Pagājuši gandrīz divi mēneši, kopš oficiāli sākusies jaunā tūrisma sezona. Tiesa, gan tūrisma jomas speciālisti, gan paši tūristi atzīst, ka Jelgava gluži nav iebraucēju galamērķis Latvijā: pie mums viņi biežāk ierodas caurbraucot – pa ceļam uz Rīgu vai Rundāli – un pilsētas apskatei atvēl diezgan maz laika, jo ārpus mūsu valsts trūkst informācijas par to, ka Jelgavā ir kas vairāk par Baltijā lielāko pili.
Ritma Gaidamoviča
Pagājuši gandrīz divi mēneši, kopš oficiāli sākusies jaunā tūrisma sezona. Tiesa, gan tūrisma jomas speciālisti, gan paši tūristi atzīst, ka Jelgava gluži nav iebraucēju galamērķis Latvijā: pie mums viņi biežāk ierodas caurbraucot – pa ceļam uz Rīgu vai Rundāli – un pilsētas apskatei atvēl diezgan maz laika, jo ārpus mūsu valsts trūkst informācijas par to, ka Jelgavā ir kas vairāk par Baltijā lielāko pili. Joprojām tūristu biežākais apskates objekts ir Jelgavas pils un Kurzemes hercogistes kapenes, Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs, taču palēnām savu popularitāti tūristu vidū gūst arī atjaunotais Svētās Trīsvienības baznīcas tornis. Tomēr uzņēmējiem, kas tikai nesen sākuši piedāvāt savus pakalpojumus tūristiem, pagaidām ar savas vietas iekarošanu sokas grūtāk. «Jelgavas Vēstnesis» iepazīstas ar tūristiem, kuri apmeklē mūsu pilsētu, – kāda mērķa vadīti viņi šeit ierodas un ko saka par Jelgavu, Latviju.
Klaude Boutiaks kopā ar tūristu grupu no Francijas Jelgavā ieradās ar konkrētu mērķi – apmeklēt Kurzemes un Zemgales kapenes un Jelgavas pili, kur 18. gadsimtā uzturējies arī Francijas karalis Luijs XVIII, jo viņi interesējas par Bīronu dzimtas vēsturi. Šajā draugu kompānijā apvienojušies pensionāri, inženieri, pasniedzēji, tulkotāji un citu profesiju pārstāvji, kurus vieno vēlme izzināt vēsturi, tāpēc savu brīvo laiku viņi izmanto, braukājot pa pasauli un pētot to. «Mēs noteikti neesam parasti tūristi, kas vēlas apskatīt pēc iespējas vairāk skaistu vietu. Visu mūžu strādājām, tagad tā atpūšamies. Ņemot vērā, ka mūs interesē vēsture, maršrutā iekļautas tikai kapenes, lai gan grāmatās un bukletos esam lasījuši arī par citiem apskates vērtiem objektiem Jelgavā. Diemžēl laika trūkuma dēļ nevaram šeit paviesoties ilgāk,» stāsta Klaude. Jāatzīst, ka šie tūristi ir zinoši par Jelgavu. Klaude zināja teikt, ka mūsu pilsētas sadraudzības pilsēta ir Ruelmalmezone Francijā un tajā diezgan bieži viesojas mūsu pilsētas jaunieši, kas praktizējas pie vietējiem uzņēmējiem. Tāpat viņš vienā no Francijas laikrakstiem lasījis, ka Jelgavā Francijas šefpavāram ir restorāns. «Labprāt gribētu tajā iedzert kafiju, taču diemžēl mums ir ļoti saspringts grafiks un tūrisma firma nepiedāvā nekādas atkāpes no tā,» tā Klaude. To, ka saspringtā grafika dēļ viņi ir zaudētāji, pierāda arī tas, ka viesi neapskatīja Jelgavas pils muzeju, lai gan bija to pieteikuši, – Jelgavai bija atvēlēta tikai stunda… Jāteic, ka arī vācu tūristi, kuri Jelgavā bija ieplānojuši apmeklēt tikai Jelgavas pili un kapenes, palika zaudētājos. «Mēs labprāt apskatītu arī pārējo pilsētu, ne tikai Baltijā lielāko pili, taču diemžēl tūrisma firmas piedāvājumā šāda iespēja netika dota, tāpēc iztiksim ar iespaidiem, ko guvām, apskatot pili,» tā vācu tūriste Monika Lotta.
