16.1 °C, 3.7 m/s, 85.3 %

Kultūra

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsKultūra4000 kilometru augstumā pēc neaizmirstamiem Kirgizstānas kalnu skatiem
4000 kilometru augstumā pēc neaizmirstamiem Kirgizstānas kalnu skatiem
16/08/2014

Vienlaikus spontāni un nē – spontāni, jo izlemt par braukšanu vajadzēja vienas dienas laikā, bet pārdomāti, jo jauniešiem jau ir gana plaša aktīvā tūrisma pieredze – jelgavnieku kompānija devās uz Kirgizstānu. Viņi tur sasnieguši 4000 metru augstas kalnu virsotnes, bet ne jau tas bijis galvenais, tieši pārvarēt sevi, rast nebeidzamu piedzīvojumu garšu un arī ieraudzīt skaistāko, ko daba radījusi, to jelgavnieku kompānija devās izdzīvot Kirgizstānas kalnos.

www.jelgavasvestnesis.lv

Vienlaikus spontāni un nē –
spontāni, jo izlemt par braukšanu vajadzēja vienas dienas laikā,
bet pārdomāti, jo jauniešiem jau ir gana plaša aktīvā tūrisma
pieredze – jelgavnieku kompānija devās uz Kirgizstānu. Viņi tur
sasnieguši 4000 metru augstas kalnu virsotnes, bet ne jau tas bijis
galvenais, tieši pārvarēt sevi, rast nebeidzamu piedzīvojumu garšu
un arī ieraudzīt skaistāko, ko daba radījusi, to jelgavnieku
kompānija devās izdzīvot Kirgizstānas kalnos.

«Jūlija atvaļinājuma sezonu gribējās
nedaudz ekstrēmāku un tāpēc nolēmām paceļot nedaudz tālāk. Šoreiz
ļoti gribējām «satikt» lielos kalnus, līdz ar to atrastās lētās
biļetes uz Kirgizstānu izrādījās aicinājums, no kura nevarēja
atteikties. Pirms biļešu iegādes laiks pārdomām bija tikai viena
diena, līdz ar to pirkām gandrīz kaķi maisā. Bet tas kaķis
izrādījās varen skaists, veselīgs, pūkains, nepieradināts un
neprognozējams,» stāstu par kalnu iepazīšanu Kirgizstānā sāk
aktīvais jelgavnieks Andis Zeidmanis. Viņš ne tikai dejo tautas
deju ansamblī «Diždancis», bet arī organizē vairākas sporta
sacensības, tostarp «Adventure Lab» neoficiālo pusmaratonu un
adaptētā triatlona sacensības.

Uz Maskavu ar auto, sastrēgumi –
jau pirmais lielais pārbaudījums

«Izbraucam no Latvijas uz Maskavu ar
diviem auto. Tā kā ceļš līdz Maskavai ir «nieka» 1000 km, tad
priekšroka tika dota braucienam turp ar ērtām un ekonomiskām
automašīnām. Tas mums deva iespēju apskatīt arī Maskavu. Pa ceļam
bija iespēja izbaudīt arī Krievijas ceļus, vietējos benzīntankus,
kur nepārdod alu, un arī Maskavas sastrēgumus, kur bija jācenšas
noturēties astē un pielāgoties visām joslu maiņām, neielaižot
nevienu citu pa vidu,» atceras Andis.

Maskavā jelgavnieki uzturas pusi dienas,
apskata visas tradicionālās tūristu vietas, mielojas ar vietējiem
gardumiem. Nakts gan jāpavada lidostā, lai pagūtu uz agro reisu uz
Kirgistānas galvaspilsētu Biškeku.

«Pilsēta, kurā
tiešām nav ko redzēt»

 

«Ierodoties Biškekā agrā rīta, uzreiz
nokaulējam divus takšus pa 10 dolāriem katru, kas mūs aizvedīs uz
35-40 km attālo galvaspilsētu līdz pat mūsu hostelim ar zīmīgu
nosaukumu «Hostel USSR». Tas iekārtots padomju stilā, bet izskatās,
ka īpašnieki pārāk nebija nopūlējušies, jo arī visa pārējā pilsētā
hostelim ideāli «pieskaņojusies». Pastaigas pa pilsētu, kur tiešām
nav ko redzēt, jo izskatās kā tipiska padomju lielpilsēta, mūs
noved tūristiem domātā restorānā, kur arī nosēžamies uz pāris
stundām, jo ēdiens garšīgs, alus labi iet iekšā un arī abas
ūdenspīpes dod pietiekami biezus dūmus, lai pilsētas iepazīšanu
izlaistu un relaksētos pirms lielajiem kalniem,» pirmos iespaidus
Biškekā atstāsta Andis.

