15.6 °C, 3 m/s, 84.4 %

Pilsētā

Alternatīva sēdēšanai mājās
18/12/2011

«Pirms astoņiem gadiem Sašu uz centru veda vecāki, jo viņam vienam bija bail no mājas iziet. Viņš baidījās no visa, nemācēja ne vārdiņa latviski pateikt, kur nu vēl rakstīt un lasīt. Šodien droši varam viņu vienu aizsūtīt uz veikalu, zinām, ka atnesīs nepieciešamo, viņš runā, lasa, raksta latviski. Šodien viņš ir tas, kurš iedrošina un uz otru centru aizved radinieku Maksimu,» Sašas stāstu atklāj dienas centra «Integra» sociālā aprūpētāja Ilga Feldmane.

Ritma Gaidamoviča

«Pirms astoņiem gadiem Sašu uz centru veda vecāki, jo viņam
vienam bija bail no mājas iziet. Viņš baidījās no visa, nemācēja ne
vārdiņa latviski pateikt, kur nu vēl rakstīt un lasīt. Šodien droši
varam viņu vienu aizsūtīt uz veikalu, zinām, ka atnesīs
nepieciešamo, viņš runā, lasa, raksta latviski. Šodien viņš ir tas,
kurš iedrošina un uz otru centru aizved radinieku Maksimu,» Sašas
stāstu atklāj dienas centra «Integra» sociālā aprūpētāja Ilga
Feldmane.

Līdzīgu stāstu varētu izstāstīt par katru no 17 jauniešiem, kuri
teju katru dienu mēro ceļu uz dienas centru «Integra», kas atrodas
ēkā Pulkveža O.Kalpaka ielā 9. To apmeklē personas ar pirmās vai
otrās grupas invaliditāti, kuras sasniegušas 16 gadu vecumu un nav
nodarbinātas. Daļa klientu ir beiguši deviņas klases speciālajā
skolā, bet tālākai formālās izglītības apguvei nav piemēroti. Tāpēc
nereti centrs ir glābiņš, lai neaizmirstu rakstīt, lasīt, iemācītos
ko jaunu, interesanti pavadītu laiku un atvieglotu vecāku ikdienu,
lai viņi varētu darīt citus darbus un strādāt. Vecākiem šis ir
atspaids, jo zina, ka no pulksten 9 līdz 18 viņu bērni ir
pieskatīti un drošībā, tāpēc var mierīgi darīt savas lietas.
«Vecāki, kuriem ir bērni ar invaliditāti, saprot, ka ir labi mājās,
taču jāmeklē citas vietas saskarsmei. Tas jau ir labs rādītājs, ja
atkāpjas no saviem ieradumiem. Lai gan ir ģimenes, kuras saka:
«Nāksim!», daudzas baidās izmainīt savu dienas ritmu, un bērni
paliek mājās, līdz ar to viņi ir zaudētāji,» tā I.Feldmane.
Darbinieki atzīst, ka klienti uz centru nāk kā uz darbu, bet darbu
kavēt taču nedrīkst! «Laumiņa pie mums ir jau astoto gadu. Lej
asaras, ja saslimst un nevar nākt uz centru. Tad šķiet, ka viņai
visa dzīve apstājas. Vecāki mums lūdz, lai pārliecinām palikt
mājās, un tikai ar ilgu pierunāšanu tas izdodas,» tā I.Feldmane.
Pati Laumiņa stāsta, ka viņai šeit ļoti patīk. Jo īpaši rakstīšana,
tiesa, tas pēc garastāvokļa, jo ir dienas, kad pildspalvas pa gaisu
vien iet. «Vēl man patīk veidot kartītes un braukt ekskursijās,» tā
Laumiņa.

