Centrālās statistikas pārvaldes dati apliecina, ka kopš 2007. gada Latvijā mazumtirdzniecībā pārdošanas apjomi arvien samazinājušies – 2008. gadā kritums bija būtisks, bet kopš tā laika apgrozījums krities viena procenta robežās. Taču šiem statistikas datiem oponē sabiedrība – arī krīzes laikā ne viens vien uzsvēra, ka lielveikali ir pēdējā vieta, kur varētu manīt, ka cilvēkiem trūkst naudas: lielveikali bija pilni, rindas nesaruka. Kā ir ar jelgavnieku pirktspēju un iepirkšanās paradumiem, «Jelgavas Vēstnesis» jautā mūsu tirgotājiem.
«Svētki mums nav pļaujas laiks, bet citādi sūdzēties nevaram»
Gita Valecka, firmas «Miezītes serviss» direktore, firmai pieder veikaliņi «Ritulītis» Sudrabu Edžus ielā un «Lielupe» Aviācijas ielā:
«Es vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka arī mazajiem veikaliņiem ir nākotne un sava vieta – pat tad, kad visi šausminājās par lielveikalu ienākšanu pilsētā, man bija tāda pārliecība. Un tā ir attaisnojusies! Man pat grūti pateikt, kur ir tas mūsu āķis, bet savu klientu vienmēr esam spējuši noturēt – pat pēdējos gados krīzi neesam jutuši. Jā, varbūt ir mainījušies mūsu klientu iepirkšanās paradumi, bet ne pirktspēja. Patiesībā esam kļuvuši par tādiem īstiem darba dienu veikaliem – tuvējo māju iedzīvotāji labprāt nāk pie mums pēc darba dienas un iepērkas. Kāds varētu būt mūsu pircēja portrets? Tuvējā kvartāla iedzīvotājs, kurš nepārvietojas ar savu automašīnu. Piemēram, Aviācijas ielas veikalā esam pamanījuši, ka cilvēks, kas ikdienā strādā Rīgā, vienalga izvēlas iepirkties mūsu veikalā, jo ir aprēķinājis, ka cenas Rīgas veikalos ir līdzīgas mūsējām, un viņam nav no lieka jāstaipa iepirkumu maiss no galvaspilsētas. Protams, ir arī tādi cilvēki, kuri konservatīvi, ieraduma vadīti, iepērkas mūsu veikalos – viņiem patīk tā personiskā attieksme, ko sniedz mūsu pārdevēji. Nav noslēpums, ka daļa pircēju, šeit nāk arī tāpēc, lai varētu parunāt ar pārdevēju, un mūsu meitenes jau pazīst katru tantiņu, zina viņas dzīves stāstu, problēmas – tā ir tā personiskā attieksme.
Ar vienu lietu gan mums kā mazajiem veikaliņiem ir jāsamierinās – pirmssvētku laiks, kad lielveikalos notiek īstā kņada, mums nav nekāds pļaujas laiks. Nu to esam sapratuši. Ja agrāk brīnījāmies, kāpēc uz Jāņiem siers tā arī paliek neizpirkts, tad tagad mums ir skaidrs – svētki ir tas brīdis, kad arī mūsu pastāvīgie pircēji dodas uz lielveikaliem, jo tad viņi grib lielāku izvēli, plašāku sortimentu un arī maciņu gatavi atdarīt vairāk. Mēs, protams, nekad nevarēsim piedāvāt tik plašu preču klāstu, un, lai nebūtu jāskraida pa vairākiem veikaliem, viņi izvēlas lielveikalu. Ļoti izteikti tas ir kādus pēdējos trīs gadus, un mēs to esam pieņēmuši. Tāpēc arī uz svētkiem daudz mazākos apjomos pasūtām tā brīža «ejošās» preces – simboliski, jo tomēr ir cilvēki, kas arī tad priekšroku dod mūsu veikalam.
Es nevarētu teikt, ka jelgavnieki meklētu un pirktu tikai to lētāko – vismaz mēs to nenovērojam. Piemēram, lētās desas mūsu veikalos nemaz tā nepērk – drīzāk tās, kurām cenas vidējas: ne augstas, ne zemas. Tāpat ir arī ar citām precēm. Ir mums bijuši tādi produkti, kas vēl lielveikalu ķēdēs nav iekļauti, un tad tieši tos pat neregulārie pircēji brauc meklēt tieši pie mums. Piemēram, bija tāds bums uznācis uz lakto dzērienu «Labdaris», kas nezin kur bija izreklamēts, un mēs paši brīnījāmies, kā cilvēki uzgājuši, ka praktiski vienīgā vieta pilsētā, kur to tirgoja, bija pie mums.