Uzrunātās tūrisma firmas atzīst, ka ir informētas par tūrisma piedāvājumu Jelgavā, taču tik un tā piedāvā tikai jau sen izstrādāto maršrutu ar vienu pieturu mūsu pilsētā – pili. Šis maršruts tāpat «labi ejot», tāpēc nekas cits neesot jāizdomā, jo cilvēki vispār labāk izvēloties Siguldu un Rundāli. Ja tūristi pieprasīšot, varbūt ko jaunu varot gaidīt nākamajā sezonā. Tiesa, to neapstiprina tūrisma firmas «Laimtūre» darbinieces Natālijas atbilde – tā liek apšaubīt zināšanas par jaunajiem piedāvājumiem pilsētā: «Jelgavā jau nav, ko skatīt, vien sarkofāgi, tāpēc arī mēs tikai ar autobusu apbraucam apkārt pilij.»
Vitas un Bena Grifitsu ģimenei no Beļģijas, plānojot atvaļinājumu, parasti ir divi galamērķi – Latvija, kur dzīvo Vitas vecāki, vai Londona, kur dzīvo Bena vecāki. Šovasar divas nedēļas viņi atkal izvēlējušies viesoties Latvijā. Tiesa, vizīte uz Latviju neaprobežojas tikai ar ciemošanos pie vecākiem Iecavā, bet gan tiek izmantota iespēja apceļot Latviju, lai smeltos spēkus jaunam darba cēlienam. Šoreiz izvēle kritusi uz Jelgavu, kur dzīvo Vitas bērnības draugs. «Beļģija ir labā ģeogrāfiskā vietā, esam pa vidu un dažās stundās varam nokļūt līdz Vācijai, Francijai, kur aizbraucam nedēļas nogalēs, tāpēc tur pavadīt atvaļinājumu vairs nav interesanti. Latvija vai Londona jau ir tālāks brauciens, un katru reizi cenšamies saplānot piepildītu programmu, lai mēs arī kaut ko redzētu, galvenokārt jau Bens,» stāsta Vita. Lai iepazītu sievas dzimto valsti, Bens ar lielāko prieku dodas ekskursijā pa Latviju un šoreiz jaunus iespaidus gūst Jelgavā. «Vairākas reizes esam braukuši šai pilsētai cauri, taču tad jau tu redzi tikai galveno ielu. Šoreiz nolēmām šeit paciemoties. Jāatzīst, apskatot Svētās Trīsvienības baznīcas torni un pastaigājot pa pilsētu, esmu patīkami pārsteigts par Jelgavas bagāto vēsturi, par to, ka nesen izdevies atjaunot šo torni un tajā tiek piedāvāta interesanta un plaša programma. Pilsēta ir sakopta, var redzēt, ka tiek piesaistīts daudz līdzekļu infrastruktūras sakārtošanai,» tā Bens. Ceļojot pa Latviju, Benam radušies arī savi novērojumi. Viņš atzīst, ka, tiklīdz izbrauc no Rīgas, grūtības sagādā komunikācija. «Proti, ir grūti, ja tu nemāki kaut nedaudz runāt latviski. Protams, tas neattiecas uz tūrisma objektiem, jo tajos personālam viena no prasībām ir runāt svešvalodā, bet gan vairāk uz apkalpojošo sfēru – veikaliem, kafejnīcām un viesnīcām,» stāsta Bens. Tieši tālab viņš astoņu gadu laikā, kopš ir kopā ar Vitu, iemācījies sarunāties latviski. Arī viņš novērojis, ka astoņu gadu laikā Latvijā krietni kāpušas cenas, taču tik un tā tās tomēr ir zemākas nekā Beļģijā, tāpēc viņu atpūtai mūsu valstī nav nekādu šķēršļu.
