«Nevarējām ne piezvanīt, ne kā citādi sazināties, lai ģimenei paziņotu, kas noticis. Strādāju pie paša reaktora pusotru mēnesi. Pēc tam mūs kā suņus aizveda uz dzelzceļa staciju, lai paši izdomājam, kā tikt mājās. Tā arī braucām – slepus tiekot vilcienā,» Černobiļas atomelektrostacijas (AES) avārijas piemiņas pasākumā atklāj Antāns Vaičaitis. Vairāk nekā simts avārijas seku likvidēšanā iesaistīto Jelgavas un tuvējo novadu iedzīvotāji šodien tikās, lai atminētos pirms 27 gadiem piedzīvoto.
Ligita Lapiņa
«1986. gadā «savāca» no Kara komisariāta, pārģērba civilajā apģērbā un aizveda uz Černobiļu,» stāsta Eduards Budencevs, kurš tolaik 26 gadu vecumā gandrīz pusgada garumā tika iesaistīts Černobiļas AES katastrofas seku likvidēšanas darbos, pa 12 stundām dienā pārvadājot ūdeni un 74 metrus augstas betona sienas cementēšanai. «Strādājām tikai 100 metru attālumā no bīstamā ceturtā bloka. Bija plānots, ka darbus pabeigsim uz novembra svētkiem, taču atklājās, ka milzīgajā sienā izveidojusies plaisa. Tā paliku tur mēnesi ilgāk un atgriezos 7. decembrī,» atklāj 53 gadus vecais kungs. Viņš stāsta, ka cerībā ātrāk atgriezties mājās ir krāpies, sev piešķirto radiācijas uztvērēju ilgstoši atstājot īpaši bīstamajās vietās. «Krāpāmies, lai tiktu mājās, bet tam nebija jēgas. Nevienu ātrāk atpakaļ nesūtīja,» tā viņš.
«Tas bija ļoti nozīmīgs laiks manā dzīvē. Patiesībā mani ļoti velk turp atpakaļ, gribas redzēt, kā tur izskatās tagad. Tāpēc arī katru gadu nāku uz tikšanos – varu satikt cilvēkus, ar kuriem mums ir kopīgs stāsts,» teic E.Budencevs. Taču viņš atminas arī sadzīviskus notikumus, kas dzīvi katastrofas skartajā vietā padarīja vieglāku. «Pa kluso braucām arī uz dejām un pie meitenēm. Es skaitījos brigadieris, tāpēc man bija nepieciešamās atļaujas izbraukšanai. Sasēdināju puišus savā ZIL tukšajā ūdens mucā, teicu, ka braucu pēc ūdens, bet patiesībā braucām uz Baltkrieviju uz dejām. Vispār jau baigi riskēju, varēju nonākt cietumā, daudzus šādā veidā kaut uz brīdi izvedu no zonas…» atminas E.Budancevs.
«Nezinu, kur visi ir palikuši, ar katru gadu to cilvēku, ar kuriem strādāju kopā, uz pasākumu nāk aizvien mazāk. Mūsu jau tur bija daudz – ik pa pusgadam brauca jauna grupa, bet tieši tos, ar kuriem strādāju kopā, vairs satikt neizdodas. Nezinu, kas ar viņiem noticis,» stāsta Vladimirs Papko, kurš atzīst – ik gadu veselības problēmas jūtamas aizvien vairāk. «Šogad vien jau slimnīcā nokļuvu divreiz,» tā jelgavnieks, kurš pirms došanās uz Černobiļu strādājis RAF rūpnīcā.
Jelgavas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš, uzrunājot klātesošos, uzsvēra, ka cilvēki ir liecinieki dažādiem notikumiem un diemžēl daļa no tiem ir skumji un pat traģiski. «Tā bija mācību stunda visai pasaulei. Lielākais noziegums bija klusēšana – cilvēki turpināja dzīvot savu ierasto dzīvi, nemaz nezinot, kas noticis. Tā nav vienas vietas traģēdija, šīs traģēdijas sekas ir izplatījušās ļoti plašā teritorijā, tāpēc varam tikai vēlreiz teikt paldies, ka sekas nebija vēl traģiskākas,» tā A.Rāviņš.
Latvijas savienības «Černobiļa» valdes loceklis Ilmārs Kalniņš dalījās redzētajā, kad pirms diviem gadiem, pieminot katastrofas 25 gadu jubileju, viesojās Ukrainā, radiācijas skartajās teritorijās reaktora tuvumā un citviet. «Ziniet, šajā vietā joprojām dzīvo ap 200 cilvēku, kuri pēc traģēdijas tur ir palikuši un turpina savu ierasto dzīvi, neskatoties uz radiācijas līmeni, kas tur joprojām ir augsts,» stāsta I.Kalniņš. Viņš piebilst, ka drīzumā tiks veidota jauna grāmata ar seku likvidēšanā iesaistīto stāstiem, tāpēc aicina dalīties ar fotoattēliem un citu informāciju, sazinoties ar Latvijas savienību «Černobiļa».
Jāatgādina, ka kodolkatastrofa Černobiļas AES notika 1986. gada 26. aprīlī, kad ceturtā reaktora pārkaršanas rezultātā notika sprādziens, kam sekoja spēcīgs ugunsgrēks ar radioaktīvo piesārņojumu. Avārijas seku likvidēšanai tika mobilizēta armija un tās rezervisti – ap 600 tūkstošiem cilvēku no Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Lietuvas, Igaunijas, Latvijas un citām valstīm, kuru uzdevums bija savākt bīstamos radioaktīvos atkritumus un uzcelt reaktoram sarkofāgu. Avārijas seku likvidēšanas darbos piedalījās vairāk nekā 6000 cilvēku no Latvijas.
Foto: Ivars Veiliņš