26.9 °C, 2.3 m/s, 60.6 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāVecāku pienākumi nav tikai sabiedrības pieņemta norma
Vecāku pienākumi nav tikai sabiedrības pieņemta norma
17/01/2010

«Ja agrāk gadījumos, kad no policijas saņēmām ziņas par ģimenēm, kurās bērni atstāti bez uzraudzības, vecākiem visbiežāk konstatēja alkohola reibumu ap divām promilēm, tad diemžēl jāatzīst, ka pēdējā pusotra gada laikā situācija arvien pasliktinās – vecāki kļūst vēl bezatbildīgāki, slīgšana alkoholā – vēl smagāka: vecāki dzer, līdz viņu asinīs konstatē jau četras promiles alkohola, un pamatīgajā reibumā pilnībā aizmirst par saviem bērniem,» saka Jelgavas bāriņtiesas priekšsēdētāja Īrisa Guntra Turčinska, akcentējot problēmas, kas jārisina bāriņtiesai.

Iespējams, ka daudziem vecākiem joprojām nav īstas skaidrības
par to, ka viņu pienākumu rūpēties par savu bērnu nosaka ne tikai
vispārpieņemtas sabiedrības normas, bet arī Civillikums, kurā
skaidri definēts vecāku pienākums gādāt par sava bērna aprūpi:
nodrošināšanu ar uzturu, apģērbu, mājokli un veselības aprūpi,
bērna kopšanu, audzināšanu, izglītošanu. Ja tiek konstatēts, ka
vecāki nav spējīgi to nodrošināt, viņiem par savu rīcību jāatbild,»
uzsver Ī.G.Turčinska.

Bezatbildība un alkohols
2009. gadā ar bāriņtiesas lēmumu Jelgavas Bērnu sociālās aprūpes
centrā ievietoti 24 bērni, un tā jau ir galēja rīcība gadījumos,
kad vecāki nav spējīgi paši parūpēties par saviem bērniem, kā arī
viņu radinieki nav izrādījuši interesi par šo bērnu aprūpi. «Ja
nonāk līdz solim, kad bērns jāizņem no ģimenes, bērna ārpusģimenes
aprūpes nodrošināšanai ir trīs iespējamie risinājumi – nodibināt
aizbildnību un bērnam iecelt aizbildni vai sameklēt audžuģimeni,
tikai kā pēdējā iespēja tiek izskatīta bērna ievietošana Bērnu
sociālās aprūpes centrā,» skaidro priekšsēdētāja.
Joprojām galvenais iemesls, kura dēļ vecāki aizmirst savus
pienākumus, ir alkohola vai citu atkarības vielu lietošana. «Pērn
bija kāds patiesi šokējošs gadījums – dzīvoklī bez aprūpes bija
atstāti divi mazi bērni. Protams, pēc saņemtās Pašvaldības
policijas informācijas mēs nekavējoties reaģējām, bērnus ievietojām
sociālās aprūpes centrā un meklējām bērnu māti. Pagāja divas
nedēļas, līdz mums izdevās atrast māti, kura visu šo laiku dažādās
kompānijās bija lietojusi alkoholu un mājās pat neparādījās. Taču
paradoksālākais ir tas, ka pat tad, kad viņa atradās, sieviete
neizrādīja ne mazāko uztraukumu par to, kur pazuduši bērni. Visu šo
laiku viņai pat prātā nebija ienācis, ka, pirms divām nedēļām
aizejot pie draudzenes, viņa mājās ieslēgtus atstājusi savus
bērnus,» stāsta Ī.G.Turčinska.
Šī ģimene jau iepriekš bija sociālā dienesta un bāriņtiesas
redzeslokā. «Noteikti daļēji var piekrist tam, ka krīze ietekmē arī
vidi ģimenēs – vecāki, paliekot bez darba, glābiņu meklē alkoholā
un bērnus atstāj novārtā. Jā, arī mums jau pērn bijuši gadījumi,
kad ģimenēs, kurās līdz šim nebija signālu par bērnu aprūpes
problēmām, tagad tie parādās,» piebilst priekšsēdētāja.