Centrs ir tā vieta, kur liela daļa iemācās pat viselementārākās
lietas, piemēram, griezt ar šķērēm, uzsmērēt maizīti, pagatavot
tēju. «Ir vairāki jaunieši, kuri pirms tam pat šķīvi nemācēja
nomazgāt. Vienkārši vecāki uzskata, ka viņi ir nevarīgi, un labāk
šīs lietas izdara paši, aprūpējot bērnu. Taču te mēs iemācām to
darīt. Tiesa, mūsu kreņķis gan ir tas, ka vecāki vēlāk mājās neļauj
šīs darbības atkārtot, jo baidās. Piemēram, mēs pajautājam, vai
traukus mājās mazgājis, bet izrādās, ka to izdarījuši vecāki vai
trauku mazgājamā mašīna. Tāpēc daudz runājam arī ar vecākiem, jo
patiesībā jau jauniešiem ir vēlēšanās, tikai tas noteikti nebūs tik
ātri, ir vajadzīga pacietība,» atzīst sociālā aprūpētāja Inese
Mušķe. «Aija šeit iemācījās rīkoties ar mobilo telefonu, kas bija
viņas sapnis. Tagad katru rītu mums piezvana un pasaka, cikos viņa
būs,» tā klientu pavadone un aprūpētāja Vera Kiseļeva. Viņa ir tas
cilvēks, kurš klientus arī pavada pie friziera, ārsta, uz veikalu.
«Ar Veras palīdzību Inita mums izaugusi par «profesoru». Viņa
iemācījusies rīkoties ar naudu, nomaksāt rēķinus. Vera viņai
uzticas, iedod naudu, lai nomaksā rēķinus, un viņa to izdara,» tā
I.Feldmane.

Centru «Integra» nereti pilsētā atpazīst pēc klientu rokdarbiem.
Proti, viņi visa gada garumā ik dienu veido dažādus rokdarbus, ko
pārdod Ziemassvētku un labdarības tirdziņos. Iegūtie līdzekļi tiek
izlietoti jaunu materiālu iegādei nodarbībām un kultūras
pasākumiem. Tieši šobrīd centrā norit pēdējie darbi, gatavojoties
tirdziņiem. Viņi veido piespraudītes, piekariņus, šuj sedziņas,
līmē kartītes. Darbinieki atzīst, ka katram centra apmeklētājam
ļauts izvēlēties, ko un kad darīt. Tāpēc viens šuj, cits trenējas
rakstīšanā, cits lasa. «Svarīgākais, lai viņi nesēž mājās, kur
apkārt tikai vecāki, kuri jau noguruši no bērna aprūpēšanas. Te
viņi ir cilvēkos, iemācās komunicēt un nejūtas atstumti,» atzīst
darbinieces. Ingai ļoti labi padodas rokdarbi. «Viņai ir zelta
rokas. Tikai vienu reizīti parādi, un aiziet. Tieši ar pērļotajiem
darbiņiem viņai izdodas pat kaut ko nopelnīt. Tiesa, šobrīd ir
mazliet švakāka peļņa, jo ar kaut ko līdzīgu nodarbojas teju katrs
trešais, tāpēc konkurence liela,» piebilst darbinieces.

Pirms šie jaunieši sāka apmeklēt centru, daudzi no viņiem
pilsētā apmulsa, daudzi nekad nebija apmeklējuši koncertu vai
teātri, muzeju. «Sākumā viņiem pat bija bail no policista, kurš sēž
lejā un pajautā: «Uz kurieni jūs?» Tagad viņi māk izstāstīt, paši
dodas uz koncertiem, izrādēm. Katru nedēļu cenšamies pārrunāt, kādi
pasākumi gaidāmi brīvdienās, saku, lai noteikti apmeklē, un, ja tie
ir par brīvu vai simbolisku maksu, viņi ar prieku iet. Taču līdz
tam vecāki viņus uz pasākumiem neveda, jo bērni atšķiras no
pārējiem. Saprotams, ka vecāki no šīm ikdienas rūpēm ir arī
piekusuši, tāpēc papildu nodarbes plānot ir grūti,» spriež
I.Feldmane. Tieši ar centra starpniecību klienti pirmo reizi
pabijuši, piemēram, Zooloģiskajā dārzā, Rīgas cirkā, pirms dažām
nedēļām bija ekskursijā uz Saldu. «Man ļoti patika. Mēs saēdāmies
tik daudz konfekšu! Man patīk centrā, patīk dziedāt, šūt.
Galvenais, ka nav jādzīvo mājās. Te man ir draugi,» tā viena no
nesenākajām klientēm Nadīne.

