Latviešiem jau izsenis Ziemeļmeitas tēls ir bijis simbols kaut kam tālam, skaistam, neaizsniedzamam, pēc kā ilgoties. Arī mums – pieciem laimīgajiem Jelgavas 4. vidusskolas skolotājiem un divdesmit skolēniem, kuri laikā no 26. līdz 30. oktobrim viesojās Islandē «Comenius» projekta «Maths like a game» gaitā.
Sanita Baltiņa
Gāju meklēt Ziemeļmeitu, garu, tālu ceļu veicu – tā kādreiz tik populārajā dziesmā dziedāja grupa «Jumprava». Jā, ceļš pie skaistās Ziemeļmeitas senāk bijis tāls un grūts, ne velti latviešu pasaku meistara Kārļa Skalbes galvenais varonis ceļā pie savas izsapņotās sastopas ar dažādām grūtībām. Tagad ceļojums no Rīgas lidostas tiešajā reisā uz Islandes galvaspilsētu Reikjavīku ilgst trīs stundas, bet laika starpības dēļ esam lidojuši tikai stundu un Keflavikas lidostā ierodamies septiņos no rīta. Esam klāt! Lai dzīvo Ziemeļi! Lai dzīvo šī valsts, jo Islande bija pirmā pasaules valsts, kura 1991. gada 23. augustā atzina Latvijas neatkarību, un jau ar to vien ir pelnījusi mūsu cieņu un pateicību.
Skolu telpas – lakoniskas un lietišķas
Lidostā, protams, mūs sagaida autobuss, ar kuru mērosim apmēram 50 kilometru tālo ceļu līdz Reikjavīkai, un nepatīkama ziņa – kāds mūsējais atstājis lidmašīnā fotoaparātu. Vēlāk tas Rīgā gan tiek atgūts, bet aizmāršam jāiztiek bez skaistām šīs īpašas zemes bildēm. Jautrā noskaņā dodamies ceļā, un skolā tikpat jautri un labvēlīgi mūs sagaida projekta vadītājs no islandiešu puses Benedikts Džonsons, islandiešu skolēni un bērnu jaunie vecāki, jo atšķirībā no skolotājiem, kas mitinājās viesnīcā, visi skolēni dzīvoja katrs savā «audžuģimenē».
Tiekam cienāti ar viņu sagādātam brokastīm, kuru laikā sarunās rodas priekšstats, ka islandieši ir smaidīgi un viesmīlīgi ļaudis. Brokastojām palielā zālē, kas pielāgota dažādām vajadzībām – te ik dienu skolēni brokasto un pusdieno, bet pēc vajadzības tā tiek izmantota arī svinīgiem pasākumiem. Tā kā ieraugām skatuvi, sākam meklēt klavieres, lai sagatavotu islandiešiem kādu muzikālu sveicienu. Diemžēl klavieres tā arī mums neizdodas atrast, un vēlāk ekskursijā pa skolu redzam, ka pie viņiem viss ir ļoti vienkārši. Klašu telpās nav nekādu īpaši ērtību: soli, krēsli, projektori – viss darbam nepieciešamais ir lakonisks un lietišķs. Arī skolas gaiteņos novietoti galdi un krēsli, pie sienām skolēnu darbi un informatīvie materiāli. Klavieres gan atrodam īpašā mūzikas un deju klasē un, protams, tūlīt pat sarīkojam mazu koncertu, izdziedot dažas latviešu un kopā ar islandiešiem vienojoties dziesmās angļu valodā. Mums ļoti iepatīkas (šo ideju derētu nošpikot!) lieli šaha galdi ar pamatīgām šaha figūrām, pie kuriem, izaicinot direktoru uz spēli, mūsējie atsauca atmiņā šīs gudrās spēles kombinācijas. Hagaskoli, kura ir mūsu projekta sadarbības partnere, ir pamatskola, kurā mācās skolēni no 6. līdz 9. klasei.
Garderobes kā tādas mūsu izpratnē skolā nav. Lai gan Islandes skolēniem gandrīz visu mācību gadu, dodoties uz skolu, nepieciešams vilkt virsdrēbes, neviens nekurn, ka tās jānovieto uz vienkāršiem pakaramiem pirmajā stāvā. Ir, protams, arī individuālie skapīši, bet tie ir tikai par maksu.
Ap pulksten desmitiem skolēniem ir iespēja nobaudīt veselīgas bezmaksas brokastis – putras, pārslas ar pienu. Arī mūsu skolēni izmanto šo iespēju, un atzīst, ka labprāt ko tādu baudītu arī ikdienā savā skolā. Te nu būtu ko padomāt veselīga dzīvesveida popularizētājiem Latvijā.
