Pilsētā

Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis gatavs ieviest reformas izglītības sistēmā – Jelgavas Spīdolas ģimnāzija uz to jau ir atbildējusi: «Esam gatavi kļūt par pilotskolu, kurā jaunās reformas varētu ieviest jau ar nākamo mācību gadu.»

Kristīne Langenfelde

Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis gatavs
ieviest reformas izglītības sistēmā – Jelgavas Spīdolas ģimnāzija
uz to jau ir atbildējusi: «Esam gatavi kļūt par pilotskolu, kurā
jaunās reformas varētu ieviest jau ar nākamo mācību
gadu.»

Ko nozīmē šīs reformas, kam ir gatava Spīdolas ģimnāzija? Par to
saruna ar skolas direktori Ilzi Vilkārsi.

Masu medijos plaši izskan apzīmējums «Ķīļa izglītības
reforma», bet, tiklīdz rodas vēlme noskaidrot, kas īsti zem šī
vārdu salikuma slēpjas, izrādās, tas nemaz nav tik viegli: ir
frāzes, kaut kādi priekšlikumi, bet kopumā – nekā konkrēta. Vai
jūs, paziņojot, ka esat gatavi savā skolā ieviest jauninājumus,
izprotat to būtību?
Ja godīgi, tad arī mums absolūti nav skaidrs, ko detalizēti nozīmē
«Ķīļa izglītības reforma».

Tātad jūs esat piekrituši kaut kam, ko paši vēl
neizprotat?
Mēs esam piekrituši pārmaiņām izglītības sistēmā, un tas ir pats
galvenais. Mūsu skolas pārliecība ir nelokāma – tā, kā šobrīd norit
darbs skolās, turpināties nedrīkst. Manuprāt, neviens nevar būt
apmierināts ar to, kā pašlaik skolām jāstrādā, tāpēc pārmaiņām ir
jābūt. 

Kas ir jūsu skolas galvenais neapmierinātības
cēlonis?
Mums ir tāda sajūta, ka tie, kuri valstī plāno olimpiādes,
eksāmenus, projektu nedēļas, Ēnu dienas un virkni citu pasākumu
visa mācību gada garumā, ir atrauti no skolas ikdienas darba – viņi
aizmirst, ka bērniem ir arī jāmācās. Skolēnam un pedagogam šodien
ir jāpaspēj gan mācīties uz pilnu slodzi, gan piedalīties visās
minētajās aktivitātēs. Bet par to, kas tā ir par slodzi, šodien
nedomā neviens. Un ko mēs iegūstam? Stresainu un pārgurušu skolēnu
un skolotāju. Visi šie pasākumi ir nepieciešami, tomēr jau augustā
vajadzētu redzēt plānu visa mācību gada aktivitātēm, lai skola
varētu izvēlēties, kurās piedalīties un kā tās saistīt ar savu
mācību procesu.

Tātad – ja slodze ir par lielu, no kaut kā jāatsakās. Ko
piedāvājat jūs?
Uzskatu, ka noteikti būtu jāpārskata mācību saturs – skolās tik
daudz vielas tiek pasniegts teorētiski, saraustīti, virspusēji vai,
gluži pretēji, ir gadījumi, kad vidusskolas viela dublējas ar
augstskolas. Jā, es zinu, ko uz to atbildētu ministrija: skolotājam
taču ir brīvas rokas! Un atkal jau tā ir tikai teorētiska frāze…
Kā pedagogam var būt brīvas rokas, ja gada beigās ir eksāmens?!
Skolotājs nevar variēt mācību vielu, jo nekad nevar būt drošs, ka
eksāmenā viens vai otrs jautājums neiekritīs. Jau gadu desmitus to
vien dzirdam, ka mācības skolā ir pārāk teorētiskas, nesniedz
dzīvei nepieciešamo, bet tad, kad skola ar savu iniciatīvu ir
gatava lauzt šo sistēmu, tā atduras pie katastrofāla laika
trūkuma…

Spīdolas ģimnāzija laika gaitā vienmēr ir bijusi mazliet
citādāka nekā pārējās vidējās izglītības iestādes – vienmēr esam
meklējuši veidu, kā paralēli mācībām attīstīt bērna radošumu,
saskatīt viņa nākotnes karjeras potences, veicināt uzņēmējspējas.
Mēs piedalāmies visur, kur vien tas iespējams, un, ja darbības
lauks ir tik plašs, tad viegli izanalizēt, ka praktiski vienmēr
skolēns vairāk iegūst no šīm papildu aktivitātēm nekā no
teorētiskām skolas stundām.

