28.7 °C, 3.1 m/s, 31.5 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāTraģēdija, kas sagrāva miljoniem likteņu
Traģēdija, kas sagrāva miljoniem likteņu
24/04/2008

Jelgavnieks Laimonis Dzērvāns – viens no tiem, kas piedalījās ČAES avārijas seku likvidēšanas darbos –, piedzīvoto atceras nelabprāt. «Ko tur daudz runāt. Kas bijis, tas bijis – jādzīvo tālāk,» viņš saka, tomēr sarunai piekrīt. Šogad aprit 22 gadi kopš traģēdijas, taču L.Dzērvāns atzīst, ka notikušo aizmirst nav iespējams. Pārāk daudzu likteņus tas sakropļojis. Arī viņa.

Sintija Čepanone

Jelgavnieks Laimonis Dzērvāns – viens no tiem, kas
piedalījās ČAES avārijas seku likvidēšanas darbos –, piedzīvoto
atceras nelabprāt. «Ko tur daudz runāt. Kas bijis, tas bijis –
jādzīvo tālāk,» viņš saka, tomēr sarunai piekrīt. Šogad aprit 22
gadi kopš traģēdijas, taču L.Dzērvāns atzīst, ka notikušo aizmirst
nav iespējams. Pārāk daudzu likteņus tas sakropļojis. Arī
viņa.

«Ja kaimiņam notiek nelaime, jāpalīdz. Tā bija arī toreiz.
Vienkārši vajadzēja iet,» saka L.Dzērvāns. Viņš ČAES avārijas seku
likvidēšanā tika iesaistīts gadu pēc notikušā. Tolaik viņš Jelgavas
Mašīnbūves rūpnīcā strādāja par ceha priekšnieka vietnieku. Viņam
bija 28 gadi. Sieva, meita un dēls.

Uz Černobiļu vai cietumu
L.Dzērvāns atceras, ka par Černobiļā notikušo traģēdiju zināja,
kaut par to plaši netika runāts. Un 1987. gada vasaras nogalē viss
norisinājās ātri – aicinājums uz kara komisariātu, un jau pēc
vairākām stundām kopā ar vēl piecpa­dsmit sešpa­dsmit cilvēkiem,
galvenokārt virsniekiem divos mikroautobusos devās prom. «Pat no
vecākiem nepaguvu atsveicināties,» viņš piebilst, ka izvēles
iespējas nebija – varēja jau mēģināt bēguļot, izvairīties no šī
dienesta, taču par to draudēja vairāki gadi cietumā.
L.Dzērvāns zina stāstīt, ka uzreiz pēc avārijas atomelektrostacijā
uz Černobiļu tika sūtīti visi, arī jaunieši, tikai vēlāk attapās,
ka tas var būtiski ietekmēt ne tikai paša cilvēka, bet arī viņa
ģimenes, bērnu nākotni. Tieši tādēļ likvidēt avārijas sekas sāka
sūtīt gados vecākus un tos, kam jau bija vismaz divi bērni. «Pat
vajadzēja parakstīties par to, ka mums vairs nebūs bērnu,»
L.Dzērvāns vien nosaka, ka, protams, bija tādi, kas domāja – gan
jau būs labi –, taču laiks parādīja, ka nav vis…

Maksā desmitreiz vairāk
«Mūs izmitināja kādā pamestā kantora ēkā Pripicā, netālu no
Černobiļas,» L.Dzērvāns stāsta, ka pilsētiņā apkārt pavērās diezgan
baisa aina: mājas pamestas, cilvēku nav, toties žurkas, iedzīvotāju
atstāto notiesājušas, droši skraidījušas kaķa lielumā. «Černobiļas
apkārtnē vispār viss bija nedabiski liels. Piemēram, dzidrie āboli!
Tādi skaisti, lieli. Tieši uz ābolu laiku biju tur, un cik grūti
bija stāties pretī kārdinājumam kādu apēst. Zinājām, ka nedrīkst.
Radiācija,» viņš nosaka, gan piebilstot, ka kopumā dzīves apstākļi
bijuši normāli – gadu pēc avārijas tie bija krietni uzlabojušies:
ūdens vests no Kijevas, regulāri bijusi pirts, teju gadu pēc
avārijas beidzot atjēdzās, ka ar alkoholu radiācijas devu organismā
tomēr nesamazināt…
Viņš stāsta, ka Pripica pēc radiācijas daudzuma skaitījās trešajā
zonā. Kaut arī bīstamākā bija pirmā, arī trešajā radiācijas līmenis
bija augsts. L.Dzērvāns atceras – kā sasniegts noteikts radiācijas
līmenis, tā varēja doties mājās. Viņš «savu devu» saņēma trijos
mēnešos – no 1987. gada jūlija līdz septembrim. To kontrolēja ar
dozimetriem. «Radiācijas līmeni mērīja arī automašīnām – kad sāka
«spīdēt», tās sabradāja milzīgā bedrē un apraka. Tā tam vismaz
vajadzēja būt. Bet dažkārt jau pievēra acis…» nosaka Dzērvāna
kungs.
Un «acis pievēra» daudzi un par daudz ko. Radiācijas dēļ veselībai
visbīstamākā bija teritorija pie pašas atomelektrostacijas – 1.
zona. Taču arī tur netrūka cilvēku, kas strādāja. «Nauda. Jā, jā –
bija cilvēki, kas avārijas seku likvidēšanas darbos iesaistījās
labprātīgi. Ja toreiz alga bija vidēji 100 – 130 rubļu, tad,
strādājot radiācijas skartajā teritorijā, mēnesī varēja nopelnīt
desmit reizes vairāk! Jo bīstamāka zona, jo vairāk maksāja,»
Dzērvāna kungs rūgti nosaka: «Un tie lozungi, kas pēc Černobiļas
solīja mašīnas, dzīvokļus bez rindas… Cilvēki cerēja, ka tā ir
viņu iespēja.» Bet ieguva vien sakropļotu veselību un salauztu
likteni. «Nu ko – tāda dzīve,» viņš nopūšas.

Atomelektrostacijām
jābūt
Kaut vēl aizvien, izdzirdot vārdu «atomelektrostacija», daudziem
ČAES avārijas seku likvidatoriem pār kauliem pārskrien šermuļi,
L.Dzērvāns cenšas saglabāt mieru un uz visu paraudzīties nevis no
pārdzīvotā, bet nākotnes redzējuma. «Cilvēka dzīve bez
elektroenerģijas vairs nav iedomājama, un gribi vai ne –
atomelektrostacijām ir jābūt. Kas zina – pēc desmit, divdesmit
gadiem, iespējams, tāda sliesies ne tikai Lietuvā, bet arī Latvijā.
Tāda vienkārši ir dzīve,» atkārto L.Dzērvāns, piebilstot, ka tieši
tādēļ ir svarīgi mācīties no citu kļūdām. Viņš pieļauj, ka pēc
gadiem par Černobiļu, iespējams, vēl nāksies dzirdēt. «Grūti pat
iedomāties, kas notiks, kad alumīnija sarkofāgā, kas ieskauj
reaktoru, radīsies plaisas… Tas tikai vēlreiz apliecina, ka it
viss rūpīgi jāpārdomā – nedrīkst pieļaut paviršības, paļauties uz
veiksmi un cerēt, ka gan jau viss būs labi, kā tas bija, būvējot
Černobiļas atomelektrostaciju,» tā Dzērvāna kungs, piebilstot – ja
reaktors būtu uzbūvēts pareizi, no traģēdijas varēja izvairīties.
Bet ko nu par to – jādzīvo taču tālāk…