārvalde, taču «slimnīcu uzbūvēja Pārlielupē,
un ielas pretējā pusē uzcēla linu kombināta kopmītnes». Savukārt
I.Nuka vēl tagad atceras, kā kopā ar kolēģiem Terapijas nodaļā
pētījusi iecerēto slimnīcas projektu, kas esošajām slimnīcas ēkām
paredzēja vērienīgu piebūvi. «60. gados izstrādātais projekts
paredzēja slimnīcas centrālajam korpusam līdzās – līdz pašai Raiņa
ielai – uzcelt jaunbūvi, kas turpinātos un būtu savienota ar morgu.
Atceros – ar kolēģiem pētījām skices, prātojot, kā izveidot iekšējo
plānojumu. Savukārt plānoto slimnīcas korpusu Pulkveža O.Kaplaka
ielas pretējā pusē ar esošo slimnīcas ēku bija paredzēts savienot
ar gaisa pāreju,» stāsta I.Nuka. Taču šīs ieceres izgaisa, un vēl
tagad vēsture klusē, kādēļ jaunā slimnīca sāka slieties Pārlielupē,
Brīvības bulvārī.
Visa slimnīca zem viena jumta
Jauno slimnīcu uzbūvēja 1970. gadā, un līdz ar to slimnīca
tika sadalīta divās daļās. Jaunā atbilstoši tā laika ideoloģijai
kļuva par Jelgavas pilsētas 1. jeb centrālo slimnīcu, «vecajai»
atstājot vien «godpilno» otrās slimnīcas nosaukumu. Vēlāk gan tā
kļuva par centrālās slimnīcas filiāli, jo «jaunajā slimnīcā bija
jaunas tehnoloģijas, un izvadāt slimniekus kļuva par grūtu.
Skaidrs, ka bija jāapvienojas».
«Uz jauno ēku pārcēlās virkne nodaļu, tostarp Ķirurģijas, un
mums atbrīvojās telpas. Mēs varējām izvērsties – pirms tam
slimniekiem vajadzēja gulēt pat koridorā, dažkārt tur gulēja pat
seši, septiņi, desmit cilvēki,» atceras M.Lucava. 
Taču to, ko izdevās nosargāt kara laikā, uguns papostīja 1986.
gadā. «Tas bija jūlija vakars, un es jau grasījos doties mājās.
Apdarīju pēdējos darbus un izgāju laukā – autobuss man bija, šķiet,
pusdeviņos vakarā. Bet pa ceļam satiku paziņu, mēs uzsākām sarunu,
bet pa to laiku autobuss jau bija aizgājis. Pēkšņi dzirdu – kaut
kur šauj. Sākumā tam īsti neticēju, tāpēc lielu uzmanību
nepievērsu. Bet tad atkal dzirdu – šauj. Paceļu acis un redzu, ka
gar jumta kori nāk dūmi… Dega slimnīca,» stāsta I.Nuka, kura
nekavējoties izsaukusi ugunsdzēsējus. Kundze pārliecināta, ka
liesmas izcēlās metināšanas dēļ – pirms tam ēkas augšējā stāvā tika
metināti radiatori…  
Un palēnām aizgāja arī visa «vecās» slimnīcas godība… Ēkas
slimnīcas teritorijā tika privatizētas, vecākās – nojauktas.
Deviņdesmito gadu sākumā vēl vīdēja cerība atkal apdzīvot tagadējo
«Pilsētsaimniecības» namu – tur pat tika nomainīta santehnika –,
taču – nekā. Un kopš 2000. gada maija, ja neskaita Patoloģijas
nodaļu, visa slimnīca nokļuva zem viena – jaunās slimnīcas – jumta
Brīvības bulvārī 6, bet uz «vecās» slimnīcas Uzņemšanas nodaļas
durvīm piestiprināja lapiņu ar uzrakstu «Slēgts».