Tieši šodien, 11. oktobrī, 170 gadi aprit latviešu aktierim, režisoram un dramaturgam jelgavniekam Ādolfam Alunānam jeb latviešu teātra tēvam.
Tieši viņš lika pamatus profesionālajai latviešu aktieru un režijas mākslai, dramaturģijai, teātra terminoloģijai, teātra mūzikai un, pats galvenais, izaudzināja un uz visiem laikiem pie teātra skatīšanās pieradināja latviešu publiku. Šobrīd par viņu Jelgavā atgādina Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs Filozofu ielā 3, Alunāna parks, kurā atrodas piemiņas akmens Ā.Alunānam, bet viņa vērtības nerimstoši godā tur Ādolfa Alunāna Jelgavas teātris, kas šonedēļ aicina uz Alunāna teātra dienu festivālu «No aktiera nāk joki…».
Miks Vilnis, Ādolfa Alunāna memoriālā muzeja vadītājs:
«Cik patiesībā interesanti! Mana draudzība ar Ādolfu Alunānu sākās jau piecu gadu vecumā, kad sāku deklamēt dzeju pie Intas Alekses Alunāna teātra studijā, un arī šobrīd turpinu darboties teātrī. Tieši tur es viņu iepazinu, un kas gan būtu domājis, ka mūsu ceļi krustosies daudz ciešāk un man būs iespēja vadīt Ādolfa Alunāna memoriālo muzeju, turpināt izzināt viņu, būt tik tuvu blakus un rūpēties par to, lai arī citi zina šo nozīmīgo personību. Es par to esmu ārkārtīgi priecīgs.
Manuprāt, Ādolfs Alunāns ir ļoti iedvesmojoša personība. Viņš pierādīja, ka ar neatlaidību ir iespējams panākt daudz, un viņš var būt izcils piemērs jebkuram no mums, arī man. Lai gan esmu jaunās paaudzes cilvēks un varētu domāt, ka Alunāns man ir par vecmodīgu un nav saistošs, tā nav. Uzskatu, ka viņa darbi nav laikmetīgi. Proti, humora ziņā tie nenoveco. Mani fascinē viņa lugas, jo tās ir tik vieglas, humoristiskas un, neskatoties uz to, ka rakstītas pavisam citā gadsimtā, aktuālas joprojām. Joprojām cilvēki tās skatās, tās spēj sasmīdināt, un tas ir kolosāli. Ir gan viens «bet» – daudzas no viņa sarakstītajām lugām ir vecajā drukā, līdz ar to nav tik pieejamas šodienas režisoriem, lai tās spēlētu, tāpēc, turot godā Alunānu, es kā muzeja vadītājs esmu apņēmības pilns turpināt manas mammas režisores Daces Vilnes un muzeja bijušās vadītājas Maijas Matisas aizsākto – pārrakstīt tās un digitalizēt, lai Alunāna lugas turpinātu dzīvot un tās spēlētu pēc iespējas vairāk.
Muzeja vadītājs esmu tikai gadu, un man ir liels prieks, ka šajā laikā kopā ar kolēģiem Alunāna mājā izdevies ieviest jauno multimediālo objektu «Alunāns un Jelgava», kas vēsta par latviešu teātra tēva dzīves un darba pieturpunktiem. Es ļoti gribu cerēt, ka tas uz muzeju atvilinās jaunāko paaudzi, lai viņi tuvāk iepazītu teātra tēvu. Varu lepoties arī ar to, ka man bijusi tā iespēja spēlēt Ādolfa Alunāna lugās, un katra no šīm lomām bijusi ļoti interesanta. Mums ir vēl kas kopīgs ar Ādolfu – es, tāpat kā viņš, esmu liels jokdaris un daudzām lietām dzīvē pievēršos ar humoru, līdz ar to jūtos ar viņu uz vienas stīgas. Mūžam atcerēšos lasīto humoristisko atgadījumu, proti, kad Alunānu pirms kādas izrādes grimēja un viņš atmuguriski ar krēslu izkrita uz skatuves, vienīgā viņa frāze bija: «Mierīgi, kungi! Viss kārtībā, izrāde drīz sāksies!» Es šādām situācijām pieeju diezgan līdzīgi.
