Pilsētā

Ritma Gaidamoviča

«Es pateikšu, kur Raimondam Paulam ir taisnība. Kādā koncertā
Saldū kopā ar Paulu un Hariju Spanovski uzstājāmies, cilvēki pēc
mūsu priekšnesuma aplaudēja un Pauls skatītājiem retoriski jautāja:
«Vai jūs vēlaties, lai viņi (J.Paukštello un H.Spanovskis) dzied?!»
Skatītāji kliedz, lai dzied, bet Pauls viņiem: «Bet viņi jau
nedzied, viņi pasniedz.» Tieši tas ir mūsu trumpis – mēs dziesmu ne
tikai izdziedam. Jā, iespējams, tas ir iemesls, kāpēc Pauls
aizrāvās ar aktieriem. Manuprāt, aktieriem daudz vairāk piedod
vokālu, tāpēc mani varētu saukt par dziedošo aktieri, un šis vārds
man patīk,» spriež J.Paukštello. 

«Ar vārdu var izteikt visu, taču 

tas materiāls ir par rupju»

«Dziedāšana – tas ir pavisam kas cits. Dziesma ir savādāks
izpausmes veids nekā pliks vārds. Tajā ir vārds, mūzika un tad
Dievs, es tā domāju. Ar vārdu var izteikt visu, taču tas ir mazliet
rupjāks materiāls, bet, ja pievieno mūziku, klusumu, te ir iekšā
viss,» saka J.Paukštello. Neskatoties uz to, ka pēdējā laikā
mākslinieks daudz uzstājas dziedot, viņš atzīst, ka tik un tā viņa
atspēriena mirklis visu laiku esot teātris un aktiera būšana, tikai
tad pievienojas mūzika un dziesma. «Katrā ziņā dziesma ir kaut kas
fascinējošs, savā ziņā grūts, jo tas ir īss mirklis – dziesma ilgst
no pusotras līdz piecām minūtēm, un tev šajā laikā jāieliek iekšā
viss, ko vēlies pateikt. Dzeja un dziesma ir ļoti sarežģīta, jo tu
nedrīksti neko nojaukt, bet teātrī iespējams kaut kur pielikt savu
epitetu, ja kas aizmirstas,» tā J.Paukštello. 

100 punkti būtu vidējs 

ekonomists

Taujāts par aktiera profesiju un viņa izvēli, mākslinieks
atzīst, ka tas nebūt nebija bērnības sapnis, tāpat kā muzicēšana.
«Man patīk, kā Kristīne Belicka teica, ka par aktieri nekļūst, bet
vienkārši nonāk tajā vidē. Ja nebūtu nonācis Teātra fakultātē, 100
punkti būtu bijis ekonomists, jo mācījos LU Ekonomikas fakultātē,
taču brīdī, kad man apnika rēķināt integrāļus, mani paņēma armijā,
bet, atnākot no armijas, tā sagadījās, ka nokļuvu Teātra fakultātē,
vēlāk vēl citi blakus pasākumi, un te nu es esmu,» stāsta
J.Paukšetello.

Vēl var kalnus gāzt, 

ja tik liktenis piespēlēs

Mākslinieku rindās un arī pats J.Paukštello teic, ka sava
radošuma augstāko pakāpi vēl nav sasniedzis. «Redzat, tas saistīts
ar alķīmiju, jo radošā kondīcija visu laiku jākopj un ar katru
lomu, ar katru pasākumu no jauna. Nu es esmu tādā vecumā, kur ar
mani norisinās ļoti interesantas lietas, un man tik šis lauciņš ir
jākopj. Es domāju, ka vēl varu kalnus gāzt, ja tik liktenis
piespēlēs, un arī šis radošais vakars ir tas, ko liktenis man
piespēlējis. Paldies Gaitim Lazdānam, kurš ierosināja šo projektu
pacelt tik stipri, ka tagad atrodamies stabili uz divām kājām un
vēlamies savu veikumu parādīt arī citiem,» tā mākslinieks.
Visšausmīgākais, viņaprāt, esot nedarīt neko. «Man profesionāli ir
ļoti paveicies, es pats brīnos par to. Tā nav lielīšanās, bet arī
es kā aktieris esmu daudz sasniedzis, jo es daru sirds lietu un
tie, kuri vēlas redzēt, nāk un skatās, jo te nav ne mazākās
haltūras. Gaitis Lazdāns ir uzrakstījis septiņas labas dziesmas, no
kurām piecas man īpaši sirdij tuvas, kur es vēl varu pielikt, kā es
viņus saucu, ģēnijus klāt – Imantu Ziedoni, Jāni Peteru un Raimondu
Paulu,» tā J.Paukštello.  

Vienam – par maz dramaturģijas

«Es vienmēr esmu teicis, ka vienam ir grūti, jo par maz
dramaturģijas. Tāpēc arī šajā reizē es būšu kopā ar komandu,
izpildīšu dziesmas, parunāšos un noskaitīšu kādu dzejoli. Mēs uz
skatuves būsim pieci cilvēki – es, Gaitis Lazdāns (dziesmu autors,
taustiņinstrumenti, perkusijas, piebalsis), Artūrs Palkēvičš
(taustiņinstrumenti, ģitāra, piebalsis), Kristīne Grundmane un
Anastasija Poļipina (balss). Programmā ir dziesmas no Paula, Māra
un Ivetas Priedēm un visas no jaunā albuma «Vēja dziesmas», kuras
sarakstījis Gaitis Lazdāns, visam piedevām I.Ziedoņa un J.Petera
dzeja,» stāsta J.Paukštello.

«Kāpēc man tikai dziedāt? Es gribu pateikt vēl kaut ko
skatītājiem, tāpēc caur I.Ziedoņa un J.Petera dzeju runāšu par savu
Latviju un par māti, sievieti. Jāpiebilst, ka šis koncerts nav
domāts tikai lielajiem, bet arī ar bērniem – mēs parunāsimies,
kopīgi padziedāsim. Neizpaliks tajā visā arī humors, taču tā nebūs
ākstīšanās,» piebilst mākslinieks.

Apsolīts lidojums ar gaisa balonu

Taujāts par to, ko vēl savā dzīvē vēlētos izdarīt,
J.Paukštello min, ka Gunārs Daukšte viņam apsolījis lidojumu ar
gaisa balonu – to viņš arī vēlētos pamēģināt, taču drīzāk šajā
braucienā dosies viņa ģimene, jo pašam bail no augstuma. «Šīs
bailes es nevaru pārvarēt. Ar Artūru Skrastiņu bijām aizbraukuši uz
Lielbritāniju, un viņš ierosināja braukt ar lielo panorāmas ratu,
teicu, ka «nē», nevajag, taču viņš mani pierunāja. Tikko bijām
izkustējušies, nolaidu galvu un sēdēju acīm ciet, tikai, kad
braucām lejā, pavēru acis un paskatījos uz leju,» smaidot
J.Paukštello.