Pilsētā

Katram no mums ir savi kritēriji, kas veido mūsu nostāju atbalstīt vienas vai otras partijas realizēto politiku. Jau 2. oktobrī katram Latvijas balsstiesīgajam iedzīvotājam ir jāizdara sava izvēle 10. Saeimas vēlēšanās, tāpēc īsi pirms tā «Jelgavas Vēstnesis» jautā mūsu pilsētas sabiedriski aktīvajiem nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, kas ir tie kritēriji, kuri viņiem palīdz izšķirties, par ko balsot.

Katram no mums ir savi kritēriji, kas veido mūsu nostāju
atbalstīt vienas vai otras partijas realizēto politiku. Jau 2.
oktobrī katram Latvijas balsstiesīgajam iedzīvotājam ir jāizdara
sava izvēle 10. Saeimas vēlēšanās, tāpēc īsi pirms tā «Jelgavas
Vēstnesis» jautā mūsu pilsētas sabiedriski aktīvajiem nevalstisko
organizāciju pārstāvjiem, kas ir tie kritēriji, kuri viņiem palīdz
izšķirties, par ko balsot.

«Jaunieši ir optimistiskāki»

Kārlis Caune, Jelgavas Skolēnu domes
priekšsēdētājs:
«Ņemot vērā, ka šīs būs manas pirmās vēlēšanas un es vēl mācos
pēdējā ģimnāzijas klasē, manu izvēli noteikti iespaido tas, ko
partijas piedāvā augstākās izglītības attīstībai. Es saskatu
vairākus trūkumus augstākās izglītības sistēmā, tāpēc rūpīgi
vērtēju ne tikai partiju solījumus, bet arī iepriekšējo darbību.
Jā, es patiesi esmu pārlasījis partiju priekšvēlēšanu programmas,
ne tikai tās, kas bija obligāti jāiesniedz 4000 rakstu zīmju
apjomā, bet arī plašākās versijas. Nevaru piekrist, ka jauniešus
politika pilnīgi neinteresētu. Iespējams, man ir paveicies, jo
vismaz mani klasesbiedri noteikti ies balsot un arī savu izvēli
izdara atbildīgi. Nav arī tā, ka manu izvēli iespaidotu vecāki.
Vismaz mūsu ģimenē tētis balsos par vienu partiju, mamma – par
citu. Iespējams, ka tas pamudina arī mani meklēt pašam savu ceļu.
Katrā ziņā es uzskatu, ka manu balsi nevar paņemt tikai ar
populistiskiem solījumiem. Es ļoti skaidri spēju saredzēt, cik
tukšas ir priekšvēlēšanu reklāmas – tās nepasaka praktiski neko par
partijas nostādnēm, vadlīnijām. Tieši tāpēc neatliek nekas cits, kā
domāt pašam, analizēt. Man jau vispār šķiet, ka jaunieši ir daudz
optimistiskāki. Vecāka gadagājuma cilvēkiem, šķiet, rokas
nolaidušās, viņi vairs netic, ka vēlēšanu rezultāts ir spējīgs
ietekmēt valsts attīstību, taču vismaz man apkārt esošie jaunieši
tam tic. Tāpēc arī noteikti piedalīsimies vēlēšanās.»

«Vai es balsošu par to, kurš sportu nosauks par valsts
prioritāti? Nē!»

