Krīze Ukrainā daudziem jelgavniekiem nav tikai ziņu sižeti televīzijā vai virsraksti avīzēs. Mūsu vidū ir cilvēki, kuri jau no pirmajām nemiera dienām kaimiņu valstī bažījas par savu tuvāko drošību un likteni – jelgavnieki, kuru māsas, brāļi, vecāki, dēli vai meitas dzīvo dažādās Ukrainas pilsētās. Kādi ir šo ģimeņu stāsti caur Maidana notikumiem un Krimas okupāciju? Pēdējās nedēļās notikumi Ukrainā atkal saasinās, pieaugot spriedzei valsts austrumu daļā – Doņeckā un Harkovā.
www.jelgavasvestnesis.lv
Zigizmunds Vorslavs (attēlā kopā ar sievu), 20 gadus par savām mājām sauca Krimas pussalu:
«Kad tatāri saceļas, labāk netrāpīties pa vidu. Tieši tās bija vislielākās bailes par savu un sievas drošību. Dzīvojām nelielā ciemā Krimas pussalā, un mums visapkārt bija tatāri un krievi. Krievijai pasludinot Krimu par savas valsts daļu, bija ārkārtīgi lielas bažas par to, ka nemieri varētu turpināties. Tieši tāpēc nolēmām doties bēgļu gaitās – savu māju bijām spiesti pamest. Tā arī atstāju – aizslēdzu durvis un kopā ar sievu aizbraucu. Nu jau mēnesi dzīvojam Jelgavā.
Esmu dzimis un audzis Jelgavā, bet aprecēju ukrainieti un, tā kā sieva nespēja šeit iedzīvoties, par mūsu mājām kļuva Ukraina. Viens gan ir jāatzīst: Ukrainā pārmaiņas un reformas bija ārkārtīgi nepieciešamas. Taču ne ar šādiem soļiem. Kā tev vienā dienā var pateikt, ka tavas mājas vairs nav tavas mājas?! Ja nevēlies kļūt par Krievijas pilsoni, tad Krimu pamet. Lai arī es 20 gadus biju nodzīvojis Ukrainā, nekad man nav bijusi doma atteikties no Latvijas pilsonības vai kļūt par citas valsts pilsoni. Latvija tomēr ir manā sirdī, un es nezinu, kam ārkārtējam būtu jānotiek, lai es izšķitos par tik radikālu soli.
Tagad dzīvojam kā bēgļi, kuri patvērumu guvuši kādā Jelgavas draudzē. Labāk tā, nekā katru dienu baidīties par savu drošību.
Visu laiku bija cerība, ka situācija norimsies un mēs varēsim doties atpakaļ uz Krimu – ja ne dzīvot, tad vismaz pārdot savu īpašumu un iegūt kaut kādus iztikas līdzekļus. Taču šonedēļ šī cerība sāk zaudēt savu spēku. Biju vizītē Krievijas konsulātā, un tur man skaidri paziņoja, ka iespēja brīvi iebraukt Krimā man šobrīd ir liegta. Savukārt sievas situācija ir vēl grūtāka – lai viņa saņemtu pastāvīgās uzturēšanās atļauju Latvijā kā Ukrainas pilsone, viņai esot nepieciešams no savas dzīvesvietas atvest izziņu par to, ka viņa nav krimināli sodīta. Tātad sievai ir jābrauc uz Krimu un jāiegūst šāda izziņa… Absurds… Mēs taču no šīs valsts esam aizbēguši…
Tā nu mēs šobrīd mēģinām dzīvot no līdzcilvēku atbalsta. Man ir paveicies, ka padomju gados tomēr esmu uzkrājis kādu darba stāžu arī Latvijā. Patlaban man ir 62 gadi, un, iesniedzot dokumentus Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā, tapa skaidrs, ka es varu pretendēt uz Latvijas valsts pensiju ap 60 eiro apmērā. Ārkārtīgi patīkami, un pirmo pensiju sola jau aprīlī, taču skaidrs, ka ar šādu summu mēnesī abiem ar sievu izdzīvot nebūs iespējams – it sevišķi, ja nav pat savas dzīvesvietas. Bet gan jau kaut kā izdzīvosim. Jāmeklē darbs. Dēls arī pameta Krimu, aizbēga pie draugiem uz Černobiļas apgabalu. Pēc oficiāliem datiem vien, tie bija tūkstošiem cilvēku, kas pameta savas mājas Krimā.
