Jau pēc dažām dienām divās Jelgavas skolās klases priekšā stāsies trīs jauni skolotāji – viņi no citiem jaunajiem pedagogiem atšķirsies būtiski, jo skolā būs nokļuvuši kā izglītības programmas «Iespējamā misija» (IM) pārstāvji. Katru gadu IM piesaista, atlasa, sagatavo un atbalsta darbam skolās dažādu augstskolu absolventus ar līdera dotībām un labiem akadēmiskajiem sasniegumiem, kas ar savu enerģiju un uzņēmību palīdz skolās veidot pozitīvāku un progresīvāku vidi, paaugstina skolēnu interesi un motivāciju mācīties, teikts IM aprakstā. Šie jaunie skolotāji nav ieguvuši akadēmisku pedagoģisko izglītību – viņi katrs pārstāv citu jomu, dažiem jau ir darba pieredze un vēlme mainīt mācīšanās vidi skolā.
www.jelgavasvestnesis.lv
Taču, neraugoties uz to, ka viņi nav ieguvuši pedagoģisko izglītību, IM dalībnieki skolās divus gadus strādā kā pilna laika skolotāji, pasniedzot mācību priekšmetu savā specialitātē. Paralēli skolotāja darbam dalībnieki divus gadus apgūst pedagoģijas un vadības prasmes IM Līderības attīstības programmā. Pēc divu gadu darba skolā, sevis pilnveidošanas un mācīšanās IM programmā jaunajiem speciālistiem ir izvēle – turpināt karjeru pedagoģijā, iegūstot pedagoga izglītību kādā no Latvijas augstskolām, vai ar iegūto pieredzi strādāt citā sfērā.
Jāpiebilst, ka šie jaunie un aktīvie cilvēki, kuri darbojas IM, paralēli skolotāja darbam saņem arī misijas stipendiju 200 eiro apmērā mēnesī un regulāri arī paši apmeklē IM Līderības attīstības programmas mācības. Mūsu pilsētas skolām jau ir pieredze ar IM jaunajiem skolotājiem – nupat divu gadu programmas darbu Jelgavas Spīdolas ģimnāzijā ir beigusi dabas zinības skolotāja Ieva Miniča, kura jau paziņojusi, ka arī pēc misijas turpinās darbu skolā. «Patīkamākais ir tas, ka šāds jauns, aktīvs, iniciatīvas bagāts cilvēks tev jautā nevis to, ko un kā skola man nodrošinās nākamajā mācību gadā, bet gan atzīst, ka vienīgā vēlme ir, lai pašai izdotos padarīt savas mācību stundas vēl interesantākas,» par I.Miniču saka Spīdolas ģimnāzijas direktore Ilze Vilkārse.
IM darboties gribētāju ir tik daudz, ka jārīko pamatīgs konkurss. Spējīgākie pieņemti misijā un jau vasarā apguva pirmās iemaņas darbam klasē, lai 1. septembrī sāktu strādāt skolā. Jelgavas tehnikumā nu strādās divi IM skolotāji – Līva Gailuma un Līga Zaķe, bet Jelgavas Spīdolas ģimnāzijā – Inguss Blaudums.
Viņi paši atzīst, ka mazliet bail ir, bet par savām spējām jūtas pārliecināti: «Mēs jau nebūsim vieni. Katram no mums būs savs mentors – pieredzējis skolotājs, tāpat mēs nepārtraukti paši mācīsimies.»
Kā skolas un mācīšanās vidi gatavi mainīt IM dalībnieki Jelgavā, un kāpēc viņi skolotāja darbu izvēlējušies tikai tagad, kad jau iegūta cita specialitāte?
Līga Zaķe, jaunā Jelgavas tehnikuma matemātikas skolotāja; beigusi LU Fizikas un matemātikas fakultāti:
«Man vidusskolā padevās visādas lietas, un varbūt tieši tāpēc bija grūti izvēlēties, kur mācīties tālāk. Kāpēc ne par skolotāju? Tobrīd droši vien šķita, ka 12 gadus skolā esmu pavadījusi, un gribējās citu vidi. Tā arī nokļuvu Fizikas un matemātikas fakultātē, bet jau ar konkrētu mērķi, ka vēlos kļūt par optometristi – redzes aprūpes speciālisti. Kāpēc tieši optometriste? Mani saista fizika, optika, gaismas laušana, un reizē zināju, ka vēlos strādāt ar cilvēkiem. Pēc augstskolas beigšanas arī veiksmīgi strādāju savā specialitātē, taču ar laiku sapratu, ka, strādājot privātā biznesā, tu nevari būt tikai optometrists, tas ir bizness, kura uzdevums ir ne tikai palīdzēt cilvēkiem, bet arī domāt par peļņu. Un tas mani jau nesaista. Droši vien, ja man būtu jādomā, kā piesaistīt skolai skolēnus, nevis par to, kā saistoši mācīt priekšmetu, neizvēlētos arī darbu skolā.