Visvairāk mani fascinē tā laika valoda, un jūtu, ka, strādājot Ādolfa Alunāna mājā, spēlējot viņa lugas teātrī, tā arvien vairāk man pielīp un jau pats to neapzināti lietoju ikdienā. Draugi vien pajautā, kas tas par izteicienu?! No viņa esmu aizņēmies teicienus: «Nomazgājies muti, kāp tumšās drēbēs!», kur tumšās drēbes domāts uzvalks, lai izskatītos pieklājīgi, un «Būtu vakar to zinājis – tagad zināms par vēlu.».»
Lūcija Ņefedova, Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra vadītāja un režisore:
«Visa mana dzīve ir veltīta Alunānam, un domāju, ka šobrīd esmu viņam pati tuvākā. Latvijas konservatorijā mums, režisoriem, iepotēja, ka tautas teātru uzdevums ir runāt par personām, kas spilgtas katrā novadā. Jelgava ir visnotaļ priviliģētā situācijā, jo tieši no mūsu pilsētas nācis teātra tēvs Ādolfs Alunāns. Viņa darbus esmu iestudējusi visu mūžu un turpinu to darīt arī šobrīd, jo viņa idejas, joki, humors, valoda joprojām ir dzīva. Pēckara gados, kad neviens viņu neiestudēja, uzskatot, ka Alunāns ir novecojis, mēs bijām pirmie, kas atrada citu pieeju, un mūs zināmu laiku slavināja, ka esam atklājuši Alunānu no jauna. Tikai vēlāk viņu sāka iestudēt arī profesionālie teātri.
Alunānam ir 22 lugas, un 14 no tām, neskaitot dažādas kompozīcijas, esam iestudējuši savā teātrī. Tas ir daudz. Mēs esam īpaši ar to, ka pirmie Alunāna kuplejās izmantojām viņa brāļa Nikolaja rakstīto mūziku, un pie tās arī pieturamies, lai gan citi teātri priekšroku devuši Raimondam Paulam. Gribu uzslavēt Ādolfa Alunāna memoriālā muzeja iepriekšējo vadītāju Maiju Matisu, jo, pateicoties viņai, mēs dabūjām lietas, kas nebija citiem teātriem, un jau atkal varējām izcelties. Piemēram, mums bija luga «Piltenieks Rīgā» Alunāna rokrakstā un no Vācijas – oriģinālās notis Alunāna pusoperai «Sādžas dakteris»…
Neviens teātris nav izdarījis tik daudz, cik mēs, lai godinātu mūsu šīs dienas jubilāru. Jelgavai ir pienākums uzturēt viņa garu, un, manuprāt, mūsu teātris godam nes Alunāna vārdu pasaulē. Tikai situācija šobrīd tāda sarežģīta, jo nav daudz iespēju to teātri rādīt – kultūras nams ir gaužām pārslogots. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka Jelgava ir pelnījusi savu profesionālo teātri, un savā dzīvē esmu izdarījusi daudz, lai mums tāds būtu. Bija pat projekts, nauda, taču politiskā situācija mainījās, un vienu dienu arhitektu birojs tā vienkārši pazuda no zemes virsas ar visu mūsu naudu… Brīžiem ir smagi, jo nav izdarīts tas, kas bija jāizdara. Tieši tāpēc manā variantā Alunāna komēdijā «Brīvnieks Olimpā» uz Olimpu dodas nevis Brīvnieks, bet Ādolfa Alunāna memoriālā muzeja iepriekšējā vadītāja un jaunais vadītājs, lai palielītos ar sasniegto un augstiem kungiem lūgtu naudu teijāterim. Alunāns man pavisam oficiāli ir devis piekrišanu mainīt visu pēc saviem ieskatiem!»