Vieta, kas iedvesmo un iedrošina

Dienas centrs «Atbalsts» Stacijas ielā 13 par otrajām mājām
ikdienā kļuvis vidēji 20 pilsētniekiem ar psihiskās veselības
traucējumiem. Te viņi satiekas ar citiem un lietderīgi pavada brīvo
laiku, kā arī iemācās daudz jauna un jūtas noderīgi. Paši klienti
un arī darbinieki atzīst – šī ir vieta, kur var būt droši, ka
netiks atraidīti.

Lielākā daļa klientu agrāk ir strādājuši algotu darbu, bet
saslimstot zaudējuši gan darbu, gan savu sociālo stāvokli. Viņi
ilgstoši uzturējušies psihiatriskajā slimnīcā, zaudējuši ikdienas
iemaņas un ir atkarīgi no zāļu terapijas. Bieži pēc ārstēšanās viņi
ir iesprostoti mājās, četrās sienās. Daļa, lai izvairītos no tā,
izvēlas doties uz dienas centru, kur ir iespēja iemācīties ko
jaunu, tikties ar līdzīgajiem un interesanti pavadīt laiku. Kaut
arī centrs par apmeklētāju trūkumu nesūdzas, speciālisti apzinās,
ka daudzi ar līdzīgām diagnozēm vēl neuzdrošinās atnākt, jo ir
bail, ka viņus šeit nesapratīs. «Taču no tā nav jābīstas. Šeit
līdztekus saturīgām brīvā laika pavadīšanas iespējām var saņemt
psihologa, sociālā darbinieka konsultācijas, piedalīties dažādās
nodarbībās, strādāt ar datoru, tikties ar līdzīgiem cilvēkiem,
justies noderīgiem, jo mēs ļaujam darīt dažādus darbus,» tā dienas
centru vadītājs Gints Taube. Taču katram apmeklētājam jārēķinās ar
to, ka, uzturoties dienas centros, ir ne tikai tiesības, bet arī
pienākumi. Piemēram, dežūras virtuvē, uzklājot galdu vai uzvārot
tēju, kakao, kā arī telpu uzkopšana. Tādējādi tiek mācītas
noderīgas lietas patstāvīgajai dzīvei. «Te ir tā vieta, kur cilvēki
ar psihiskās veselības traucējumiem kļūst drošāki, patstāvīgāki, te
tiek attīstītas viņu sociālās spējas, klients iemācās rīkoties
pats, un tas ceļ pašapziņu, jo, darot dažādus darbiņus, saprot, ka
viņš to visu var izdarīt, ir kādam vajadzīgs. Jā, varbūt tas prasa
ilgāku laiku, taču viņš var, un tas ir galvenais,» atzīst centra
sociālā darbiniece Anita Rozīte. Dienas centru vadītājs G.Taube
spriež, ka katra šāda izdošanās ir klienta veiksme. «Kaut vai
iemācīties rīkoties ar bankomātu, saprast, kā jārīkojas katrā
iestādē, jo viņiem šķiet, ka visur tiks apmānīti, par viņiem
smiesies. Taču, pateicoties darbiniekiem, viņi paši patstāvīgi jau
var aiziet uz poliklīniku, pie friziera, apmeklēt nodarbinātības
dienestu. Žēl, bet ir vietas, kur mūsu klientus gaida nelabprāt,
taču mēs audzinām sabiedrību, un salīdzinājumā ar pirmajiem gadiem
situācija ir uzlabojusies,» tā G.Taube.

