Kamēr vēl tikai tiek kalti plāni par jauna Jelgavas tirgus būvniecību pilsētā, līdzšinējais turpina darboties. Lai gan pircēji un pārdevēji uzskata, ka esošais tirgus nerada labu tēlu pilsētai un vieglāk to būtu nošķūrēt, lai celtu jaunu, nevar teikt, ka šī ne pārāk pievilcīgā vide atbaidītu pircējus, kuri grib izjust tirgošanās garšu. Brīvdienās pastāvīgi šeit preci piedāvā 250 – 300 pārdevēju, bet pircēju skaits esot mērāms tūkstošos. Tiesa, tas vistiešākajā mērā esot atkarīgs no laika apstākļiem – cilvēki baidās no lietus un aukstuma.
Ritma Gaidamoviča
Tirgus direktors Valdis Labanovskis atzīst, ka salīdzinājumā ar situāciju pirms dažiem gadiem gan pircēju, gan tirgotāju rindas ir kļuvušas tukšākas, bet ne tāpēc, ka cilvēki vairs nevēlas iepirkties tirgū: te var izjust kopējo tendenci valstī – samazinājies iedzīvotāju skaits. Un tas atsaucoties gan uz tirgotājiem, gan pircējiem. Pēdējo piecu gadu laikā tirgotāju statistikas rādītāji vien esot sarukuši par kādiem 25 procentiem. Direktors stāsta, ka tirgū pircēju kontingents ir plašs – no bezpajumtnieka un trūcīga pensionāra līdz pat miljonāram. Jūtami esot tas, ka pēdējā laikā tirgu arvien vairāk apmeklē arī gados jauni cilvēki – jaunās ģimenes. Tas, iespējams, izskaidrojams ar to, ka sabiedrība vairāk sākusi domāt par to, ko ēd, jo vēlas ēst veselīgi. Cilvēki tic, ka šeit var nopirkt labāku pārtiku nekā lielveikalos. Kāpēc cilvēki nāk? Katram savs iemesls – pieradums, pievilcīgas cenas, attiecīgu preci citur nopirkt nevar, iespēja iegādāties ekoloģisku produkciju no zemniekiem. Ir arī tādi, kuri tirgu iecienījuši, lai atbalstītu vietējos zemniekus un mājražotājus.
Dzirdēts, ka galvaspilsētas tirgi izceļas ar šmaukšanos – pārdevēji pieregulē svarus, un faktiski tiek iesvērts mazāk, bet pircējs maksā vairāk, vai arī neizdod pareizu atlikumu. Gan direktors, gan pircēji «Jelgavas Vēstnesim» apgalvo: mūsu tirgū tā nenotiek! Ņemot vērā to, ka klientu kļuvis mazāk, tirgotāji nav ieinteresēti krāpties un zaudēt pastāvīgās kundes. Viņi labi zina: viens piliens darvas sabojā visu medus mucu.
Brīvdienās Jelgavas tirgus viens no galamērķiem nereti ir Jelgavas poliklīnikas valdes loceklei Annai Zīvertei. Viņa stāsta, ka šeit ir laba vieta, kur nopirkt Latvijas meža ogas, sēnes. «Var dabūt arī jēra gaļu, ko citur nenopirksi,» stāsta A.Zīverte, gan atzīstot, ka viņai tomēr nav īstas pārliecības, vai Jelgavas tirgū pārdevēji piedāvā tikai vietējo preci. «Piemēram, Florences, Barselonas tirgū redzu, ka katrs pārdevējs tiešām pārdot konkrēta saimnieka preci, kas tikko novākta, un katram ir kaut kas cits. Te daudziem prece vienāda, kas rada aizdomas – vai tikai visi nav ņēmuši no vienas bāzes. Rakstīts, ka vietējās plūmes, bet vēlāk veikalā «Maxima» redzu tās pašas plūmes, tikai ne vietējās. Manuprāt, mums ir sabojāts priekšstats par tirgus būtību: katrs mājražotājs pārdod paša izaudzēto. Tagad, lai drīkstētu tirgoties, jāievēro tik daudz pārdabisku prasību! Zinu Anglijā kafejnīcu – vienā un tajā pašā liftā uzlaiž augšā netīros traukus, nolaiž lejā gatavo ēdienu, un nekas slikts nenotiek! Pie mums kaut ko tādu nepieļaus,» tā A.Zīverte. Lai interesantāk, viņa ieteiktu Jelgavā tirgu rīkot līdzīgi kā Briselē, kur, piemēram, piecas dienas tirgo pārtiku, bet vienu dienu sarīko krāmu tirgu, kur var atrast visu ko. «Mans dēls bieži tur vērtīgas lietas atrod,» tā A.Zīverte.
