20.9 °C, 2.1 m/s, 72.8 %

Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvs

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsSportsSporta skolā māca ne tikai džudistus, bet arī viņu tiesnešus
Sporta skolā māca ne tikai džudistus, bet arī viņu tiesnešus
02/11/2012

3. un 4. novembrī no pulksten 11 Zemgales Olimpiskajā centrā notiks Jelgavas BJSS atklātais čempionāts džudo, kas vienlaikus būs arī viens no Rīgas Brīvostas kausa posmiem. Sacensībās piedalīsies teju visi sporta skolas Džudo nodaļas audzēkņi – tie, kuri nesacentīsies, palīdzēs tiesāšanā.

Ilze Knusle-Jankevica

3. un 4. novembrī no pulksten 11 Zemgales Olimpiskajā
centrā notiks Jelgavas BJSS atklātais čempionāts džudo, kas
vienlaikus būs arī viens no Rīgas Brīvostas kausa posmiem.
Sacensībās piedalīsies teju visi sporta skolas Džudo nodaļas
audzēkņi – tie, kuri nesacentīsies, palīdzēs
tiesāšanā.

BJSS direktors un džudo treneris Guntis Malējs stāsta, ka audzēkņi
Sporta skolā apgūst gan fiziskās iemaņas un sporta veida tehniku,
gan teoriju un tiesāšanas pamatus. «Ja tā nebūtu, kur tad treneri
rastos?» retoriski jautā direktors. Piemēram, šoreiz tiesnešu
korpusam jāpievienojas vienam no šā brīža labākajiem Sporta skolas
audzēkņiem Andrejam Rebrovam, jo viņš atlabst pēc nopietnas traumas
un vēl vismaz mēnesi nevarēs cīnīties. «Visiem gan tiesāšana neiet
pie sirds, jo tā tomēr ir atbildības uzņemšanās,» piebilst
G.Malējs.

Met kūleņus un staigā uz rokām
BJSS Džudo nodaļā šobrīd visas vietas ir aizpildītas – tajā ir ap
80 audzēkņu, no tiem tikai četras piecas meitenes. «Tā mums ir
sāpīga tēma,» atzīst Sporta skolas direktors, piebilstot, ka viss
tomēr ir atkarīgs no vecākiem, jo tik agrā vecumā bērni paši
nepieņem lēmumu, ar ko nodarboties. «Meitenes vairāk izvēlas
peldēšanu, vieglatlētiku, arī basketbols ir Sporta skolā,» spriež
viņš.

Sporta skolas treneris Sergejs Vasjkovs spriež, ka sporta veids
piesaista ar to, ka ir daudzveidīgs. «Lai gan džudo ir cīņas sporta
veids, treniņos darām daudz ko – ir vieglatlētikas, futbola,
regbija elementi, akrobātika, dzelži, metam kūleņus un staigājam uz
rokām,» ieskicē treneris. Arī ieguvumu ir daudz: izturība, spēks,
veiklība, ātrums un morālā noturība. «Jā, ja tu trenējies,
nebaidīsies iziet uz ielas, bet pats būtiskākais tomēr ir morālā
noturība, jo ne katrs var iziet cīņā viens pret vienu. Komandā jau
vienmēr vainu var novelt uz citiem, bet šajā gadījumā tikai tu pats
kaut ko neesi izdarījis līdz galam,» spriež Sporta skolas
direktors.

Sāk ar piecgadniekiem
BJSS uzņem audzēkņus no deviņiem desmit gadiem, kad ir jau skaidrs,
ka bērns tiešām grib trenēties un pēc pāris mēnešiem visu
nepametīs. Atlase notiek sporta klubos, kuros bērni trenēties sāk
jau no piecu sešu gadu vecuma. Treneri uzskata, ka sporta veidu
apgūt var visi, ja vien nav izteiktas nepatikas pret cīņu ar
pretinieku un krišanu.

Tomēr, neskatoties uz tā saucamo pārbaudes laiku klubos, ir arī
audzēkņi, kuri pāriet uz citu sporta veidu. «Biežāk laikam ir tā,
ka no džudo aiziet uz citu veidu, nevis no kāda cita atnāk uz
džudo. Domāju, tas tāpēc, ka džudo ir diezgan smags sporta veids –
ja esi labs džudists, nebūsi slikts nevienā sporta veidā. Izņēmums
varētu būt tie sporta veidi, kur ir sava specifika, piemēram,
basketbolā būtisks ir auguma garums,» stāsta G.Malējs.