 

Somu smagums līdz 21 kg, bet motivācija
– elpu aizraujošie skati

 

3. dienas rīts sākas agri. Kaut arī daži
iepriekšējo nakti ir pavadījuši Biškekas klubu tūrē, katram savs
uzdevums jāpilda. Kompānija sadalīta vairākās grupiņās, kur daļai –
jāsarūpē ēdiens, daļa atbildīga par kartes atrašanu, bet vēl kādiem
ir uzdevums sarunāt raftingu kādā no turpmākajām dienām. Precīzi
pusdienlaikā visiem jābūt atpakaļ, lai pēc iespējas ātrāk varētu
doties kalnos. «Kaut kādas maršrutkas atrast jau izdevās, bet
nebija īsti uzticības tām. Tāpēc, daudz nedomājot, piekritām
hosteļa vadītājas piedāvājumam par 2000 vietējām naudiņām (apmēram
30 eiro uz astoņiem cilvēkiem) aizvest mūs līdz pašai «Ala Archa»
Nacionālā parka ieejai. Ceļš bija apmēram 40 km garš, bet, jau
tuvojoties kalna ielejai, sapratām – ir!» atceras Andis,
paskaidrojot, ka ātri vien bija skaidrs, ka šeit jauniešus sagaida
elpu aizraujoši skati.

 

Tā kā daži vēl nebija paguvuši pabrokastot, tad
kalna pakājē pirmās brokastis. «Tieši turpat sāka krāmēties ārā
internacionāla kalnu grupa ar korejiešiem, irāniešiem u.c., pie
kuriem nosvērām arī savas somas. Lai arī cik rūpīgi būtu
pārdomājuši katru nesamo mantu un izvēlējušies vietu taupošākās
versijas, tāpat kopā ar ūdeni un ēdienu somas svēra 17–21 kg,» tā
Andis.

 

Viņš atceras – ātri vien kļuva skaidrs, ka
kalnu taka ir ļoti stāva, taču arī jau 20 minūšu laikā bija
saprotams, kāpēc šis maršruts izvēlēts. «Izkāpuši virs pirmajām
eglēm, ieraugām neaprakstāmus «Ala Archa» skatus – ar klintīm, kas
sniedzas 4 km augstumā un balto kalnu upju izgrauztām ielejām.
Sandales tiek nomainītas pret zābaciņiem, un ceļš var turpināties.
Taka iet tikai uz augšu, jau pirmajā dienā tiek šķērsota arī pirmā
kalnu upe,»tā jelgavnieks, piebilstot, kaut arī pirmā diena kļuva
par kārtīgu treniņu, motivācija netrūka – elpu aizraujošie skati
deva milzu motivāciju.

 

«Pēc vairāk nekā 5 stundu kāpšanas
nonākam kalnu nometnē. Prieks neviltots. Priekšā mums ir nopietnāki
ledus klinšu kāpēji. Kamēr tiekam līdz vakariņām, pamatīgi
satumsis, tāpēc telšu celšanai lieti noder pieres lukturīši» stāsta
Andis, piebilstot, ka arī gaisa temperatūra dienas laikā ir
pamatīgi nokritusies, vairs ne miņas no 34 grādiem, kas piedzīvoti
kalna pakājē, un naktī temperatūra nokrītas pat zem 0.

Vilšanās 2 km pirms
galamērķa

Jaunieši blogā turpina stāstu par tālo
pārgājienu, un nu stāstītāja ir Zanda. «Mostamies ar kalnu upes un
zirgu skaņām, jo izrādās, ka mūsu telšu vieta ir arī vietējo zirgu
ganību lauks. Protams, visi jau jūtam iepriekšējo dienu kāpšanas
sekas, un daži veic kontrastdušu – iegremdējas ledainajā kalna upes
ūdenī,» stāsta pārgājiena dalībniece. Jauniešiem ir skaidrs, ka
spēki vēl būs nepieciešami, tāpēc katrs sapurinās, kā nu
spēj.

Ceļojuma 5. dienā maršruts bijis
vieglāks – takas ir diezgan līdzenas, un jauniešiem ir sajūta, ka
šī ir drīzāk pastaiga Kirgizstānas stilā, nevis kāpšana kalnā. Tas
ļauj ievērojami paātrināt gājiena tempu.

«Vietām maršrutā gan mūs sagaida dažādi
pārsteigumi, piemēram, mazi tiltiņi, un lai tos pieveiktu, pamatīgi
jāsakoncentrējas, lai ar visu lielo somu «neieveltos» ūdenī,» teic
Zanda. «Dabā ir spēks! Tikai diemžēl ne vienmēr tā darbojas mūsu
pusē, jo, sasnieguši posmu, kur priekšā bija jābūt tiltiņam pāri
upītei, secinām, ka daba to ir iznīcinājusi,» atceras Zanda,
piebilstot, ka šis pārsteigums licis komandai doties atpakaļ.
Vilšanās, jo bija palikuši vien nieka 2 kilometri, tiesa gan,
iespējams, šīs dienas grūtākie.