Parasti ciemiņi lūkojas pēc dažādām skaistām vēsturiskām vietām, ko pilsētā apskatīt, taču, lai cik tas dīvaini arī būtu, par diezgan pieprasītu objektu šobrīd Jelgavā kļuvusi bijusī sēklu fabrika. Proti, šeit draugu kompānijas spēlē airsoft jeb militāro simulācijas spēli. Šajā sporta veidā tiek lietotas reālu ieroču vizuālas kopijas, kas šauj ar vieglām plastmasas lodītēm. Uz spēli gandrīz katru nedēļu pilsētā ierodas komandas teju no visām Latvijas malām, taču īpašnieki cer, ka drīz izdosies piesaistīt arī ārzemniekus. Jāteic gan, ka lielākoties kompānijas neredz neko vairāk par sēklu fabriku, jo viņu galamērķis ir tikai spēle. «Patiesībā šeit nonācām nejauši, jo draugi vienā no atlaižu portāliem nopirka dāvanu karti uz spēli par puscenu. Gribējām ko ekstrēmu, un paveicās, ka tāda iespēja ir tuvu Rīgai – Jelgavā. Tiesa, vieta nav no pievilcīgākajām, prom no centra, taču militārai spēlei ir O.K. Spēle pietuvināta realitātei, un, manuprāt, tā ir perspektīva, kā Jelgavai piesaistīt tūristus. Mums neinteresē pilsētas apskates objekti, bet uz spēli gan atbraucām. Latvijā tas ir noteikti lētāk nekā kaut kur citur pasaulē. Tiesa, vai tikai tūristus apmierinās apstākļi,» spriež rīdzinieks Aleksandrs.
Amerikānis Lerijs Avila, kurš dzīvo Īrijā, ik pa laikam mīl paceļot pa pasauli un iepazīt jaunas vietas, cilvēkus. Tiesa, viņš to dara diezgan interesantā veidā, palīdzību meklējot portālā www.couchsurfing.org, kur ir iespēja sazināties ar cilvēkiem izvēlētajā galamērķī, kuri gatavi uzņemt ciemiņu uz dažām dienām pie sevis un parādīt pilsētu. «Darbojos nevalstiskā organizācijā un bieži braucu apmaiņas braucienos uz dažādām valstīm. Taču mana taktika ir caur šo portālu konkrētā pilsētā ierasties dažas dienas iepriekš, lai es pats iepazītos ar vietu, ne tikai atbrauktu te pastrādāt. Jā, arī apmaiņas grupas ved ekskursijās, taču tur viss notiek pēc plāna. Tu apskati tikai tās vietas, ko izvēlējušies organizatori, un, manuprāt, šādi tu negūsti īstu priekšstatu. Bet, ja padzīvo pie kāda vietējā, reāli redzi, kā šeit dzīvo, un pats vari plānot savu laiku,» stāsta Lerijs. Viņu divas dienas uzņēmusi jelgavniece Kristīne. «Apskatījām torni, pili, muzeju, pastaigājāmies pa Stacijas parku, peldējos Lielupē. Super! Pludmale pilsētas centrā ir tik kolosāla vieta,» tā Lerijs, piebilstot, ka viens no galvenajiem plusiem šādi ceļot ir tas, ka viņš var tikties un aprunāties par dažādām lietām ar vietējiem iedzīvotājiem. Kā Lerijs pats saka, viņš nošauj divus zaķus ar vienu šāvienu – ierodas pastrādāt un reizē paceļo. «Mani izdevumi – mazas dāvaniņas un mazliet tēriņa naudas,» tā Lerijs. Kopumā Jelgavā viņš pavadīja nedēļu.
