Pilsētā

SIA «Jelgavas sēklas» pārdevēja Inta Siliņa spriež, ka darbos
aizņemtajiem iedzīvotājiem dārza darbiem nav laika. Tāpat nav
ievērots, ka maznodrošinātie, kam tas būtu svarīgi pašu iztikšanai,
pievērstos dārzeņu audzēšanai. Abas ar kolēģi Pārslu Melderi
uzsver, ka vienu gan ir ievērojušas. Proti, dārzkopības literatūras
ietekmi uz cilvēku prātiem. «Tiklīdz ko jaunu piedāvā, daudzi grib
izmēģināt. Protams, ir pircēji, kas, ieraugot, ka sēklas maksā,
piemēram, divus latus, no ieceres atsakās. Taču biežāk gadās, ka
informācijas avoti ir grēkojuši: ārvalstu jaunumi līdz mūsu sēklu
veikaliem taustāmā formā nemaz nav nonākuši. Un tā jau kuro gadu!»
zūdās pārdevējas, kas tādējādi nonāk bez vainas vainīgo
lomā. 

Pārdevējas secina, ka pircēji vairāk pievērš uzmanību cenai,
tam, cik daudz sēklu ir iepakojumā, un izvēlas izdevīgāko, jo dārza
apsēšana nav lēta. Sēklu veikali nepieder pie tiem, kur cenas
mazinājušās. PVN kāpuma dēļ tās, pārdevēju vārdiem runājot, neviens
neesot cēlis, jo produkcija tāpat ir pietiekami dārga. Piemēram,
minerālmēslus lētāk iegādāties tirgotavās, kas tos iepirkušas no
Krievijas. Sēklu veikali izjūt arī mūsu ierēdņu pārcenšanās sekas.
Piemēram, lietuvieši un poļi, pie tās pašas Eiropas Savienības
piederēdami, var fasēt dārzkopības veikalu produkciju, bet latvieši
– nē. Citādi azofosku jeb parasto mēslojumu bez mikroelementiem
varētu pārdot par 60 santīmiem kilogramā, tagad jāmaksā 1,10 latus.
Tiesa, salīdzinājumā ar rietumvalstu firmu piegādātajiem šī
produkcija tāpat ir lētāka un līdz ar to pieprasītāka. Tāpat Polijā
fasētās sēklas ir lētākas, kaut tās šajā valstī nav audzētas. Pie
mums šīs darbības aizliegtas. Rietumvalstu sēklas maksā vairāk, jo
jāpiemaksā par firmas zīmolu līdzīgi kā citās preču
grupās. 

P.Meldere raksturo, ka katrā sēklu grupā ir dažādas cenu
kategorijas. Zināmas atšķirības, protams, pastāv. Piemēram,
atraitnītes no vācu firmas sēklām padodas visas vienādā augstumā.
Mazdārziņā tam nav nozīmes, bet tiem, kas stādus audzē pārdošanai,
tas ir no svara. Garšaugu un dārzeņu sēklas lētākajā variantā var
iegādāties par 25 santīmiem paciņā. Hibrīdu sēklas pieder pie
kvalitatīvākā gala un ir reizes divas dārgākas. 

Pārslas kundze stāsta, ka arī pati savā mazdārziņā audzē
nepieciešamāko un ik gadu iesēj kaut ko no jaunumiem. «Visu sēklu
klāstu izmēģināt nav iespējams. Pircēji to ne vienmēr saprot, grib,
lai mēs visu par visu zinātu. Tas nav reāli!» teic pārdevēja,
atklājot, ka šogad izmēģinās citrongurķīšus, kādu jaunu kabaču
šķirni, bet no puķēm – lauvmutītes un saulespuķes. Ilggadējai
darbiniecei nav gadījies pieredzēt, ka no sēklām izaugtu gluži kas
cits. Ar tirgū pirktajiem stādiem gan gadījies visādi – mārtiņrožu
vietā, piemēram, izaudzis biškrēsliņš. Tāpat viņa liek pie sirds,
ka tirgū neviens par lētu naudu nepārdos no dārgajām hibrīdsēklām
audzētus stādus. «Nevar būt, ka hibrīdtomāta stāds maksātu tikai 20
santīmus. Skaidrs, ka ir nopirktas lētākā gala sēklas un pie stādu
kastītēm piestiprināti attiecīgu šķirņu nosaukumi. Stāda stadijā
atšķirt nav iespējams,» pieredzē dalās P.Meldere, atgādinot, ka
stādus labāk pirkt no zināmiem un pārbaudītiem pārdevējiem.

Sastaptie pircēji pārsvarā pieder pie ilgstošiem dārza
aprūpētājiem. Dace Lielā no Garozas ielas līdz šim ilgus gadus
nepieciešamāko izaudzējusi vasarnīcā. Nu arī pie mājas uzrakta
neliela dobīte, lai būtu vieta, kur saplūkt pirmos zaļumus, ko
pievienot ēdieniem. Braukšana uz vasarnīcu likusies
apgrūtinoša. 

Regīnas kundze nopirkusi garās sviesta pupas, kas varēs vīties
apkārt saulespuķēm. Arī sīksīpolus iegādājusies vairumā, lai
pietiktu visai ģimenei. Materiālā situācija viņai uz cenu atļaujot
īpaši neskatīties, bet šķirnes un sēklas gadu gaitā pietiekami
iepazinusi, lai zinātu, ko pirkt. 

Anita un Solveiga sevi sauc par ierindas dārza aprūpētajām un
atzīst, ka sēklu veikali nepieder pie tiem, kur preces kļūtu
lētākas. Arī apstākļi ir dažādi. «Ja dārziņam lielus ieguldījumus
nevajag, nav problēmu. Citādi tas ne vienmēr atmaksājas. Jau pirms
gadiem ne viens vien atzina, ka ziemas krājumiem kartupeļus lētāk
nopirkt nekā audzēt pašiem. Šogad tupeņu audzēšana savām vajadzībām
diez vai ieiesies. Daudzi, kas tagad palikuši bez darba, varētu
rosīties mazdārziņā, bet viņiem nav zemes, kur to darīt,» domā
sievietes, apšaubot, vai kāds dzīves dārdzības dēļ šopavasar
pievērsies dārza darbiem. Jautātas par pieredzi, abas teic, ka ar
izmēģinājumiem vairs nenodarbojas, kopš gribējušas pārliecināties,
kā garšos tomāti baltā krāsā. Bet hibrīda gurķu sēklas gan sējot,
jo izaugušie dārzeņi nekad nav rūgti. 

Valentīna Griženkova no Lielās ielas pērk agroplēvi vasarnīcas
dobēm, kur katru gadu audzē zaļumus, gurķus, tomātus un citas
lietas. Šogad viņa vairāk pievērsīšoties dārzkopībai. Ne tik daudz
dārdzības, cik gaidāmā mazbērniņa dēļ. «Gribam, lai viņam būtu
ekoloģiski tīra pārtika, no kā gatavot sakņu un dārzeņu biezeņus.»
Sava nozīme ir tam, ka Valentīnas kundze pēc vairāk nekā 35 gadu
nostrādāšanas bankā palikusi bez darba. «Vīrs finansiāli mani
balstīs, bet pašai, kaut darāmā mājās netrūks, ienākumu nebūs,»
sūrojas jelgavniece.