Atgriešanās ļoti smaga
Lūgta atcerēties kādu gadījumu, kad vecākiem, kas nogājuši no ceļa,
izdevies atrast spēku un pieņemt speciālistu palīdzību, lai atkal
kļūtu par īstu mammu vai tēti, Ī.G.Turčinska nosaka: «Tad ir ilgi
jādomā…»
Bāriņtiesas uzdevums nav tikai nodrošināt bērniem pienācīgu aprūpi
ārpus ģimenes, ja vecāki to nespēj, bet pēc iespējas agrīnākā
stadijā sadarbībā ar sociālo dienestu, izglītības, policijas un
veselības aprūpes iestādēm identificēt ģimenes, kurās vecāku
nolaidības vai apzinātas ļaunprātīgas rīcības dēļ tiek apdraudēta
bērnu pilnvērtīga attīstība, un savlaicīgi sniegt nepieciešamo
atbalstu, lai vecāki paši būtu spējīgi pildīt sava bērna aprūpes
pienākumus. «Bāriņtiesas ikdiena nav iedomājama bez Sociālo lietu
pārvaldes psihologiem un speciālistiem, kuri diendienā strādā ar
problēmu ģimenēm, kā arī Pašvaldības policijas Nepilngadīgo lietu
prevencijas nodaļas darbiniekiem, kuri pēc izsaukumiem dodas uz
ģimenēm, kurās ir bērni, lai pēc tam kopīgi risinātu vienas vai
otras ģimenes problēmas. Ir vecāki, kurus izdodas motivēt sakārtot
dzīvesvietu, uzsākt ārstēšanos no atkarības, pieņemt atbalstu, taču
visbiežāk dzird tikai solījumus, uz kādu brīdi vecāki, iespējams,
atkal saņemas, savukārt mums visu laiku jābūt modriem, jo prakse
apliecina – kritiens atpakaļ seko biežāk nekā labošanās,» tā
bāriņtiesas priekšsēdētāja.
Arī gadījumu, kad par novārtā pamestiem bērniem rūpes uzņemtos
radinieki, nemaz tik bieži nav. «Pagājušajā gadā atceros vienu
spilgtu piemēru – kāda trīs bērnu māte zaudēja vilciena konduktores
darbu, mazākos bērnus izņēma no pirmsskolas izglītības iestādes,
bet skolnieku bieži atstāja mājās vienu, līdz pārcēlās ar bērniem
uz savas mammas dzīvesvietu. Vecāmamma tobrīd strādāja Vācijā.
Neilgā laikā meita mātes māju pārvērta līdz nepazīšanai, naudas
bērnu uzturam, protams, nepietika, bet alkoholam ar pudeles brāļiem
gan. Mēs rīkojāmies un, redzot situāciju, bijām spiesti bērnus no
ģimenes izņemt. Taču tad sekoja pārsteidzošākais – vecāmamma,
uzzinājusi par notikušo, nekavējoties atgriezās no peļņas Vācijā un
bija gatava uzņemties rūpes par trim mazbērniem. Šobrīd viņa jau ir
izremontējusi meitas nolaisto dzīvesvietu, pilda visus mūsu
norādījumus un mazbērnus paņēmusi aizbildnībā,» nosaka
priekšsēdētāja.

