Jelgavnieks Laimonis Dzērvāns – viens no tiem, kas piedalījās ČAES avārijas seku likvidēšanas darbos –, piedzīvoto atceras nelabprāt. «Ko tur daudz runāt. Kas bijis, tas bijis – jādzīvo tālāk,» viņš saka, tomēr sarunai piekrīt. Šogad aprit 22 gadi kopš traģēdijas, taču L.Dzērvāns atzīst, ka notikušo aizmirst nav iespējams. Pārāk daudzu likteņus tas sakropļojis. Arī viņa.
Sintija Čepanone
«Ja kaimiņam notiek nelaime, jāpalīdz. Tā bija arī toreiz. Vienkārši vajadzēja iet,» saka L.Dzērvāns. Viņš ČAES avārijas seku likvidēšanā tika iesaistīts gadu pēc notikušā. Tolaik viņš Jelgavas Mašīnbūves rūpnīcā strādāja par ceha priekšnieka vietnieku. Viņam bija 28 gadi. Sieva, meita un dēls.
Uz Černobiļu vai cietumu L.Dzērvāns atceras, ka par Černobiļā notikušo traģēdiju zināja, kaut par to plaši netika runāts. Un 1987. gada vasaras nogalē viss norisinājās ātri – aicinājums uz kara komisariātu, un jau pēc vairākām stundām kopā ar vēl piecpadsmit sešpadsmit cilvēkiem, galvenokārt virsniekiem divos mikroautobusos devās prom. «Pat no vecākiem nepaguvu atsveicināties,» viņš piebilst, ka izvēles iespējas nebija – varēja jau mēģināt bēguļot, izvairīties no šī dienesta, taču par to draudēja vairāki gadi cietumā. L.Dzērvāns zina stāstīt, ka uzreiz pēc avārijas atomelektrostacijā uz Černobiļu tika sūtīti visi, arī jaunieši, tikai vēlāk attapās, ka tas var būtiski ietekmēt ne tikai paša cilvēka, bet arī viņa ģimenes, bērnu nākotni. Tieši tādēļ likvidēt avārijas sekas sāka sūtīt gados vecākus un tos, kam jau bija vismaz divi bērni. «Pat vajadzēja parakstīties par to, ka mums vairs nebūs bērnu,» L.Dzērvāns vien nosaka, ka, protams, bija tādi, kas domāja – gan jau būs labi –, taču laiks parādīja, ka nav vis…
Maksā desmitreiz vairāk «Mūs izmitināja kādā pamestā kantora ēkā Pripicā, netālu no Černobiļas,» L.Dzērvāns stāsta, ka pilsētiņā apkārt pavērās diezgan baisa aina: mājas pamestas, cilvēku nav, toties žurkas, iedzīvotāju atstāto notiesājušas, droši skraidījušas kaķa lielumā. «Černobiļas apkārtnē vispār viss bija nedabiski liels. Piemēram, dzidrie āboli! Tādi skaisti, lieli. Tieši uz ābolu laiku biju tur, un cik grūti bija stāties pretī kārdinājumam kādu apēst. Zinājām, ka nedrīkst. Radiācija,» viņš nosaka, gan piebilstot, ka kopumā dzīves apstākļi bijuši normāli – gadu pēc avārijas tie bija krietni uzlabojušies: ūdens vests no Kijevas, regulāri bijusi pirts, teju gadu pēc avārijas beidzot atjēdzās, ka ar alkoholu radiācijas devu organismā tomēr nesamazināt… Viņš stāsta, ka Pripica pēc radiācijas daudzuma skaitījās trešajā zonā. Kaut arī bīstamākā bija pirmā, arī trešajā radiācijas līmenis bija augsts. L.Dzērvāns atceras – kā sasniegts noteikts radiācijas līmenis, tā varēja doties mājās. Viņš «savu devu» saņēma trijos mēnešos – no 1987. gada jūlija līdz septembrim. To kontrolēja ar dozimetriem. «Radiācijas līmeni mērīja arī automašīnām – kad sāka «spīdēt», tās sabradāja milzīgā bedrē un apraka. Tā tam vismaz vajadzēja būt. Bet dažkārt jau pievēra acis…» nosaka Dzērvāna kungs. Un «acis pievēra» daudzi un par daudz ko. Radiācijas dēļ veselībai visbīstamākā bija teritorija pie pašas atomelektrostacijas – 1. zona. Taču arī tur netrūka cilvēku, kas strādāja. «Nauda. Jā, jā – bija cilvēki, kas avārijas seku likvidēšanas darbos iesaistījās labprātīgi. Ja toreiz alga bija vidēji 100 – 130 rubļu, tad, strādājot radiācijas skartajā teritorijā, mēnesī varēja nopelnīt desmit reizes vairāk! Jo bīstamāka zona, jo vairāk maksāja,» Dzērvāna kungs rūgti nosaka: «Un tie lozungi, kas pēc Černobiļas solīja mašīnas, dzīvokļus bez rindas… Cilvēki cerēja, ka tā ir viņu iespēja.» Bet ieguva vien sakropļotu veselību un salauztu likteni. «Nu ko – tāda dzīve,» viņš nopūšas.
Atomelektrostacijām jābūt Kaut vēl aizvien, izdzirdot vārdu «atomelektrostacija», daudziem ČAES avārijas seku likvidatoriem pār kauliem pārskrien šermuļi, L.Dzērvāns cenšas saglabāt mieru un uz visu paraudzīties nevis no pārdzīvotā, bet nākotnes redzējuma. «Cilvēka dzīve bez elektroenerģijas vairs nav iedomājama, un gribi vai ne – atomelektrostacijām ir jābūt. Kas zina – pēc desmit, divdesmit gadiem, iespējams, tāda sliesies ne tikai Lietuvā, bet arī Latvijā. Tāda vienkārši ir dzīve,» atkārto L.Dzērvāns, piebilstot, ka tieši tādēļ ir svarīgi mācīties no citu kļūdām. Viņš pieļauj, ka pēc gadiem par Černobiļu, iespējams, vēl nāksies dzirdēt. «Grūti pat iedomāties, kas notiks, kad alumīnija sarkofāgā, kas ieskauj reaktoru, radīsies plaisas… Tas tikai vēlreiz apliecina, ka it viss rūpīgi jāpārdomā – nedrīkst pieļaut paviršības, paļauties uz veiksmi un cerēt, ka gan jau viss būs labi, kā tas bija, būvējot Černobiļas atomelektrostaciju,» tā Dzērvāna kungs, piebilstot – ja reaktors būtu uzbūvēts pareizi, no traģēdijas varēja izvairīties. Bet ko nu par to – jādzīvo taču tālāk…
18.4 °C,
1.1 m/s,
90 % 
18.4 °C,
1.1 m/s,
90 %