Vai tu pagājušajā svētdienā apsveici savu tēti Tēva dienā? Droši vien tikai retais tā īsti uz šo jautājumu varēs atbildēt apstiprinoši. Latvijā Tēva dienu svin kopš 2009. gada, taču vēl pērn uz jautājumu, kad Latvijā svin Tēva dienu, 56 procenti no 1159 respondentiem nezināja atbildi. Savukārt 83 procenti tētu paši atzina, ka vēl nekad šos svētkus nav svinējuši.
Pasaulē Tēva dienas tradīcijām esot gandrīz 100 gadi. Viss aizsācies Amerikā, bet tagad šo dienu atzīmē gandrīz visās pasaules valstīs. Lielākajā daļā valstu Tēva dienu svin jūnija trešajā svētdienā, Lietuvā tēvi tiek godināti pirmajā jūnija svētdienā, bet Igaunijā un visā Skandināvijā – otrajā novembra svētdienā, savukārt Latvijā – septembra otrajā svētdienā.
Būtībā Tēva diena ir tāda pati kā Mātes diena. Bērni skolās un dārziņos gatavo dāvanas, ģimenes ietur svētku pusdienas, notiek dažādi pasākumi, tikai galvenajā lomā ir nevis mamma, bet tētis. Austrumu zemēs Tēva dienai esot pat lielāka popularitāte nekā Mātes dienai.
Vai Latvijā Tēva diena ir mākslīgi radīti svētki, kuru iesakņošanai nepieciešami gadi?
Aivita Putniņa, Latvijas Universitātes sociālantropoloģe: «Nenoliedzami, tēva loma ģimenē ir ārkārtīgi stipri augusi – mainās lomu modeļi, un tas ir jānovērtē. Taču, ja mēs vēsturiski paskatāmies uz Tēva dienu Latvijā, tad jāsaprot, ka tā vairāk saistās ar bijušo bērnu un ģimenes lietu ministru Ainaru Baštiku, kurš bija tās ieviesējs un kā pārliecināts baptists, sasaistot ar baznīcu, rosināja tādu dienu noteikt arī Latvijā. Tieši tāpēc informācija sociālajos tīklos par Tēva dienu Latvijā ir visai skopa, bet, ja paskatīsimies baptistu draudzēs, tad gūsim plašāku priekšstatu. Laicīgajā sabiedrībā Tēva dienas galvenā doma ir veicināt tētu pašapziņu, vīrieša lomu ģimenē. Kas mums no tā visa sanāk? Pavasarī mēs izceļam mammas, bet rudenī – tētus. Mēs sadalām ģimeni! Un, manuprāt, tas nav īsti vietā laikā, kad sabiedrība vēlas redzēt stipras un nesašķeltas ģimenes. Tieši tāpēc man šķiet, ka daudz piemērotāk vecāku devumu būtu novērtēt vienā dienā – Ģimenes dienā, kas Latvijā jau tiek svinēta maijā. Ar šādu kopīgu vecāku dienu ģimene kļūst fragmentētāka. Mēs jau tagad varam paskatīties, kā dažā labā vietā šī pati māmiņdiena var izvērsties visnotaļ neveiksmīga, jo mammas vietā uz pasākumu atnāk tētis, vecmāmiņa, krustmāte… Arī manā ģimenē bija gadījums, kad jaunākā meita bērnudārzā atteicās zīmēt mammas portretu – viņa gribēja zīmēt tēti. Tas vienkārši sakrita ar laiku ģimenē, kad tētis ar meitu pavadīja vairāk laika kopā un tētis viņas dzīvē spēlēja lielāku lomu. Vai bērnam var uzlikt par pienākumu šķirot savus vecākus?! Tāpēc, manuprāt, daudz veiksmīgāk būtu uzsākt diskusiju par to, ka mēs ģimeni nevis sadrumstalojam, bet veidojam kā vienu veselu, svētkus svinot vienā dienā. Paskatieties uz latviešu ģimenēm! Cik daudzās šobrīd viens no vecākiem strādā ārzemēs vai bērnus vispār pieskata vecmammas?! Nav svarīgi, kā tevi sauc – par mammu, tēti, vecmammu, vectēvu –, svarīga ir tava loma ģimenē. Tāpēc arī es rosinātu diskutēt nevis par to, kā izcelt mammu vai tēti, bet par to, kā pārveidot svētkus tā, lai mēs vienā dienā pateiktu paldies tiem saviem tuvajiem cilvēkiem, kuri mūs audzina. Mēs nevaram aizmirst arī 8. martu, kas daudziem krievvalodīgajiem cilvēkiem joprojām ir arī mammas diena. Un tieši tāpēc, lai mums šādi svētki «nepārklātos», jāsvin tas, kas mums ir svarīgs. Manuprāt, Latvijā tā ir ģimene.»