Piemēram, viena meitene ar dziļu depresiju, apmeklējot centru un
saņemot rehabilitācijas pakalpojumus, atveseļojās un šobrīd mācās
augstskolā. Juris tieši šeit iemācījies strādāt ar datoriem un
tagad piestrādā uzņēmumā, labojot datorus. «Katrs šāds stāsts dod
gandarījumu,» piebilst A.Rozīte.

Viena no jaunākajām lietām, ar ko centrā nodarbojas un kā
cilvēkus iedrošina, ir sava teātra grupa, kas iestudē A.Rozītes
veidotās izrādes. Tās tiek rādītas Sociālo lietu pārvaldes
darbiniekiem, bērnunamos un sociālās aprūpes centros. Tieši šobrīd
centrā tiek iestudēta izrāde «Biļete uz Ziemassvētku koncertu».
«Kad sākām, bija grūti motivēt, jo klientiem bija bail. Taču,
redzot, kā tas notiek, viņi kļuvuši droši un vairs nebaidās kāpt uz
skatuves. Tagad pat plēšas par galvenajām lomām. Piemēram, Sergejs
zināja vien pateikt «nezinu, nemāku», bet nu teātrī pat lomu var
nospēlēt. Tas ir cēlis viņa pašapziņu,» tā A.Rozīte.

Klienti, taujāti, kas viņus šeit saista, vienbalsīgi saka – te
interesantāk paiet diena. Anatolijs ir viens no klientiem, kas ceļu
uz centru mēro visilgāk. Viņš ir galvenais dežurants, kurš plāno
dežūru grafiku, uzmana, vai viss tiek izdarīts kārtīgi. Viņš te
tiek saukts par neformālo līderi. «Es uz šejieni nāku kā uz darbu!
Man te patīk, jo nav mājās jāsēž pie televizora, es te daru dažādus
darbiņus, spēlēju spēles, satiekos ar cilvēkiem. Tiesa, pie šīs
dzīves centrā jāpierod, jo ir savi pienākumi – nevar atnākt un iet
prom, kad sagribas, ar citiem nerēķinoties,» stāsta Anatolijs.
Dzintra atzīst, ka šī ir iespēja būt cilvēkos. «Mājās sēžot, domāju
par visādām sliktām lietām, bet te viss aizmirstas. Vēl man patīk
kristīgās un muzikālās nodarbības. Tāpat man prieks, ka mums
organizē ekskursijas, citādi es nemaz nezinātu, kur tādi muzeji
atrodas,» tā Dzintra, piebilstot, ka nesen apmeklēts Saules muzejs
Rīgā.

Brigita centru sākusi apmeklēt tikai martā pēc psihiatra
ieteikuma un par to saka lielu paldies dakterim. «Mana mamma bija
aktrise Liepājas teātrī, skolas laikā es piedalījos pulciņā. Tagad
man atkal ir iespēja spēlēt teātri. Esmu tik laimīga! Esmu
mācījusies Kultūras darbinieku tehnikumā, taču diemžēl dzīve mani
nelutināja, bet tagad izdevies piepildīt sapni,» stāsta Brigita. Te
viņa ieguvusi arī draudzenes. «Līdz tam manas dienas bija vienmuļas
– mājas, veikals, retu reizi aizgāju uz koncertu. Nu to daru
biežāk,» tā Brigita.

A.Rozīte atklāj, ka klienti šobrīd ir tik motivēti, ka jau paši
izsaka vēlmes, ko vēl gribētu darīt. Proti, dažiem puišiem ir vēlme
mācīties latviešu valodu, lielai daļai cilvēku ir vēlēšanās apgūt
angļu valodu sarunvalodas līmenī, iemācīties rīkoties ar datoru,
kaut vai lai rēķinus apmaksātu. Par to tiek domāts
nākotnē. 

Foto: Ivars Veiliņš