-2.1 °C, 4.4 m/s, 76.8 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāAkadēmijas iela glabā 17. gadsimta liecības
Akadēmijas iela glabā 17. gadsimta liecības
19/11/2017

Akadēmijas iela kā apdzīvotas vietas iela ir apmēram 500 gadu veca, tāpēc, veicot arheoloģisko izpēti ielas posmā no Raiņa līdz Lielajai ielai, kur notika rekonstrukcijas darbi, arheologs un vēsturnieks Andris Tomašūns cerēja atrast liecības par 13.–16. gadsimtu. Šādas liecības iegūt gan neizdevās, tomēr bijuši daži interesanti atradumi no 17. gadsimta, kas arī atklāj mūsu pilsētas vēsturi.

Akadēmijas iela savu tagadējo nosaukumu ieguvusi no ēkas, kas uz
tās atrodas, – «Academia Petrina». Tā ir 18. gadsimta būve, tomēr
pati iela ir ap 500 gadu veca. «Kādreiz vietā, kur šobrīd ir
«Academia Petrina», bija viena no Kurzemes hercogistes pilīm. To ar
Jelgavas pili un Kalvenes muižu, kas atradās tur, kur tagad ir Jāņa
baznīca, savienoja ceļš. Tas beidzās Jāņa ielas un Zemgales
prospekta krustojumā. Tas bija galvenais ceļš, jo sākumā veda
Lietuvas virzienā, bet vēlāk – arī uz dzelzceļa staciju. Vecākajā
Jelgavas kartē, kas datēta ar 1562. gadu, Akadēmijas iela jau bija
iezīmēta,» stāsta A.Tomašūns.

19. gadsimtā tā bija Palejas iela – visticamāk, šis nosaukums
radās tāpēc, ka iela savienoja pilis, un tas bija atvasināts no
vācu valodas vārda «Palast» – «pils», bet laika gaitā ieguvis citu
nozīmi. «Par Jelgavas vēsturi no Jelgavas pils dibināšanas 1265.
gadā līdz 1573. gadam, kad Jelgava ieguva pilsētas tiesības, rakstu
avotos atrodamas apmēram trīs rindkopas, tāpēc cerēju atrast kādu
liecību par to laiku. Tas neizdevās. Iespējams tāpēc, ka līdz
hercogu laikam Jelgava principā bija tikai vecā ordeņlaika pils un
neliels miests uz dienvidrietumiem no pils pie Platones upes
ietekas Liel­upē. Tāpēc Akadēmijas ielā tik senas liecības nebija
saglabājušās,» spriež A.Tomašūns.

Atrod to, kas nomests uz ielas

Akadēmijas ielā uzkrājies apmēram 80 centimetru biezs
kultūrslānis. Lai gan kopējais atrasto senlietu daudzums ir mazāks
nekā savulaik Lielajā ielā, ir arī daži interesanti atradumi.
«Cilvēkiem bija maniere uz ceļa daudz ko pazaudēt, un daudz no
šādām sadzīves lietām izdevās atrast,» stāsta arheologs un
vēsturnieks, piebilstot, ka katra lieta satur informācijas lauku un
ļauj pilnveidot Jelgavas vēstures stāstu.

Viens no visbiežāk atrastajiem priekšmetiem ir kurpes zole vai
citas apavu daļas. A.Tomašūns skaidro, ka Jelgavas grunts ir mitra
un Akadēmijas ielā – pamatīgi noblietējusies, tāpēc zemē labi
saglabājies, piemēram, koks, āda. Atrastie apavu fragmenti, arī
zoles, ir no ādas. «Atrastās daļas stipri atgādina 17. gadsimta
holandiešu tipa apavus – vīriešu augstpapēžu kurpes ar apmēram 3–5
centimetrus augstu papēdi. Tas cilvēku padarīja garāku, kā arī ļāva
vieglāk pārvietoties, jo ielas bija sliktā stāvoklī. Lietus laikā
tās klāja briesmīgi dubļi, tāpēc tika liktas laipas, lai ielas
varētu šķērsot. Ja tādos dubļos iestiga kāja, kurpi atrast diez vai
varēja,» stāsta A.Tomašūns. Interesanti, ka kurpju zoles tika
veidotas no ādas, liekot slāni uz slāņa un sastiprinot ar koka
tapiņām.

Pārvietojās kājām vai pajūgā

Kādreiz pa ceļu cilvēki galvenokārt pārvietojās kājām vai zirga
pajūgā, tāpēc arī izrakumos lielākoties atrastas dažādas
zirglietas, piemēram, pakavs, pakavu naglas, dažādi kalumi, kas
visdrīzāk bijuši zirglietu rotājumi. «Dzelzs izstrādājumi tika
atrasti kilogramiem,» piebilst A.Tomašūns. Viņš pieļauj, ka apmēram
tur, kur tagad ir LLU Meža fakultāte, kādreiz bijusi metāla lietuve
– uz to norāda ielas zemes slāņos konstatētie sārņi, kas rodas,
lejot čugunu, kā arī vairāki atrasti čuguna gabali, atgādinot
sagataves, no kurām kalti kādi priekšmeti.

Vēl Akadēmijas ielā atrasti keramikas fragmenti, kas, pēc
arheologa un vēsturnieka domām, ir trauku paliekas, ir arī krāsns
podiņu lauskas, pudeles un stikls. «Šīs lietas raksturīgas 17.
gadsimtam, bet logu stikla rūšu lauskas gan ir diezgan ekskluzīvs
atradums, jo tajā laikā mājas ar stikla logiem bija tikai turīgiem
ļaudīm,» tālaika sadzīvi raksturo A.Tomašūns. Interesanti, ka
tolaik trauki tika izgatavoti no stikla, kas, atrasts mūsdienās,
gaismā maina krāsu un nemaz nelīdzinās stiklam, kādu to pazīstam
šobrīd.