Peļņa ar sekām
Tas patiesi notiek reti, ka kāds gatavs atgriezties no peļņas darba
ārzemēs, lai uzņemtos rūpes par bērniem šeit, Latvijā. Biežāk ir
otrs virziens – viņi dodas uz ārzemēm pelnīt, bet aizmirst nokārtot
vecāku pienākumus pret saviem bērniem mūsu valstī.
Mamma un tētis aizbrauc, bet bērns paliek pie vecmāmiņas, tantes,
un tobrīd droši vien viņus vada labi nodomi – radinieki jau
parūpēsies par bērnu. «Tomēr vecākiem būtu svarīgi zināt, ka brīdī,
kad viņi dodas ārpus valsts uz laiku, kas ilgāks par trim mēnešiem,
nepieciešams saņemt bāriņtiesas atzinumu par to, ka noteiktā
persona ir tiesīga uzņemties bērnu aprūpi vecāku prombūtnes laikā,»
uzsver priekšsēdētāja.
Tas viss tiek darīts vienīgi bērna drošības labad. Var jau būt, ka
kādam tā šķiet nevajadzīga formalitāte, ģimenes situācija, kurā
valstij nav jāiejaucas, taču Ī.G.Turčinska pierāda pretējo. «Bērnam
ir jābūt likumiskajam pārstāvim, kas viņu var pārstāvēt laikā, kad
vecāki ir prombūtnē. Šādu piemēru nav mazums – nedod Dievs, bērns
cieš negadījumā un viņam steidzami vajadzīga operācija, kurai
nepieciešams likumiskā pārstāvja paraksts. Vecāmamma parakstīties
nevarēs, bet operācija nepieciešama steidzami. Tad sākas – vecāki
nekavējoties nevar dabūt biļetes, lai atgrieztos mājās, bet bērnam
katra stunda var būt izšķiroša. Ir arī citi gadījumi – bērns izdara
likumpārkāpumu: arī tad tiesībsargājošās institūcijas ar bērnu var
runāt tikai likumiskā pārstāvja klātbūtnē. Arī šajā gadījumā
nelīdzēs ne tante, ne vecāmamma, ja tas nebūs dokumentāli
apliecināts.»      
Tāpat ne mazums problēmu rodas, ja vecāki savā starpā nav
nokārtojuši attiecības. Vīrs ar sievu jau sen kā nedzīvo kopā, bet
laulība nav šķirta. Mamma, pie kuras dzīvo bērns, dodas strādāt uz
ārvalstīm, bet bērnu atstāj uzraudzīt vecaimātei. «Un kas notiek?
Tētis jebkurā brīdī var ierasties pie vecāsmammas un bērnu paņemt,
jo viņam uz to ir likumiskas tiesības. Ar ko tas beidzas? Ar tiesas
procesu. Tas ir vēl viens apliecinājums tam, ka, iekams doties
projām, lietas ir jāsakārto,» uzsver priekšsēdētāja.

«Es jau viņam pat neiesitu»
Pašvaldības policija vai ikdienas saņem ziņas par ģimenes
skandāliem un gadījumos, ja savā starpā konfliktē ne tikai
pieaugušie, bet tur iesaistīti arī bērni, par to ziņo bāriņtiesai.
Ja notikusi fiziska vai seksuāla vardarbība pret bērnu, tad
nevienam nav šaubu – vainīgajam jāatbild par to un jāsaņem sods,
taču nereti pieaugušie aizmirst, ka sodāma ir arī emocionālā
vardarbība pret bērnu. «Ir neizprotami, kāds nereti ir pieaugušo
spriedums: mēs visu atrisinājām savā starpā, bērnam neviens pat
pirkstiņu nav piedūris. Bet tajā pašā laikā bērns bijis
aculiecinieks fiziskai vardarbībai, kur tēvs ir sitis māti, un tas
nevar palikt bez sekām. Visticamāk, bērns ir guvis emocionālu
traumu, lieta ir jāizmeklē, vainīgajam jāsaņem sods,» skaidro
priekšsēdētāja.
Praksē ne mazums esot gadījumu, kad vīrs fiziski iespaido sievu
bērnu klātbūtnē, policija to fiksē, bet pēc dienas abi pieaugušie
domas jau mainījuši un policijā savu iesniegumu atsauc. Tomēr
nereti vecāki neapzinās, ka ar to viss nav beidzies, arī bāriņtiesā
ir saņemta informācija par šo notikumu, tā vecākus aicina uz
pārrunām, nosūta ģimeni uz konsultācijām pie psihologa. Ja
psihologa atzinumā tiek konstatēta iespējama vardarbība pret bērnu,
tad bāriņtiesas pienākums ir informēt policiju un lūgt izvērtēt,
vai ir pamats ierosināt lietu par vardarbību pret bērnu. Ar to, ka
vecāki savā starpā kaut ko izdomā nokārtot, nekas nav beidzies.
Jāatzīst, bieži vien pieaugušie par šādu pavērsienu pat nenojauš,»
saka priekšsēdētāja.
Pagājušajā gadā pilsētā ir bijuši vairāki smagi gadījumi, kuros
vainīgie jau saņēmuši pelnīto sodu par vardarbību pret
nepilngadīgajiem ģimenē. Vienā gadījumā piespriests deviņu gadu
cietumsods, otrā – septiņi gadi cietumā. Un jāpiebilst, ka šo
vardarbību neizraisīja alkohols, uz ko bieži «noraksta» ģimenes
skandālus.