Dainis Kazakevičs, futbola kluba «Jelgava» galvenais
treneris:
«Man būtiskākais rādītājs ir tas, cik valstiski domājošs ir
politiķis. Kad salīdzinu dažādu politiķu viedokļus, ir viegli
saprast, cik tajos ir partiju, cik privātas intereses. Man ir
svarīgi, ka kaut kas tiek solīts nevis plika populisma dēļ, bet gan
tāpēc, ka konkrētais politiskais spēks saskata, ka šāda rīcība
valstij būs tā labākā. 80 procenti no tā, kas šobrīd tiek solīts,
nav reāli izpildāms šajos ekonomiskajos apstākļos. Var jau teikt,
ka mēs radīsim tik un tik tūkstošus darba vietu, ka pensijas
palielināsim, ka, mūs ievēlot, atrisināsies visas jūsu problēmas,
bet loģiski domājošs vēlētājs saprot, ka ne gada, ne tuvāko pāris
gadu laikā tas nav iespējams. Vieglāk to klāstīt noteikti ir tām
partijām, kuras līdz šim nav bijušas Saeimā vai arī strādājušas
opozīcijā – tā vienkārši ir spekulācija: «Mēs nāksim un visu
atrisināsim!» Bet, neapšaubāmi, joprojām ir cilvēki, kuri arvien
notic… Viņu personīgā dzīves kvalitāte ir tā pazeminājusies, ka
viņi ķeras pie pēdējā salmiņa un iet vieglāko ceļu – vēlamo pieņem
par esošo. Ir vēlētāji, kuri balstās uz emocijām – kāds politiķis
sāk žēloties, publiski raudāt vai iejusties cietēja lomā, un
vēlētājs uzķeras. Bet šobrīd valsts nav tādā situācijā, lai mēs
varētu atļauties uzķerties – mums kā vēlētājiem, dodoties balsot,
ir jābūt ļoti izsvērtam un pragmatiskam viedoklim. Vienkāršs
piemērs – mana darbības joma ir sports, bet vai mana balss
automātiski piederētu partijai, kas tagad paziņotu: sporta
attīstība būs valstiskā prioritāte nākamajiem četriem gadiem?
Noteikti, nē. Un paskaidrošu, kāpēc. Sports, kultūra – tā ir valsts
sociālā labklājība, un jo labāki ekonomiskie apstākļi ir valstī, jo
vairāk var attīstīties šīs jomas. Tieši tāpēc daudz būtiskāk mums
šobrīd ir panākt valsts ekonomisko atveseļošanos, bet pēc tam, kad
valsts atkal ir nostājusies uz kājām, virzīt vienu vai otru jomu kā
prioritāru. Protams, var jau būt arī otra galējība, kad kāds
paziņo, ka sportam nav jāatvēl nekas un tas ir jāpakļauj iznīcībai.
Tad gan noteikti aizdomātos. Taču tas, kas man kā vēlētājam varētu
likt analizēt, ir partiju strukturāli izvērsti, dziļi pārdomāti
piedāvājumi sporta jomas sakārtošanai. Bet tādas frāzes dzird visai
maz.

Tāpat kā aizdomāties liek viena vai otra politiķa
personificēšanās ar partiju. Tādas frāzes kā «es tā domāju», «es
panākšu», «es izdarīšu» – mēs labi zinām, ka vēlēšanās balsojam
nevis par konkrētu cilvēku, bet gan partiju, tātad partijai ir
jābūt savai nostājai, savai politikai, saviem uzstādījumiem. Ja tie
ir, piemēram, tikai vienam cilvēkam partijā, tad – kā tā strādās
Saeimā un koalīcijā?! Lēmumus jau pieņem deputāti balsojot, nevis
viens ievēlēts indivīds.
Tāpēc es uzskatu, ka, rūpīgi analizējot partiju un deputātu
kandidātu teikto, izvēli izdarīt var. Ko es teiktu tiem, kuri
nolēmuši vēlēšanās nepiedalīties? Ja tāds ir jūsu lēmums, tad jums
nav tiesību pēc tam kritizēt Saeimas darbu! Ja cilvēks ir gatavs
norobežoties no kaut kā tik atbildīga, tad viņš pazaudē savas
tiesības. Un, manuprāt, tieši tautas politiskā pasivitāte ir tā,
kas mūs novedusi tur, kur mēs esam. Normālā valstī cilvēkam savas
tiesības būtu jāaizsargā daudz aktīvāk, ne tikai reizi četros gados
dodoties vēlēt, bet arī visu šo četru gadu garumā nemitīgi prasot
atbildību no tiem, ko esam ievēlējuši. Tās ir mūsu tiesības!»

