Katram no mums ir savi kritēriji, kas veido mūsu nostāju atbalstīt vienas vai otras partijas realizēto politiku. Jau 2. oktobrī katram Latvijas balsstiesīgajam iedzīvotājam ir jāizdara sava izvēle 10. Saeimas vēlēšanās, tāpēc īsi pirms tā «Jelgavas Vēstnesis» jautā mūsu pilsētas sabiedriski aktīvajiem nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, kas ir tie kritēriji, kuri viņiem palīdz izšķirties, par ko balsot.
«Jaunieši ir optimistiskāki»
Kārlis Caune, Jelgavas Skolēnu domes priekšsēdētājs: «Ņemot vērā, ka šīs būs manas pirmās vēlēšanas un es vēl mācos pēdējā ģimnāzijas klasē, manu izvēli noteikti iespaido tas, ko partijas piedāvā augstākās izglītības attīstībai. Es saskatu vairākus trūkumus augstākās izglītības sistēmā, tāpēc rūpīgi vērtēju ne tikai partiju solījumus, bet arī iepriekšējo darbību. Jā, es patiesi esmu pārlasījis partiju priekšvēlēšanu programmas, ne tikai tās, kas bija obligāti jāiesniedz 4000 rakstu zīmju apjomā, bet arī plašākās versijas. Nevaru piekrist, ka jauniešus politika pilnīgi neinteresētu. Iespējams, man ir paveicies, jo vismaz mani klasesbiedri noteikti ies balsot un arī savu izvēli izdara atbildīgi. Nav arī tā, ka manu izvēli iespaidotu vecāki. Vismaz mūsu ģimenē tētis balsos par vienu partiju, mamma – par citu. Iespējams, ka tas pamudina arī mani meklēt pašam savu ceļu. Katrā ziņā es uzskatu, ka manu balsi nevar paņemt tikai ar populistiskiem solījumiem. Es ļoti skaidri spēju saredzēt, cik tukšas ir priekšvēlēšanu reklāmas – tās nepasaka praktiski neko par partijas nostādnēm, vadlīnijām. Tieši tāpēc neatliek nekas cits, kā domāt pašam, analizēt. Man jau vispār šķiet, ka jaunieši ir daudz optimistiskāki. Vecāka gadagājuma cilvēkiem, šķiet, rokas nolaidušās, viņi vairs netic, ka vēlēšanu rezultāts ir spējīgs ietekmēt valsts attīstību, taču vismaz man apkārt esošie jaunieši tam tic. Tāpēc arī noteikti piedalīsimies vēlēšanās.»
«Vai es balsošu par to, kurš sportu nosauks par valsts prioritāti? Nē!»
Dainis Kazakevičs, futbola kluba «Jelgava» galvenais treneris: «Man būtiskākais rādītājs ir tas, cik valstiski domājošs ir politiķis. Kad salīdzinu dažādu politiķu viedokļus, ir viegli saprast, cik tajos ir partiju, cik privātas intereses. Man ir svarīgi, ka kaut kas tiek solīts nevis plika populisma dēļ, bet gan tāpēc, ka konkrētais politiskais spēks saskata, ka šāda rīcība valstij būs tā labākā. 