To var izlobīt arī no «Ķīļa reformas» – ministrs runā par
nepieciešamību skolai piesaistīt profesionāļus, kas spētu
ieinteresēt skolēnu praktiski, nevis teorētiski. Bet tas jau notiek
arī šodien – uz skolu uzaicināts profesionālis praktiķis, kurš
vispārīgās frāzēs stāsta par sevi. Dažs varbūt klausās, bet lielākā
daļa spēlējas ar telefonu vai žāvājas…
Tur jau ir tā sāls! Ko uzaicināt, kā to pasniegt! Ja uz skolu
atbrauks baņķieris, kura vārdu bērni pat nav dzirdējuši, un
sarežģīti sāks stāstīt par Latvijas banku sistēmu – kurš un ko
sapratīs? Spīdolas ģimnāzijā jau sen kā šādas praktiskas lekcijas
tiek rīkotas pilnīgi citādāk. Pirmām kārtām mēs savus audzēkņus tām
gatavojam. Mūsu politikas skolotāja ir ieviesusi tādu kā obligātu
nosacījumu – visiem skolēniem, kas apgūst politiku, katru pirmdienu
ir jāklausās radio raidījums «Krustpunkti». Mēs uzskatām, ka
skolēnam ir jābūt informētam par to, kas notiek valstī. Un tad pēc
katra šī raidījuma skolēni raksta savu skatījumu par konkrēto tēmu
– tādu kā recenziju. Vai arī, zinot, ka skolēniem rīkosim kādu
diskusiju ar profesionāli, tam klasē gatavojas nedēļu vai pat divas
– skolēni pēta, ko šis profesionālis ir darījis, kur un kā publiski
izteicies. Tikai tad var rasties jautājumi, diskusija. Bet tas viss
jau atkal ir papildus ikdienas mācībām…   

Taču, ja mēs saprotam, ka šādā veidā skolēnam varam iedot
vairāk, vai tiešām nebūtu pienācis laiks to ne tikai pateikt skaļi,
bet beidzot arī ministrijai rīkoties – pārskatīt mācību programmu,
izņemt no tās lieko teoriju un sākt strādāt vairāk praktiski?

Jau izskanējis, ka izglītības un zinātnes ministrs mūsu
valstij piedāvājis pārņemt tādu valstu kā ASV, Lielbritānijas un
vēl citu turīgu lielvalstu izglītības reformu modeļus, neskatoties
uz to, ka tieši šobrīd arī šīs valstis izrāda lielu neapmierinātību
ar savas izglītības sistēmas būtību. Viņiem nederēja, bet mums
derēs?
Tur jau tā lieta, ka šobrīd ar savu izglītības sistēmu nav
apmierināta virkne lielvalstu, bet mēs vēl skatāmies uz viņu
modeļiem… Vienīgais unikālais un pozitīvais piemērs, ko tagad
visiem uzsver, ir Somija – tur gan valsts, gan pedagogi, gan
skolēni esot apmierināti…

Papētot Somijas variantu, šķiet, ka tur sāka no otra gala –
nevis mēģināja saprast, ko vajadzētu vai nevajadzētu mācīt
skolēniem, kā un par cik pagarināt mācību gadu, bet ar to, ka
vispirms mācīja pedagogus.
Jā, Somija sāka ar pedagogiem – lai strādātu skolā, jābūt maģistra
grādam. Skolotāja darbs ir prestižs, uz vietu augstskolā ir milzīgs
konkurss. Un tas nozīmē, ka skolā nonāk ļoti zinošs profesionālis,
kurš arī spēj profesionāli mācīt. Kas notiek pie mums? Paskatieties
uz šo mapi! Te mēs esam apkopojuši to milzīgo skaitu jauno
pedagogu, kas pie mums skolā pēdējos gados izgājuši praksi. Es saku
«izgājuši», nevis «apguvuši» – viņi ieskrien skolā uz pāris
nedēļām, pa vidu tam vēl mācības augstskolā, un rezultātā ne tur
prakse, ne tur mācības… Un tāds jaunais skolotājs nonāk skolā –
ja vien viņam pašam nav ārkārtīgi liela ieinteresētība savā
profesijā, tad grūti teikt, ka viņš uzreiz ir profesionālis.
Savulaik mums bija iespēja stažēties Vācijā un padzīvot kādā vācu
ģimenē, kurā jau vairākās paaudzēs ir pedagogi. Ziniet, ar kādu
lepnumu viņi uztver iespēju strādāt par skolotāju?! Ir prieks
skatīties! Un nedomājiet, ka tūlīt pēc augstskolas viņus kāds
uzreiz laiž klases priekšā – tur, apmēram tāpat kā pie mums ārstiem
ir rezidentūra, arī pedagogam divus gadus jāstrādā kā rezidentam.
Klasē viņš var ieiet tikai kā skolotāja palīgs, viņa stundas vēro,
darbu analizē, novērtē. Katra iespēja tikt pie papildu stundām vai
iegūt audzināmo klasi jau pēc rezidentūras ir ārkārtīgi augsts
novērtējums. Un tad es saprotu, ka skolotājs nav stresā un bērni
mierīgi – viss notiek mērķtiecīgi, profesionāli. 