«Politiskās reklāmas pamanu tad, ja tās ļauj pasmieties
par politiķiem»

Alda Skrastiņa, deju kolektīva «Vēja zirdziņš»
vadītāja:
«Ir vairāki svarīgi pamatpunkti, kas man ļauj nostiprināt savu
izvēli, – kādā virzienā partija ir gatava sadarbībai ar
starptautiskajiem aizdevējiem; attīstības kurss, kurā tā raugās:
Rietumi vai Austrumi; protams, arī manis pašas vērtējums par
kandidātu spēju pasniegt sevi priekšvēlēšanu diskusijās. Taču šeit
es ļoti uzmanīgi vērtēju, vai runātais sakrīt ar partijas darbiem.
Tas, kas uz mani noteikti neiedarbojas, ir politiskās reklāmas. Ja
godīgi, tad vispār neizprotu, kāpēc tam tiek tērēti līdzekļi –
manuprāt, daudz lietderīgāk tos būtu ieguldīt citu labu darbu
īstenošanā. Es neteikšu, ka vispār nepamanu šādas reklāmas –
pamanu, bet tikai tad, ja tajās ir kaut kas smieklīgs, kas
vienkārši ļauj piefiksēt politiķu muļķīgo izpausmes veidu, bet tas
absolūti nekādi neietekmē manu izvēli. Te noteikti nedarbojas
princips: ja es par to runāju, tātad tas mani iespaido! Taču
vienlaikus es pat nepieļauju domu, ka varētu nepiedalīties
vēlēšanās – tas ir mans pilsoņa pienākums. Nepiekrītu arī tiem, kas
saka, ka nav no kā izvēlēties. Ir! Variantu ir pietiekami daudz,
atliek tikai pašam būt aktīvam.»

«Par viņu nebalsošu, jo man nepatīk sievietes ar
sarkaniem matiem…»

Uldis Dūmiņš, Zemgales Nevalstisko organizāciju centra
vadītājs:
«Aktīvās nevalstiskās organizācijas noteikti šajā priekšvēlēšanu
laikā cenšas apmeklēt dažādas politiskās diskusijas, uzdot sev
interesējošos jautājumus deputātu kandidātiem un izdarīt izvēli,
kas balstīta nevis uz «patīk, nepatīk», bet gan izsvērtiem
argumentiem. Taču es labi saprotu, ka vairums vēlētāju šo ceļu
neiet – viņiem daudz svarīgāks par politiku ir pašu darbs,
izdzīvošana, viņiem vienkārši nav laika pavadīt stundas bieži vien
tukšās diskusijās tikai tāpēc, lai pēc tās izdarītu secinājumu, ka
konkrētais politiķis nav manas balss cienīgs. Tāpēc jāpiekrīt, ka
lielai daļai sabiedrības viedoklis par piemērotāko partiju 10.
Saeimai rodas pavisam citādi – pārsvarā tas ir balstīts uz šo
vienkāršo «patīk, nepatīk». Viņš kaut kur vienu reizi dzirdējis
konkrēto kandidātu labi izsakāmies vai lielāmies ar kādu labi
paveiktu darbu un gatavs balsot. Vai arī vēl trakāk – zinu
cilvēkus, kas vienkārši nebalsos par kādu, jo viņam nepatīk,
piemēram, sievietes ar sarkaniem matiem… Tas ir tik bezatbildīgs
solis, kam nav nekāda sakara ar valsts politikas veidošanu. Un, ja
tik bezatbildīgi mēs pieejam šim nopietnajam pienākumam, tad kādas
ir mūsu tiesības pēc tam prasīt atbildību no Saeimas, ja jau paši,
to vēlot, neesam bijuši atbildīgi?!
No otras puses, gan ir jūtams, ka vismaz tās banālās reklāmas, kas
aicina balsot par vienu vai otru kandidātu, vairs nestrādā – tas
laiks jau ir garām. Jā, vēlētāji ir noguruši, taču viņi vēlas
dzīvot labāk, bet vienlaikus viņi neredz vēlēšanas kā iespēju, lai
to panāktu. Vai es redzu? Jā! Jo, lai arī kā kāds man nepiekristu,
tā ir iespēja paust savu viedokli. Ja katrs no mums to darītu
atbildīgi, tad arī rezultāts neliktu tā vilties. Es uzskatu, ka jau
šo vēlēšanu rezultāts mūs var pamatīgi pārsteigt. Pieļauju, ka pat
sociologi savos izteikumos būs bijuši pārsteidzīgi, jo nedomāju, ka
viņi būs spējuši pietiekami precīzi prognozēt to, cik ļoti šajā
krīzes situācijā ir mainījies atbildīgo vēlētāju viedoklis.»

Foto: Ivars Veiliņš