Pilsētā

Lilita Barševska, Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes
psiholoģe:

«Pagājušajā gadā kopumā fiksēti 20 vardarbības gadījumi pret
bērnu, vairums no tiem tieši gada nogalē – laikā, kad valstī jau
bija iestājusies krīze. Lieki piebilst, ka vistiešāk tas ietekmē
bērnus, kas ir sabiedrības vājākais posms, jo pieaugušie, cenšoties
tikt galā ar savām problēmām, savu izmisumu izliek uz bērniem, un
rodas ķēdes reakcija, jo bērns agresiju tālāk realizē uz
vienaudžiem vai mazākiem bērniem… Uz šo tendenci norāda arī
izglītības iestāžu speciālisti, kam aizvien biežāk ikdienā nākas
fiksēt traucējumus bērnu uzvedībā, un, tikai izrunājoties,
atklājas, ka vecāki zaudējuši darbu, un kā emocionāli, tā materiāli
tas visspēcīgāk iespaido bērnus. Statistika liecina: ja problēmas
ir bērnam, tad 80 procentos gadījumu to cēlonis meklējams
ģimenē. 

Tiesa gan – pēc palīdzības pie psihologa aizvien biežāk vēršas
ģimenes, lai censtos risināt problēmas, kamēr tās nav samilzušas.
Kas ir krīze? No psiholoģijas viedokļa – apstākļu kopums, kura
pārvarēšanai cilvēkam nepietiek resursu. Jā, krīze var iestāties
pēc tuva cilvēka zaudējuma, pēc smagām avārijām, šķiršanās vai kāda
cita trieciena, pēc kura jāmācās dzīvot no jauna, un psihologa
uzdevums ir iemācīt pielāgoties jaunajai situācijai. Taču pašlaik
varam runāt par to, ka krīze ir vispārīga, jo darba zaudējums vai
ienākumu samazinājums skāris ļoti daudzus, līdz ar to cilvēkiem ir
izsists pamats zem kājām. Proti, saskaņā ar Maslova teoriju par
vajadzību piramīdu cilvēks var sevi dzīvē realizēt, ja tiek
apmierinātas pamatvajadzības – ēšana, dzīvesvieta, siltums…
Lietas, par kurām normālās situācijās cilvēks pat neaizdomājas.
Taču pašlaik daudzi cilvēki zaudē darbu, viņiem nav stabilu
ienākumu, un rezultātā tiek zaudēta drošības sajūta, ko aizstāj
bailes par nākotni. Un tas tikai tāpēc, ka cilvēkam trūkst stabila
pamata, tādējādi pasliktinās attiecības ģimenē, cieš bērni…
Visskaudrāk to izjūt cilvēki, kas līdz šim bija raduši par sevi
parūpēties paši. Viņiem saņemties lūgt palīdzību ir visgrūtāk, jo
jūtas ne tikai izmisuši, bet arī vainīgi, ka kļuvuši bezpalīdzīgi,
un ir kauns.

Tiesa gan – arī šajā krīzes situācijā praksē nācies pamanīt
pozitīvas tendences. Kā vienu no tām var minēt apstākli, ka
problēmas ģimeni arī satuvina. Pēdējo mēnešu laikā sarunās ar
pusaudžiem atklājies, ka, par spīti finansiālām grūtībām ģimenē,
bērni izjūt ģimenes kopības sajūtu, jo tētis vairs neraujas trijos
darbos, mamma gatavo vakariņas, tādējādi ir iespēja pabūt kopā. Un
bērniem tas ir ļoti svarīgi. Cilvēki arvien biežāk runā par
pamatvērtībām dzīvē, novērtē to, kas ir tepat blakus, uzsverot, ka
labklājība atgriezīsies, bet tā nebūšot pamatvērtība.»