«Kad man bija 11 gadi, vectēvs atdeva savu jaunības braucamo – mopēdu «Gauja». Kaut arī tā bija liela dāvana, priekšroku devu velosipēdam. «Gauja» vēl bija nezināma ābece, taču kopā ar tēti un vectēvu to izpētījām, sāku skrūvēt, lai uz priekšu kust, pētīju gudras grāmatas, lai saprastu, kas tur iekšā. Un tad radās vēlme: gribu to tādu, kāds tas izskatās bildē grāmatā,» stāsta jelgavnieks Krišjānis Galiņš, kurš jau vairākus gadus nodarbojas ar veco motociklu restaurēšanu. Viņš jau restaurējis piecus braucamos – «Gauja», «Moskva M1A», «Iž planeta 2», «Jawa 350/634» ar blakusvāģi un «KMZ Dņepr MT10», bet rindā stāv 1938. gada angļu motocikls.
Ritma Gaidamoviča
Jelgavnieks Krišjānis LLU Tehniskajā fakultātē 2. kursā studē lauksaimniecības enerģētiku. Brīvajā laikā viņam ir divas aizraušanās: viņš darbojas mūzikas lauciņā – spēlē basģitāru Mūzikas vidusskolā, grupā «Blacksmith» un piedalās citos projektos, dzied LLU vīru korī «Ozols», bet otra aizraušanās ir pavisam atšķirīga – viņš restaurē vecos motociklus. «Mūzika ir tāda hobija līmeņa aizraušanās, tā vēlos to arī saglabāt,» nosaka Krišjānis. Darboties ar tehniku viņu iedvesmojis vectēvs.
Iesākums – stipri bērnišķīgs Toreiz, tiesa, neesot bijis svarīgi saglabāt autentiskumu – galvenais, ka skaisti izskatās un uz priekšu iet… «Atceros, tiklīdz man palika 14 gadi, nokārtoju tiesības, lai varu legāli braukt ar «Gauju», un ķēros pie mopēda atjaunošanas,» tā Krišjānis, piebilstot, ka tagad, atminoties, kā atjaunošana notikusi, smiekli nāk. «Stipri bērnišķīgi. Krāsoju to zaļu ar mazu otiņu un grīdas krāsu. Tāda cinkošana un hromēšana sapņos pat nerādījās. Taču rezultāts bija acij tīkams,» nosaka Krišjānis. «Gaujai» sekojis no vectēva dzimtajām mājām atvests motocikls «Moskva M1A». «Jāteic gan, ka nevis vesels motocikls, bet gan tā paliekas – tas bija bēdīgā stāvoklī un pamatīgi zagļu «apstrādāts»,» tā Krišjānis. Uzreiz gan bijis skaidrs, ka, neskatoties uz grūtībām, to dabūs uz riteņiem. Tikai maza problēma – kādam tam jābūt? «Meklējot elektroshēmu, uzdūros adresei retromoto.lv. Tikai tad sāku apjaust, kas ir īsta restaurācija, kur ko dabūt,» nosaka Krišjānis.
«Braucu ar 1951. gada «Moskva», cilvēki atskatījās» «Gudrības jau biju smēlies, taču iespēju tad nebija. Taču es to vienalga dabūju uz riteņiem. Vēl CSDD pierādīju, ka tas ir vectēva braucamais, ieguvu jaunu numuru un varēju doties satiksmē. Kas tā par sajūtu! Tiesa, nekur tālāk par pagalmu netiku, lai nenonāktu problēmās ar likumsargiem – nebija man 18 gadu un tiesību. Kad dabūju, biju tik priecīgs! Atceros, braucu pa ielu ar 1951. gada «Moskva M1A», cilvēki atskatījās. Kā nu ne – tas taču bija transportlīdzeklis, kurš nav kuram katram,» stāsta Krišjānis. Taču pie tā viss neapstājās. Pēc «Moskva M1A» sekoja vectēva kaimiņa «Iž planeta 2», kura atjaunošanu jau tiešām varot saukt par restaurēšanu. «Galarezultāts bija krietni pārāks par iepriekšējiem. Jau pats špaktelēju ciet buktītes, gruntēju, krāsoju ar kompresoru,» stāsta Krišjānis.
Vecs motocikls, netīras rokas, eļļa un Krišjānis Puisis atzīst, ka katra motocikla atjaunošana ir jauns piedzīvojums, kas ir dziļi personisks – vecs motocikls, netīras rokas, eļļa un Krišjānis. «Pilnīgi visu motociklu izjaucu pa detaļām, katru apgrozu, notīru, izliecu, salaboju, nokrāsoju. Tad atkal lieku kopā. Zinu, kur kas ir, kā darbojas, cik traki ar to var braukt, ko nevar. Tas ir tik personiski! Tu zini par to visu, tāpēc grūti šķirties – pat nepiezogas doma par pārdošanu,» tā Krišjānis. Ar «Moskva M1A» viņš 17 gadu vecumā piedalījies arī pirmajā retro motociklu parādē Biķernieku trasē, kas nu jau kļuvusi par tradīciju. Parādē viņš piedalās katru gadu 1. maijā, un līdz šim tā sanācis, ka katru reizi ar jaunu braucamo, kas pa gadu atjaunots. Šogad Pilsētas svētku laikā, 26. maijā, Krišjānis kopā ar vēl diviem jelgavniekiem, veco motociklu entuziastiem, rīkos retro motociklu parādi arī Jelgavā, un cer, ka te tiksies vismaz 30 vecie spēkrati.
