Akadēmijas iela kā apdzīvotas vietas iela ir apmēram 500 gadu veca, tāpēc, veicot arheoloģisko izpēti ielas posmā no Raiņa līdz Lielajai ielai, kur notika rekonstrukcijas darbi, arheologs un vēsturnieks Andris Tomašūns cerēja atrast liecības par 13.–16. gadsimtu. Šādas liecības iegūt gan neizdevās, tomēr bijuši daži interesanti atradumi no 17. gadsimta, kas arī atklāj mūsu pilsētas vēsturi.
Akadēmijas iela savu tagadējo nosaukumu ieguvusi no ēkas, kas uz tās atrodas, – «Academia Petrina». Tā ir 18. gadsimta būve, tomēr pati iela ir ap 500 gadu veca. «Kādreiz vietā, kur šobrīd ir «Academia Petrina», bija viena no Kurzemes hercogistes pilīm. To ar Jelgavas pili un Kalvenes muižu, kas atradās tur, kur tagad ir Jāņa baznīca, savienoja ceļš. Tas beidzās Jāņa ielas un Zemgales prospekta krustojumā. Tas bija galvenais ceļš, jo sākumā veda Lietuvas virzienā, bet vēlāk – arī uz dzelzceļa staciju. Vecākajā Jelgavas kartē, kas datēta ar 1562. gadu, Akadēmijas iela jau bija iezīmēta,» stāsta A.Tomašūns.
19. gadsimtā tā bija Palejas iela – visticamāk, šis nosaukums radās tāpēc, ka iela savienoja pilis, un tas bija atvasināts no vācu valodas vārda «Palast» – «pils», bet laika gaitā ieguvis citu nozīmi. «Par Jelgavas vēsturi no Jelgavas pils dibināšanas 1265. gadā līdz 1573. gadam, kad Jelgava ieguva pilsētas tiesības, rakstu avotos atrodamas apmēram trīs rindkopas, tāpēc cerēju atrast kādu liecību par to laiku. Tas neizdevās. Iespējams tāpēc, ka līdz hercogu laikam Jelgava principā bija tikai vecā ordeņlaika pils un neliels miests uz dienvidrietumiem no pils pie Platones upes ietekas Lielupē. Tāpēc Akadēmijas ielā tik senas liecības nebija saglabājušās,» spriež A.Tomašūns.
Atrod to, kas nomests uz ielas
Akadēmijas ielā uzkrājies apmēram 80 centimetru biezs kultūrslānis. Lai gan kopējais atrasto senlietu daudzums ir mazāks nekā savulaik Lielajā ielā, ir arī daži interesanti atradumi. «Cilvēkiem bija maniere uz ceļa daudz ko pazaudēt, un daudz no šādām sadzīves lietām izdevās atrast,» stāsta arheologs un vēsturnieks, piebilstot, ka katra lieta satur informācijas lauku un ļauj pilnveidot Jelgavas vēstures stāstu.
Viens no visbiežāk atrastajiem priekšmetiem ir kurpes zole vai citas apavu daļas. A.Tomašūns skaidro, ka Jelgavas grunts ir mitra un Akadēmijas ielā – pamatīgi noblietējusies, tāpēc zemē labi saglabājies, piemēram, koks, āda. Atrastie apavu fragmenti, arī zoles, ir no ādas. «Atrastās daļas stipri atgādina 17. gadsimta holandiešu tipa apavus – vīriešu augstpapēžu kurpes ar apmēram 3–5 centimetrus augstu papēdi. Tas cilvēku padarīja garāku, kā arī ļāva vieglāk pārvietoties, jo ielas bija sliktā stāvoklī. Lietus laikā tās klāja briesmīgi dubļi, tāpēc tika liktas laipas, lai ielas varētu šķērsot. Ja tādos dubļos iestiga kāja, kurpi atrast diez vai varēja,» stāsta A.Tomašūns. Interesanti, ka kurpju zoles tika veidotas no ādas, liekot slāni uz slāņa un sastiprinot ar koka tapiņām.
Pārvietojās kājām vai pajūgā
Kādreiz pa ceļu cilvēki galvenokārt pārvietojās kājām vai zirga pajūgā, tāpēc arī izrakumos lielākoties atrastas dažādas zirglietas, piemēram, pakavs, pakavu naglas, dažādi kalumi, kas visdrīzāk bijuši zirglietu rotājumi. «Dzelzs izstrādājumi tika atrasti kilogramiem,» piebilst A.Tomašūns. Viņš pieļauj, ka apmēram tur, kur tagad ir LLU Meža fakultāte, kādreiz bijusi metāla lietuve – uz to norāda ielas zemes slāņos konstatētie sārņi, kas rodas, lejot čugunu, kā arī vairāki atrasti čuguna gabali, atgādinot sagataves, no kurām kalti kādi priekšmeti.
Vēl Akadēmijas ielā atrasti keramikas fragmenti, kas, pēc arheologa un vēsturnieka domām, ir trauku paliekas, ir arī krāsns podiņu lauskas, pudeles un stikls. «Šīs lietas raksturīgas 17. gadsimtam, bet logu stikla rūšu lauskas gan ir diezgan ekskluzīvs atradums, jo tajā laikā mājas ar stikla logiem bija tikai turīgiem ļaudīm,» tālaika sadzīvi raksturo A.Tomašūns. Interesanti, ka tolaik trauki tika izgatavoti no stikla, kas, atrasts mūsdienās, gaismā maina krāsu un nemaz nelīdzinās stiklam, kādu to pazīstam šobrīd.