Bet Spīdolas ģimnāzijā jau tomēr šīs aktivitātes papildus
mācībām nav nekas jauns – tā ir gadiem iestrādāta
sistēma.
Ir reizes, kad pedagogu sarunās ar ministru izskan viens vai otrs
priekšlikums, ko skolās vajadzētu ieviest, un tad es paskatos uz
savu līdzās sēdošo kolēģi, un mēs abas saprotam, ka mums tas nav
nekas jauns – Spīdolas ģimnāzijā tas jau notiek. Ne velti mēs
saviem bērniem sakām: «Dzīve ir tur, ārā!» un to ārpusi mēs arī
viņiem cenšamies parādīt. Skolēnam ir jāmācās nevis grāmata, bet
priekšmets – pēc tāda motīva mēs strādājam. Jau trešo gadu pēc
kārtas mūsu skola uzvar valsts erudītu konkursā «Kas notiek?», mums
ir lieliski rezultāti konkursos «Zinošākā skola», «Smart spēles»,
«ZZ čempionāts», mācību firmu festivālos… Tātad acīmredzot mēs
darām pareizi. Un mūsu skolotāji ar savu iedvesmu un atdevi būtu
gatavi darīt vēl vairāk, ja vien diennaktī būtu vairāk stundu…
Brīžiem jau mēs paši sakām: «Starp citu – mūsu skolā arī mācās!»,
jo, neraugoties uz visu to, ko mēs esam gatavi darīt papildus, ir
jāapgūst arī obligātā pamatskolas un vidusskolas programma.
Piemēram, notika Fukušimas atomelektrostacijas avārija, un mēs
uzskatām, ka tas ir tikai normāli, ja ģeogrāfijas stundā ieplānotā
viela tiek pārtraukta un skolēni kopā ar pedagogu analizē situāciju
Japānā. Skolēniem ir interese, jautājumi, reāls piemērs – nekādas
teorijas, taču vienlaikus paredzētā viela atpaliek. Bet tad ir
jautājums – kas tajā brīdī ir svarīgāk: izprast procesus, kas
pasaulē reāli notiek, vai kalt teoriju? Jebkurā citā pasaules
valstī tas būtu tikai normāli. Nesen Anglijā ekonomikas stundās
zibens ātrumā ieviesa personīgās ekonomikas jautājumus, jo krīzes
laikā tie valstī bija kļuvuši ārkārtīgi svarīgi. Kā notiktu pie
mums? Trīs gadus speciālisti darba grupās diskutētu, bezjēdzīgi
anketētu pedagogus un tad vēl pēc pāris gadiem lemtu – ieviest vai
neieviest. Tas nekas, ka situācija ekonomikā būtu mainījusies jau
par 180 grādiem…

Ja vien valsts dotu lielāku iespēju pedagogiem, Spīdolas
ģimnāzija būtu gatava reaģēt nekavējoties un savā skolā ieviest vēl
daudz radošāku darbu.