Par biežiem pircējiem tirgū sevi sauc Anna un Māris Šteinbergi. Viņi šeit iepērkas pat divas trīs reizes nedēļā. Tas esot pieradums, kas iegājies gadu gadiem. Māsa un brālis šurp nāk, jo viņiem patīk dabīgā lauku produkcija. Savulaik pašiem bijusi saimniecība, tāpēc zinot, kā jāgaršo pašmāju produktiem. «Jā, esam salīdzinājuši – veikalā «Maxima» uz atlaidēm var nopirkt pat lētāk. Bet kāpēc gan mums sava naudiņa jāatdod leišiem!? Varam taču atstāt to te, un mūsu zemnieks kaut ko iegūst,» domā Anna. Vēl viens būtisks aspekts, kas liekot izvēlēties tirgu, – te varot pakaulēties, bet veikalā ir tā: kāda cena uzlikta, tāda jāmaksā. «Tikko pirku burkānus – nu, nav viņi tik skaisti pēc skata, bet garša jau no tā nemainās. Paprasīju, un tos desmit santīmus nolaida,» tā Anna. Par šmaukšanos abi zina teikt: «Šeit – nekad!» Tieši otrādi – divas trīs reizes gadījies, ka pārdevēja izdevusi par daudz, tad nu viņi nesuši naudu atpakaļ. «Mūs te pazīst, un negribas jau, lai nesmuki sanāk,» tā Māris.
«Kur vēl pa piecām, desmit minūtēm sapirksi visu, ko vajag?! Te nav tik lielas burzmas kā lielveikalos, tāpēc jau kādus trīs gadus sestdienu rītos ātri izskrienu tirgu, sapērku, ko man vajag, un prom,» tā Oļģerts Kārkliņš, kurš ir uzticīgs pārdevējam Genādijam. Par cenām Oļģerts viennozīmīgi varot teikt: te lētāk. Gaļa noteikti ir lētāka nekā «Rimi», «Maksimā», turklāt arī kvalitatīvāka. Tirgū kilogramu karbonādi nopirkšot pat par 2,50 latiem, bet veikalā cena ir pāri trim latiem. Kilograms labu kartupeļu maksā 17 santīmus, bet lielveikalā par tādu pašu daudzumu jāšķiras no 30.
«Kur vēl dabūsi svaigu karpu par 1,60 latiem kilogramā?! Man ļoti garšo zivis, un tieši karpas ir tās, kas mani mudina nākt uz tirgu. Šeit tomēr tās ir svaigākas – pārdevēji tās ved no sava dīķa Saldū. Te gan jāzina, ka ilgi nevar gulēt – jelgavnieki tās ātri izķer,» stāsta pircēja Daiga, kura tirgū ierodas vismaz reizi nedēļā, lai sagādātu pārtiku ģimenes galdam. Pēc savas pieredzes kundze droši varot apgalvot, ka šeit viss esot svaigāks. «Es gan pati nepērku un arī citiem neiesaku preci iegādāties centrālajā ejā. Tur parasti cenas uzskrūvētas un iespēja iegrābties ar ievesto preci vai arī jāpērk no pārpircējiem. Labāk izvēlēties pārtiku no pārdevējiem pa malām – tur tirgo zemnieki no saviem busiņiem,» tā Daina.
Kad saldētava tukša, tirgū ierodas arī Sanita Jaseviča un Ieva Šuskova, un tas notiekot vismaz reizi divās nedēļās. «Uz tirgu nākam pēc gaļas. Zinu vismaz trīs vietas un pārdevējas, pie kurām droši varu pirkt un nebūšu vīlusies. Uzliekot uz pannas, jutīšu, ka gaļu cepu. Man ir būtiski arī, kāds izskatās pārdevējs – ja sakopies, tīrā apģērbā, patīkamāk no tāda pirkt,» tā Sanita, piebilstot, ka kopš vasaras beigām gan nedaudz kāpusi gaļas cena. Vasarā malto gaļu te varējusi nopirkt par 1,80 latiem, bet nu jau par kilogramu maltās gaļas jāmaksā 2 – 2,20 lati. Runājot par kartupeļiem, viņa atzīst, ka tos šeit pērkot tikai līdz pirmajam salam, jo vēlāk tirgotāji nenosargā preci no aukstuma – varot nopirkt sasalušus kartupeļus.