Starp atradumiem ir arī sieviešu matadatas, kalti īleni, naži,
kniepadatas, baltmāla pīpīšu fragmenti, uzpirkstenis un samērā
daudz monētu, sākot no 17. gadsimta šiliņiem un beidzot ar padomju
laika kapeikām. Atrastās lietas lielākoties nav smalkas, bet
bijušas praktiski izmantojamas ikdienā. Šie atradumi raksturo
viduslaiku beigu un jauno laiku sākuma sadzīvi mūsu pilsētā.

Greznas dzīves liecības

Par to, ka Akadēmijas iela ir taisnota un vairākkārt jau tikusi
pārrakta, liecina svina ūdensvads koka apvalkā un čuguna gāzesvads,
kas bija domāts ielu laternu apgaismojuma nodrošināšanai. Šie ir
19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma izgudrojumi, kas
nepārprotami norāda uz augstu dzīves līmeni. A.Tomašūns stāsta, ka
tur, kur tagad ir Elektrības iela, kādreiz bijusi gāzes fabrika,
kurā no oglēm ražota gāze. Tā tika izmantota ielu apgaismojumam.
«Vēstures avotos atrodamas ziņas, ka Jelgavā, lai varētu izbūvēt
gāzes ielu apgaismojuma sistēmu, pat tika ieviests speciāls
nodoklis. Izgaismotas tika pilsētas galvenās ielas – Lielā un
Akadēmijas.

Tāpat Akadēmijas ielā pie stāvlaukuma Mītavas gājēju tilta
pakājē atrakts svina ūdensvads. Arhitekts un vēsturnieks spriež, ka
tas 20. gadsimtā piegādāja ūdeni tā saucamajai pelēkajai mājai –
vienīgajai ēkai, kas saglabājusies starp Ūdens un Driksas ielu pēc
kara. «Svina caurules pazīstamas jau kopš Senās Romas laikiem, bet
Latvijā tās parādījās industrializācijas laikmetā. Tās viegli
lokās, var pievadīt, kur nepieciešams, un tās ērti var
sastiprināt,» norāda A.Tomašūns, piebilstot: 19. gadsimta otrajā
pusē pilsētā tika izbūvēts ūdensvads, kas pievadīja ūdeni no Svētes
upes līdz ūdens pumpjiem, kas atradās uz ielas. Viņš gan nav
pārliecināts, ka arī pa ūdensvadu Akadēmijas ielā plūda Svētes
ūdens – pastāv iespēja, ka tas bija no Driksas. Netīra ūdens
izmantošana uzturā regulāri Jelgavā izraisīja holēras epidēmijas.
Ar laiku ūdens tika ievilkts arī ēkās. «Pēc Pirmā pasaules kara
vien apmēram trīs procentiem Jelgavas iedzīvotāju mājās bija vanna
un ūdens. Pārējie izmantoja akas, ūdens pumpjus un sauso tualeti,»
papildina A.Tomašūns.

Piesis, karote, vainags un vargāns

A.Tomašūns stāsta, ka pie Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un
mākslas muzeja atrasts mūzikas instruments vargāns, ko spēlēja,
liekot mutē un raustot vargāna mēlīti. Viņš norāda, ka tas ir
interesants atradums, tomēr par vērtīgāko uzskata kādu zirglietu –
dekoratīvu piesi ar rotājumiem lauvas galvas veidolā un ādas
siksnas galu, kas datējams ar 17. gadsimtu. «Latvijas Nacionālais
vēstures muzejs pat ir rīkojis piešu izstādi, tāpēc tas uzskatāms
par retumu,» viņš piebilst, norādot, ka tajos laikos katrs savu
zirgu centies uzpost un izrotāt un arī pieši pie zābakiem liecināja
par bagātību.

Nozīmīgs atradums ir arī bronzas karote, kas varētu būt
izgatavota kādā manufaktūrā 17. gadsimtā. A.Tomašūns atklāj, ka
Latvijā saglabājušās tikai dažas veselas tālaika karotes, tāpēc arī
šis atradums ir retums – karote, lai gan saplacināta, tomēr ir
vesela.

Uzmanību piesaistījusi arī kāda lieta, ko arheologs un
vēsturnieks sauc par sieviešu 16.–17. gadsimta galvasrotas dekoru.
«Tolaik sievietes uz galvas nēsāja vainagus ar aizsegtu augšu un
skārda dekoriem. Ja rūpīgi ieskatās, ir redzams cizelēts ornaments.
Šādi 16.–17. gadsimta vainagi atrasti arī kapos Vilcē,» stāsta
A.Tomašūns.

Jāatgādina, ka Jelgavā nupat beigusies Akadēmijas ielas
rekonstrukcija posmā no Raiņa līdz Lielajai ielai, bet
arheoloģiskās uzraudzības darbi noslēdzās oktobra beigās. Visi
arheoloģiskie atradumi ir savākti un tiks nodoti Ģederta Eliasa
Jelgavas Vēstures un mākslas muzejam. A.Tomašūns vērtē, ka
atsevišķiem priekšmetiem būtu nepieciešama zinātniska izpēte.

«Ja kāds Jelgavā, būvējot māju un rokot pamatus vai dārzu, atrod
kādu priekšmetu, priecāšos, ja sazināsies ar mani un informēs par
to. Iespējams, šiem priekšmetiem ir vērtība. Veidosim Jelgavas
vēsturi kopā!» A.Tomašūns ikvienu aicina ar cieņu izturēties pret
savas pilsētas, valsts un tautas vēsturi.

Foto: Austris Auziņš