«Tantēm no pretējās mājas nepatika» Pirmo moci viņš pats iegādājies par dzimšanas dienā uzdāvināto un koncertos nopelnīto naudu – «Jawa 350/634» ar blakusvāģi. «Tas ir mans pirmais pirktais mocis. Šķīros no 60 latiem, kas 12. klases skolniekam bija liela nauda. Taču blakusvāģis – tas ir tikpat ekskluzīvi kā kabriolets,» nosaka Krišjānis, piebilstot, ka šis braucamais vairāk noder, lai pazīmētos un kādu pavizinātu. Bet Krišjāņa nule kā atjaunotais motocikls ir 1980. gada «KMZ Dņepr MT10», ar ko 1. maijā viņš pošas uz veco motociklu parādi. «Atceros, kad tas izdvesa pirmās skaņas, man piedraudēja darīšanas ar policiju. Tantēm no pretējās mājas nepatika, esot par skaļu… Ko darīt, ka garāžu kooperatīvi tik tuvu mājām uzcelti,» smaidot saka Krišjānis. Bet nu jau rindā gaida 1938. gada angļu ražojums. Krišjānis zina teikt, ka ar šo dzelzs kumeļu būšot grūtāk, jo tas ir pirmskara ražojums un nav bildes, kādam tam jāizskatās oriģinālā.
Detaļas atrod «uz ielas» Šie ir veci motocikli, un saprotams, ka visas detaļas nevar nopirkt veikalā. Tās Krišjānis meklē lūžņu tirdziņos, metāllūžņu pieņemšanas punktos, arī Polijā un Čehijā, agrāk labs ķēriens bijis Jelgavas tirgū. «Bieži vien, kur apstājos, man pienāk klāt vecie onkulīši un jautā, vai tad šitādam vēl var detaļas dabūt? Vai šitādi arī kust? Jā, ja grib, visu var! Taču foršākais ir tas, ka bieži vien detaļas tiek atrastas «uz ielas». Klāt nāk vecie moto entuziasti un saka: «Man mājās ir šis un tas. Vajag?» Tā šo to esmu savācis. Daļa dāvina, citi maina dzelzi pret dzelzi, citi prasa simbolisku maksu. Jebkurā gadījumā – abiem labi,» stāsta Krišjānis. Katru motociklu, kad tas izjaukts, Krišjānis tīra ar smilšu strūklu. «Reiz ar autobusu moci pa detaļām vedu uz Jēkabpili. Viens onkulītis ieraudzīja, ka man bagāžā moča rāmis, un teica, ka viņam esot daudz detaļu. Uzzīmēja man uz lapas pat ceļu pie viņa. Bija labs ķēriens,» atceras Krišjānis.
«Mocis rada mazāku piesārņojumu nekā trešais «golfiņš»» Puisi gan apbēdina mūsu ceļa nodokļa politika. Tiesa, viņš saviem motocikliem nokārtojis vēsturiskā spēkrata statusu, kas apliecina, ka tas ir autentisks tikko no rūpnīcas iznākušam, līdz ar to katru gadu nodoklis nav jāmaksā. Taču arī šāds sertifikāts uz pieciem gadiem maksā 25 latus katram mocim. «Šobrīd, ja kādam ir motocikls, tas ir ekskluzīvi, taču padomājiet, kā bija agrāk?! Tas daudzām ģimenēm bija vienīgais transports. Tagad par tiem plēš tādu kāpostu! Arī par retro motocikliem ir ļoti liels nodoklis – no 25 līdz 50 latiem par maniem močiem jāmaksā. Nesaprotu, kāpēc, ja zina, ka ar tiem brauc retāk. Cilvēki neaizdomājas, ka mocis rada mazāku piesārņojumu nekā trešais «golfiņš»,» tā Krišjānis. «Skaļi izpūtēji izglābj dzīvības!» Sākoties siltākam laikam, parasti tiek pievērsta pastiprināta uzmanība motobraucēju un autobraucēju «savstarpējām attiecībām». Runājot par Jelgavas šoferu kultūru, Krišjānis saka: «Skaļi izpūtēji izglābj dzīvības!» «Tādu teikumu reiz redzēju uz kāda moča un aizdomājos – tā taču arī ir! Protams, esmu dzirdējis, ka skaļi izpūtēji traucē, pamodina bērnus. Taču autovadītājiem, kas sēž mašīnā, šķiet, ka viņi visu redz, domā, ka uz ceļa ir tikai viņiem līdzīgie, tāpēc mūs, motobraucējus, ierauga vēlu. Tu vari braukt, taurēt, mirkšķināt ar uguņiem – viņiem vienalga. Iedomājas, ka ir lielceļa karaļi,» spriež Krišjānis, piebilstot, ka pats pilsētā nonācis ne vienā vien riskantā situācijā, kad auto viņu «piespiedis pie apmales». Bet, ja izpūtējs skaļi skan, viņu vismaz dzird. Un dzird ne tikai autobraucēji, bet arī gājēji, kas esot ļoti pārgalvīgi.
Foto: billyart.net
18.4 °C,
1.1 m/s,
90 % 
18.4 °C,
1.1 m/s,
90 %