Pilsētā

12,9 procenti – tāds bezdarba līmenis pagājušajā mēnesī
reģistrēts mūsu pilsētā, taču Nodarbinātības valsts aģentūra
akcentē, ka Jelgava vēl aizvien ir to pilsētu vidū, kur bezdarba
līmenis tomēr ik mēnesi kāpj vismazāk. Taču situācija vienalga ir
smaga – par to liecina aizvien pieaugošās rindas Sociālo lietu
pārvaldē (SLP), jo klāt nāk arvien jauni cilvēki un pat veselas
ģimenes, kas sapratušas – saviem spēkiem izdzīvot kļuvis grūtāk.
Pašvaldība, jau plānojot šā gada budžetu, par prioritāti izvirzīja
sociālo palīdzību, un ļoti daudzas aktivitātes tika vērstas uz to,
lai jelgavnieki saņemtu tik ļoti nepieciešamo atbalstu. Faktiski
sociālā joma bija vienīgā, kurai netika samazināts finansējums,
salīdzinot ar 2008. gadu. Protams, visu iepriekš nodrošināto tādā
pašā apjomā pašvaldība šajā gadā jau nespēja «pavilkt», un,
piemēram, pensionāriem, kas vecāki par 80 gadiem, nu par braucienu
sabiedriskajā transportā jāmaksā pašiem, tomēr, nenoliedzami, ļoti
daudzās pozīcijās jelgavnieki tomēr ir ieguvēji. 

Pavisam noteikti var teikt, ka attaisnojusies Informācijas
kabineta izveide SLP, kur kopš marta iespējams iegūt informāciju
par jautājumiem, kas ir SLP kompetencē, kā arī konsultēties
juridiskajos jautājumos, jo pašlaik valstī notiekošais ir
pietiekami nopietns iemesls, lai iedzīvotāji izvērtētu un beidzot
sāktu arī izmantot visas tiesības iegūt papildu līdzekļus,
piemēram, ne viena vien mamma beidzot sadūšojās, lai sakārtotu
paternitātes jautājumu un likumīgi iegūtu bērnam pienākošos
uzturlīdzekļus; ne viens vien cilvēks, kurš savulaik labi pelnīja
«aploksnē», bet tagad palicis bez ienākumiem, ir priecīgs, ka
pašvaldība var nodrošināt vismaz kaut kādu palīdzību. Jelgava bija
viena no pirmajām pašvaldībām, kas, reaģējot uz Ministru kabineta
«dāsni» piešķirto atļauju veikt grozījumus saistošajos noteikumos,
lai paplašinātu cilvēku loku, kas var pretendēt uz pašvaldības
palīdzību, nolēma atļaut uz sociālo pabalstu pretendēt arī tām
ģimenēm, kurām ir kredītsaistības, taču ienākumi uz vienu cilvēku
nepārsniedz 90 latus. Domnieki atbalstīja arī to, lai pilsētas
sabiedrisko transportu ar atvieglojumiem varētu izmantot ne tikai
skolēni, bet arī skolotāji. Tiesa gan – cik daudzi šo iespēju
izmanto, ir cits jautājums, taču ne viena vien ģimene, kas atzīta
par trūcīgu, novērtē to, ka bērns ceļu uz skolu var mērot, ne tikai
iegādājoties mēnešbiļeti par puscenu (kas, starp citu, tika
samazināta par septiņiem latiem), bet pat bez maksas, jo otru pusi
pašvaldība sedz kā pabalstu. Protams, lai to visu nodrošinātu,
nācās vairākkārt pārskatīt pilsētas budžetu, un oktobra beigās
sociālais budžets tika palielināts vēl par100 tūkstošiem
latu.

Taču jāteic, ka pašvaldība deva arī iespēju pašiem nopelnīt –
tā pirmo reizi vasarā pa mēnesim pilsētas uzņēmumos un iestādēs
kopumā strādāja 200 skolēni, par to saņemot 80 latu stipendiju,
savukārt vēl 30 tika iesaistīti pilsētas labiekārtošanā, un arī to
nodrošināja pašvaldība, nevis Nodarbinātības valsts aģentūra, kā
tas iepriekš izskanējis. Savukārt vēl pašlaik pilsētā strādā
vairāki simti ilgstošo bezdarbnieku, par to saņemot 100 latu
stipendiju no Eiropas Savienības līdzekļiem, jo arī Jelgava teica
jāvārdu dalībai šajā projektā. «Mums galvenais ir sociāli
aizsargāts jelgavnieks,» «Jelgavas Vēstnesim» šogad vairākkārt ir
norādījis Jelgavas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš, un domājams,
ka tā tas būs arī nākamajā gadā.

 

«Šis gads nav bijis viegls arī manai ģimenei, taču katrā lietā
cenšos atrast ko pozitīvu, un pirmais, kas nāk prātā, noteikti ir
fakts, ka beidzot es atkal varu strādāt! Summa, ko saņemu, kādam
droši vien šķiet pārāk niecīga, lai no rīta agri celtos un tīrītu
sniegu no ietvēm, taču man šie 100 lati ir ļoti daudz. Es ļoti
cenšos visu paveikt godam, lai gan, jāatzīst, no darba vadītājas
arī esmu saņēmusi aizrādījumus. Jelgavniekiem nav pamata žēloties –
ja valsts un citas pašvaldības palīdzību ir atteikušas, tad Jelgava
saviem iedzīvotājiem to turpina nodrošināt. Arī es bez pašvaldības
palīdzības, lai samaksātu par siltumu, neiztieku, agrāk izmantoju
iespēju iegūt pabalstu, lai segtu bērnudārza izdevumus, taču
nolēmām, ka mūsu piecgadīgā meitiņa dārziņu var apmeklēt līdz
pusdienām. Paldies pašvaldībai par sagādāto iespēju strādāt,
paldies, ka jūtu – par mani domā.»

 

Sagatavoja: Sintija Čepanone, foto: Ivars Veiliņš