28.7 °C, 3.1 m/s, 31.5 %

Izglītība

Ar diplomu – bez darba
03/04/2008

Lai arī čigānu tautības cilvēki arvien vairāk izprot izglītības nozīmi savā dzīvē, tās iegūšana, izrādās, vēl negarantē drošas sekmes darba tirgū – čigāniete Ināra Kozlovska pēc profesijas ir grāmatvede, bet viņai jau ilgstoši neizdodas atrast darbu ne vien savā specialitātē, bet arī darbu vispār.

Kristīne Langenfelde

Lai arī čigānu tautības cilvēki arvien vairāk izprot
izglītības nozīmi savā dzīvē, tās iegūšana, izrādās, vēl negarantē
drošas sekmes darba tirgū – čigāniete Ināra Kozlovska pēc
profesijas ir grāmatvede, bet viņai jau ilgstoši neizdodas atrast
darbu ne vien savā specialitātē, bet arī darbu vispār.

Ināra ar ļoti labām sekmēm savulaik beigusi Jelgavas 1. vidusskolu,
skolas laikā bijusi ļoti aktīva mākslas vingrotāja, dziedātāja,
dejotāja, tagad ieguvusi arī grāmatvedes specialitāti. Taču pirmo
reizi visu šo gadu laikā viņa atzīst: diskriminācija pret čigānu
tautības cilvēkiem pastāv.
«Es nekad ar to nebiju saskārusies – pati vienmēr biju aktīva,
visur iesaistījos un nekad nejutu pret sevi vērstu diskrimināciju.
Man pat šķita, ka tas tikai tā – cilvēki izdomā, bet tagad diemžēl
manas domas mainās,» saka Ināra.
Viņa līdzīgi kā Ligita arī gadiem ilgi nodarbojusies ar uzpirkšanas
un pārdošanas biznesu, bet tagad, kad tas apsīcis, sākusi meklēt
citas iespējas. «Man vienmēr ir ļoti paticis mācīties – kopš skolas
laikiem, tāpēc es labprāt pieņēmu izaicinājumu iegūt grāmatvedes
specialitāti. Atceros, ka to uzsāku ar tādu azartu – pat naktīs
nevarēju aiziet gulēt, kamēr nebiju uztaisījusi perfektu bilanci:
sēdēju un skaitīju ciparus, rēķināju, un mani tas gandarīja. Biju
kursā pirmajās rindās, kursa vecākā – atkal mācīties bija
fantastiski. Tad vēl doma, ka iegūšu izglītību apliecinošu
dokumentu un varēšu sākt strādāt!» stāsta Ināra.
Taču viņas sajūsma maz pamazām sāk noplakt – izrādās, ka darbu
atrast ir praktiski neiespējami. «Nē, grāmatvežus jau vajag, bet
laikam ne čigānu tautības. Skumji. Esmu dzirdējusi tik daudz atrunu
– paldies, mēs jums piezvanīsim, mēs jau pieņēmām, mums vairs
nevajag. Sākumā pat neiedomājos, ka tas varētu būt vērsts pret mani
kā pret čigānieti. Pilnīgi piekrītu – grāmatvedis bez pieredzes nav
īsts grāmatvedis, bet kaut kā taču jāsāk, kaut vai par palīgu, bet
manī jau neviens nav gatavs klausīties. Pieņēmu domu, ka grāmatvede
laikam tiešām vajadzīga tikai ar pieredzi, un sāku meklēt citu
darbu – vienalga kādu, lai tikai būtu darbs. Un, ko jūs domājat, –
atkal tas pats! Nē, es nesūdzos, jo pēc dabas esmu optimiste un
joprojām ceru, ka mana iespēja mani vēl gaida, taču tā sajūta, kad
tevi atraida nevis tavu prasmju dēļ, ir gaužām nomācoša. Nežēlīgi,
bet tā tas ir,» viņa atzīst.
Ināras ģimenē izglītībai vienmēr bijusi ļoti būtiska loma – meita
jau ieguvusi augstāko izglītību «Turībā», tagad jārūpējas par
mazmeitiņu. «Skumji to teikt, bet es ceru, ka viņām dzīvē būs
vieglāk – viņas man blondiem matiņiem un zilām acīm. Varbūt viņām
būs iespēja sevi pierādīt, pirms darba devējs uzzinās, ka viņas ir
čigānietes,» piebilst Ināra.
Viņai visskumjākais šķiet valdošais uzskats – visi čigāni ir zagļi.
«Nu jā, kur tad grāmatvede zagle… Skumji, ja tev uzliek zīmogu,
pirms dod iespēju sevi parādīt. Es kopš mazotnes esmu audzināta pat
neskatīties uz svešu mantu, arī saviem bērniem to esmu stingri
ieaudzinājusi – pat tad, kad viņi sētā kādu mantiņu atrada, zināja:
jāaiznes un jānoliek turpat, kur to paņēma. Tāpat kā ne visi
latvieši arī ne visi čigāni tīko pēc svešas mantas – mēs taču katrs
pirmām kārtām esam cilvēks, personība,» tā Ināra.