18.3 °C, 3.5 m/s, 95.5 %

Pilsētā

Vai Jelgavas veikalos jūtama krīze?
07/08/2010

Centrālās statistikas pārvaldes dati apliecina, ka kopš 2007. gada Latvijā mazumtirdzniecībā pārdošanas apjomi arvien samazinājušies – 2008. gadā kritums bija būtisks, bet kopš tā laika apgrozījums krities viena procenta robežās. Taču šiem statistikas datiem oponē sabiedrība – arī krīzes laikā ne viens vien uzsvēra, ka lielveikali ir pēdējā vieta, kur varētu manīt, ka cilvēkiem trūkst naudas: lielveikali bija pilni, rindas nesaruka. Kā ir ar jelgavnieku pirktspēju un iepirkšanās paradumiem, «Jelgavas Vēstnesis» jautā mūsu tirgotājiem.

Centrālās statistikas pārvaldes dati apliecina, ka kopš
2007. gada Latvijā mazumtirdzniecībā pārdošanas apjomi arvien
samazinājušies – 2008. gadā kritums bija būtisks, bet kopš tā laika
apgrozījums krities viena procenta robežās. Taču šiem statistikas
datiem oponē sabiedrība – arī krīzes laikā ne viens vien uzsvēra,
ka lielveikali ir pēdējā vieta, kur varētu manīt, ka cilvēkiem
trūkst naudas: lielveikali bija pilni, rindas nesaruka. Kā ir ar
jelgavnieku pirktspēju un iepirkšanās paradumiem, «Jelgavas
Vēstnesis» jautā mūsu tirgotājiem.

«Svētki mums nav pļaujas laiks, bet citādi
sūdzēties nevaram»

Gita Valecka, firmas «Miezītes serviss» direktore,
firmai pieder veikaliņi «Ritulītis» Sudrabu Edžus ielā un «Lielupe»
Aviācijas ielā:

«Es vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka arī mazajiem
veikaliņiem ir nākotne un sava vieta – pat tad, kad visi
šausminājās par lielveikalu ienākšanu pilsētā, man bija tāda
pārliecība. Un tā ir attaisnojusies! Man pat grūti pateikt, kur ir
tas mūsu āķis, bet savu klientu vienmēr esam spējuši noturēt – pat
pēdējos gados krīzi neesam jutuši. Jā, varbūt ir mainījušies mūsu
klientu iepirkšanās paradumi, bet ne pirktspēja. Patiesībā esam
kļuvuši par tādiem īstiem darba dienu veikaliem – tuvējo māju
iedzīvotāji labprāt nāk pie mums pēc darba dienas un iepērkas. Kāds
varētu būt mūsu pircēja portrets? Tuvējā kvartāla iedzīvotājs, kurš
nepārvietojas ar savu automašīnu. Piemēram, Aviācijas ielas veikalā
esam pamanījuši, ka cilvēks, kas ikdienā strādā Rīgā, vienalga
izvēlas iepirkties mūsu veikalā, jo ir aprēķinājis, ka cenas Rīgas
veikalos ir līdzīgas mūsējām, un viņam nav no lieka jāstaipa
iepirkumu maiss no galvaspilsētas. Protams, ir arī tādi cilvēki,
kuri konservatīvi, ieraduma vadīti, iepērkas mūsu veikalos – viņiem
patīk tā personiskā attieksme, ko sniedz mūsu pārdevēji. Nav
noslēpums, ka daļa pircēju, šeit nāk arī tāpēc, lai varētu parunāt
ar pārdevēju, un mūsu meitenes jau pazīst katru tantiņu, zina viņas
dzīves stāstu, problēmas – tā ir tā personiskā attieksme.

Ar vienu lietu gan mums kā mazajiem veikaliņiem ir jāsamierinās
– pirmssvētku laiks, kad lielveikalos notiek īstā kņada, mums nav
nekāds pļaujas laiks. Nu to esam sapratuši. Ja agrāk brīnījāmies,
kāpēc uz Jāņiem siers tā arī paliek neizpirkts, tad tagad mums ir
skaidrs – svētki ir tas brīdis, kad arī mūsu pas­tāvīgie pircēji
dodas uz lielveikaliem, jo tad viņi grib lielāku izvēli, plašāku
sortimentu un arī maciņu gatavi atdarīt vairāk. Mēs, protams, nekad
nevarēsim piedāvāt tik plašu preču klāstu, un, lai nebūtu jāskraida
pa vairākiem veikaliem, viņi izvēlas lielveikalu. Ļoti izteikti tas
ir kādus pēdējos trīs gadus, un mēs to esam pieņēmuši. Tāpēc arī uz
svētkiem daudz mazākos apjomos pasūtām tā brīža «ejošās» preces –
simboliski, jo tomēr ir cilvēki, kas arī tad priekšroku dod mūsu
veikalam.