Ielāps – bērnam krātā nauda
Bāriņtiesa pārstāv arī bērna mantiskās intereses. Pēdējā gada laikā
arvien biežāk nācies saskarties ar tendenci, kas līdz tam netika
novērota tādos apmēros, proti, vecāki lūdz atļauju izņemt bērnam
noguldīto naudu. «Tā sauktajos treknajos gados ne viena vien ģimene
sāka veidot uzkrājumus saviem bērniem, ko viņi varētu saņemt pēc
pilngadības sasniegšanas. Taču šobrīd, krasi mainoties
ekonomiskajai situācijai, vecāki lūdz bāriņtiesu dot atļauju izņemt
šo uzkrājumu agrāk. Protams, mēs katru situāciju izvērtējam
atsevišķi – gūstam apliecinājumu, ka nauda patiesi nepieciešama,
lai, piemēram, samaksātu kredītu par ģimenes vienīgo mājokli vai
citām tikpat būtiskām lietām. Visbiežāk mēs šķēršļus neliekam, jo
saprotam, ka tas ir arī bērna interesēs,» saka Ī.G.Turčinska, vien
piebilstot, ka visbiežāk šīs summas nav lielas un ģimenei ir vien
tikai kā tāds ielāps uz mēnesi vai diviem. «Taču šīs ģimenes ir
tās, kas situāciju labi apzinās un meklē risinājumus.»

«Mēs nākamgad nāksim pēc māsiņas»
Neapšaubāmi, ikdienas darbā bāriņtiesa vairāk saskaras ar smagām
lietām, taču priekšsēdētāja atzīst, ka tomēr ir arī pozitīvi
procesi, kas sniedz gandarījumu par paveikto. «Pagājušajā gadā
astoņas Jelgavas ģimenes ir adoptējušas bērniņus, un tas ir vēl
nebijis skaits viena gada laikā – 2008. gadā tā bija tikai viena
ģimene! Lūk, tas patiesi sniedz gandarījumu,» saka
Ī.G.Turčinska.
Šīs pozitīvās emocijas vēl vairāk vairo tas, ka izšķiršanās
notikusi ne vieglā laikā. «Process līdz adopcijai ir pietiekami
garš – tas ilgst gandrīz gadu: ģimene rūpīgi tiek pētīta, sniegts
viens atzinums pēc otra, kārtota dokumentācija, līdz var nonākt pie
bērniņa adopcijas. Tāpēc ir skaidrs, ka izšķiršanās par adopciju
šajās astoņās ģimenēs pieņemta vēl krietni pirms krīzes, taču
neviena no tām neatteicās no sava lēmuma. Mēs varam būt pilnīgi
droši, ka šajās ģimenēs bērniņi būs patiesi mīlēti, aprūpēti un
augs drošā vidē,» uzsver Ī.G.Turčinska. 
Kaut tikai pērn valstī tā īsti sāka veidoties viesģimenes, Jelgavā
tādas jau ir 11. «Arī tas ir ļoti patīkami, ka cilvēki ir gatavi
savā brīvajā laikā uzņemties rūpes par kādu bērniņu no bērnunamiem.
Tā teikt, kļūt par viņa krustvecākiem, pavadīt kopā nedēļas
nogales, brīvlaikus. Visbiežāk šo iespēju izvēlas ģimenes, kurās
pašu bērni jau izauguši un vecāki apzinās, ka var sagādāt prieku
vēl kādam bērniņam, vai arī cilvēks, kuram pašam nav izveidojusies
ģimene, bet mīlestības, ko sniegt bērnam, netrūkst. Un tas patiesi
ir patīkami,» piebilst bāriņtiesas priekšsēdētāja.
Tomēr emocionāli pats spilgtākais notikums pagājušajā gadā
bāriņtiesas priekšsēdētājai bijis brīdis, kad noslēgusies viena no
adopcijas lietām. «Pēc tiesas sēdes, kurā ģimene nu jau bija
kļuvusi par pilnvērtīgiem vecākiem dēliņam, tētis pienāca man klāt
un iečukstēja ausī: «Gaidiet mūs pēc gada – mēs nāksim pēc
māsiņas!».»