Pilsētā

Vilis Azevičs, Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēdētāja
vietnieks:
«Man šī tradīcija ir ieaudzināta jau no bērnu dienām. Mēs taču arī
Kārļa Ulmaņa laikos ar skolasbiedriem gājām pie Lāčplēša
pieminekļa. Un tolaik tas bija liels gods, ja drīkstēji piedalīties
šajā pasākumā. Piemēram, tiem, kam sekmes skolā nebija labas,
skolotājs vispār neļāva piedalīties 11. novembra pasākumā. Tāpat
pie Lāčplēša pieminekļa nevarēja doties tie, kuriem skolotājs tajā
dienā bija pamanījis izdilušus elkoņus skolas formai. No tā vien
jau kļūst saprotams, cik pagodināti jutās tie skolēni, kam pasākumā
ļāva piedalīties. Tieši tāpēc arī vēl šodien man šķiet tikai
pašsaprotami doties Lāpu gājienā un daru to katru gadu kopā ar
Jelgavas Latviešu biedrības biedriem un ģimenes locekļiem.
 
Šis brīdis ir tāda gaismas nešana laikā, kad ārā jau tumšs un
auksts. Mēs sarūpējam lāpas, svecītes un tā kopā radām siltuma un
gaišuma sajūtu. Tā ir cieņas izrādīšana cilvēkiem, kas savulaik
atdeva dzīvību, lai mēs iegūtu brīvību.
Mums ir vēl kāda tradīcija – pēc Lāpu gājiena dodamies pie Ģederta
Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja, kur atrodas īstā
Lāčplēša pieminekļa fragments, un arī tur vienmēr aizdedzam pa
svecītei, lai godinātu mūsu varoņus.
Es pat nevaru iedomāties, ka Lāčplēša diena varētu būt bez Lāpu
gājiena – ja kāds nejūt nepieciešamību izrādīt cieņu mūsu valsts
vēsturei, tad domāju, ka tāds cilvēks nav ne savas tautas dēls, ne
meita. Un arī uz krīzi te kaut ko norakstīt ir nevietā – cieņas
izrādīšanai nav nekāda sakara ar dižķibelēm. Tam pasākumam taču nav
ieejas maksa – ir tikai jāpiedalās, jāizjūt tā kopības sajūta! Tā
cilvēks vienkārši parāda, vai viņam sava valsts ir pie sirds vai
ne.»

Sagatavoja Kristīne Langenfelde,
foto Ivars Veiliņš