Citādi arī preču pieprasījumā būtiskas izmaiņas nejūtam, ja nu vienīgi pēdējā laikā stipro alkoholu un cigaretes pērk mazāk. Jā, alkoholu varbūt tāpēc, ka karstais laiks, lai gan arī nezinu – iespējams, ka tas ir tikai mūsu spriedums, bet patiesībā savu dara kontrabandas preces.»
Vasarā jelgavnieki vairāk ēd auksto zupu un mazāk dzer alkoholu
Rudīte Īviņa, «Maxima XX» tīkla veikala direktore Jelgavā, Driksas ielā:
«Šobrīd noteikti jūtam, ka vasara un karstais laiks ievieš savas korekcijas mūsu pircēju paradumos. Lai arī katru gadu ir sezonas preces, ko vasarā pērk vairāk, šogad tas ir daudz izteiktāk. Piemēram, dzeramais ūdens – tā patēriņš ir būtiski audzis, salīdzinot ar pagājušo gadu. Viens no iemesliem, kāpēc ūdens ir starp «ejošākajām» precēm, noteikti ir tas, ka pilsētā dzeramā ūdens kvalitāte nav tā labākā, taču karstais laiks noteikti šo ciparu vēl dubulto.
Tāpat esam aprēķinājuši, ka marinētās bietītes šosezon pērk par 150 procentiem vairāk nekā pirms gada – varu tikai pieļaut, ka aukstā zupa daudziem šajā karstumā ir iecienītākā maltīte. Loģiski, ka arī bez saldējuma cilvēki neiztiek – tā pārdošanas apjomi mūsu veikalā ir pieauguši pat par 200 procentiem. Vēl kā vasaras top preces jāmin dažādi sauļošanās krēmi, kefīrs, jogurti, paniņas, alus.
Neapšaubāmi, ir arī tādas preču grupas, kas karstumā ir daudz mazāk pieprasītas, piemēram, stiprajam alkoholam vasarā pārdošanas apjomi ir samazinājušies pat par 48 procentiem. Un tas ir tikai slavējami, ka karstumu jelgavnieki nesaista ar stiprā alkohola lietošanu. Tāpat arī gaļu pērk mazāk – pat par 30 procentiem, tas gan neattiecas uz dažāda veida šašlikiem, bet jāatzīst, ka te gan apjomi nav īpaši auguši – tie ir pagājušā gada līmenī.
Tāda ir situācija, ja runājam par vasaru, taču, ja skatāmies kopumā, tad noteikti nevar apgalvot, ka mūsu veikals izjustu krīzi vai tās sekas. Patiesībā arī pirms gada vai sešiem mēnešiem nejutām, ka būtiski saruktu pirktspēja. Ne velti sabiedrībā izskanēja doma: ja kādam šķiet, ka Latvijā ir krīze, lai ieiet lielveikalos – rindas pie kasēm par krīzi neliecina. Un es tam varu tikai piekrist – mēs nejutām, ka cilvēki būtiski mazāk iepirktos. No vienas puses, protams, bez pārtikas cilvēks izdzīvot nevar – tā ir pirmās nepieciešamības prece, taču, no otras puses, apskatot tādu preču pirkšanu kā kosmētika, sadzīves ķīmija, bērnu preces, apģērbs, jāatzīst, ka arī to klienti nepērk būtiski mazāk. Tas apliecina, ka cilvēkiem nauda ir un krīze vairāk ir mūsu galvās, nevis maciņos.
Man ir grūti spriest par to, kā tas ir citās pilsētās, taču viens ir skaidrs – pat divi viena tīkla veikali vienā pilsētā var atšķirties gan preču pieprasījuma ziņā, gan pircēju plūsmas ziņā. Piemēram, «Maxima» veikals Driksas ielā un «Maxima» Rīgas ielā – pircēju portrets ir krasi atšķirīgs. Pie mums iepērkas lielākoties studenti, pensionāri un tie, kas pilsētā iebrauc ar autobusu, – novada iedzīvotāji, jo mēs taču atrodamies pie pašas autoostas. Savukārt Rīgas ielas «Maximā» galvenokārt iepērkas tie, kuri brauc no vai uz darbu Rīgā. Un tās tad arī ir atšķirības – kāds ir viena pensionāra pārtikas grozs un kāds Rīgas braucēja. Vēl tāda nianse – ja mums pircēju plūsma ir vienmērīga praktiski visu nedēļu, bet tās beigās nedaudz mazāka, jo svētdienās autobusi kursē retāk, tad Rīgas ielas veikalā pretēji – tieši nedēļas nogalē ir vērojams pircēju pieplūdums. Un arī tas ir tikai loģiski, jo tad turp dodas iepirkties tie, kuri strādā Rīgā, bet pārtiku pērk uz visu nedēļu.