Skatoties televizoru, cilvēks nevar saprast, kas tur īsti notiek – tā informācija ir tik dalīta, ka, ja neesi uz vietas, tā arī nesapratīsi, kas ir taisnība un kas nav.
Ļoti sāp sirds par Ukrainu. Jā, daudzas lietas tur nenotika tā, kā vajadzētu. Ikdienā daudz šķendējos par valsts nejēdzībām, bet tas jau nav iemesls, lai sveša valsts iejauktos citas valsts darbā. Janukoviču sen jau vajadzēja nomainīt un nepieļaut, ka valstī ienāk Krievijas spēki. Diemžēl tas ir nogulēts.
Ja godīgi, tad pats briesmīgākais, dzīvojot Ukrainā, bija korupcija – tā bija uz katra soļa: ja kukuli neiedosi, neko nedabūsi. Es sekoju līdzi, kā mainījās Latvija, un sūkstījos par to, ka Ukraina stāv uz vietas. Vienkāršs salīdzinājums – es, atbēdzis no Krimas, aizeju tepat Jelgavā uz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru, un man pretī ir laipni darbinieki. Ātri iesniedzu dokumentus, un man jau paziņo, ka aprīlī saņemšu pirmo pensiju – Krimā bez kukuļa uz pensiju necerēt, turklāt tad vēl tev to var aprēķināt kā ar pirkstu mākoņos. Jā, jā, es zinu, ka latvieši arī sūdzas par savu valsti, bet tas tāpēc, ka viņiem varbūt nav ar ko salīdzināt.
Esmu celtnieks un visus šos gadus Ukrainā strādāju šajā nozarē. Bet tagad varu pateikt godīgi – nekad neesmu saņēmis oficiālu algu. Kāpēc? Tāpēc, ka Ukrainā tikai retais uzņēmums un retajam darbiniekam maksā nodokļus. Tev skaidri un gaiši pasaka – alga bez nodokļiem 500 dolāru mēnesī, ja gribi oficiāli, tad, maksimums, 300 dolāri, un visas vietas ir aizņemtas. Un tie ir labi celtnieki, kuri būvē biezo villas Sevastopolē. Jūs varat iedomāties, kāda tur nauda apgrozās, bet darbinieki nesaņem neko! Un tā tas notika vai katrā jomā: gribi – maksā kukuli, ja ne, tad – piedodiet. Nekādas kontroles. Tieši tāpēc jau sākās cilvēku neapmierinātība ar esošo sistēmu. Tikai tā pārauga un kļuva nekontrolējama vai, gluži otrādi, kāds šo nekontrolējamību radīja un veiksmīgi izmantoja.
Es jau biju pielāgojies dzīvei Ukrainā – tomēr ģimene, sava māja. Zināju, ka ne uz kādu pensiju cerēt nevaru, tāpēc jau nopirku govi, domāju, vēl viena gotiņa, vistas. Tirgošu pienu un olas, un kaut kāda iztikšana mums būs. Bet, redz, kā vecumdienās viss sagriezās.»
Jelgavas pašvaldība ir informēta par Zigizmunda Vorslava un viņa sievas situāciju un jau šobrīd meklē iespējas, lai ģimenei sniegtu palīdzību.