Vai tas nozīmētu kādas būtiskas izmaiņas jau no nākamā
mācību gada?
Es nedomāju, ka mums būtu jārunā par būtiskām izmaiņām – manuprāt,
esam atraduši tos trīs galvenos virzienus, kas, šķiet, ir pareizi:
konstruktīvajiem prātiem – komercklase, radošajiem – sociālais un
humanitārais virziens, bet tiem, kuri savu virzienu vēl meklē, –
vispārizglītojošā programma. Jautājums ir tikai par to, kā vēl
uzlabot mācīšanās procesu. Mēs paši esam izkristalizējuši četras
sfēras, ko attīstām katrā jaunietī. Pirmkārt, radošā domāšana –
mums pat ir fakultatīvs, kurā pēc īpašas programmas attīstām
radošās spējas skolēnos jau no 7. klases, jo teorija pierāda, ka
jauniešiem trūkst netradicionālas domāšanas. Tagad skolā pat
uzsākts projekts, kurā savas jomas speciālisti pēta, kā mainās mūsu
skolēnu radošā domāšana, mācoties pēc šīs programmas. Otrkārt,
uzņēmējspējas – tas ir vesels pasākumu kopums, kas veicina skolēnu
domāt uzņēmējdarbības virzienā. Starp citu, mūsu skolā skolēnu
firmas pastāv jau 18 gadus. Treškārt, pētnieciskā darbība – ik pa
laikam jau rodas vēlme no šī virziena atteikties, taču katru gadu
no jauna cenšamies jauniešiem parādīt, ka šis process var būt
interesants. Mūsu skolā pētniecisko darbu nevar izstrādāt vienas
nakts laikā – katrs pedagogs individuāli strādā ar skolēnu vairāku
mēnešu garumā. Un, ceturtkārt, karjera – mēs mērķtiecīgi strādājam,
lai skolēnam jau ģimnāzijā būtu skaidrs, kur viņš sevi realizēs
nākotnē. Arī te ir virkne pasākumu. Populārākais noteikti ir Ēnu
diena – mēs vēl joprojām runājam par šā gada Ēnu dienu. Daudzās
klasēs skolēni audzināšanas stundās stāsta par piedzīvoto pie savas
ēnas. Tas ir tik interesanti, tik saistoši – šogad, piemēram, viena
mūsu skolniece, izcīnot ārkārtīgi lielu konkursu, ieguva iespēju
ēnot lidmašīnas pilotu, vēl cita, tāpat pateicoties ļoti labi
uzrakstītai motivācijas vēstulei, tika pie Veizāna uz viņa deju
studiju. Atceros kādu ļoti spilgtu gadījumu, kad viena mūsu meitene
ieguva tiesības ēnot modes mākslinieci: šķiet, cik skaisti – tērpi,
mode, spožums… Bet tajā brīdī, kad mūsu meitene pie viņas
aizbrauca, modes māksliniece mazgāja grīdu, nu tad arī viņai nācās
to darīt, bet atlikušo dienas daļu viņas abas skrēja pa Rīgu,
meklējot sponsorus… Pēc šīs dienas meitene par modes mākslinieci
vairs nevēlējās kļūt – tas ir tāds spilgts piemērs tam, ka mūsu
iedomu profesija ne vienmēr ir tik spoža, kā mums šķiet. Un tas
tikai vēlreiz apliecina, ka dzīve ir tur, ārā…

Jelgavas Spīdolas ģimnāzija

2012./2013. mācību gadam uzņems trīs 7. klases un trīs 10. klases
visās licencētajās izglītības programmās:

UZŅEMŠANA 7. – 9. klasēs pamatizglītības
programmā
Humanitāro un sociālo zinību virziens, Komerczinību virziens, Vides
zinību virziens – no 1. līdz 15. jūnijam no plkst.10 līdz 15
(pirmd., otrd., trešd., piektd.); no plkst.14 līdz 19
(ceturtd.);

UZŅEMŠANA 10. – 12. klasēs vispārējās vidējās izglītības
programmās
Humanitārais un sociālais virziens, Profesionāli orientētais
komerczinību virziens,
Vispārizglītojošais virziens – no 11. līdz 22. jūnijam no plkst.10
līdz 15 (pirmd., otrd., trešd., piektd.); no plkst.14 līdz 19
(ceturtd.).

• Uzņemšanas pamats ir liecība vai apliecība par
pamatizglītību.
• Skolēni piesakās un ierodas uz interviju (pārrunām) un
iepazīstina ar sevi (vēlams portfolio – diplomi, atzinības raksti,
radošie darbi, projekti un tml.).
• Tiek vērtēta arī skolēnu aktivitāte – dalība olimpiādēs,
darbošanās interešu pulciņos, skolās u.c. sabiedriskā
aktivitāte.

Kontaktinformācija: www.jsg.lv, tālrunis 63029312.

Foto: Ivars Veiliņš