Jau desmit gadus konkursa «Latvijas Gada balva sportā» laikā tiek noskaidrots uzvarētājs arī nominācijā «Gada sporta skolotājs». 2014. gadā tika pārtraukta pēdējo gadu klusēšana un beidzot konkursā atkal tika pieteikts pedagogs no Jelgavas – 2. pamatskolas sporta skolotājs Deniss Ševčenko.
Ilze Knusle-Jankevica
«Deniss mūsu skolā strādā piekto gadu. Lai gan varētu teikt, ka viņš ir jauns skolotājs – gan pēc gadiem, gan pēc darba stāža –, viņš pilnībā ir skolas cilvēks. Viņam acīs ir tā skolotāja dzirkstelīte,» stāsta 2. pamatskolas direktore Ināra Pampe. Tieši skolas kolektīvs Denisu pieteica konkursam.
D.Ševčenko 2. pamatskolā vada sporta stundas 1., 3. klasei un 4. – 9. klases zēniem. Viņš uzskata, ka sports ir tāds pats mācību priekšmets kā citi un arī tajā atzīme ir jānopelna. Tiesa, ne katram viss padodas, bet tāpēc skolotājs ikvienam dod iespēju atzīmi izlabot, kā arī vērtējot ņem vērā skolēnu attieksmi stundās, centību. «Pie manis var dabūt arī desmitnieku. Piemēram, tagad skolēni gatavo vingrojumu kombināciju. Es ļauju to sagatavot arī mūzikas pavadījumā. Par to var nopelnīt papildu desmitnieku – ja redzu, ka skolēns ir centies un gatavojies,» stāsta skolotājs. 2014./2015. mācību gada 1. semestrī liecībā 10 balles sportā bija četriem viņa skolēniem, bet tikpat bija arī nesekmīgo. «Tie ir gadījumi, kad skolēns slimo, tad atrod dažādus attaisnojumus, lai neapmeklētu stundas, neizrāda vēlmi izlabot atzīmes,» paskaidro skolotājs. «Man galvenais ir panākt, lai skolēni kustas, nevis tas novērtējums, bet reizēm skolēniem un viņu vecākiem svarīgākais ir atzīme. Ir bijuši gadījumi, kad vecāki jautā, kā un kāpēc viņa bērnam liecībā sportā ir seši,» tā viņš, piebilstot: tad skolotājs vecākiem izskaidro, ka arī sportā ir savi vērtēšanas kritēriji.
D.Ševčenko ir absolvējis Jelgavas 6. vidusskolu un Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju. «Esmu ieguvis sporta skolotāja un trenera kvalifikāciju, un jau studiju laikā zināju, ka strādāšu skolā,» stāsta D.Ševčenko. Darbs ar bērniem viņam patīk, un darbu skolā viņš sauc par savu mīļāko darbu, uz kuru ik rītu dodas ar smaidu. Lai gan stundas sākas pulksten 8.30 vai vēlāk, Deniss skolā ir jau ap 7. «Aizpildu žurnālu, izlasu internetā ziņas, gatavojos stundām,» savu režīmu ieskicē viņš. «Es gribu, lai viss ir skaisti un kārtībā. Ja skolā ir Sporta diena, nevaru atskriet no rīta un visu ātri izdarīt. Es atnākšu vakarā, salikšu šķēršļu joslu, pārdomāšu nianses,» par sevi atklāj Deniss.
Šajā mācību gadā D.Ševčenko ir jauns izaicinājums – viņam ir sava audzināmā klase. «To, kuriem skolotājiem piešķirt audzināmās klases, pārrunājam skolas vadības sēdē. Denisu pazīstam jau vairākus gadus, esam redzējuši viņa attieksmi un to, cik viegli viņam veidojas kontakts ar bērniem, viņu vecākiem, kolēģiem. Tāpēc nolēmām viņam uzticēt šo pienākumu. Tas ir ļoti smags darbs, jo klases audzinātājs ir kā otrā mamma vai otrais tētis, un ne katrs skolotājs grib uzņemties šo pienākumu,» stāsta skolas direktore, piebilstot, ka D.Ševčenko audzināmās 4.c klases bērni par savu klases audzinātāju ir sajūsmā. Arī laikraksts «Jelgavas Vēstnesis» par to pārliecinājās – starpbrīžos sporta zālē pie klases audzinātāja nāk viņa bērni, lai pastāstītu jaunumus. Pats Deniss to, ka ir kļuvis par klases audzinātāju, uztver kā soli augstāk pedagoga darbā. «Tas ir apmēram tāpat kā, ja tu visu laiku brauc ar vieglo automašīnu, bet tad iesēdies fūrē,» tā skolotājs.