Marina Auziņa, vecāki un māsa ar ģimeni dzīvo Ukrainā:
«Nedomāju, ka tik vienkārši var atņemt mūsu valsti… Lieli cilvēki nesadalīja varu, bet tas, ka viņi radījuši tūkstošiem traģēdiju Ukrainas ģimenēm, nevienu neuztrauc. Hitleram bija padomnieks, kurš neieteica iet karot ar krieviem – viņus varot iznīcināt, sarīdot vienu pret otru: lai brālis karo ar brāli un pašiznīcinās. Izskatās, ka tieši to šobrīd Krievija dara Ukrainā. Tauta savā starpā tiek sarīdīta… Krievija sola kādu glābt, bet ko tā glābj? Šobrīd, protams, tie, kas skatās tikai Krievijas TV kanālus, labi redz šo pahazuhu – jums nekā nebija, bet tagad būs viss. Īsi pirms referenduma Krimā bija ieradies Žirinovskis, kurš solīja debesu brīnumus – būsiet Krievijā, un jums gāze būs bez maksas, elektrība bez maksas, pensijas arī būs. Kas par to maksās? Krievu nodokļu maksātāji. Krievija ir milzīga un kādu laiku tā, protams, tās pašas pahazuhas dēļ arī varēs atļauties dotēs visu, ko vien tā sasolījusi, bet kas būs pēc tam? Kāds profesors no Krievijas bija atļāvies Putinam uzrakstīt vēstuli, kurā stāstīja par to, cik milzīga korupcija valda viņu mazajā pilsētiņā Krievijā, cik izzagts ir pilsētas budžets, cik neizbraucami ir ceļi – ar šādu ironisku vēstuli viņš lūdza Putinu okupēt šo savas valsts pilsētu, lai arī viņi beidzot varētu dzīvot kā cilvēki. Pēc tam Krievijas profesors tika iesēdināts… Tāda ir Krievijas īstā daba.
Man ir ļoti skumji tepat Jelgavā dzirdēt paziņu viedokļus par to, cik labu darbu Krievija Ukrainā ir izdarījusi, kā viņa cilvēkus ir pasargājusi… Es pat nemēģinu nevienu pārliecināt, jo zinu, ka diemžēl nespēšu būt pārliecinošāka par Krievijas TV kanālu propagandu…
Manas māsas vīra brālis ir karavīrs, kurš dienēja Krimā. Šo cilvēku liktenis ir neapskaužams. Vai varat iedomāties, ka vienu dienu jums pēkšņi visapkārt ir svešas valsts vara, kura jūsu deguna priekšā vicina naudas žūksni ar piedāvājumu stāties krievu armijā, bet, no otras puses, tu es ukrainis, tu dienējot esi aizstāvējis savas valsts intereses. Taču tajā brīdī, atrodoties Krimā, tev nav nekādas informācijas par to, kas notiks tālāk, tu nesaproti, kā par tevi gādāt ir gatava tava valsts. Un tā viņi tur sēž ielenkti, un lēmumu pieņemt nav viegli – ir neziņa, nav informācijas… Viņam Krimā ir par paša nopelnīto naudu pirkts dzīvoklis. Tagad viņam ir izvēle pamest savas mājas un nenoliegt savas saknes, savu valsti vai palikt savās mājās un būt gatavam pakļauties svešas valsts varai… Tā ir neiedomājama izvēle. Tāpēc var tikai apbrīnot tos pāris tūkstošus karavīru, kuri nepadevās krievu spiedienam un pameta savas mājas. Arī mans radinieks.
Maidana laikā, protams, dzīve mainījās – nekas nav kā līdz šim. Pārmaiņas Ukrainā bija nepieciešamas, bet bez sveša spēka. Tagad vienīgais, ko varam vēlēties, – lai jaunā valdība būtu strādātspējīga, lai pamazām lietas sakārtotos un vardarbība beigtos.
Es nespēju atbalstīt arī to vandalismu, kas notika Maidana laikā – tika demolēts un gāzts, arī manā Žitomirā. Bet vai tu biji tas cēlējs, ja tagad atļaujies graut? Un ne jau no tā, ka kādai ēkai būs logi izsisti vai durvis izgāztas, dzīve Ukrainā kļūs labāka. Šobrīd vairāk nekā jebkad agrāk Ukrainai ir jābūt spējīgai pragmatiski domāt.