Es nevarētu teikt, ka jelgavnieki meklētu un pirktu tikai to
lētāko – vismaz mēs to nenovērojam. Piemēram, lētās desas mūsu
veikalos nemaz tā nepērk – drīzāk tās, kurām cenas vidējas: ne
augstas, ne zemas. Tāpat ir arī ar citām precēm. Ir mums
bijuši  tādi produkti, kas vēl lielveikalu ķēdēs nav iekļauti,
un tad tieši tos pat neregulārie pircēji brauc meklēt tieši pie
mums. Piemēram, bija tāds bums uznācis uz lakto dzērienu
«Labdaris», kas nezin kur bija izreklamēts, un mēs paši
brīnījāmies, kā cilvēki uzgājuši, ka praktiski vienīgā vieta
pilsētā, kur to tirgoja, bija pie mums.

Citādi arī preču pieprasījumā būtiskas izmaiņas nejūtam, ja nu
vienīgi pēdējā laikā stipro alkoholu un cigaretes pērk mazāk. Jā,
alkoholu varbūt tāpēc, ka karstais laiks, lai gan arī nezinu –
iespējams, ka tas ir tikai mūsu spriedums, bet patiesībā savu dara
kontrabandas preces.»

Vasarā jelgavnieki vairāk ēd auksto zupu un mazāk dzer
alkoholu

Rudīte Īviņa, «Maxima XX» tīkla veikala direktore
Jelgavā, Driksas ielā:

«Šobrīd noteikti jūtam, ka vasara un karstais laiks ievieš savas
korekcijas mūsu pircēju paradumos. Lai arī katru gadu ir sezonas
preces, ko vasarā pērk vairāk, šogad tas ir daudz izteiktāk.
Piemēram, dzeramais ūdens – tā patēriņš ir būtiski audzis,
salīdzinot ar pagājušo gadu. Viens no iemesliem, kāpēc ūdens ir
starp «ejošākajām» precēm, noteikti ir tas, ka pilsētā dzeramā
ūdens kvalitāte nav tā labākā, taču karstais laiks noteikti šo
ciparu vēl dubulto.

Tāpat esam aprēķinājuši, ka marinētās bietītes šosezon pērk par
150 procentiem vairāk nekā pirms gada – varu tikai pieļaut, ka
aukstā zupa daudziem šajā karstumā ir iecienītākā maltīte. Loģiski,
ka arī bez saldējuma cilvēki neiztiek – tā pārdošanas apjomi mūsu
veikalā ir pieauguši pat par 200 procentiem. Vēl kā vasaras top
preces jāmin dažādi sauļošanās krēmi, kefīrs, jogurti, paniņas,
alus.

Neapšaubāmi, ir arī tādas preču grupas, kas karstumā ir daudz
mazāk pieprasītas, piemēram, stiprajam alkoholam vasarā pārdošanas
apjomi ir samazinājušies pat par 48 procentiem. Un tas ir tikai
slavējami, ka karstumu jelgavnieki nesaista ar stiprā alkohola
lietošanu. Tāpat arī gaļu pērk mazāk – pat par 30 procentiem, tas
gan neattiecas uz dažāda veida šašlikiem, bet jāatzīst, ka te gan
apjomi nav īpaši auguši – tie ir pagājušā gada līmenī.

Tāda ir situācija, ja runājam par vasaru, taču, ja skatāmies
kopumā, tad noteikti nevar apgalvot, ka mūsu veikals izjustu krīzi
vai tās sekas. Patiesībā arī pirms gada vai sešiem mēnešiem
nejutām, ka būtiski saruktu pirktspēja. Ne velti sabiedrībā
izskanēja doma: ja kādam šķiet, ka Latvijā ir krīze, lai ieiet
lielveikalos – rindas pie kasēm par krīzi neliecina. Un es tam varu
tikai piekrist – mēs nejutām, ka cilvēki būtiski mazāk iepirktos.
No vienas puses, protams, bez pārtikas cilvēks izdzīvot nevar – tā
ir pirmās nepieciešamības prece, taču, no otras puses, apskatot
tādu preču pirkšanu kā kosmētika, sadzīves ķīmija, bērnu preces,
apģērbs, jāatzīst, ka arī to klienti nepērk būtiski mazāk. Tas
apliecina, ka cilvēkiem nauda ir un krīze vairāk ir mūsu galvās,
nevis maciņos.

Man ir grūti spriest par to, kā tas ir citās pilsētās, taču
viens ir skaidrs – pat divi viena tīkla veikali vienā pilsētā var
atšķirties gan preču pieprasījuma ziņā, gan pircēju plūsmas ziņā.
Piemēram, «Maxima» veikals Driksas ielā un «Maxima» Rīgas ielā –
pircēju portrets ir krasi atšķirīgs. Pie mums iepērkas lielākoties
studenti, pensionāri un tie, kas pilsētā iebrauc ar autobusu, –
novada iedzīvotāji, jo mēs taču atrodamies pie pašas autoostas.
Savukārt Rīgas ielas «Maximā» galvenokārt iepērkas tie, kuri brauc
no vai uz darbu Rīgā. Un tās tad arī ir atšķirības – kāds ir viena
pensionāra pārtikas grozs un kāds Rīgas braucēja. Vēl tāda nianse –
ja mums pircēju plūsma ir vienmērīga praktiski visu nedēļu, bet tās
beigās nedaudz mazāka, jo svētdienās autobusi kursē retāk, tad
Rīgas ielas veikalā pretēji – tieši nedēļas nogalē ir vērojams
pircēju pieplūdums. Un arī tas ir tikai loģiski, jo tad turp dodas
iepirkties tie, kuri strādā Rīgā, bet pārtiku pērk uz visu
nedēļu.