Interesanti, ka klases tāpat kā pie mums tiek apzīmētas ar atbilstošu ciparu, bet burti tiek veidoti no audzinātāju vārdu iniciāļiem. Islandē cilvēkiem nav arī uzvārdu. Tos veido tēva vārds, kuram pievieno galotni attiecīgi dzimumam: sievietēm – -dottir, vīriešiem – -son.
Esi sveicināta, mazā vēsā paradīze!
Par mazo vēso paradīzi Islandi nosauca projekta dalībniece 9. klases skolniece Sindija Mušinska, un nākamo dienu iespaidi liecina, ka viņai ir taisnība par visiem simts procentiem.
Kad pēdējie mūsu skolēni atdoti «audžuvecākiem» un esam iekārtojušies viesnīcā, kas atrodas pilsētas centrā netālu no skaista ezera, dodamies pirmajā pastaigā pa Reikjavīku. Islandē dzīvo apmēram 320 tūkstoši iedzīvotāju, un tās kopējā platība ir 103 000 kvadrātkilometri. Galvaspilsētā Reikjavīkā un tās apkaimē dzīvo apmēram puse no valsts iedzīvotājiem, tātad krietni mazāk nekā mūsu Rīgā, tomēr izskatās, ka pilsēta izpletusies milzīgā teritorijā, jo apbūvi lielākoties veido divu trīs stāvu mājas. Protams, ir arī augstākas celtnes, bet to nav daudz.
Pirmais pārsteigums ir tuvējo ieliņu ietvju remontdarbi. Te trotuāri tiek veidoti gluži kā pie mums apsildāmās grīdas, lai ziemā neapledo un nav jātīra. To islandieši, protams, var darīt, pateicoties ģeotermālajai enerģijai, kas atrodas zemes dzīlēs un siltumu dod arī dzīvojamo māju apkurei. Daudzas upes un ūdenskritumi tiek izmantoti hidroenerģijas ražošanai, vairākumam pilsētu iedzīvotāju ir iespēja lēti iegūt karsto ūdeni un apsildi.
Pirmais mūsu apskates objekts ir Hallgrimskirkja luterāņu baznīca, kas ir redzama praktiski no jebkuras pilsētas vietas. Tā ir īpatnējas formas 75 metrus augsta liela, balta ēka, kas tika uzbūvēta 1986. gadā un šodien ir pilsētas vizītkarte, no kuras torņa paveras burvīga pilsētas panorāma ar kalniem uz Atlantijas okeānu tālumā, krāsainām mājiņām un ielu līkločiem tepat pie kājām. Netālu pamanām kādu interesantu celtni un jokojoties nospriežam, ka tā ar plašo stikla kupolu un apaļiem metāla bunkuriem līdzīga kaltei. Nolemjam doties turp, pirms tam vēl izbaudot baznīcas viegli gaišo un patīkamo interjeru un gaisotni. Interesanti, ka baznīcas centrālajā telpā ir vairākas lielas ērģeles, kuras var spēlēt turpat, nevis, kā pie mums ierasts, no balkona.
Ar karti bruņojušies, dodamies uz kaltei līdzīgo ēku, kas gan izrādās interesants un moderns muzejs (Saga Museum), kurā uzskatāmi un pietuvināti realitātei ar vaska figūru palīdzību izstāstīta visa Islandes vēsture. Pie ieejas videofilmā iespējams vērot salas izcelšanās procesus, bet tālāk daudzajās telpās ierīkotas ainiņas no islandiešu dzīves gadsimtu gaitā. Islandes pamatiedzīvotājiem ir norvēģu un ķeltu izcelsme, ko apstiprina gan no kolonizācijas laikiem saglabājusies literatūra, gan arī zinātniski pētījumi, kas balstās uz asins tipu un ģenētiskās informācijas analīzēm. Viens no ģenētiskajiem pētījumiem parādīja, ka vairumam vīriešu pirmo kolonistu vidū bija norvēģu izcelsme, kamēr vairumam sieviešu – ķeltu. Tāpēc vēlāk ķircinoties visus vietējos puišus dēvējam par vikingiem.
Ekspozīcijas beigās kautrīgi piesēžam uz soliņa blakām kādam jauneklim, kurš ļoti ieinteresēti televizorā vēro filmu, kā tika veidotas vaska figūras. Pēc laiciņa saprotam, ka sēžam blakus tādai pašai vaska figūrai… Izsmejamies un nolemjam, ka mums Latvijā ļoti trūkst šāda atraktīva, vizuāli bagāta muzeja, kurā varētu visu uzzināt par Latvijas vēsturi.