Pieļauju, ka šādas nianses, kāpēc vienā veikalā pērk un otrā ne vai arī kāpēc vienā veikalā lielākas rindas un otrā ne, vērojamas arī citās Latvijas pilsētās. Protams, nevar aizmirst arī bezdarba rādītājus, kas noteikti ievieš savas korekcijas veikalos Latvijā. Kā jau teicu, Jelgavā mēs to neizjūtam, jo, arī paskatoties uz bezdarba līmeni, mūsu pilsētā tas ir viens no zemākajiem valstī.»
Cilvēki atsākuši konservēt un vārīt zaptes
Ina Ilmere, «Rimi» veikala direktore Jelgavā:
«Kā jebkurš tirgotājs, kas seko līdzi savam darbam, mēs jau spējam paredzēt pircēju vēlmes ne tikai pa sezonām, bet pat pa mēnešiem – līdz pat nedēļu precizitātei. Viens tāds spilgts piemērs: sākās karstais un lietainais laiks – mums uzreiz bija skaidrs, ka dārzos sāk nogatavoties gurķi un tūlīt pircēji sāks pieprasīt galda etiķi, vāciņus, rupjo sāli, cukuru, garšvielas. Un tā arī notika. Patiesībā jāatzīst, ka mēs izteikti jūtam – jelgavnieki ir atsākuši konservēt un vārīt zaptes. Ja vēl 2007. un 2008. gadā šis process bija tā kā apstājies – iespējams, labie laiki ieviesa korekcijas un cilvēki secināja, ka mājās konservēt vairs nav izdevīgi –, tad jau pagājušajā gadā tas atkal atsākās. Novērojām, ka daudz vairāk pieprasa ne tikai visu zaptes vārīšanai un konservēšanai, bet arī izteiktāk pērk saldējamos trauciņus. Tas tikai norāda, ka iedzīvotāji vēl domā krīzes iespaidā un gādā krājumus ziemai.
Arī kopumā var just, ka pircējs ir kļuvis apdomīgāks, nopietnāk izsver, ko un vai vispār pirkt, vairāk skatās uz akcijas precēm, iepērkas ar iepriekš sagatavotu sarakstu. Taču ir arī tādi, kuri vispār nav mainījuši savus iepirkšanās paradumus. Nedomāju, ka tas visvairāk būtu saistīts ar naudas trūkumu – manuprāt, cilvēkiem pārtikai naudas pietika arī tā saucamajā krīzē, taču valstī valdošā nedrošība un panika lika viņiem kļūt apdomīgākiem. Tagad jau viss pamazām ieiet atpakaļ sliedēs – kā cilvēki iepirkās, tā iepērkas.
No kā krīzes laikā atteicās? Mēs savā veikalā novērojām, ka jau pašā krīzes sākumā, 2008. gada otrajā pusē, cilvēki atteicās no šokolādes – mums krasi saruka šokolādes tāfelīšu pārdošanas apjomi, pat nācās preci norakstīt. Grūti pateikt, ar ko izskaidrojams, ka tieši no šī produkta pircējs atteicās, jo citās preču grupās tādus izteiktus pavērsienus nejutām.
Drīzāk ekonomisko lejupslīdi mazāk jutām preču apgrozījuma ziņā kā citā aspektā – proti, līdz ar 2008. gada augustu pie mums pēkšņi cits pēc cita vērsās cilvēki ar saviem CV un vēlmi pie mums strādāt. Tas gan bija izteikti un turpinās līdz pat šim brīdim. Mēs esam izveidojuši savu sistēmu un nevienu, kurš vēlas pie mums pieteikties darbā, prom nedzenam. Cilvēks vienkārši nāk uz Informācijas centru, tur jau ir sagatavotas veidlapas, viņš tās aizpilda, un ziņas tiek nodotas veikalam. Līdz ar to mūsu darbs netiek traucēts, bet no šiem CV veidojam savu kartotēku. Arī šobrīd man uz galda stāv ap centimetru bieza kaudzīte ar šādiem iesniegumiem. Ik pa laikam to, pārskatām un, ja mums veidojas vakances, aicinām cilvēkus darbā. Arī no šādi iesniegtiem CV jau līdz šim darbā esam pieņēmuši vairākus cilvēkus.»
Sagatavoja Kristīne Langenfelde, foto Ivars Veiliņš
18.3 °C,
3.5 m/s,
95.5 % 
18.3 °C,
3.5 m/s,
95.5 %