«Viens ir skaidrs: jūs protat pelnīt uz tūristiem! Tā ir lieta, kas mums no jums būtu jāpamācās,» tā pēc ekskursijas Jelgavā saka lietuviete Vitālija Niliauskiene. Lietuvas pedagogu grupai ir tradīcija: katra gada jūnija beigās – pirms garā vasaras atvaļinājuma – skolotāji dodas ekskursijā, un ceļa izdevumus sedz izglītības pārvalde. Līdz šim braukts uz tuvākām un tālākām vietām savā valstī, bet šogad galamērķis ir Latvija. Viens no pieturas punktiem – Jelgava. «Mūsu skolas skolēni bija atbraukuši uz Latviju un mums nodeva ziņu: «Ņemiet līdzi naudu, šeit visur jāmaksā!» Liels bija izbrīns, ka pie jums jāmaksā pat par dabas parka apmeklējumu – Lietuvā parkos varam staigāt bez maksas. Protams, arī mūsu muzejos ir jāmaksā, taču ieejas maksa šeit ir augstāka, piemēram, 20 minūšu gara ekskursija pils kapenēs mums izmaksāja 1,50 latus, kamēr Lietuvā pils apmeklējums četru stundu garumā ar interesantu programmu maksā trīs latus,» tā Jolanta Pečukomene, piebilstot, ka viņiem ceļš izmaksājis gandrīz lētāk nekā ieejas maksa apskates objektos. Taču ciemiņi atzīst, ka no mums var mācīties, kā pelnīt. Vēl vienu mīnusiņu no šo dāmu puses Jelgava saņēma, jo torņa tuvumā nav veikaliņa, kurā iespējams nopirkt izslavētās konfektes «Gotiņa». «Jā, tornī redzējām skaistus suvenīru stendus, taču nebija saldumu. Būtu jauki, ja te varētu nopirkt arī Latvijā ražotos našķus,» tā Vitālija. Taču dāmas atzinīgi novērtē to, ka Jelgava izdevusi tūrisma avīzi lietuviešu valodā. «Tas tiešām apstiprina, ka kaimiņi mūs gaida,» tā Jolanta.
Šķiet, ka Jelgavas un tās piedāvājuma popularizēšana tūrisma gadatirgos Lietuvā un Igaunijā devusi rezultātus, jo Jelgavā arvien biežāk piestāj tūristi no kaimiņvalstīm. Īpaši lietuvieši. «Jelgava ir Šauļu sadraudzības pilsēta, par kuru esam dzirdējuši daudz, taču, kaut arī mūs šķir nepilni simts kilometri, tikai retais te ir bijis. Pirms gadiem par savu ceļojumu galamērķi izvēlējāmies tālākas vietas pasaulē, taču šobrīd, kad visi skaitām, cik naudas varam atvēlēt braucienam, priekšroka tiek dota lētākajam variantam kaut kur tepat tuvumā. Un tāda šobrīd ir Latvija, kur mūsu tautieši ierodas arvien biežāk,» atzīst tūriste no Lietuvas Ale Braškiene, kas kopā ar kolēģiem pa ceļam uz festivālu Tērvetē apmeklēja Jelgavas pili. Viņa atzīst, ka par Jelgavu Šauļos dzirdamas labas atsauksmes, un nenoliedz, ka labākā reklāma ir no mutes mutē, tāpēc arī viņi ir šeit. Tiesa, šoreiz izdevās novērtēt tikai pili, jo Jelgavas apskatei atvēlēts ļoti īss laiks. Ciemiņus gan apbēdināja fakts, ka viņi netika ielaisti ekskursijā pašā pilī. Ne jau tālab, ka to nedrīkstētu apmeklēt, – kā gids paskaidrojis tūristiem, tas noticis viņa neizdarības dēļ, jo viņš šo ekskursiju nebija saskaņojis ar pils muzeja vadību. «Daži draugi ir bijuši Smilšu skulptūru festivālā, taču diemžēl tas nesakrita ar mūsu izbraukuma datumiem, lai gan gribētu to redzēt. Iespējams, ka atbraukšu kopā ar ģimeni savā atvaļinājumā, lai arī bērni redzētu skulptūras,» tā Ale. Kaimiņvalsts tūristi atzīst, ka viņus šoreiz izbrīnījis kāds fakts. Proti, viņi zina, ka daudzi latvieši brauc uz Lietuvu iepirkties, jo tas esot lētāk, taču izrādās, ka krūzīte kafijas kafejnīcā pie mums maksā teju uz pusi lētāk nekā Lietuvā…
Foto: Krišjānis Grantiņš
25.7 °C,
2.2 m/s,
68.8 % 
25.7 °C,
2.2 m/s,
68.8 %