19.4 °C, 1.4 m/s, 96.4 %

Kultūra

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsKultūraAivars Eipurs jaunajiem autoriem palīdz necelt literārās «hruščovkas»
Aivars Eipurs jaunajiem autoriem palīdz necelt literārās «hruščovkas»
21/07/2013

Jelgavnieks dzejnieks Aivars Eipurs ir vienīgais dzejas un prozas konsultants Latvijā, kas darbojas ikgadējā Kultūras ministrijas īstenotā projekta «Literārā akadēmija» ietvaros un par savu darbu saņem atalgojumu, tuvu minimālajai algai. Vidēji gadā viņš sniedz 80 – 120 konsultācijas, no kurām daļa vairākiem autoriem ir atkārtotas. «Cilvēki tagad domā: es zinu alfabētu un varu rakstīt pietiekami labi. Tas ir pats bēdīgākais. Patiesībā jau rakstīt iemācīt nevar – var tikai iemācīt cilvēkam attīstīt savus dotumus,» ir pārliecināts viņš.

Ilze Knusle-Jankevica

Jelgavnieks dzejnieks Aivars Eipurs ir vienīgais dzejas
un prozas konsultants Latvijā, kas darbojas ikgadējā Kultūras
ministrijas īstenotā projekta «Literārā akadēmija» ietvaros un par
savu darbu saņem atalgojumu, tuvu minimālajai algai. Vidēji gadā
viņš sniedz 80 – 120 konsultācijas, no kurām daļa vairākiem
autoriem ir atkārtotas. «Cilvēki tagad domā: es zinu alfabētu un
varu rakstīt pietiekami labi. Tas ir pats bēdīgākais. Patiesībā jau
rakstīt iemācīt nevar – var tikai iemācīt cilvēkam attīstīt savus
dotumus,» ir pārliecināts viņš.

Literārās konsultācijas A.Eipurs sniedz kopš 2005. gada par
latviešu, krievu un angļu valodā tapušajiem darbiem. «Mans mērķis
nav demonstrēt jaunajiem autoriem savu pārākumu, norādot, cik daudz
es esmu izlasījis, bet gan norādīt, ka latviešu literatūrā nav
nepieciešams celt tikai un vienīgi hruščovkas,» tā viņš par savu
konsultanta darbu, neslēpjot, ka gadās arī, kad viņam tiek
iesniegti «bez piecām minūtēm izdoti» darbi. «Bija gadījums, kad
man atsūtīja darbu un teica, ka grāmatai jau drīz būs atvēršanas
svētki, lai es tikai drusku paskatoties,» viņš stāsta. Darbs tiešām
ticis izdots, bet A.Eipurs uzskata, ka pareizākais pirms grāmatas
izdošanas būtu vispirms publicēties periodikā (gan presē, gan
elektroniskajos medijos). «Pirmkārt, tas ļautu autoram tikt līdz
līmenim, lai viņš pats var pazīt sava teksta kvalitāti, un,
otrkārt, viņš pieradinātu sabiedrību pie sevis,» spriež literārais
konsultants, piebilstot, ka arī pats joprojām savus darbus dod
caurskatīt redaktoram.

 

Skolotāji raksta slikti

Mēģinot ieskicēt rakstītāja portretu, A.Eipurs norāda, ka vidējo
vecumu pateikt nav iespējams – ir gan jauni, gan cilvēki jau gados
–, bet bieži pie spalvas ķeras pat IT speciālisti un citi eksakto
jomu pārstāvji. «Lai cik dīvaini tas būtu, gandrīz visvājāk raksta
tieši latviešu valodas skolotāji. Piemēram, reiz man savu dzeju
rādīja latviešu valodas skolotāja, kura skolā bija nostrādājusi 50
gadus. Dzejoļi bija gandrīz burtiski pārrakstītas tautasdziesmas –
praktiski 1:1 ar pamainītu kādu vārdu, rindiņu –, bet viņa pati to
neredzēja,» stāsta dzejnieks, norādot, ka nereti visinteresantāk
rakstot tieši eksakto jomu pārstāvji.

Viņš uzskata, ka ikvienam cilvēkam savā dzīvē vajadzētu
uzrakstīt vismaz vienu rīmi, pat ne dzejoli, tāpat kā cilvēks
pamēģina dziedāt, zīmēt. «Tas ir būtiski cilvēka attīstībai.» Viņš
spriež, ka sacerējumu savas dzīves laikā uzraksta ikviens, bet
dzejoli – katrs trīsdesmitais, savukārt dotumi un talanta iezīmes
varētu būt vienam rakstošajam no 20.

 

Modē fantasy

Konsultējot topošos literātus, A.Eipurs novērojis, ka daudziem
pat nav tēmas, par ko rakstīt – nav paša notikuma, idejas –, un
reizēm, īpaši kriminālliteratūras žanrā, grāmatas kopē filmas, lai
gan būtu jābūt otrādi. Oriģinālprozā dominē trīs tematiskie bloki:
pirmā – Latvijas vēsture, dzīve laukos, varas maiņas; otrā –
kriminālistika; trešā – fantāzijas ar elfiem, rūķiem un burvjiem.
«Par agrākiem laikiem un pašu pieredzēto biežāk raksta gados vecāki
cilvēki, jaunie un vidēja vecuma censoņi izvēlas kriminālistiku.
Protams, viņi nav tajā tik zinoši kā Andris Kolbergs, kurš savu
materiālu pamatīgi pētīja, un pieļauj dažādas paviršības,» viņš
stāsta. Piemēram, viņa redzeslokā nonākuši pāris kriminālromānu, ko
sarakstījusi sieviete, kuras vīrs agrāk bijis saistīts ar
bandītisko vidi. «Darbā izmantotā valoda bija par daudz robusta un
plakana, līdz ar to arī romāns sanāca tāds – nekāds,» spriež
A.Eipurs.