Elita Majevska, Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra aktrise un tērpu autore:
«Dzīvoju pavisam netālu no Ādolfa Alunāna memoriālā muzeja un ilgus gadus staigāju tam garām bez jebkādām sajūtām. Domāju, ka tā ir daudziem jelgavniekiem. Taču dzīve mani ar Alunānu kopā saveda teātrī, kas nes viņa vārdu. Tiesa, tas nebija agrā vecumā – tikai 36 gados, jo pienāca brīdis, kad gribējās kaut ko savā dzīvē mainīt. Šobrīd domāju: ja es neatnāktu uz teātri, diez vai šis cilvēks man kaut ko nozīmētu. Taču nu jau teju 15 gadus es uz viņu skatos pavisam citām acīm. Milzīga pateicība Ādolfam Alunānam, ka viņš tik drosmīgi turējās pie savas idejas izveidot latviešu teātri un darīja to, kas viņam patīk. Interesanti, ka viņš ir izgājis visu ciklu – pats spēlēja teātri, rakstīja lugas un arī iestudēja. Mums jābūt dziļi pateicīgiem, ka šobrīd ir daudzi amatierteātri, kur arī vienkārši cilvēki – gluži kā es – var iet un spēlēt, rodot prieku sev un dāvājot to citiem. Uzskatu, ka teātris cilvēkus fantastiski bagātina, mēs kļūstam inteliģentāki.
Lai ko kāds teiktu, Alunāna klātbūtne ir jūtama teātrī arī šodien, un es nereti aizdomājos: ko diez viņš domā? Kā mēs šo izrādi pasniedzam, kā spēlējam? Vai viņam patīk mūsu radītie tērpi? Viņa enerģija ir teātrī, un tā ir spēcīga, brīžiem pat šķiet, ka aktieriem kāds palīdz – kaut vai tekstu pasaka priekšā, un tas ir Ādolfs Alunāns. Man ir tā iespēja gan spēlēt viņa lugās, gan arī radīt tām tērpus. Kā aktrise varu teikt, ka, lai spēlētu viņa lugas, ir jāpamaina domāšana, jāiedziļinās, lai pats saprastu, ko viņš gribēja ar to pateikt, un sanāktu nospēlēt tā, lai arī mūsdienu skatītājs uztvertu vēstījumu. Tikai tad, ja pats esi sapratis, vari skaidrot to citiem.
Atceros, kad saņēmu pirmo viņa lugas teksta eksemplāru, nodomāju: ak Dievs, kāda ķīniešu ābece! Bija grūti saprast tā laika valodu, teikumu uzbūvi, vārdu lietojumu, taču, jo vairāk iedziļinies, jo interesantāk kļūst un saproti, ka patiesībā nekā sarežģīta jau tur nav. Lielisks ir viņa humors, kas spējis izdzīvot visos laikos.
Man ir bijusi arī tā iespēja radīt tērpus Lūcijas Ņefedovas iestudētajai Alunāna lugai «Šneiderienes». Tērpu radīšana ir tāda smalka, bet interesanta padarīšana, kurā svarīgi nepārspīlēt, saprast, kā lugas autors to būtu gribējis, kā – režisors, un būtiski, lai tērps sadzīvo ar varoni. Tērpu autoram, tāpat kā aktierim, iedod tekstu, viņš izlasa, paskatās, kurš laiks tas ir, izpēta vēsturi, runā ar režisoru, uzklausot viņa vīziju, un tad iedod kaut ko no sevis. Man šis meklēšanas un radīšanas process ļoti patīk. Un prieks ir ikreiz, kad redzi, kā tas stāsts uz skatuves veidojas ar tavu devumu tērpos. Paldies režisorei Lūcijai Ņefedovai, kura saveda mani kopā ar teātra tēvu, lai es varu piedalīties mākslas radīšanas procesā.»