Pieļauju, ka šādas nianses, kāpēc vienā veikalā pērk un otrā ne
vai arī kāpēc vienā veikalā lielākas rindas un otrā ne, vērojamas
arī citās Latvijas pilsētās. Protams, nevar aizmirst arī bezdarba
rādītājus, kas noteikti ievieš savas korekcijas veikalos Latvijā.
Kā jau teicu, Jelgavā mēs to neizjūtam, jo, arī paskatoties uz
bezdarba līmeni, mūsu pilsētā tas ir viens no zemākajiem
valstī.»

Cilvēki atsākuši konservēt un vārīt zaptes

Ina Ilmere, «Rimi» veikala direktore
Jelgavā:

«Kā jebkurš tirgotājs, kas seko līdzi savam darbam, mēs jau
spējam paredzēt pircēju vēlmes ne tikai pa sezonām, bet pat pa
mēnešiem – līdz pat nedēļu precizitātei. Viens tāds spilgts
piemērs: sākās karstais un lietainais laiks – mums uzreiz bija
skaidrs, ka dārzos sāk nogatavoties gurķi un tūlīt pircēji sāks
pieprasīt galda etiķi, vāciņus, rupjo sāli, cukuru, garšvielas. Un
tā arī notika. Patiesībā jāatzīst, ka mēs izteikti jūtam –
jelgavnieki ir atsākuši konservēt un vārīt zaptes. Ja vēl 2007. un
2008. gadā šis process bija tā kā apstājies – iespējams, labie
laiki ieviesa korekcijas un cilvēki secināja, ka mājās konservēt
vairs nav izdevīgi –, tad jau pagājušajā gadā tas atkal atsākās.
Novērojām, ka daudz vairāk pieprasa ne tikai visu zaptes vārīšanai
un konservēšanai, bet arī izteiktāk pērk saldējamos trauciņus. Tas
tikai norāda, ka iedzīvotāji vēl domā krīzes iespaidā un gādā
krājumus ziemai.

Arī kopumā var just, ka pircējs ir kļuvis apdomīgāks, nopietnāk
izsver, ko un vai vispār pirkt, vairāk skatās uz akcijas precēm,
iepērkas ar iepriekš sagatavotu sarakstu. Taču ir arī tādi, kuri
vispār nav mainījuši savus iepirkšanās paradumus. Nedomāju, ka tas
visvairāk būtu saistīts ar naudas trūkumu – manuprāt, cilvēkiem
pārtikai naudas pietika arī tā saucamajā krīzē, taču valstī valdošā
nedrošība un panika lika viņiem kļūt apdomīgākiem. Tagad jau viss
pamazām ieiet atpakaļ sliedēs – kā cilvēki iepirkās, tā
iepērkas.

No kā krīzes laikā atteicās? Mēs savā veikalā novērojām, ka jau
pašā krīzes sākumā, 2008. gada otrajā pusē, cilvēki atteicās no
šokolādes – mums krasi saruka šokolādes tāfelīšu pārdošanas apjomi,
pat nācās preci norakstīt. Grūti pateikt, ar ko izskaidrojams, ka
tieši no šī produkta pircējs atteicās, jo citās preču grupās tādus
izteiktus pavērsienus nejutām.

Drīzāk ekonomisko lejupslīdi mazāk jutām preču apgrozījuma ziņā
kā citā aspektā – proti, līdz ar 2008. gada augustu pie mums pēkšņi
cits pēc cita vērsās cilvēki ar saviem CV un vēlmi pie mums
strādāt. Tas gan bija izteikti un turpinās līdz pat šim brīdim. Mēs
esam izveidojuši savu sistēmu un nevienu, kurš vēlas pie mums
pieteikties darbā, prom nedzenam. Cilvēks vienkārši nāk uz
Informācijas centru, tur jau ir sagatavotas veidlapas, viņš tās
aizpilda, un ziņas tiek nodotas veikalam. Līdz ar to mūsu darbs
netiek traucēts, bet no šiem CV veidojam savu kartotēku. Arī šobrīd
man uz galda stāv ap centimetru bieza kaudzīte ar šādiem
iesniegumiem. Ik pa laikam to, pārskatām un, ja mums veidojas
vakances, aicinām cilvēkus darbā. Arī no šādi iesniegtiem CV jau
līdz šim darbā esam pieņēmuši vairākus cilvēkus.»

Sagatavoja Kristīne Langenfelde,
foto Ivars Veiliņš