Starp atradumiem ir arī sieviešu matadatas, kalti īleni, naži, kniepadatas, baltmāla pīpīšu fragmenti, uzpirkstenis un samērā daudz monētu, sākot no 17. gadsimta šiliņiem un beidzot ar padomju laika kapeikām. Atrastās lietas lielākoties nav smalkas, bet bijušas praktiski izmantojamas ikdienā. Šie atradumi raksturo viduslaiku beigu un jauno laiku sākuma sadzīvi mūsu pilsētā.
Greznas dzīves liecības
Par to, ka Akadēmijas iela ir taisnota un vairākkārt jau tikusi pārrakta, liecina svina ūdensvads koka apvalkā un čuguna gāzesvads, kas bija domāts ielu laternu apgaismojuma nodrošināšanai. Šie ir 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma izgudrojumi, kas nepārprotami norāda uz augstu dzīves līmeni. A.Tomašūns stāsta, ka tur, kur tagad ir Elektrības iela, kādreiz bijusi gāzes fabrika, kurā no oglēm ražota gāze. Tā tika izmantota ielu apgaismojumam. «Vēstures avotos atrodamas ziņas, ka Jelgavā, lai varētu izbūvēt gāzes ielu apgaismojuma sistēmu, pat tika ieviests speciāls nodoklis. Izgaismotas tika pilsētas galvenās ielas – Lielā un Akadēmijas.
Tāpat Akadēmijas ielā pie stāvlaukuma Mītavas gājēju tilta pakājē atrakts svina ūdensvads. Arhitekts un vēsturnieks spriež, ka tas 20. gadsimtā piegādāja ūdeni tā saucamajai pelēkajai mājai – vienīgajai ēkai, kas saglabājusies starp Ūdens un Driksas ielu pēc kara. «Svina caurules pazīstamas jau kopš Senās Romas laikiem, bet Latvijā tās parādījās industrializācijas laikmetā. Tās viegli lokās, var pievadīt, kur nepieciešams, un tās ērti var sastiprināt,» norāda A.Tomašūns, piebilstot: 19. gadsimta otrajā pusē pilsētā tika izbūvēts ūdensvads, kas pievadīja ūdeni no Svētes upes līdz ūdens pumpjiem, kas atradās uz ielas. Viņš gan nav pārliecināts, ka arī pa ūdensvadu Akadēmijas ielā plūda Svētes ūdens – pastāv iespēja, ka tas bija no Driksas. Netīra ūdens izmantošana uzturā regulāri Jelgavā izraisīja holēras epidēmijas. Ar laiku ūdens tika ievilkts arī ēkās. «Pēc Pirmā pasaules kara vien apmēram trīs procentiem Jelgavas iedzīvotāju mājās bija vanna un ūdens. Pārējie izmantoja akas, ūdens pumpjus un sauso tualeti,» papildina A.Tomašūns.
Piesis, karote, vainags un vargāns
A.Tomašūns stāsta, ka pie Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja atrasts mūzikas instruments vargāns, ko spēlēja, liekot mutē un raustot vargāna mēlīti. Viņš norāda, ka tas ir interesants atradums, tomēr par vērtīgāko uzskata kādu zirglietu – dekoratīvu piesi ar rotājumiem lauvas galvas veidolā un ādas siksnas galu, kas datējams ar 17. gadsimtu. «Latvijas Nacionālais vēstures muzejs pat ir rīkojis piešu izstādi, tāpēc tas uzskatāms par retumu,» viņš piebilst, norādot, ka tajos laikos katrs savu zirgu centies uzpost un izrotāt un arī pieši pie zābakiem liecināja par bagātību.
Nozīmīgs atradums ir arī bronzas karote, kas varētu būt izgatavota kādā manufaktūrā 17. gadsimtā. A.Tomašūns atklāj, ka Latvijā saglabājušās tikai dažas veselas tālaika karotes, tāpēc arī šis atradums ir retums – karote, lai gan saplacināta, tomēr ir vesela.
Uzmanību piesaistījusi arī kāda lieta, ko arheologs un vēsturnieks sauc par sieviešu 16.–17. gadsimta galvasrotas dekoru. «Tolaik sievietes uz galvas nēsāja vainagus ar aizsegtu augšu un skārda dekoriem. Ja rūpīgi ieskatās, ir redzams cizelēts ornaments. Šādi 16.–17. gadsimta vainagi atrasti arī kapos Vilcē,» stāsta A.Tomašūns.
Jāatgādina, ka Jelgavā nupat beigusies Akadēmijas ielas rekonstrukcija posmā no Raiņa līdz Lielajai ielai, bet arheoloģiskās uzraudzības darbi noslēdzās oktobra beigās. Visi arheoloģiskie atradumi ir savākti un tiks nodoti Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejam. A.Tomašūns vērtē, ka atsevišķiem priekšmetiem būtu nepieciešama zinātniska izpēte.
«Ja kāds Jelgavā, būvējot māju un rokot pamatus vai dārzu, atrod kādu priekšmetu, priecāšos, ja sazināsies ar mani un informēs par to. Iespējams, šiem priekšmetiem ir vērtība. Veidosim Jelgavas vēsturi kopā!» A.Tomašūns ikvienu aicina ar cieņu izturēties pret savas pilsētas, valsts un tautas vēsturi.
Foto: Austris Auziņš