Brīdis, kad sapratu, ka vēlos pamēģināt sevi pedagoģijā, bija jau augstskolas laikā. Tolaik regulāri pasniedzu privātstundas 7. – 10. klašu skolēniem un nespēju rast atbildi uz jautājumu: mani privātskolēni taču ir gudri, jā, varbūt ir kāds robs zināšanās, bet, tiklīdz paskaidroju, viņi izprot, taču skolā viņiem matemātika ir tāds bieds, kas sagādā nepārvaramas grūtības. Kur ir tas āķis? Kāpēc skolā nespēj saistoši mācīt? Tieši tas mudināja vairāk uzzināt par «Iespējamo misiju» un pieteikties tai, lai izmēģinātu savus spēkus darbā skolā. Ja godīgi, tad šobrīd varu teikt, ka akadēmiski mācīties pedagoģiju nevēlētos. Pati pēc savām skolas gaitām zinu, cik daudz jautājumu rodas tikai tad, kad mācības jau beigušās un sākas reāls darbs. Misijas programma dod šo unikālo iespēju sākt darbu un jau darba procesā rast atbildes uz neatbildētiem jautājumiem. Es sevi nemitīgi pilnveidošu, mācīšos kļūt labs pedagogs, un man līdzās būs atbalsta programmas pasniedzēji, kuri jebkurā brīdī palīdzēs labāk izprast vienu vai otru radušos situāciju. Tāpat atbalstu sniegs mentors – konkrēts skolas pedagogs, kurš arī ir iesaistīts šajā programmā.
Es jūtu sevī vēlmi mainīt mācīšanās vidi skolā, lai tā nebūtu tik akadēmiska. Pati esmu beigusi Valmieras Valsts ģimnāziju – jā, ļoti laba akadēmiska vidējā izglītība. Mūs skolā ļoti virzīja uz dažādām olimpiādēm, uzrādījām labus rezultātus, bet zināšanas par to, kādas ir iespējas ārpus skolas, ģimnāzija nesniedza. Pat brīdī, kad izvēlējos nākamo augstskolu, klases audzinātāja varēja vien ieteikt to fakultāti, ko pati bija beigusi, vai piedāvāja apskatīt LU un RTU piedāvājumu. Godīgi – optometrijas specialitāti es izvēlējos pēc augstskolas apraksta, nevis pēc reālas pieredzes. Jā, mūsu skolā pat nebija pieņemtas Ēnu dienas – ne reizi klases audzinātāja mūs tajās neiesaistīja. Ja būtu redzējusi, kā optometrists strādā, saprašana taču būtu lielāka.
Tāpat augstskolā pati saskāros un sapratu, ka arī citiem jauniešiem ir problēma mācīties patstāvīgi. Mēs neizpratām, kas tas ir.
«Iespējamā misija» ir fantastiska iespēja, kas daudzus šos trūkumus saliek pa plauktiņiem – šeit nav sausas akadēmiskas mācīšanās, šis ir ārkārtīgi radošs darbs. Saprotu, ka mana slodze būs liela – jauns darbs skolā, pašai mācības katru nedēļu, bet vienlaikus tas iemāca plānot savu laiku, darbu, paaugstina darbaspējas. Ne velti pēc «Iespējamās misijas» tās dalībniekus labprāt pieņem darbā lieli un prestiži uzņēmumi, kuri apzinās ieguvumus, ko sniedz mācīšanās šajā misijā.
Pati gan šobrīd ceru, ka skolotājas darbs būs radīts tieši man un arī pēc misijas palikšu darbā skolā.»
Līva Gailuma, jaunā Jelgavas tehnikuma latviešu valodas un literatūras skolotāja; beigusi studijas LU Baltu filoloģijas programmā:
«Pēc vidusskolas izvēlējos studēt LU Baltu filoloģijas programmā. Tagad varu atzīt, ka tobrīd droši vien mans skatījums uz nākotni bija visai iluzors – iedomājos, ka pēc studijām varēšu strādāt par literāro redaktori kādā uzņēmumā. Bet rezultātā sapratu, ka esmu ieguvusi ļoti akadēmisku izglītību, kurai praktisku pielietojumu nemaz tik viegli nav atrast, jo literāro redaktoru vakances praktiski nav. Jau 2. kursā sapratu, ka vēlos mācīties un darīt kaut ko jēgpilnāku, lai iegūtu ne tikai es, bet arī sabiedrība. Nejauši uzzināju par «Iespējamo misiju» un izstudēju visu, ko šī programma sniedz. Sapratu, ka tā ir krietni vien realitātei pietuvināta sevis pilnveidošana, kas sniedz arī ieguvumu sabiedrībai. Tieši tas, ko esmu meklējusi.