Mintauts Buškevics, pašvaldības aģentūras «Kultūra» direktors: «Jā, es esmu aizdomājies par to, kāpēc Latvijā Tēva dienā vēl ir tik maz aktivitāšu. Vienīgais arguments, kas man nāk prātā, – vīrieši paši sevī jūtas pārāk stipri, viņi taču ir pelnītāji, ģimenes uzturētāji, bet tajā pašā laikā plašākā sabiedrībā pietiekami kautrīgi, lai ļautu sevi publiski izcelt. No vienas puses, esmu pārliecināts, ka, rīkojot Tēva dienas pasākumu Jelgavā, būtu grūti piepulcināt pat pusi zāles ar tētiem – kā tad es tā iešu uz svētkiem?! Bet, no otras puses, varbūt arī nebūtu īsti pareizi Tēva dienu rīkot kultūras namā – vīrietim, iespējams, ir nepieciešams kaut kas sportiskāks, aktīvāks… Taču tajā pašā laikā tas atkal liek aizdomāties, vai šādas sportiskas aktivitātes Tēva dienā nekļūtu par sacensību, kas nebūtu īsti vietā svētkos – šīs dienas mērķis jau ir izcelt tētišķību, nevis vīrišķību. Ja es tā pavērtēju savā ģimenē, tad jāatzīst, ka meita mani vienmēr Tēva dienā apsveic – kaut vai pa telefonu, bet dēls, ja nu sanāk būt kopā tajā dienā, tad varbūt ar rokasspiedienu. Un tas jau atkal parāda tās vīriešu kautrīguma izpausmes – kā nu es tā sveikšu…
Tas noteikti ir labs temats diskusijai – kā svinēt Tēva dienu Latvijā, taču paliek jautājums, vai mūsu sabiedrība ir gatava tikt tālāk par šo diskusiju un reāli pieņemt šos svētkus. Ja saliek kopā galvas, noteikti var radīt tādus svētkus, kuros tētim likt justies labi, jo tāda taču ir šo svētku galvenā doma – bērns ar savu uzmanību novērtē tēta gādīgumu, mīļumu, lomu ģimenē. Citādi šobrīd iznāk, ka kalendārā tas ir ierakstīts, bet latviešu ģimenēs – vēl ne.
Kā jaunie svētki vispār ienāk mūsu sabiedrībā? Kāpēc tik plaši svin Valentīndienu, Helovīnu, kam arī mūsu valstī praktiski nav nekādu tradīciju? Ar ko tas sākas? Tās ir izglītības iestādes un pēc tam tirdzniecības mārketings, kas kā vilnis liek mums iejusties šo svētku atmosfērā – vēlamies mēs to vai ne. Tad varbūt arī Tēva dienā par to var padomāt – likt sajusties kā svētkos, atmosfēru vispirms radot ap mums, lai tā pakāpeniski ienāktu arī ģimenēs. Kaut vai tie paši skatlogi uz šo dienu varētu būt pievērsti tētu tematikai. Tad varbūt šī skaudrā statistika mainītos un lielāka sabiedrības daļa vismaz uzzinātu par šiem svētkiem – sociologu aptaujas vairs nepārsteigtu ar skaitļiem par to, ka lielākā daļa sabiedrības nemaz nezina, kad šie svētki svinami. Protams, no viena pasākuma jau nekas nemainītos, bet ar kaut ko ir jāsāk, lai arī nākamgad šī diena nekļūtu tikai par vienkāršu ierakstu kalendārā.»