Jā, dzīve Ukrainā ir kļuvusi dārgāka – kāpj cenas ikdienas nepieciešamības precēm, maize kļuvusi dārgāka. Bankomātos ir limits naudas izsniegšanai. Tas viss ir nepatīkami, bet jāsaprot, ka katram ukrainim šajā situācijā ir jābūt gatavam pieciest zināmas neērtības. Mana ģimene par to nesūkstās – izdzīvo. Uz manu aicinājumu kādu laiku padzīvot pie mums Jelgavā, mamma atbildēja īsi: «Es šobrīd nevaru aizbraukt – man ir jābūt mājās.» Nezinu, vai mazmeitas šovasar brauks ciemos pie vecāsmammas. Katru vasaras brīvlaiku mani bērni noteikti kādus mēnešus padzīvo Žitomirā, bet šogad nezinu, kā būs.»
Norberts Vizulis, dēls jau 30 gadus dzīvo Ukrainā:
«Berdjanska ir ostas pilsēta Ukrainā – netālu no Krimas. Tieši tur jau gadiem dzīvo mans dēls ar ģimeni. Sākums bija vienkāršs – vēl padomju gados dēls sāka tur dienēt. Taču arī tad, kad dienestu pameta, viņš neatgriezās Latvijā, bet palika uz dzīvi Ukrainā – izveidoja ģimeni, nodibināja nelielu firmu un nekad par iztikšanu nav sūdzējies. Vienmēr ir radis iespēju palīdzēt arī mums – saviem vecākiem.
Mani, protams, ļoti satrauc pēdējo mēnešu notikumi Ukrainā, un neapšaubāmi galvenais, par ko ir bažas, – tā ir man tuvo cilvēku drošība. Vēl jo vairāk, ka dēls ir rietumnieciski orientēts un, tāpat kā mēs, viņa vecāki, te Jelgavā, cer, ka agri vai vēlu, bet Ukraina būs Eiropas Savienībā.
Pagaidām dēla ģimenei gan ir paveicies, jo tieši viņu pilsētā Berdjanskā situācija nav bijusi tik nestabila, lai vajadzētu domāt par bēgšanu no turienes. Tā ir kūrorta pilsēta, kas atrodas pie Azovas jūras, un iespējams, ka šajā situācijā viņi pat būs ieguvēji, jo, ja tūristi šobrīd nestabilās situācijas dēļ neizvēlēsies Krimu, tad, iespējams, viņi dosies uz netālo Berdjansku. Arī dēlam agrāk bija neliels tūrisma bizness, bet kādu laiku viņš no tā ir atteicies – tagad viņa darbs ir saistīts ar ūdenslīdēju biznesu.
Es varu tikai priecāties, ka viņi nedzīvo Krimā – no tās viņus šķir nieka 40 kilometri. Pat negribas domāt, kā tas viss varētu izvērsties. Jau tagad dēla draugi ir rakstījuši, ka nevēlas nekādus militārus konfliktus, jo, iedomājieties, viņi visi ir dienesta biedri – ja sāktos karadarbība, draugam varētu nākties iet pret draugu… Tas ir neiedomājami. Tāpēc ļoti gribas ticēt, ka situācija nostabilizēsies un šajā reģionā varēs turpināties mierīga līdzāspastāvēšana. Jebkurā gadījumā – dēls vienmēr zina, ka Jelgavā viņam ir vecāki, pie kuriem jebkurā brīdī ir iespējams gūt patvērumu. Pats divus gadus dēlu neesmu apciemojis – šovasar tieši taisījāmies braukt, bet tad jau redzēs, kā būs… Nemitīgi sekoju līdzi visiem Ukrainas notikumiem. Tā kā pats esmu dienējis Ukrainā, tad nemaz ne tik slikti saprotu arī ukrainiski, tāpēc es neaprobežojos tikai ar tām ziņām, ko mums te rāda, bet regulāri internetā lasu arī Berdjanskas avīzi un skatos Ukrainas televīzijas kanālus.»
Sagatavoja: Kristīne Langenfelde Foto: Ivars Veiliņš
-6.7 °C,
1.7 m/s,
85 % 
-6.7 °C,
1.7 m/s,
85 %