80 procenti no tā, kas šobrīd tiek solīts, nav reāli izpildāms šajos ekonomiskajos apstākļos. Var jau teikt, ka mēs radīsim tik un tik tūkstošus darba vietu, ka pensijas palielināsim, ka, mūs ievēlot, atrisināsies visas jūsu problēmas, bet loģiski domājošs vēlētājs saprot, ka ne gada, ne tuvāko pāris gadu laikā tas nav iespējams. Vieglāk to klāstīt noteikti ir tām partijām, kuras līdz šim nav bijušas Saeimā vai arī strādājušas opozīcijā – tā vienkārši ir spekulācija: «Mēs nāksim un visu atrisināsim!» Bet, neapšaubāmi, joprojām ir cilvēki, kuri arvien notic… Viņu personīgā dzīves kvalitāte ir tā pazeminājusies, ka viņi ķeras pie pēdējā salmiņa un iet vieglāko ceļu – vēlamo pieņem par esošo. Ir vēlētāji, kuri balstās uz emocijām – kāds politiķis sāk žēloties, publiski raudāt vai iejusties cietēja lomā, un vēlētājs uzķeras. Bet šobrīd valsts nav tādā situācijā, lai mēs varētu atļauties uzķerties – mums kā vēlētājiem, dodoties balsot, ir jābūt ļoti izsvērtam un pragmatiskam viedoklim. Vienkāršs piemērs – mana darbības joma ir sports, bet vai mana balss automātiski piederētu partijai, kas tagad paziņotu: sporta attīstība būs valstiskā prioritāte nākamajiem četriem gadiem? Noteikti, nē. Un paskaidrošu, kāpēc. Sports, kultūra – tā ir valsts sociālā labklājība, un jo labāki ekonomiskie apstākļi ir valstī, jo vairāk var attīstīties šīs jomas. Tieši tāpēc daudz būtiskāk mums šobrīd ir panākt valsts ekonomisko atveseļošanos, bet pēc tam, kad valsts atkal ir nostājusies uz kājām, virzīt vienu vai otru jomu kā prioritāru. Protams, var jau būt arī otra galējība, kad kāds paziņo, ka sportam nav jāatvēl nekas un tas ir jāpakļauj iznīcībai. Tad gan noteikti aizdomātos. Taču tas, kas man kā vēlētājam varētu likt analizēt, ir partiju strukturāli izvērsti, dziļi pārdomāti piedāvājumi sporta jomas sakārtošanai. Bet tādas frāzes dzird visai maz.
Tāpat kā aizdomāties liek viena vai otra politiķa personificēšanās ar partiju. Tādas frāzes kā «es tā domāju», «es panākšu», «es izdarīšu» – mēs labi zinām, ka vēlēšanās balsojam nevis par konkrētu cilvēku, bet gan partiju, tātad partijai ir jābūt savai nostājai, savai politikai, saviem uzstādījumiem. Ja tie ir, piemēram, tikai vienam cilvēkam partijā, tad – kā tā strādās Saeimā un koalīcijā?! Lēmumus jau pieņem deputāti balsojot, nevis viens ievēlēts indivīds. Tāpēc es uzskatu, ka, rūpīgi analizējot partiju un deputātu kandidātu teikto, izvēli izdarīt var. Ko es teiktu tiem, kuri nolēmuši vēlēšanās nepiedalīties? Ja tāds ir jūsu lēmums, tad jums nav tiesību pēc tam kritizēt Saeimas darbu! Ja cilvēks ir gatavs norobežoties no kaut kā tik atbildīga, tad viņš pazaudē savas tiesības. Un, manuprāt, tieši tautas politiskā pasivitāte ir tā, kas mūs novedusi tur, kur mēs esam. Normālā valstī cilvēkam savas tiesības būtu jāaizsargā daudz aktīvāk, ne tikai reizi četros gados dodoties vēlēt, bet arī visu šo četru gadu garumā nemitīgi prasot atbildību no tiem, ko esam ievēlējuši. Tās ir mūsu tiesības!»