Džudo «mazais brālis»
Lai uzkrātu lielāku pieredzi, BJSS audzēkņi mēdz startēt Latvijas
un Eiropas čempionātos sambo. «Noteikumi mazliet atšķiras, bet abos
sporta veidos pamatā ir metieni,» norāda BJSS direktors,
piebilstot, ka atšķirības nav tik lielas, lai nevarētu startēt.
«Tas ir līdzīgi kā ar basketbolu un strītbolu vai volejbolu un
pludmales volejbolu – it kā divi dažādi sporta veidi, bet spēlētāji
vieni un tie paši,» tā G.Malējs.

Abos sporta veidos liela uzmanība tiek pievērsta tam, lai tie
būtu pēc iespējas mazāk traumatiski. Sporta skolas direktors
stāsta, ka apmēram reizi gadā pasaulē notiek konference, kurā tiek
izanalizēti dažādi sporta veida paņēmieni un tas, cik bieži, tos
izpildot, sportisti guvuši traumas. Bīstamākie tiek nomainīti ar
citiem.

Sacensību izmaksas – 1000 eiro cilvēkam
Cīņas sporta veidu pārstāvju vidū jo­projām ir diskusijas par to,
kuri no veidiem būtu jāiekļauj olimpisko spēļu programmā. Džudisti
var būt apmierināti, jo džudo tajā ir iekļauts kopš 1964. gada.
Latvijas džudisti olimpiskajās spēlēs piedalījušies vairākkārt, bet
augstākais sasniegums ir Vsevoloda Zeļonija bronzas medaļa 2000.
gadā, kas ir vienīgā Latvijas olimpiskā medaļa džudo. No Jelgavas
neviens sportists līdz olimpiādei vēl nav ticis. Tagadējie treneri
savulaik piedalījušies PSRS čempionātos un pat izcīnījuši medaļas,
bet atzīst, ka tolaik bijusi nežēlīga konkurence atlasei uz
olimpiskajām spēlēm.

Tagad Latvija ir neatkarīga valsts un iespēju ir vairāk, bet
pietrūkst finansējuma un prasmju. «Runājot pavisam atklāti,
vajadzētu bišķi lielāku finansējumu, bet varbūt mēs neprotam
sagatavot tāda līmeņa sportistus,» spriež G.Malējs, piebilstot, ka
ar džudo nodarbojas lielākajā daļā pasaules valstu. Viņš stāsta, ka
augstākās klases sportisti katru otro nedēļu piedalās Eiropas vai
pasaules mēroga sacensībās un uzkrāj pieredzi. Pēc viņa aplēsēm,
cilvēka dalība vienās starptautiskās sacensībās izmaksā ap 1000
eiro, un, ja varbūt vācietim tas neliekas dārgi, latvietim ar
vidējo algu 300 – 350 lati tas ir daudz.

Dominē zilās un brūnās jostas
Lai gan līdz olimpiskajām spēlēm jelgavnieki vēl nav tikuši, samērā
labus panākumus BJSS audzēkņi uzrādījuši džudo un sambo sacensībās
gan Latvijā, gan Eiropā, gan pasaulē. Starptautiskajā arēnā
vairākkārt izcīnīta 7. vieta, un G.Malējs norāda, ka vienmēr kaut
kā ir pietrūcis, tomēr tas uzskatāms par labu rezultātu. 7. vietu,
piemēram, Eiropas Jaunatnes olimpiādē un meistarsacīkstēs
izcīnījusi tagadējā BJSS trenere Marina Mazure, bijušais sporta
skolas audzēknis Juris Putins ieguva 7. vietu Eiropas čempionātā
junioriem, arī Vadimam Terentjevam pasaules čempionātā jauniešiem
7. vieta.

Jāpiebilst, ka džudistu prasmes tiek novērtētas ar jostām, kuras
kopā ir septiņas: baltā, dzeltenā, oranžā, zaļā, zilā, brūnā un
melnā. Pēdējā atbilst sporta meistara nosaukumam un iedalās
vairākos līmeņos jeb danos. BJSS lielākajai daļai džudo audzēkņu ir
zilā un brūnā josta, bet, kā norāda skolas direktors, lai to
iegūtu, jātrenējas četri pieci gadi.

Jelgavā kopumā – gan Sporta skolā, gan klubos – džudo trenējas
vidēji 115 audzēkņi. Džudistus BJSS trenē pieci treneri – G.Malējs,
S.Vasjkovs, Kims Usačevs, M.Mazure un Jekaterina Žalnere. Visiem
trīs kungiem un Marinai ir melnā josta, bet Jekaterinai –
brūnā.