«Kaut arī plānoto nesasniedza, šajā
dienā grupa nogājusi 16,13 km, un sasniegusi 2771 metru virsotni.
Arī ieguvuši pirmos apdegumus. Nākamā diena plānota bez kalnā
kāpšanas, tāpēc vakarā ļauts arī sasildīties – vismaz ar vietējo
dziru, jo gāzes taupīšanas nolūkos tēju vārīt vairs nav atļauts,»
smejas Zanda.

Raftings kā Amatā pavasarī, tikai vēl
daudz ekstrēmāk

 

Savu nākamās dienas stāstu turpina Raivis:
«Katrs rīts sākas gandrīz identiski, pamostamies, ar aizpampušām
acīm izlienam āra no telts un tuvajā strautā vai upīte, kā nu kurš
to dēvē, nomazgājam muti, un varam sākt rosīties. Pirmajiem
uzdevums ir pagatavot ierastās auzu pārslas putras brokastis un
uzvārīt tējai ūdeni. Sākas problēmas, jo viens no prīmusiem uguns
iegūšanai sāk niķoties.» Jaunietis stāsta, ka nu bijis spiests pa
īstam iepazīt tā darbības principus. Secinājums – vainīgs
«netīrais» 92. markas benzīns.

 

Šajā dienā jauniešiem paredzēts raftings. Ceļā
viņi dodas ar baltu busiņu, kas jauniešus ved gar Kazahstānas
robežu. Šeit arī tiek iepazīta vietējo tirdziņu dārzeņu un augļu
bagātība. «Apvidus paliek tuksnešaināks un pamazām arī 
tuvojamies mūsu galapunktam, kur mūs  jau sagaida raftinga
instruktori, uzvelkam hidras un glābšanas vestes, sasmērējamies ar
pretapdeguma krēmiem un varam nest lejā uz upi mūsu plostu, pūsli
vai kā viņu tur dēvē,» smejas Raivis.

 

«Teikšu atklāti, diez ko ērti nav, jo jāsēž
(jātup) ir uz celīšiem. Sākam pamazām slīdēt lejā pa upi, straume
gana liela, tāpēc nākas te labajai, te kreisajai pusei uzairēt, lai
izbrauktu krāces. Līdzīgi kā Amata pavasarī, tikai daudz platāka un
straujāka, ar vairāk krācēm,» secina Raivis.

Kad raftings beidzies, komanda nožāvējas, un
dodas tālāk – galamērķis Karakol pilsēta, kura ir ceturtā piektā
lielākā pilsēta Kirgizstanā. Lai tur nokļūtu, jaunieši sameklē
maršrutku, un, mazliet ieturējušies, turpina ceļu. «Šeit gan nav
noteikts atiešanas laiks, līdz ko busiņš pilns, tā dodas ceļā,»
piezīmē Raivis, piebilstot, ka pirmais, ko jaunieši izdara,
izkāpjot Karakol pilsētā, ir iepriekš nopirktā arbūza notiesāšana.
«Tiešām ļoti, ļoti sulīgs un gards.»

 

«Lai arī esam pilsētas nomalē, mums
nepieciešams atrast transportu, kā nokļūt uz centru, kur atrodas
viena no iespējamajām naktsmītnes vietām. Ceļš mūs ved līdz Ļenina
ielai, kur droši dodamies iekšā sētā runāt ar saimnieci. Viņa ir
ļoti laipna un izpalīdzīga, tātad paliekam šeit, kur par 400 somiem
(seši eiro) par naktsmītni un 150 somiem (divi eiro) par brokastīm
saņemam visnotaļ atzīstamu servisu. Pats labākais ir tas, ka guļam
jurtā, kurā miegs bija daudz saldāks nekā teltī,» tā
Raivis.

Šajā vakarā jaunieši devušies baudīt
maltīti pilsētā, bet atkal neliela vilšanās – ēdiens ir bez maz vai
pa vienai porcijai, tāpēc visai grupai nākas ēst katram ko
citu.

Gatavošanās ceļam jau kļuvusi
dabiska, sevišķi iepērkoties vietējo piemājas «Maximu»
prototipā

Lielisks rīts un viss smaržo! Tā pēc
vairāku dienu gulēšanas teltī jaunieši nodomā, pamostoties no rīta
jurtā. «Jurta – liela vilnas telts ar apaļu, restotu jumta logu
pašā spicē, ko vietējā kirgīzu tauta ir ieaudusi savas valsts
karogā,» ceļojuma piezīmes turpina Guntars.

