16.2 °C, 1.6 m/s, 81.9 %

Izglītība

50 gadu vecumā – augstskolas solā
03/04/2008

«Tas bija mūsu tautas bizness – vieni to sauc par spekulāciju, es – par biznesu. Ko tad citu tagad dara biznesmeņi: iepērk lētāk un pārdod dārgāk. Mēs to sapratām krietni agrāk, tāpēc var teikt, ka čigāni šajā ziņā bija citiem solīti priekšā,» saka čigāniete Ligita Sunīte, kura nu savu ierasto dzīvi mainījusi līdz nepazīšanai – viņa ne vien atteikusies no spekulācijas biznesa un pirmo reizi mūžā sākusi strādāt algotu darbu, bet arī 50 gadu vecumā studē.

Kristīne Langenfelde

«Tas bija mūsu tautas bizness – vieni to sauc par
spekulāciju, es – par biznesu. Ko tad citu tagad dara biznesmeņi:
iepērk lētāk un pārdod dārgāk. Mēs to sapratām krietni agrāk, tāpēc
var teikt, ka čigāni šajā ziņā bija citiem solīti priekšā,» saka
čigāniete Ligita Sunīte, kura nu savu ierasto dzīvi mainījusi līdz
nepazīšanai – viņa ne vien atteikusies no spekulācijas biznesa un
pirmo reizi mūžā sākusi strādāt algotu darbu, bet arī 50 gadu
vecumā studē.

Tikai tagad viņa atzīst, ka beidzot pa ilgiem gadiem jūtas kā īsts
cilvēks, kuru novērtē, ar kura domām rēķinās.
Viņas dzīve tik ierasta un līdzīga simtiem citu viņas tautību
cilvēkiem – tā gandrīz visa pagājusi, uz ielām tirgojot tolaik vēl
tik retās importa preces. «Jā, mēs paši sev bijām noteicēji,
bizness gāja labi, tāpēc nebija nepieciešamības domāt par izglītību
un nākotnes iespējām,» spriež Ligita.
Skaidrības labad gan jāpiebilst, ka viņa 1975. gadā bija
absolvējusi Jelgavas 2. vidusskolu un ieguvusi vidējo izglītību,
taču, kā uzsver Ligita, tas viss tikai tēta nopelns. «Viņš mums
bija ļoti stingrs un uzskatīja, ka bērniem ir jāmācās. Viņš ļoti
tam sekoja līdzi, un tā nu gan es, gan brālis ieguvām vidējo
izglītību, lai gan tobrīd to nenovērtējām. Mācības bija kā zobu
sāpes, bet mēs to izdarījām. Turpināt izglītošanos gan nesaskatījām
vajadzību – tobrīd nopelnīt naudu bija ļoti viegli,» atceras
Ligita.
Taču gadi gāja, un tas, ko savulaik bez minstināšanās no čigāniem
pirka vai katrs otrais, drīz vien parādījās visos veikalu plauktos,
tāpēc nopelnīt iztikai nācās arvien grūtāk.
«Šeptes vairs negāja – es paliku vien ar savu meitiņu un bez
iztikas līdzekļiem. Labi, ka brālis palīdzēja. Biju iemācījusies
skaitīt katru santīmu, iztikt ar mazumiņu, bet arī tas nebija
galvenais – svarīgāk par visu bija tas, ka dzīvei vairs nebija
nekādas jēgas. Es pat nezināju, kāpēc no rīta man būtu jāceļas. Tu
piecelies un sāc klīst pa pilsētu no vieniem čigāniem pie otriem
tikai tāpēc, lai tev būtu kāda nodarbošanās. Atrast darbu bija
neiespējami. Atceros, ka tobrīd jutos ļoti pārgurusi, bezspēcīga –
tagad apzinos, ka tam iemesls bija bezdarbība. Tu vienkārši
nevienam neesi vajadzīgs,» atceras Ligita.
Taču viņas dzīve pilnībā mainījās, kad čigānu biedrības vadītājs
piedāvāja iespēju iesaistīties projektā «Kvalitatīva izglītība
čigānu bērniem». «Es sākumā tam nenoticēju, bet tad sāku apmeklēt
kursus, seminārus un kļuvu par auklītes palīgu darbā ar čigānu
bērniem bērnudārzā «Pasaciņa». Man darbs bija reizi nedēļā, bet tas
jau bija tāds ieguvums – sāku justies kādam vajadzīga, parādījās
arī jēga no rītiem celties. Man pirmo reizi mūžā bija īsts darbs!
Katru reizi uz to eju ar milzīgu prieku tāpēc vien, ka man ir dota
iespēja,» saka Ligita.
Novērtējot viņas darba spējas, «Pasaciņas» vadītāja mudināja:
«Ligita, tev jāsāk studēt un jāpaliek pie mums pastāvīgā
darbā.»
«Man tas šķita nereāli – es uz 50 gadu sliekšņa un augstskolas
solā! Bet nu jau esmu 2. kursā Daugavpils universitātes Jelgavas
filiālē, kur iegūstu pirmsskolas skolotāja specialitāti. Ja mani
nebūtu tik laipni uzņēmuši «Pasaciņā», diezin vai tas būtu noticis.
Es varu tikai apbrīnot, ka šeit tiešām nevienam nav aizspriedumu
pret manas tautības cilvēkiem – mūs vērtē pēc spējām, nevis
stereotipiem,» stāsta Ligita.
«Ja viens čigāns pastrādājis ko sliktu, vaino visu mūsu tautu –
mums vienkārši neļauj sevi pierādīt, lai saprastu, ka arī mēs esam
dažādi. Čigāni mainās – viņi saprot, ka ir jāsāk pielāgoties
jaunajiem apstākļiem: tagad izdzīvot var tikai tad, ja tev ir
izglītība, specialitāte, tāpēc vienkārši dodiet mums iespēju!» saka
Ligita, piebilstot, ka arī viņa savas mazmeitiņas izglītošanai
tagad piešķir daudz lielāku nozīmi. «Viņa jau mācās 4. pamatskolā
un saka: «Kad izaugšu liela, es tāpat kā omīte strādāšu bērnudārzā.
Es ceru, ka tas piepildīsies!»