«Vēl ir tā sauktais fantasy žanrs ar burvjiem, elfiem, rūķiem.
Šoruden iznāks vēl viena latviešu grāmata šajā stilā – «Rozā kvarca
brālība». Romānu sarakstījusi arhitekte, tas būs latviskuma
caurausts fantasy par pusaudžiem, kuri caur ozolu ieiet pazemē un
tur ir pasaules turpinājums gudrākā veidā,» turpinot par tēmām,
stāsta viņš.

Konsultējamo dzejā vairāk dominē mīlestības tēma – pret dabu,
otru cilvēku, mammu. A.Eipurs uzskata, ka prozā dominē rakstnieka
pieredze, tāpēc līdz 18 gadiem labu romānu reti kurš uzraksta, bet
dzejā dominē jūtu pasaule un dzeju vairāk raksta jauni cilvēki.

 

«Nesaku, ka nevajag rakstīt»

Viena no biežāk pieļautajām kļūdām jauno autoru darbos ir mēra
sajūtas trūkums – «cilvēkam galvā tas ir, bet vajag, lai to zina
arī lasītājs – ne par maz un ne par daudz un lai rastos mākslas
spēks. Jaunie rakstītāji nereti daudz ko uzraksta par īsu vai par
garu». Runājot par dzeju, A.Eipurs uzsver, ka tai ir novecojusi
forma. «Lielākā daļa autoru raksta tādu dzeju, kādu rakstīja
autori, kurus viņi mācījās skolā – formas un arī satura ziņā
krietni novecojušus. Viņiem taču ir mobilie telefoni, internets,
tad kāpēc dzeja viņiem jāraksta tik vecmodīga?» tā A.Eipurs.

Tomēr teikumu «Nekad vairs neraksti» viņš savā konsultanta darbā
tomēr nelieto, jo, viņaprāt, tas būtu tas pats kā pateikt «nekad
vairs nesmejies» vai «nekad vairs neej peldēties». Ja teksts ir tik
slikts, ka par to nav jēgas runāt, viņš ar autoru runā par viņa
prioritātēm vispār, lai cilvēks saprastu, kas viņam dzīvē ir
galvenais un varbūt pats nonāktu pie secinājuma, ka rakstīšana tā
gluži nav. Viņš arī uzskata, ka trūkumi ir jānorāda pat
vislabākajam darbam, bet Latvijā, viņaprāt, literatūrkritika ir
zemā līmenī un nereti raksta par to, kādam darbam vajadzēja būt,
nevis analizē darbu tādu, kāds viņš ir.

A.Eipuru uztrauc arī sabiedrības literārā gaume, ko veido gan
mediji, gan skolas, gan izdevēji, gan grāmatu veikali, gan
bibliotēkas. «Piemēram, bibliotēkās tiek rīkoti vāja līmeņa darbu
autoru vakari. Tas ir dīvaini, jo sliktas kvalitātes pārtikas
produktu cilvēks taču cenšas neēst un nedzīvo pavirši uzslietā zaru
būdā,» viņš salīdzina. Tāpat viņam nepatīk, ka Latvijas pilsētu
grāmatnīcu skatlogos dominē grāmatas par ēšanu un cita
populārzinātniska literatūra – daiļliteratūru tajos redzēt varot
reti.

 

Cilvēki par maz lasa

Dzejnieks uzskata, ka cilvēkus pieradināt mīlēt literatūru ir
grūti, turklāt arī paši jaunie autori lasa ļoti maz. «Literatūrā
nepietiek ar sevis mīlēšanu, ir jāmīl visa šī sfēra,» ir
pārliecināts A.Eipurs. Viens no iemesliem ir tas, ka Latvijā ir par
maz literāro periodisko izdevumu, tāpat ir krities grāmatas
prestižs, jo tagad, ja ir nauda, izdot grāmatu nav nekas sarežģīts.
«Līdz ar to esmu spiests uzskatīt, ka par labu daiļdarbu liecina
arī tas, ka autoram grāmata nav jāizdod par savu vai sponsoru
naudu,» tā viņš. 

Savus darbus jaunie autori Aivaram Eipuram var iesūtīt pa
e-pastu: eipursdoc@inbox.lv. Tālrunis – 29276358.

 

Par dzejnieku Aivaru Eipuru:

Dzejnieks Aivars Eipurs (pseidonīms – Eduards Aivars) dzimis
1956. gadā Saulkrastos un Jelgavā dzīvo no 1986. gada. Kopš 1992.
gada viņš ir Latviešu Rakstnieku savienības biedrs. Viņam ir izdoti
dzejoļu krājumi «Dejas» (1991), «Jā» (1996), «Ainava kliedz»
(1996), «Vasaras sniegs» (1999), «Es pagāju» (2001), «Jauns medus»
(2006), «Sāras mīlestība» (2008), «Sakvojāžs» (2012) un īsprozas
grāmatas «Minimas jeb vienā istabā ar Antonu Vēbernu» (2008),
«minimas jeb zemestrīce zābakā» (2013). Dzejnieks 2002. gadā
saņēmis Dzejas dienu balvu par labāko gada dzejas grāmatu krājumu
«Es pagāju». Savukārt par dzejas krājumu «Sakvojāžs» saņēmis
Ventspils starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas balvu
(2012).

Foto: no A.Eipura arhīva