«Sakopjamies un esam gatavi vākt
izejmateriālu – pārtiku, degvielu – nu jau savam otrajam kalnu
pārgājienam. Lielveikals Karakolas pilsētā nav bieža parādība, pēc
pusstundas izmeklēšanas, vietējo aptaujāšanas, aptieku apskates,
esam uzgājuši kaut ko līdzīgu viena «X» «Maximai». Laikam jau nav
nekas dižs – viss, kas ir, ir tikai vienā variantā, bet toties
vienuviet – mums pietiekami saprotams, un neviens pārtikas gādātājs
neiebilst, ka būtu jāmeklē kas iespaidīgāks. Arī vajadzīgās
pārtikas saraksts šoreiz jau liekas pašsaprotams un automātisks,»
gatavošanos pārgājienam ieskicē Guntars.

Otrais pārgājiens šķitis fiziski
vieglāks, mazāk klinšains, kaut gan, protams, arī bez tā neiztika.
Pusdienās jauniešiem zirga gaļa ar griķiem. Vakarā gan taka tik
omulīga nešķiet, un nakts teltī nav patīkama – salst un liels
mitrums. «Taču esam uzstādījuši šī ceļojuma rekordu – vienā dienā
pret kalnu 21,3 km piecās stundās un 45 minūtēs, pakāpušies pa 682
metriem,» tā Guntars.

Somas, kuras var tikai uzost,
nevis ieraudzīt

Vienā no ceļojuma dienām bija plānots
sasniegt kalnu pareju Teleti Pass 3780 metru augstumā. «Tā kā bijām
plānojuši gan uzkāpt, gan nokāpt pa to pasu maršrutu, tad visas
vajadzīgās lietas iepakojām vienā somā, un pārējās paslēpām mežā
zem diviem nokritušiem kokiem, kurus vēl nomaskējām ar dažādiem
augiem,» stāsta jaunieši. Viņi bija droši, ka citi cilvēki tās
neatradīs, bet vienīgo satraukumu radīja vietējie surikāti vai tiem
līdzīgie dzīvnieki – tos varēja interesēt somās palikusī desa,»
secina jelgavnieki.

Vēl viens piedzīvojums šajā dienā –
tējai nācās kausēt sniegu, jo strautu tik augstu vairs nav. Tas gan
aizņēma vairāk laika, nekā plānots, tāpēc daļa izkausētā sniega
beigās izlieta ārā.

«Pa vidu Guntars vēl atcerējās, ka pie
somu slēptuves eglē uzkarinājis savas «spogulenes» somu ar visu
foto un mobilo tehniku, kā arī savu pasi, ko Guntaram patīk
ceļojumos pazaudēt. Pa visiem uz maiņām turpinām nest viņa somu,
kamēr Guntars uzvelk sporta tērpu un botas, un joņo pāris km
atpakaļ līdz liktenīgajai eglei. Skrējiens izrādās veiksmīgs, un
surikāti neko vēl nebija paspējuši nočiept,» tā Andis.

«Saņemies, šis nebūs tavs
pēdējais šļūciens!»

Rīts sagaidīts mierīgi, ja neskaita, ka
spēcīgais aukstums apsaldējis arī teltis – rasas vietā tās
pārklājusi ledus kārtiņa.

Taču tālākais gājiens ceļotājus pamatīgi
pārbaudījis, jo šeit visi kolektīvi izlēmuši «nogriezt» līkumu un
doties pāri kalna smailei, kas kļuva neaizmirstama ikvienam. «Ceļš
kalnā, kuru  bijām izvēlējušies pārkāpt, izrādījās ekstrēmu
piedzīvojumu meklētājiem radīts un labu fizisko sagatavotību
prasošs. Stāvais kalns un smalkie akmeņi lika būt uzmanīgiem
ik uz soļa un ik pa brīdim izjust izjūtas līdzīgas kā klinšu
kāpējiem, tikai bez stiprinājumiem. Jo kā gan varētu aprakstīt
sajūtu, kad esi četrrāpus nometies un iekrampējies kārtējā akmenī,
nākas meklēt pēc nākamā lielā un, vēlams, stabilā akmens, jo
pārējie sīkie, šķembveidīgie dāvātu tev neaizmirstamu šļūcienu
lejup, kas, visticamāk, būtu pēdējais šļūciens,» sarežģītāko
ceļojuma brīdi apraksta Andis.

Kopumā dalībnieki pieveikuši gandrīz
150km, izdzīvojuši kalnos 10 dienas, no kurām lielākā daļa pavadīta
visai ekstremālos apstākļos teltīs. Taču visi ir veiksmīgi nonākuši
atpakaļ Jelgavā, un jau sāk plānot nākamo braucienu.

Vēl plašāk un sīkumaināk par katru
izdzīvoto ceļojuma dienu var skatīt organizatoru «Adventure Lab»
video reportāžās un ceļojuma aprakstos blogā turists.lv.

Foto: no ceļotāju personīgā
arhīva