Šīs dienas noslēgumā skolēni apmeklē āra peldbaseinus, kuri Reikjavīkā ir vairāki un vietējo iedzīvotāju vidū ļoti populāri. Ūdens tajos ir no +39 līdz +44 grādu silts, un te iespējams kārtīgi izsildīties pēc nosalšanas Islandes aukstajos vējos.
Mēness ainava
Jā, vējš te pamatīgs un negants. Pēc teritorijas Islande ir pasaules 18. lielākā sala un otrā lielākā sala Eiropā (pēc Lielbritānijas), un kā tad sala bez vēja?! Lai gan, gatavojoties ceļojumam, esam ņēmuši vērā, ka te visu gadu stipri pūš auksti vēji, tāpēc svarīgi nodrošināties ar siltu apģērbu, realitātē apjaušam, ka prieku par skaistajiem dabas skatiem un ātri uzņemtajām bildēm, drīz vien pārņem vēlme pēc iespējas ātrāk atgriezties siltajā autobusā, ar kuru dodamies pirmajā ekskursijā pa salu. Šo ekskursiju organizējuši un vada divu bērnu vecāki, kuri arī uzņēmušies atbildību par islandiešu skolēniem. Man tā šķiet teicama pieredze, ko ieviest arī Latvijas skolās, lai veicinātu vecāku un skolas sadarbību un atvieglotu skolotājam jau tā daudzos ikdienas pienākumus.
Autobusā tā pa īstam ieklausāmies svešajā valodā. Klausoties var šķist, ka dzirdam kaut ko no zviedru, somu vai igauņu valodas, bet Islandē, protams, tiek runāts islandiešu valodā. Tā ir vienīgā dzīvā valoda, kurā saglabājies rūnu rakstos izmantotais burts Þ. Pamanījām, ka vietējie lepni par šo faktu un cenšas mums parādīt šo burtu dažādos uzrakstos.
Pirmā pieturvieta ir Mīvatna ezera dienvidu krasts, kas atgādina Mēness ainavai līdzīgu skatu. Te slejas vairāki 20 – 25 metrus augsti krāteri. Sajūta, ka neesi uz Zemes, bet citas planētas. Te patiešām esot trenējusies kosmosa kuģa «Apollo» komanda pirms došanās uz Mēness. Visapkārt rūsganie krāterīši guldz, burbuļo, dūmo un izdala tipisku sēra smaku. Visur pamanām nožogojumus un brīdinājumus, ka tuvu tādam «vārošam katliņam» ir bīstami iet, jo tas var izšļākt pat +100 grādu pēc Celsija skalas karstu ūdeni. Ak, skaistā Ziemeļzeme, tu izrādies arī bīstama! Ar dabas vareno spēku sastopamies arī Atlantijas okeāna krastā, kur vējš ir tik negants, ka stindzina, bet viļņi vareni tiecas pret augstām klintīm.
Ekskursijas noslēgumā dodamies uz īpašu vietu, kuru tēlaini gribētos salīdzināt ar daiļās Ziemeļmeitas pērli. Tā ir Zilā lagūna, kas atrodas 22 kilometrus no Keflavīkas lidostas un ir tūristu iecienīts termālais baseins. Ūdens temperatūra tajā ir no +37 līdz +39 grādiem. Zilo krāsu ūdenim piešķir baltais silīcijs, dažādi ūdenī šķīstoši sāļi un mikroskopiskās aļģes. Šis komplekss padara ūdeni jo īpaši dziedniecisku un attīrošu, tāpēc steidzam nobaudīt baltā silīcija dubļu maskas, bagātīgi ziežot uz sejas no kastēm, kas saliktas lagūnas malās. Mūsu gidi brīdina, ka matos gan tās smērēt nevajag, un arī es pārliecinājos, ka maigais zili baltais ūdentiņš matiem patiešām nepatīk. Lai gan pēc peldes kārtīgi matus izmazgāju dušā, tie nekādi nebija pierunājami iegūt kaut cik jēdzīgas frizūras apveidus – pat pēc žāvēšanas ar fēnu ieguvu labi frizēta pūdeļa paskatu, par kuru bez kautrēšanās labdabīgi uzjautrinājās visi mūsu ekskursijas dalībnieki. Tāpēc mans ieteikums, apmeklējot Zilo lagūnu, ir bez kautrēšanās lietot peldcepurītes (tās aizsargās arī ausis no stindzinošā vēja) un labu matu kondicionieri.
Zelta aplis
Trešās dienas rīts iesākas ar projekta darbu skolā, kur tiek noskaidrots projekta labākais logo. Lielā vienprātībā par uzvarētāju tiek atzīts Lāsmas Ābolkalnas izstrādātais logo – pūce, kas simbolizē gudrību.
