Pilsētā

Kristīne Langenfelde

Namu apsaimniekošana nekad nav bijusi pateicīga
uzņēmējdarbības forma. Ikdienas darbā apsaimniekotāji visbiežāk
dzird sūdzības – paldies skan retāk un negūst tādu rezonansi
sabiedrībā. Tur kaut kas plīsis, tur nekvalitatīvi saremontēts, tur
par dārgu paprasīts – tādus piemērus var minēt teju no katra
apsaimniekotāja darba. Līdz ar nākamo gadu, kad valstī stāsies
spēkā jaunais Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums, kas regulēs
virkni nosacījumu starp dzīvokļu īpašniekiem un apsaimniekotāju,
situācija varētu kļūt saprotamāka abām pusēm. Arī J.Vidžis uzsver,
ka attīstība ir nepieciešama jebkurā jomā un likums daudzas lietas
sakārtos.   

Pats galvenais – beidzot tiks noteiktas pārvaldnieka un
dzīvokļa īpašnieka tiesības un pienākumi pārvaldīšanas procesā. Ir
svarīgi saprast, ka dzīvokļa īpašnieks var ne tikai gūt labumu no
sava īpašuma, to izmantojot, bet viņam ir arī pienākums par to
rūpēties, uzturēt un segt izdevumus. Apsaimniekotājs var īstenot
tikai tos darbus, kas saskaņoti ar dzīvokļu īpašniekiem un par
kuriem viņi ir gatavi norēķināties. Tāpat beidzot būs likumiski
noteiktas pamatprasības pilnvarojuma līgumam, kādi nosacījumi tajā
jāiekļauj, kā līgumsaistības izbeigt. Jaunums ir tas, ka turpmāk
arī apsaimniekotājam būs tiesības lauzt līgumu. Līdz šim šādas
tiesības bija tikai dzīvokļu īpašniekiem. Cik tas ir aktuāli? Grūti
spriest, taču arī tas var būt risinājums, ja starp apsaimniekotāju
un dzīvokļu īpašniekiem neveidojas sadarbība. Esmu uzsvēris, ka
vienīgi dzīvokļu īpašnieku izvēle ir, kādu apsaimniekotāju
izvēlēties. Mēs varam informēt, ieteikt, piedāvāt, bet lēmums
jāpieņem dzīvokļu īpašniekiem. Ja īpašniekiem šķiet, ka kāds cits
šo pakalpojumu veiks kvalitatīvāk, tad ir dabiski, ka rodas vēlme
mainīt apsaimniekotāju. Jāatgādina, ka pirms tam gan ir būtiski
izvērtēt visus par un pret. 

Jāatzīst, ka mūsu ikdienas darbā tas lielas korekcijas
neieviesīs, jo JNĪP jau līdz šim virkni prasību, kas tikai tagad
iekļautas likumā, jau īsteno. Piemēram, tā sauktās mājas lietas –
šādas atskaites par katras mājas stāvokli, uzkrājumiem mēs
gatavojam kopš 2000. gada, turklāt tajās jau šobrīd iekļaujam
praktiski visu informāciju, ko likums pieprasīs tikai no nākamā
gada. Varbūt tā būs nedaudz detalizētāka, bet pēc būtības mēs jau
to īstenojam. Tāpat arī noteikts, ka, mainot apsaimniekotāju, māja
jaunajam pārvaldniekam jānodod ar visām tā brīža saistībām vai
uzkrājumiem. Arī to jau mēs darām – manuprāt, tas ir tikai loģiski,
ja iedzīvotāji ir maksājuši apsaimniekotājam, līdzekļi ir uzkrāti
un, mainot pārvaldītāju, uzkrājums nonāk pie jaunā apsaimniekotāja.
Piemēram, māja Akadēmijas ielā 28, kas pirms laika atteicās no mūsu
pakalpojumiem un nodibināja savu biedrību, – viņiem bija uzkrājums
vairāki tūkstoši latu, ko arī atdevām biedrībai. Diemžēl pieredze
liecina, ka nereti šādos gadījumos uzkrātā nauda ir kā tāds
atspēriens pirmajiem mēnešiem, kas varbūt šķiet vilinoši, bet, kad
iekrājums izsīkst, sākas problēmas un labi iecerētā apsaimniekošana
nevedas. Ir jāsaprot, ka katrs darbs un katrs pakalpojums prasa
līdzekļus. Ja dzīvokļu īpašnieki nav gatavi par tiem maksāt, tad
apsaimniekotāja maiņai nebūs nekādas nozīmes.