Džudisti – par džudo

Andrejs Rebrovs, trenējas 13 gadus:
«Ar džudo nodarbojos 13 gadus, un tas ir mans pirmais un vienīgais
sporta veids. Es biju aktīvs un enerģisks bērns, un vajadzēja
atrast veidu, kur to enerģiju likt. Uz džudo mani aizveda tētis –
viņš pats arī kādu laiciņu bija ar to nodarbojies. Tiesa, sākumā
viņš gribēja mani vest uz karatē vai boksu, bet tur tik mazus
bērnus nepieņēma. Ar džudo ir tā – jo vairāk trenējies, jo
interesantāk kļūst, tu atklāj kaut ko jaunu, pilnveidojies. Un arī
noteikumi mainās. Piemēram, līdz šim cīņa ilga četras minūtes, un,
ja neviens nebija uzvarējis, uzvarētāju noteica tiesneši. Pēc šīs
vasaras olimpiskajām spēlēm pieņemts lēmums, ka tagad cīņa
turpināsies tik ilgi, kamēr kāds no sportistiem nenokritīs uz
paklāja.»

Vadims Terentjevs, trenējas gandrīz 15 gadus:
«Tētis uz džudo aizveda, kad man bija pieci gadi. Pats viņš
nodarbojās ar boksu, bet mani laikam uz boksu sūtīt negribēja,
boksā arī neņēma tik agri. Man iepatikās uzreiz, un vēl joprojām
nav apnicis. Tagad man ir zilā josta, bet drīzumā kārtošu
eksāmenus, lai dabūtu brūno. Nākotnē, protams, centīšos iegūt arī
melno jostu, un, tā kā esmu piedalījies arī Eiropas un pasaules
čempionātos, klusais sapnis man ir tikt uz olimpiskajām
spēlēm.»

Milena Rinkeviča, trenējas septīto gadu:
«Man ir 12 gadi, un uz pirmo treniņu mani aizveda tētis, jo
vēlējās, lai es ar kaut ko nodarbotos. Bet pēc tam man ļoti
iepatikās – sapratu, ka gribu turpināt trenēties, braukt uz
sacensībām. Man patīk trenēties, apgūt jaunus džudo paņēmienus,
kurus tālāk izmantot cīņā. Un, protams, man patīk sasniegt labu
rezultātu. Pateikt, kas nepatīk, man ir grūti.»

Krišs Upenieks, trenējas 11 gadus:
«Puikam esot, man gribējās ar kādu pacīkstēties, un pirmā zāle, kur
kaut kas atbilstošs manām vēlmēm notika, pagadījās džudo. No sākuma
tā bija vienkārši vēlme pacīnīties ar kādu, bet pēc tam tie jau
bija draugi, panākumi, kolektīvs. Šajā sporta veidā man patīk tas,
ka nekad nevar atslābināties, vienmēr jādomā līdzi – tas audzina
raksturu. Esmu guvis arī panākumus – esmu četrkārtējs Latvijas
čempions (2007., 2008., 2009., 2012. gadā), vairākas reizes ir
uzvarēts starptautiskos turnīros.»

Kas ir džudo?

Džudo ir japāņu cīņas māksla, filozofija un sporta divkauja bez
ieročiem, ko uz džiu džitsu pamatiem 19. gadsimta beigās izveidoja
japāņu cīņas mākslu meistars Dzigaro Kano, izslēdzot traumējošos un
nāvējošos cīņas paņēmienus, teikts interneta vārdnīcā «Vikipēdija».
Atšķirībā no boksa, karatē un citām sišanas stilu divkaujām džudo
pamatā ir metieni, sāpju paņēmieni, turēšana un žņaugšana. No
citiem cīņas veidiem (grieķu-romiešu cīņa, brīvā cīņa) džudo
atšķiras ar mazāku fiziskā spēka pielietojumu paņēmienos un ar
lielāku paņēmienu daudzveidību. Jelgavas BJSS direktors Guntis
Malējs uzsver, ka arī apģērbs ir piemērots, lai varētu izpildīt
satvērienus un metienus, jo, piemēram, brīvajā cīņā, kur dominē
cīņa uz paklāja, sportisti velk triko. Tāpat, lai samazinātu
traumatismu, sportisti cīnās basām kājām.

Foto: Ivars Veiliņš