Kāda Latvijas Sarkanā krusta (LSK) kliente ir sašutusi par notiekošo organizācijas Jelgavas komitejā. «Tur tiek piedāvāta divu veidu humānā palīdzība – viena daļa par brīvu, otra – par maksu jeb, kā tur šo kārtību mēdz dēvēt, par ziedojumiem. Interesantākais ir tas, ka tā sauktajiem «ziedojumiem» ir noteikta maksa – palags maksā tādu summu, mētelis tādu – un cenu kundzes, kas apkalpo klientus, grābj no gaisa, bet čeku pretī nedod. Tad rodas jautājums – kur paliek tie «ziedojumi»? Varbūt mēneša beigās tā nauda tiek sadalīta «uz galviņām» un «pārtop» par brīvprātīgo darbinieču algu?!» stāsta kundze. Tāpat viņa nav apmierināta, ka šogad nav dabūjusi paciņu «Merrild» kafijas, arī pārtikas paku pārpalikuma izmantošana viņai nav skaidra. «Daudzi, saņemot pārtikas pakas, atsevišķus produktus atstāj turpat LSK telpās. Kaut arī mums stāsta, ka nepaņemtie produkti nonāk zupas virtuvē, visticamāk, tā nemaz nav – gan jau apmaiņā pret lauku biezpienu un krējumu darbiniecēm produktus saņem cilvēki, kam palīdzība nemaz nepienāktos,» pieļauj sieviete.
Pēc lasītājas sūdzības saņemšanas «Jelgavas Vēstnesis» devās uz LSK Jelgavas komiteju Stacijas ielā 13, un tur ne viens vien klients pauda savu neapmierinātību par to, ka daļa humānās palīdzības – «tās drēbes, kas saliktas aiz darbinieces galda» – tiek tirgota. To nenoliedz arī brīvprātīgā darbiniece Pārsla Miķelsone, gan uzsverot, ka daļa mantu tiek izsniegta «pret ziedojumiem par minimālām naudām». «Humānā palīdzība tiek atvesta no LSK bāzes. Šeit mēs to sašķirojam un ļaujam izvēlēties apģērbu cilvēkiem, kam šāda palīdzība nepieciešama. Labākās mantas tiek saliktas atsevišķi, un tās iespējams dabūt pret ziedojumiem – cik nu tas cilvēks iedod, tik arī pietiek,» stāsta P.Miķelsone. Taujāta, vai un kā konkrētām precēm tiek noteikts ziedojuma apmērs, viņa skaidro, ka tas tiek darīts, vizuāli mantu novērtējot. «Nu, par palagu latu jau gribētu dabūt, pārvalks maksā kādus 1,50 latus, bet kurtka – kādus 2 – 3 latus. Taču, ja prasi divus latus, bet cilvēkam ir tikai 1,80, tad arī par šādu ziedojumu var dabūt izvēlēto preci,» stāsta P.Miķelsone, norādot, ka LSK cilvēks gadā bez maksas var saņemt 40 apģērba gabalus un divus apavu pārus.
Uz jautājumu par to, vai cilvēkam, «par ziedojumiem» iegūstot kāroto, tiek izsniegts čeks, darbiniece norāda, ka kvīts tiek izrakstīta tajā gadījumā, ja par preci ziedoti vismaz pieci lati; ja summa ir mazāka, tad naudu iemet ziedojumu kastītē, jo «20 santīmu dēļ taču neizrakstīs kvīti». P.Miķelsone atklāj, ka ir bijuši gadījumi, kad kaut ko nopērk arī par pieciem latiem, taču tādu nav daudz. Piecus un vairāk latus varētu maksāt, piemēram, labs kažoks. Darbiniece zina teikt, ka mēneša beigās visa saziedotā summa tiek nodota izpilddirektoram un komiteja šos līdzekļus novirza, lai norēķinātos par telpām, taču dažkārt saziedotā summa ir par maz, lai tas būtu iespējams.
«Sarkanā krusta organizāciju neviens nefinansē – tā lielākoties darbojas uz ziedojumiem un atsevišķām maksas programmām. Taču līdzekļi nepieciešami, arī lai norēķinātos par telpu īri un komunālajiem pakalpojumiem, kas vismaz daļēji tiek segti no savāktajiem ziedojumiem. Latvijā ir vairāk nekā 300 šādu humānās palīdzības izdales punktu, tostarp Jelgavā,» situāciju komentē LSK ģenerālsekretārs Uldis Līkops, uzsverot: ziedojums nekādā gadījumā nedrīkst būt obligāts, tāpat precei nedrīkst būt uzlikta cena, izņemot gadījumus, kad prece tiek pārdota LSK mazcenas veikalos. Jelgavā tāda nav. «Ziedojums ir brīvprātīgs, tā apmērs – neierobežots,» tā U.Līkops. Viņš atgādina, ka ziedošana sākas brīdī, kad ziedotājs – cilvēks vai organizācija – pieņem lēmumu ziedot, un viņš var noteikt, vai ziedotās lietas ir jādāvina vai jādala bez maksas, vai arī par to drīkst pretī saņemt naudu. Uz jautājumu par kvīts izrakstīšanu U.Līkops atbild: «Arī par viena santīma ziedojumu obligāti ir jāizraksta kvīts.» Viņš ziedotājus aicina to arī pieprasīt, ja kvīts tomēr netiek izsniegta.
Komentējot LSK klientes neapmierinātību par kafijas izdales principu, P.Miķelsone uzsver, ka akcija ««Merrild» labdarība» tiek īstenota jau otro gadu un paciņa kafijas pienākas vientuļiem un veciem cilvēkiem. «Kafiju var saņemt cilvēki pēc 60 gadiem. Šogad saņēmām 200 pakas, 107 jau esam izdalījuši,» tā brīvprātīgā, rādot sarakstu, kurā kafiju saņēmušās personas šo faktu apliecina ar savu personas kodu un parakstu. «Jelgavas Vēstnesis» pārliecinājās, ka līdz šim kafiju tiešām saņēmuši gados veci cilvēki.
Savukārt pārtikas produkti, kas pārtikas paku saņēmējiem nav vajadzīgi, galvenokārt nonāk pilsētas zupas virtuvēs vai kā palīdzība tiem, kuriem saskaņā ar nosacījumiem pārtikas paka nepienākas, jo nevar uzrādīt izziņu par trūcīgas personas statusu, taču apstākļi ir tādi, ka pārtika ir nepieciešama. «Daudzi cilvēki no pārtikas pakas paņem tikai sauso pienu un miltus, bet pārējo pakas saturu atstāj,» klāsta P.Miķelsone. Kāda romu tautības pārstāve atklāj, ka vienmēr labdarībai atstāj auzu pārslas – pēc viņas teiktā, tās nav ēdamas, jo pārslās ir tārpi.
Sagatavoja Sintija Čepanone, foto Ivars Veiliņš
-8.8 °C,
1.5 m/s,
90.3 % 
-8.8 °C,
1.5 m/s,
90.3 %