Nē, pašlaik mēs neesam parādā nevienam pakalpojuma sniedzējam
– esam pilnībā norēķinājušies gan par ūdeni, gan siltumu, gan
citiem pakalpojumiem savās apsaimniekotajās mājās. Neapšaubāmi,
mūsu pluss ir tas, ka esam liels uzņēmums – apsaimniekojam vairāk
nekā 400 mājas. Protams, daļa iedzīvotāju rēķinus maksā
nesistemātiski, uzkrājas parādi, taču mūsu uzņēmums ar savu darbību
spēj tikt galā ar radušos situāciju un uz zināmu laiku nepārtraukt
pakalpojumu sniegšanu. Mēs lieliski izprotam, kāda ir šā brīža
ekonomiskā situācija – viegli nav nevienam, tāpēc ar katru
parādnieku strādājam individuāli, izveidojam atmaksas grafikus,
vienojamies. Ja mēs apsaimniekotu tikai pāris māju, tad noteikti
šādā veidā palīdzēt iedzīvotājiem nebūtu iespējams. Un tad arī var
veidoties situācija, ka sāk lemt, vai šai mājai vispār pieslēgt
siltumu, vai izvest atkritumus. JNĪP kā uzņēmums sniedz virkni citu
pakalpojumu, no kuriem gūst ieņēmumus, lai mums būtu papildu
līdzekļi, kas ļauj ne tikai noturēties, bet arī
attīstīties. 

Nešaubīgi. Par ekonomiju esmu runājis vairākkārt – tas ir visa
pamatu pamats, ja cilvēks vēlas, lai viņa rēķini būtu mazāki.
Protams, labākais risinājums ir ēkas renovācija vai siltināšana,
bet zinu, ka iedzīvotājiem ir grūti vienoties un sākt darbus visā
mājā uzreiz. Tas ir ļoti darbietilpīgs process. Tāpēc iesaku sākt
ar sevi un savu dzīvokli. Aizvērt kāpņu telpas durvis, aiztaisīt
atvērtos logus vai lūku – tas taču neprasa nekādus resursus! Vai
tiešām mēs nevaram sākt ar to, ka elementāri neļaujam siltumam
izplūst no savas mājas?! Pēc tam jau nāk paša dzīvoklis. Un ar
ekonomiju nedomāju tikai siltumu, kam, piemēram, var uzstādīt
siltumskaitītāju, bet arī ūdeni, elektrību. Visi saka – tie ir
dārgi pakalpojumi, bet nu tad beidzot sākam tos taupīt, lai
nemaksātu par to, bez kā patiesībā varam dzīvot! Un tad, kad
cilvēks reāli sāks just, ka, nomainot neekonomiskās spuldzes pret
ekonomiskajām, vannu aizstājot ar dušu, regulējot siltumu, mēneša
rēķini sarūk, varbūt sāks domāt, ka vēl kas jāpadara. To pamēģinās
viens kaimiņš, otrs, un varbūt rezultātā tas arī būs atspēriens
tam, lai sāktu taupīt visā mājā – ideālā variantā tam arī varētu
sekot lēmums par mājas siltināšanu, renovāciju.

Noteikti, jo iedzīvotāji ir kļuvuši daudz izglītotāki
siltināšanas jautājumos. Kad sākām sadarbību ar vāciešiem, kas
dāvināja 40 procentus no siltināšanas izmaksām, cilvēku izpratne
par enerģijas taupīšanu bija minimāla. Viņi tajā vairāk saskatīja
izdevumus, nevis ieguvumus. Kāpēc? Tāpēc, ka tolaik pat plašsaziņas
līdzekļos informācijas par siltināšanas nozīmīgumu bija ļoti maz.
Tagad par to runā daudz vairāk, izglīto cilvēkus un iedzīvotāji sāk
apzināties tās nepieciešamību. Protams, es nenoliedzu, ka 4.
līnijas mājā viss varbūt nebija gludi nostrādāts, bet patiesībā šīs
abas mājas mēs nevaram salīdzināt – vienā darbus veica 2007. gadā,
bet otrā – 2009. gadā, kad situācija valstī bija pavisam cita. Jā,
būvnieki pieļāva kļūdas 4. līnijas mājā, bet mēs visi zinām, kā
celtnieki strādāja sava buma laikā. Jau tagad varu teikt, ka
garantijas laiks mājai noteikti tiks pagarināts, lai būvnieks
varētu atbildēt par savām neizdarībām. Taču tajā pašā laikā
dzīvokļu īpašniekiem jāsaprot, ka uzlabot var tikai to, kas bija
iekļauts projektā. Tā ir mūsu cilvēku nelaime – viņi visu grib
iegūt par simbolisku samaksu vai, vēl labāk, – bez maksas. Tomēr
darbus, kurus projekta gaitā nebija paredzēts veikt, pieprasīt
šobrīd ir nekorekti.

