«Jelgavas Vēstnesis» saņēma Oditas vēstuli, kurā viņa atklāj, kā savas lētticības dēļ ģimene zaudējusi četrus latus. «Summa šoreiz nav liela un paši vien esam vainīgi, taču varbūt mūsu pieredze kādam ļaus izvairīties no līdzīgas situācijas,» tā viņa.
«Gribu vērst jelgavnieku, sevišķi daudzdzīvokļu māju iedzīvotāju, kuri varbūt nepazīst savas mājas kaimiņus, uzmanību uz situāciju, kādā nokļuva mūsu ģimene.
Vakarā divatā ar vīru sēdējām mājās pie televizora. Ap pulksten 22 – zvans pie durvīm. Pabrīnoties par kāda vēlo apciemojumu, piegāju pie durvīm. Uz jautājumu, kas tur ir, izdzirdēju jauna vīrieša balsi: «Es, es, kaimiņien!» Atverot durvis, manā priekšā stāvēja slaids, ap 30 gadu jauns vīrietis. «Kaimiņien, esmu jūsu kaimiņš no 5. stāva, vai varat man izlīdzēt? Vai jūsu vīrs mājās?» Atbildēju, ka ir, un «kaimiņš» palūdza, vai nevarētu tad labāk pasaukt vīru.
Vīrs izgāja kāpņutelpā un pēc brīža abi kopā atgriezās. Vīrs iegāja istabā, sakot, ka izlīdzēs, bet «kaimiņš» no koridora tajā pašā laikā paspēja man pastāstīt, ka ar sievu svinot dzimšanas dienu, ka viņam ir 28 gadi un jāaizbrauc uz Rīgu pakaļ naudai. Pašam auto esot, bet iereibis negribot sēsties pie stūres. Rīt būšot atpakaļ un atdošot mums naudu. Vīrs, iznācis no istabas, iedeva «kaimiņam» četrus latus. «Kaimiņš» bija milzīgi pateicīgs, atsveicinājās līdz rītdienai un prom bija. Kad vīram pajautāju, vai pazīst šo vīrieti, vīrs tikai paraustīja plecus: «Kaimiņš no piektā stāva…»
Nākamajā dienā aizdomu pilna stāvēju pie vakardienas «kaimiņa» dzīvokļa durvīm. Godīgi sakot, nemaz tik izbrīnīta nebiju, kad izrādījās, ka šajā «kaimiņa» dzīvoklī dzīvo tikai pensionāre. Vēlāk, apstaigājot kaimiņus, izrādījās, ka mūsu kāpņutelpā šāds jauneklis nemaz nedzīvojot.
Četri lati – summa nav liela, bet uztrauc kas cits: kas varēja notikt, ja uz jautājumu, vai vīrs mājās, būtu atbildējusi «nē»?
Mīļie jelgavnieki, esiet modri un neiekrītiet tik parastās lamatās, kā mēs!»