Maija Matisa, bijusī ilggadējā Ādolfa Alunāna memoriālā muzeja vadītāja, Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra aktrise:
«Brīžiem šķiet, ka esmu Ādolfa Alunāna ģimenes locekle, es pat runāju viņa valodā. Šobrīd gan mazāk, bet tad, kad strādāju muzejā, – ik uz soļa. Kad sāku strādāt muzejā, par viņu gandrīz neko nezināju – vien tik, cik teātrī biju dzirdējusi, un viss, bet šodien gluži kā Rainis varu teikt: «Ak tu, vecais mīļais Ādolf, kā es tevi iemīlēju!» Patiesi!
Viņš ir grūtu dzīvi dzīvojis. Taču viņš negaudās, nelūdzās palīdzību, bet atlocīja piedurknes un ķērās pie darba. Rakstīja lugas, tulkoja, meklēja aktierus, iestudēja teātri un rādīja. No viņa spēka un darbaspējām var mācīties ikviens. Es no viņa mācījos organizatorisko talantu, rīkojot dažādus pasākumus. Vienā mājā ar Ādolfu nodzīvoju 39 gadus, un tas nebija viegls laiks. Kad sāku strādāt, bija iekārtota tikai viena istaba, bet man vajadzēja to muzeju uztaisīt, izveidot krājumu, inventarizēt priekšmetus, tos uzskaitīt… Savā laikā piedzīvoju arī divus remontus. Parasti smejos, ka Ādolfa Alunāna muzejs man bija kā otra privātmāja vai trešais bērns, par ko jārūpējas ar lielu atbildību, rūpību un mīlestību. Kad atstāju muzeju, man nebija nekādu sirdsapziņas pārmetumu vai kauna.
Ļoti tuvs man ir Alunāna humors – lai cik grūti dzīvē gāja, viņš prata par sevi pasmieties, lai citiem tas nav jādara. Un man jau šķiet, ka humors bija viņa glābiņš grūtajos brīžos. Arī es tā cenšos dzīvot: lai cik grūti ietu, vajag prast pasmieties par to, un kļūst vieglāk. Viņa anekdotes joprojām stāstu sabiedrībā, ja tikai ir kas klausās. Man personīgi ir liels gandarījums par nākamajām paaudzēm atstāto mantojumu, kura izveidē ieguldīts milzīgs darbs. Kopā ar Ādolfa Alunāna teātra direktoru Arvīdu Matisonu veidojām humoristisku raidījumu «No aktiera nāk joki…». Ierakstījām Alunāna anekdotes, uzņemot teatralizētus uzvedumus, kuros varēja paspīdēt arī Jelgavas teātra aktieri. Šo raidījumu Latvijas Televīzijā rādīja 80. gadu beigās vai 90. gadu sākumā, bet ieraksti muzejā saglabājušies vēl šodien. Es ļoti ceru, ka šī brīža vēstures veidotāji sapratīs, cik liela bagātība tā ir. Jelgava var būt lepna, jo tai ir priekšmetiem bagāts memoriālais muzejs. Citos memoriālajos muzejos ir tikai viena cepurīte, vestīte no cilvēka, kam muzejs veltīts, bet mums Ādolfa Alunāna mazdēls Ādolfs Švānbergs atdeva visu, pat dzēšgumiju, aizkaru riņķīšus un tantēm piederošu vešiņu, nerunājot par sedziņām, paklājiem un mēbelēm.
Ziniet, ir viena būtiska lieta, lai varētu saprast Ādolfu Alunānu, just viņa klātbūtni, rast padomu, – viņš ir jāmīl. Tikai mīlot viņu, viņa mājā var radīt un sajust to auru, ka brīdī, kad ienākuši ekskursanti, Ādolfs Alunāns patiešām ir tikai izbraucis uz Latviešu biedrības namu darīšanās… Muzeja priekšmeti nepārtraukti jāuzčubina, jāpārcilā, lai justu tā cilvēka klātbūtni. Muzejā nav nekā svarīgāka par priekšmetiem un apmeklētājiem!»
Foto: Ivars Veiliņš/«Jelgavas Vēstnesis»
13.8 °C,
2.5 m/s,
91.8 % 
13.8 °C,
2.5 m/s,
91.8 %