«Politiskās reklāmas pamanu tad, ja tās ļauj pasmieties par politiķiem»
Alda Skrastiņa, deju kolektīva «Vēja zirdziņš» vadītāja: «Ir vairāki svarīgi pamatpunkti, kas man ļauj nostiprināt savu izvēli, – kādā virzienā partija ir gatava sadarbībai ar starptautiskajiem aizdevējiem; attīstības kurss, kurā tā raugās: Rietumi vai Austrumi; protams, arī manis pašas vērtējums par kandidātu spēju pasniegt sevi priekšvēlēšanu diskusijās. Taču šeit es ļoti uzmanīgi vērtēju, vai runātais sakrīt ar partijas darbiem. Tas, kas uz mani noteikti neiedarbojas, ir politiskās reklāmas. Ja godīgi, tad vispār neizprotu, kāpēc tam tiek tērēti līdzekļi – manuprāt, daudz lietderīgāk tos būtu ieguldīt citu labu darbu īstenošanā. Es neteikšu, ka vispār nepamanu šādas reklāmas – pamanu, bet tikai tad, ja tajās ir kaut kas smieklīgs, kas vienkārši ļauj piefiksēt politiķu muļķīgo izpausmes veidu, bet tas absolūti nekādi neietekmē manu izvēli. Te noteikti nedarbojas princips: ja es par to runāju, tātad tas mani iespaido! Taču vienlaikus es pat nepieļauju domu, ka varētu nepiedalīties vēlēšanās – tas ir mans pilsoņa pienākums. Nepiekrītu arī tiem, kas saka, ka nav no kā izvēlēties. Ir! Variantu ir pietiekami daudz, atliek tikai pašam būt aktīvam.»
«Par viņu nebalsošu, jo man nepatīk sievietes ar sarkaniem matiem…»
Uldis Dūmiņš, Zemgales Nevalstisko organizāciju centra vadītājs: «Aktīvās nevalstiskās organizācijas noteikti šajā priekšvēlēšanu laikā cenšas apmeklēt dažādas politiskās diskusijas, uzdot sev interesējošos jautājumus deputātu kandidātiem un izdarīt izvēli, kas balstīta nevis uz «patīk, nepatīk», bet gan izsvērtiem argumentiem. Taču es labi saprotu, ka vairums vēlētāju šo ceļu neiet – viņiem daudz svarīgāks par politiku ir pašu darbs, izdzīvošana, viņiem vienkārši nav laika pavadīt stundas bieži vien tukšās diskusijās tikai tāpēc, lai pēc tās izdarītu secinājumu, ka konkrētais politiķis nav manas balss cienīgs. Tāpēc jāpiekrīt, ka lielai daļai sabiedrības viedoklis par piemērotāko partiju 10. Saeimai rodas pavisam citādi – pārsvarā tas ir balstīts uz šo vienkāršo «patīk, nepatīk». Viņš kaut kur vienu reizi dzirdējis konkrēto kandidātu labi izsakāmies vai lielāmies ar kādu labi paveiktu darbu un gatavs balsot. Vai arī vēl trakāk – zinu cilvēkus, kas vienkārši nebalsos par kādu, jo viņam nepatīk, piemēram, sievietes ar sarkaniem matiem… Tas ir tik bezatbildīgs solis, kam nav nekāda sakara ar valsts politikas veidošanu. Un, ja tik bezatbildīgi mēs pieejam šim nopietnajam pienākumam, tad kādas ir mūsu tiesības pēc tam prasīt atbildību no Saeimas, ja jau paši, to vēlot, neesam bijuši atbildīgi?! No otras puses, gan ir jūtams, ka vismaz tās banālās reklāmas, kas aicina balsot par vienu vai otru kandidātu, vairs nestrādā – tas laiks jau ir garām. Jā, vēlētāji ir noguruši, taču viņi vēlas dzīvot labāk, bet vienlaikus viņi neredz vēlēšanas kā iespēju, lai to panāktu. Vai es redzu? Jā! Jo, lai arī kā kāds man nepiekristu, tā ir iespēja paust savu viedokli. Ja katrs no mums to darītu atbildīgi, tad arī rezultāts neliktu tā vilties. Es uzskatu, ka jau šo vēlēšanu rezultāts mūs var pamatīgi pārsteigt. Pieļauju, ka pat sociologi savos izteikumos būs bijuši pārsteidzīgi, jo nedomāju, ka viņi būs spējuši pietiekami precīzi prognozēt to, cik ļoti šajā krīzes situācijā ir mainījies atbildīgo vēlētāju viedoklis.»
Foto: Ivars Veiliņš