Gan mūsu skolēni, gan islandieši iepazīstina viens otru ar abu valstu izglītības sistēmām, kas ir ļoti līdzīgas. Protams, ir arī atšķirības. Tā, piemēram, viņu desmitklasnieki pēc vecuma ir mūsu devītās klases skolēni, jo mācības pirmajā klasē sāk jau no sešu gadu vecuma. Kopīgi tiek izspēlēta arī mūsu skolēnu izveidotā interaktīvā matemātikas spēle, kas ļoti patika arī islandiešu skolotājiem, kuri atzina, ka nemaz nav zinājuši par iespējām skolēniem pašiem veidot šādas spēles.
Savstarpējā saskarsmē darbojoties, islandiešu jaunieši klasē brīvi atļaujas sēdēt uz galdiem, pat kāpt un staigāt pa tiem. Mūsējie sākumā tikai vēro, bet pēc dažām stundām jau tā iejutušies, ka dara ko līdzīgu. Tad nu mums nākas atgādināt, ka mēs parasti tā nedarām.
Labs darbs tiek atalgots ar, manuprāt, vienu no skaistākajām ekskursijām pa Islandi – Zelta apli, kas ir populārākais tūristu maršruts īstiem dabas brīnumu baudītājiem. Šī valsts atrodas uz Vidusatlantijas grēdas, kas ir robeža starp Ziemeļamerikas un Eirāzijas tektoniskajām plātnēm. Te nu abas satiekas: pa labi – Amerika, pa kreisi – Eiropa. Šo maģisko vietu šodien mums apsola parādīt nu jau citi vecāki gidi. Braucam un vērojam tipisku Islandes lauku ainavu – apsniguši kalni, tālumā vulkāni, ledāji, klintis, sastingusi lava un pāris nīkulīgu koku.
Pirmā pieturvieta ir Geizeru rajons. Ģeologi noskaidrojuši, ka Islandē zemes dzīļu temperatūra ir 10 – 60 reizes augstāka nekā valstīs, kur vulkānu nav. Atmosfēras nokrišņi nonāk caur poraino lavu zemes dzīlēs, un tur tie sasilst. Spiediena rezultātā ūdens periodiski strūklo, veidojas geizeri. Vispopulārākais ir Lielais Geizers, kas devis nosaukumu visiem pasaules geizeriem. «Geysir» islandiešu valodā nozīmē «niknais, dusmīgais». Tas atrodas Haukadaluras ielejā un mēdz izšļākt ūdeni 70 metru augstumā. Jau 19. gadsimta beigās tā aktivitāte bijusi tikai reizi trijās nedēļās, tāpēc tagad katra ceļotāja lielākais sapnis ir redzēt Lielo Geizeru strūklojam. Mēs to nepieredzam, bet iepazīstamies ar Strokuru – aktīvāko geizeru Islandē, kas strūklo ar 3 – 10 minūšu starplaiku un ūdeni izšļāc pat 30 metru augstumā. Skats iespaidīgs, un mūsu gaviles arī.
Tālāk mūsu ceļš ved uz Godafosu jeb Dievu ūdenskritumu – 12 metru kritums, 30 m plats – un Gūllfosu jeb Zelta ūdenskritumu, kas atrodas Hvitau upē un veido divas kaskādes (20 un 32 metrus augstas). Pie šīs dabas varenības nospriežam, ka mums islandiešiem pavasarī noteikti būs jāparāda platākais ūdenskritums Eiropā, lai neiedomājas, ka šiem vieniem pieder kas īpašs.
Kā pēdējo ekskursijā aplūkojam Tigvetliras Nacionālo parku (iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā), kurā pirms vairāk nekā 1000 gadiem dabas radītā ielejā kopā sanāca pirmā islandiešu tautas sapulce (Altings) un kur atrodas Eirāzijas un Ziemeļamerikas tektonisko plātņu sadures vieta. Varena vieta – maģisks plašums un atkal dabas lielā, varenā spēka apjausma. Plātnes lēnām (2 – 3 milimetri gadā) pārvietojas viena no otras prom, tādējādi veidojot ģeoloģiska rakstura izmaiņas – geizerus, nobrukumus utt.
Noguruši, bet laimīgi par redzēto visu ceļu autobusā izdziedam nupat notikušo Dziesmu svētku repertuāru. Islandiešu skolēni brīnījās, kāpēc mēs visu laiku dziedam, un iesauca mūs par «staigājošo mūziklu». Kad skolotājam vēlāk stāstām, ka mūsu Dziesmu un deju svētkos kopā dzied un dejo 40 tūkstoši dalībnieku, viņš mulsi smaida un izskatās, ka nenotic. Nekas, būs atkal pavasarī viņiem ko rādīt un stāstīt.
