-3 °C, 1.5 m/s, 92 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāUz pusgadu atrauti no ģimenes un dzimtenes, lai «glābtu pasauli» Černobiļā
Uz pusgadu atrauti no ģimenes un dzimtenes, lai «glābtu pasauli» Černobiļā
30/04/2013

«Nevarējām ne piezvanīt, ne kā citādi sazināties, lai ģimenei paziņotu, kas noticis. Strādāju pie paša reaktora pusotru mēnesi. Pēc tam mūs kā suņus aizveda uz dzelzceļa staciju, lai paši izdomājam, kā tikt mājās. Tā arī braucām – slepus tiekot vilcienā,» Černobiļas atomelektrostacijas (AES) avārijas piemiņas pasākumā atklāj Antāns Vaičaitis. Vairāk nekā simts avārijas seku likvidēšanā iesaistīto Jelgavas un tuvējo novadu iedzīvotāji šodien tikās, lai atminētos pirms 27 gadiem piedzīvoto.

Ligita Lapiņa

«Nevarējām ne piezvanīt, ne kā citādi
sazināties, lai ģimenei paziņotu, kas noticis. Strādāju pie paša
reaktora pusotru mēnesi. Pēc tam mūs kā suņus aizveda uz dzelzceļa
staciju, lai paši izdomājam, kā tikt mājās. Tā arī braucām – slepus
tiekot vilcienā,» Černobiļas atomelektrostacijas (AES) avārijas
piemiņas pasākumā atklāj Antāns Vaičaitis. Vairāk nekā simts
avārijas seku likvidēšanā iesaistīto Jelgavas un tuvējo novadu
iedzīvotāji šodien tikās, lai atminētos pirms 27 gadiem
piedzīvoto.

«1986. gadā «savāca» no Kara komisariāta,
pārģērba civilajā apģērbā un aizveda uz Černobiļu,» stāsta Eduards
Budencevs, kurš tolaik 26 gadu vecumā gandrīz pusgada garumā tika
iesaistīts Černobiļas AES katastrofas seku likvidēšanas darbos, pa
12 stundām dienā pārvadājot ūdeni un 74 metrus augstas betona
sienas cementēšanai. «Strādājām tikai 100 metru attālumā no bīstamā
ceturtā bloka. Bija plānots, ka darbus pabeigsim uz novembra
svētkiem, taču atklājās, ka milzīgajā sienā izveidojusies plaisa.
Tā paliku tur mēnesi ilgāk un atgriezos 7. decembrī,» atklāj 53
gadus vecais kungs. Viņš stāsta, ka cerībā ātrāk atgriezties mājās
ir krāpies, sev piešķirto radiācijas uztvērēju ilgstoši atstājot
īpaši bīstamajās vietās. «Krāpāmies, lai tiktu mājās, bet tam
nebija jēgas. Nevienu ātrāk atpakaļ nesūtīja,» tā viņš.

«Tas bija ļoti nozīmīgs laiks manā dzīvē.
Patiesībā mani ļoti velk turp atpakaļ, gribas redzēt, kā tur
izskatās tagad. Tāpēc arī katru gadu nāku uz tikšanos – varu satikt
cilvēkus, ar kuriem mums ir kopīgs stāsts,» teic E.Budencevs. Taču
viņš atminas arī sadzīviskus notikumus, kas dzīvi katastrofas
skartajā vietā padarīja vieglāku. «Pa kluso braucām arī uz dejām un
pie meitenēm. Es skaitījos brigadieris, tāpēc man bija
nepieciešamās atļaujas izbraukšanai. Sasēdināju puišus savā ZIL
tukšajā ūdens mucā, teicu, ka braucu pēc ūdens, bet patiesībā
braucām uz Baltkrieviju uz dejām. Vispār jau baigi riskēju, varēju
nonākt cietumā, daudzus šādā veidā kaut uz brīdi izvedu no
zonas…» atminas E.Budancevs.

«Nezinu, kur visi ir palikuši, ar katru gadu
to cilvēku, ar kuriem strādāju kopā, uz pasākumu nāk aizvien mazāk.
Mūsu jau tur bija daudz – ik pa pusgadam brauca jauna grupa, bet
tieši tos, ar kuriem strādāju kopā, vairs satikt neizdodas. Nezinu,
kas ar viņiem noticis,» stāsta Vladimirs Papko, kurš atzīst – ik
gadu veselības problēmas jūtamas aizvien vairāk. «Šogad vien jau
slimnīcā nokļuvu divreiz,» tā jelgavnieks, kurš pirms došanās uz
Černobiļu strādājis RAF rūpnīcā.

Jelgavas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš,
uzrunājot klātesošos, uzsvēra, ka cilvēki ir liecinieki dažādiem
notikumiem un diemžēl daļa no tiem ir skumji un pat traģiski. «Tā
bija mācību stunda visai pasaulei. Lielākais noziegums bija
klusēšana – cilvēki turpināja dzīvot savu ierasto dzīvi, nemaz
nezinot, kas noticis. Tā nav vienas vietas traģēdija, šīs
traģēdijas sekas ir izplatījušās ļoti plašā teritorijā, tāpēc varam
tikai vēlreiz teikt paldies, ka sekas nebija vēl traģiskākas,» tā
A.Rāviņš.

Latvijas savienības «Černobiļa» valdes
loceklis Ilmārs Kalniņš dalījās redzētajā, kad pirms diviem gadiem,
pieminot katastrofas 25 gadu jubileju, viesojās Ukrainā, radiācijas
skartajās teritorijās reaktora tuvumā un citviet. «Ziniet, šajā
vietā joprojām dzīvo ap 200 cilvēku, kuri pēc traģēdijas tur ir
palikuši un turpina savu ierasto dzīvi, neskatoties uz radiācijas
līmeni, kas tur joprojām ir augsts,» stāsta I.Kalniņš. Viņš
piebilst, ka drīzumā tiks veidota jauna grāmata ar seku likvidēšanā
iesaistīto stāstiem, tāpēc aicina dalīties ar fotoattēliem un citu
informāciju, sazinoties ar Latvijas savienību «Černobiļa».

Jāatgādina, ka kodolkatastrofa Černobiļas AES
notika 1986. gada 26. aprīlī, kad ceturtā reaktora pārkaršanas
rezultātā notika sprādziens, kam sekoja spēcīgs ugunsgrēks ar
radioaktīvo piesārņojumu. Avārijas seku likvidēšanai tika
mobilizēta armija un tās rezervisti – ap 600 tūkstošiem cilvēku no
Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Lietuvas, Igaunijas, Latvijas
un citām valstīm, kuru uzdevums bija savākt bīstamos radioaktīvos
atkritumus un uzcelt reaktoram sarkofāgu. Avārijas seku
likvidēšanas darbos piedalījās vairāk nekā 6000 cilvēku no
Latvijas.

Foto: Ivars Veiliņš