«Kāpēc gan lieki tērēt laiku, stāvot garās rindās pie kasēm lielveikalā? Tas ir nevajadzīgi zemē nomests laiks. Tirgū tā iepirkšanās ir daudz ātrāka. Tāpēc izvēlamies tirgu. Izskrienam savu maršrutiņu, un ledusskapis pilns visai nedēļai,» saka jelgavniece Dzintra. Viņai un vīram Arnoldam ir pārliecība, ka tirgū var nopirkt svaigākus dārzeņus un tie audzēti Latvijā. Tiesa, ar to esot jāuzmanās pavasarī, kad nereti tirgotāji Polijā un Lietuvā audzētos pirmos gurķus uzdod par savējiem. Kundze gan atzīst, ka viņai īsti nepatīk nesakārtotā tirgus vide. «Dažreiz esmu domājusi: ne vella nenākšu vairs! Te tāds bardaks, jābrien pa peļķēm, nav kur somu atstutēt, kaut salā kāds smilšu graudiņu pakaisītu zem kājām, lai nenokrīt! Taču kur tad citur iesi? Šis ir vienīgais tirgus Jelgavā,» tā Dzintra.
«Nu un, ka varbūt par kapeiku dārgāk nekā lielveikalā sanāk gaļa, taču man ir pārliecība, ka nenopirkšu «kaķi maisā». Man te ir savi pārdevēji, un pie viņiem arī vienmēr pērku. Viņi nekad neliekuļo, izstāsta, kas svaigāks, kas būs labāks. Es viņiem uzticos. Pastāvīgos klientus jau neviens negrib zaudēt,» atzīst jelgavniece Ņina Šimko. Tā pie vienas pārdevējas tiek nopirkti kartupeļi, pie citas – gardākie tomāti, vēl citur gaļa, un soma esot pilna. Uzticīgās klientes tirgotāja atzīst, ka šodien tik tiešām bizness balstās uz pastāvīgajiem klientiem. Tiesa, esot samazinājušies daudzumi, ko cilvēki pērk, – ja vēl pirms diviem gadiem kartupeļus uz ziemu pirkuši pa pieciem maisiem, tad tagad labi ja laicīgi vienu divus maisus sagādājot.
Zigmārs un Agita «Jelgavas Vēstneša» tirgus dienā bija vienīgie sastaptie pircēji, kas Jelgavas tirgū ieradušies pirmo reizi, taču jau pēc pirmajiem pirkumiem atzina: «Pārvarēsim slinkumu un nāksim vēl!» Viņus šodien atnākt spieda nepieciešamība pēc liela ķirbja. Guvums – vairāk nekā 30 kilogramus smags ķirbis, ko tirgotājs pat pieveda pie namdurvīm. «Nenoliegsim, esam diezgan slinki, tāpēc priekšroku dodam blakus esošajam «Rimi». Taču šodien ķirbja dēļ atnācām un pie reizes nopirkām arī citu pārtiku. Ziniet, ir lētāk. Kartupeļi «Rimi» maksā no 25 līdz 30 santīmiem kilogramā, te – 20 santīmus. Arī bērniem konfektes par lētāku naudu nopirkām,» atzīst Agita.
Jelgavniece Helēna uz tirgu nāk, jo vēlas atbalstīt vietējos ražotājus. Mūsu tirgus dienā kundze, tuvojoties aukstajam laikam, no pensionāres Paļinas nopirka vilnas dūraiņus. «Paliek auksti, gribas, lai rokām siltāk, tāpēc bija jānāk pēc cimdiem. Paskatieties – tikai par četriem latiem nopirku siltus cimdus!» tā Helēna. Viņa tirgū iepērkas vismaz reizi nedēļā. «Pirmkārt, es gribu atbalstīt savējos, otrkārt, šeit ir pievilcīgas cenas. Kur vēl Latvijas tomātus par 80 santīmiem vai latu kilogramā dabūsi?! Jā, varbūt lielveikalā uz lielām atlaidēm ir, bet salīdziniet garšu! Veikalā pirktais ne tuvu nestāv tirgū iegādātam. Nemaz nav jāgaršo, smarža vien jau atšķiras,» spriež Helēna, piebilstot, ka arī gaļa šeit esot laba un par saprātīgu cenu. «Jāatzīst, ka pašlaik tirgus nav ļoti izdevīgā vietā, ja cilvēks dzīvo centrā, taču ir vērts pieciest neērtības, lai nopirktu garšīgas lietas,» tā Helēna.
Foto: Ivars Veiliņš