Jau studiju laikā Deniss saņēmis darba piedāvājumu no divām skolām Rīgā, tomēr nolēmis atgriezties dzimtajā pilsētā. 2. pamatskolā strādā arī Denisa mamma, tāpēc sākumā viņš ļoti pārdzīvojis, vai kolēģi neuzskatīs, ka viņš te ticis par blatu. «Biju apņēmies – ja dzirdēšu runas, ka māte atvilkusi uz skolu savu dēlu, no skolas aiziešu,» strikti nosaka Deniss. Tomēr kolēģi bijuši atsaucīgi, saprotoši un draudzīgi, jo īpaši pirmajā gadā palīdzējuši ar padomu. Nu Deniss ir iejuties kolektīvā, māca sportu, audzina klasi un ik gadu ap Ziemassvētku laiku iejūtas arī Salatēva lomā un klasēs dala skolēniem liecības.
Runājot par bērniem un sportu, Deniss novērojis, ka pa šiem gadiem, kopš viņš strādā skolā, skolēni kļuvuši mazkustīgāki, par sportu interese ir mazāka. Viņš lēš, ka apmēram tikai puse viņa skolēnu nodarbojas ar kādu sporta veidu ārpus skolas. Priekšroka tiek dota futbolam, vieglatlētikai, karatē, vingrošanai, savukārt stundās 2. pamatskolas skolēni iecienījuši arī florbolu, aerobiku. Pateicoties skolotāja entuziasmam, skolā ir pieejamas galda spēles, un skolēni labprāt starpbrīžos tās spēlē. Vispopulārākais ir galda teniss, ko ar lielu aizrautību spēlē kā zēni, tā meitenes, kā jaunāko, tā vecāko klašu skolēni. Lai skolēnus ieinteresētu, Deniss organizē arī dažādus kopīgus braucienus, piemēram, uz Ledus halli slidot vai uz hokeja kluba «Dinamo Rīga» spēlēm. Tāpat viņš gatavo skolēnus sacensībām, pilsētas skolēnu spartakiādei, bet tagad vairs tik ļoti nepārdzīvo par zaudējumiem kā pirmajos gados. «Esmu sapratis, ka galvenais ir piedalīties, jo skolas nevar salīdzināt – katrai ir savas iespējas. Piemēram, 4. sākumskolai vienā klašu grupā ir 100 bērni, bet mums – 30, un no tiem jānokomplektē komanda,» tā Deniss. «Tomēr mana vislielākā sāpe ir stadions, ko vajadzētu atjaunot un pilnveidot,» norāda sporta skolotājs, piebilstot, ka visdrīzāk, lai to izdarītu, būtu nepieciešams piesaistīt kādu projektu naudu.
Ārpus skolas Denisa aizraušanās ir futbols – agrāk viņš trenējās BJSS pie trenera Valērija Minaltas, bet tagad ir futbola tiesnesis. Viņš ir ieguvis 1. kategorijas tiesneša sertifikātu un galvenokārt tiesā Latvijas Futbola federācijas 1. līgas spēles, jauniešu turnīrus. «Man vislabāk patīk būt līnijtiesnesim,» tā Deniss, piebilstot, ka vienā spēlē noskrien vidēji 6 – 7 kilometrus. Lai uzturētu sevi fiziskajā formā, viņš vakaros skrien, jo tiesnešiem regulāri ir jākārto fiziskie normatīvi, teorētiskie eksāmeni. Jāpiebilst, ka aprīlī D.Ševčenko dosies uz Šveici, kur divarpus nedēļas cels tiesneša kvalifikāciju. No Latvijas šajos kursos piedalīsies trīs cilvēki.
Jau daudzus gadus aktuāls jautājums valstī ir par pedagogu atalgojumu, bet D.Ševčenko šis jautājums neuztrauc. «Reiz man kāds cilvēks teica, ka nevajag vienmēr domāt par naudu, tā pati atnāks. Un tagad tā ir mana dzīves devīze.»
Foto: Raitis Supe
Saistītās ziņas
Pretendentus konkursam «Gada sporta skolotājs» var pieteikt līdz 22. novembrim
JVĢ skolotājs nominēts titulam Gada sporta skolotājs