Mēs esam ieguvuši ļoti daudz. Sadarbība ar Vācijas partneriem,
būvniekiem, finansistiem – tā bija īsta dzīves skola, kas noteikti
ļāva kāpināt mūsu profesionalitāti. Es pat gribētu teikt, ka
uzņēmuma tehniskais direktors Uldis Lazdiņš, kurš diendienā bija
klāt darba procesā, šobrīd ir viens no zinošākajiem speciālistiem
valstī šajā jomā. Tas, ko mēs ieguvām no vācu partneriem, nav
izmērāms – viņu prasības ir augstākas nekā Latvijā, katrs darbs
bija jāsaskaņo, jāpamato, jāizcīna, jāapgūst jaunas tehnoloģijas,
prasmes. Un, ja mēs ar savu darbu jelgavniekiem esam spējuši atnest
160 000 eiro, kas kā Vācijas Vides ministrijas dāvinājums ieguldīts
šo abu māju siltināšanā, manuprāt, tas nav maz. Te jāuzsver, ka
kopumā šī summa ir lielāka nekā 35 lati par kvadrātmetru, ko šobrīd
valsts ir gatava līdzfinansēt, siltinot mājas.

Domāju, ka jā. Ne velti mēs esam vienīgie, kas šādu projektu
Latvijā īsteno. Mūsu sadarbība sākās jau 2003. gadā, un mēs ar savu
darbu vācu pusei pierādījām, ka mums var uzticēties. Neviens vien
citu pilsētu apsaimniekotājs vēlētos piedalīties šādā projektā.
Noteikti vācu pieredze mums noderēs arī turpmāk. Piemēram, Vācijā
šis māju renovācijas process notika pirms desmit gadiem, tāpēc
viņiem ir pieredze arī renovēto ēku ekspluatācijā. Izrādās, ka
šādas ēkas ir jāprot arī ekspluatēt. Vienkāršs piemērs – ja
dzīvoklī nomaina logus, pilnībā mainās dzīvokļa ventilācijas
sistēma, gaiss kļūst mitrāks un to ir grūtāk piesildīt. Tāpēc
būtiski ir dzīvokli regulāri vēdināt. Varbūt izklausās dīvaini, bet
tieši tas ļauj dzīvoklim labāk iesilt. Vai par to mums stāsta logu
nomaiņas firmas? Nē! Bet tas būtu jāzina katram. Tieši tāpēc kopā
ar vāciešiem plānojam izveidot šādus ieteikumus iedzīvotājiem.
      

 

Zināmas korekcijas savā darbā esam ieviesuši. Ir izvērtēts
katras nodaļas darbs, esam atraduši veidus, kas ļauj mums ietaupīt,
nemazinot kvalitāti. Būtiskākais – esam apvienojuši remontdienestu
Pārlielupē. Diemžēl par darbiniekiem un viņu darbu mums bija ne
visai labas atsauksmes. No sākuma es pat nespēju tam piekrist.
Izvērtējot situāciju, tapa skaidrs, ka zināma taisnība
iedzīvotājiem ir. Tāpēc šobrīd esam apvienojuši Remontu–avārijas
dienestu un vairs nav atsevišķas vienības Pārlielupē. Tas gan
nenozīmē, ka Pārlielupes iedzīvotājiem, lai saņemtu pakalpojumu,
jāgaida ilgāk. Jo vēl viena būtiska lieta, ko esam izdarījuši, –
uzlabojām remontdarbu uzskaites sistēmu. Tas nozīmē, ka šobrīd
katrs iesniegums un sūdzība tiek datorizēti uzskaitīta un ir
iespējams to kontrolēt un pārliecināties, kad sūdzība saņemta,
cikos uz to atbildīgais darbinieks reaģējis, kad tas novērsts. Tas
noteikti uzlabo darba organizāciju un ļauj prasīt atbildību no
konkrētā darbinieka. Tāpat mums tiek pārmests tas, ka uzņēmumā
neienāk jauni speciālisti. Vai viens esošais speciālists, kurš
nemitīgi papildina zināšanas, ir jānomaina tikai tāpēc, lai dotu
vietu kādam citam – jaunākam? Nedomāju gan. Tomēr pie mums ir
sākuši strādāt arī jauni speciālisti gan grāmatvedībā, gan
Remontu–avārijas dienestā, gan Ēku ekspluatācijas daļā speciālists,
kurš tikko ieguvis augstāko profesionālo izglītību namu
pārvaldīšanā. Šobrīd arī vairāki no mūsu esošajiem darbiniekiem ir
sākuši studijas šajā programmā. Tāpēc es uzskatu, ka JNĪP attīstās.
Nepiekrītu, ka kaut kas ir jāreorganizē tikai kādas imitētas
darbības dēļ – katrām pārmaiņām ir jābūt pamatotām un
loģiskām.