Es redzu, ka būšu atšķirīga skolotāja. Bieži vien esmu pieķērusi sevi pie domas, ka skolā varēja mācīt citādāk, un tas vēl vairāk apstiprinājās misijas rīkotajās vasaras nodarbībās Ventspilī, kur mācījāmies metodes, kas ļautu saistošāk pasniegt priekšmetus. Arī man skolā bija reizes, kad jutos nenovērtēta, jo skolotājs vienkārši gāja vieglāko ceļu – piemēram, grupas darbs, klasi sadala grupās, dod uzdevumu, kas jāizpilda, un vienam tas jāprezentē, bet atzīmes visi iegūst vienādas. Nevar taču būt, ka vienā grupā visi ir vienlīdz spēcīgi – tā nevar novērtēt katra indivīda prasmes. Daudz labāks risinājums darbam grupās būtu katra skolēna ieguldītā darba novērtējums, nevis viens vērtējums visai grupai.
Apzinos, ka tūlīt stāšos klases priekšā, kur man pretī vērsies jau 17 un 18 gadus veci jaunieši, – jā, varbūt nedaudz bail ir no tā nezināmā. Tāds 1. septembris man vēl nebūs bijis! Jau šobrīd ļoti daudz domāju par to, kādu pirmo iespaidu atstāšu uz saviem skolēniem. Ceru, ka mēs labi sastrādāsimies, radīsim kopā jaunas idejas un tās arī realizēsim.
Jau šobrīd esmu sapratusi: ja pēc diviem gadiem neizvēlēšos turpināt savu izglītību pedagoģijā un strādāt par skolotāju, tad izglītības jomā strādāt es noteikti vēlos.»
Inguss Blaudums, jaunais Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas fizikas skolotājs; beidzis RTU Materiālzinātnes un lietišķās fizikas fakultāti:
«Četri gadi augstskolā ir ilgs laiks, lai cilvēkam domas varētu mainīties. Sākotnēji, protams, izvēloties specialitāti, es paredzēju, ka pēc augstskolas saistīšu sevi ar uzņēmējdarbības vidi, strādāšu kāda uzņēmuma laboratorijā, bet dzīve ieviesa korekcijas. Jau augstskolas laikā iesaistījos Tehniskās jaunrades skolā, kur piedalījos projektā un divu gadu garumā devos uz dažādām Latvijas skolām, lai jauniešiem no 7. līdz 9. klasei vadītu tehniskās darbnīcas. Tas arī bija tas pagrieziena punkts, kad sapratu: man patīk pasniegt sarežģīto vienkāršā un interesantā veidā. Tā sajūta, ka tu spēj ieinteresēt jaunieti par it kā sarežģītām tehniskām lietām, ir fantastiska. Nodarbība jau beidzas, bet viņiem gribas vēl un vēl – tad saproti, ka tavs darbs sniedz gandarījumu. Diezin vai, strādājot kāda uzņēmuma laboratorijā, es spētu saņemt tik daudz gandarījuma par savu darbu. Tieši tāpēc arī pieteicos «Iespējamajai misijai», lai izmēģinātu savus spēkus ne tikai atsevišķās interešu izglītības programmās, bet arī darbā klasē. Es nedomāju, ka būšu vislabākais skolotājs, bet zinu, ka ļoti centīšos, lai ieinteresētu spīdoliešus uz fiziku paraudzīties vēl saistošāk.
Protams, ka pirms 1. septembra ir tāds mulsums no nezināmā, bet es ceru, ka viens no maniem plusiem ir ne tikai pozitīvā attieksme pret fiziku, bet arī jaunība – iespējams, mūsu nelielā gadu atšķirība ļaus nodarbības kopā radīt vēl saistošākas.
Mani kā jaunu speciālistu šobrīd noteikti nemulsina arī tas, ka kādā uzņēmumā es varētu nopelnīt vairāk nekā skolas klasē, jo, manuprāt, svarīgāk par naudu ir darīt to, kas tev tiešām patīk.
Vai es skolā ienāku uz palikšanu? To rādīs laiks, bet es ļoti ceru, ka spēšu sevi pierādīt un gandarījumu gūs abas puses – gan es, gan mani skolēni!»
Sagatavoja Kristīne Langenfelde
Foto: Krišjānis Grantiņš un no privātā arhīva
18.1 °C,
1.9 m/s,
90.4 % 
18.1 °C,
1.9 m/s,
90.4 %