Ardievu, skaistā Ziemeļmeita!
Pēdējā viesošanās dienā sasveicināmies ar dzestru (ap -2 grādi), bet saulainu rītu. Pilsētas ezeru klāj ledus kārtiņa, bet izrādās, ka viena tā mala nekad neaizsalst, jo tur speciāli tiek iepludināts siltais pazemes ūdens, lai būtu kur dzīvot gulbjiem, pīlēm un citiem ūdensputniem, kuru barošana ir pilsētas iedzīvotājiem patīkama nodarbe. No rīta dodamies uz tikšanos skolā, lai pabeigtu darbu projekta aktivitātēs, bet pēc tam ekskursijā ar mērķi redzēt īpašu Reikjavīkas celtni – jauno koncertnamu Harpa, kas atklāts 2011. gadā. Stikla fasādes autors ir pasaulē zināmais islandiešu izcelsmes dāņu mākslinieks Olafurs Eliasons. Jāatzīst, ka ēka patiešām izskatās savdabīgi – veidota no stikla sešskaldņiem, pāris no tiem iekrāsoti dažādās krāsās un, saulei spīdot, rada interesantas gaismu spēles. Ejam slavenajā ēkā iekšā, un mums paveicas – tieši todien paredzēts bezmaksas opermūzikas koncerts.
Pēdējais atvadu pasākums notiek jauniešiem atbilstošā vietā – Hamburgeru fabrikā. Šeit pa logu redzama slavenā ēka, kurā 1986. gadā Gorbačovs tikās ar Reiganu, lai pārrunātu Aukstā kara ballistisko raķešu un kodolieroču samazinājumu Eiropā. Sarunas gan bija neveiksmīgas, taču vēsturē paliekošas. Mazā baltā koka mājiņa tagad tiek izmantota kāda muzeja vajadzībām. Veroties Reikjavikas zili pelēkajā krēslas ainavā, ēdam «veselīgi» – raženus hamburgerus papildina lielas kolas glāzes. Izskatās, ka mūsu bērni laimīgi par šādām vakariņām.
Bet vēl laimīgāki viņi ir par šo tik īpašo iespēju paviesoties īpašā zemē un satikt īpašus draugus. Viena no projekta dalībniecēm 9. klases skolniece Katrīna Kreile atzīst: «Mēs iepazinām viens otru caur dziesmām autobusā, sarunām pie vakariņu galda, aukstajiem vakariem pie saldējuma veikala un matemātikas stundām skolā. Komunicēt ar jauniešiem no Islandes bija ļoti viegli, viņi visi ir tik jauki cilvēki, mēs vienmēr kopā smējāmies un varējām stundām ilgi runāties. Un man pašai bija ļoti paveicies ar ģimeni, pie kuras es dzīvoju. Cilvēki Islandē tiešām ir ļoti labsirdīgi un laipni.» Skolēni piebilst, ka ļoti noderīga šī viesošanās bija arī viņu angļu valodas un komunikācijas prasmju uzlabošanai.
«Baudīju katru mirkli, ko pavadīju tur, peldes baseinos, vakara sarunas ar meiteni, kas mani uzņēma savās mājās, jautros mirkļus kopā ar abu valstu jauniešiem. Man ir ļoti liels prieks par to, ka man bija šāda iespēja, iepazīt, izgaršot, apskatīt un izjust Islandi,» tā 10. klases skolniece Kitija Mināte.
Par skolēnu iemīļotāko našķi ekskursijā kļuva lielais un bezgala garšīgais saldējums, kuru vienā piegājienā nemaz nevar apēst. Tagad mums ir pavisam skaidrs, kāpēc mēs viņu vējos drebināmies kā apšu lapas un ciešāk tinamies cepurēs un šallēs, bet viņi paši pēc baseina uz mājām dodas basām kājām un cepures tikpat kā nevelk – rūdīties vajag! Un kā gan vēl labāk to izdarīt, ja ne katru dienu notiesājot vienu lielu, garšīgu un aukstu saldējumu!
Tagad, pārskatot fotogrāfijas un veldzējoties atmiņās, domājam par to, kā savus īpašos islandiešu draugus sagaidīsim 23. aprīlī Latvijā. Paldies, tālā Ziemeļmeita Islande, par vēso skaistumu, kas šo četru dienu laikā mums sildījis sirdi, iepazīstot tavu dabas varenību un cilvēku labvēlību.