Anita Bērziņa, pirmsskolas izglītības iestādes «Kamolītis» vadītāja: «Tas ir tāpat kā ar jebkuru jaunu lietu – sākumā mēs vispār par to neko neesam dzirdējuši, tad varbūt to piefiksējam, bet pēc tam jau sākam pie tās piedomāt. Arī mēs «Kamolītī» esam izgājuši visu šo ceļu, un, godīgi jāatzīst, šis bija pirmais gads, kad kaut nedaudz pievērsāmies Tēva dienai. Tās nebija plašas svinības, bet vismaz sākums – bērni zīmēja sava tēta portretu, ko pēc tam izlikām apskatei. Nākamgad jau ceram, ka svētki kļūs plašāki.
Varbūt ir zināma taisnība tam, ka izglītības iestādes pārsvarā vada sievietes, tāpēc arī radīt svētkus sievietei ir vieglāk – tā būtu atbilde uz jautājumu, kāpēc māmiņdienā maijā teju katrā skolā un bērnudārzā ir plaši koncerti, mammu sveikšana. Lai gan, no otras puses, man jau šķiet, ka mēs šo dienu maijā svinam kā ģimenes svētkus, taču tik un tā mamma tiek izcelta vairāk.
Ja man jāvērtē tēta publiskā loma, tad, šķiet, pēdējā laikā tomēr ģimenē lomu sadalījums starp tēti un mammu mainās. Atceros, pirms daudziem gadiem tas bija tikai rets gadījums, kad tētis atnāca uz vecāku sapulci vai pat izņēma bērnu no dārziņa, taču šodien tas vairs nav tāds retums – tēti vairāk laika pavada kopā ar saviem bērniem. Un mēs arī varam redzēt, ka bērna audzināšanā, ja vien ir tāda iespēja, vienlīdz aktīvi iesaistās kā tētis, tā mamma, piemēram, kopā apmeklējot pasākumus, sekojot līdzi bērna izglītībai. Tātad mēs vairs sen mūsu sabiedrībā nevaram runāt tikai par to, ka bērna audzināšana ir sievietes pienākums. Un līdz ar to ir tikai loģiski, ka arī tētiem bērni pasaka paldies.
Varbūt vēl viena nianse – Tēva diena iekrīt tieši pašā mācību gada sākumā. Ja Mātes dienai mēs gatavojamies vairākus mēnešus, mācāmies dziesmas, dejas, zīmējam apsveikumus, tad Tēva dienai sagatavoties tik daudz laika nav, jo bērni dārziņā pēc vasaras lielākoties atgriežas tikai augustā. Taču tas nevar būt noteicošais arguments – ja vien to laicīgi ieplāno, tad jaukus svētkus var noorganizēt arī mēneša laikā. Tieši tāpēc mēs esam nolēmuši, ka nākamgad «Kamolītī» Tēva dienu svinēsim daudz plašāk – tā būs ierakstīta mūsu gada kalendārā, un gatavoties tai sāksim augustā. Noteikti svētku radīšanā varētu iesaistīties ne tikai audzinātājas un bērni, bet arī mammas. Galvenais, lai tas netiktu darīts ķeksīša pēc, bet ar mīlestību un vēlmi pateikt paldies mūsu labajiem, mīļajiem, gādīgajiem tētiem. Ja mēs gribam, lai mums ir stipras ģimenes, tad pavisam noteikti nedrīkstam izcelt tikai vienu no vecākiem – jebkurā jomā ir jābūt līdzsvaram.»
Sagatavoja Kristīne Langenfelde, foto Ivars Veiliņš un no LU arhīva
16.3 °C,
3.4 m/s,
82.5 % 
16.3 °C,
3.4 m/s,
82.5 %