«Pirms diviem gadiem asociācijā uzsākām akciju «Atbalsti savējos», kurā preces un pakalpojumus cenšamies pirkt cits no cita. Tas ir veids, kā varam atbalstīt pilsētas uzņēmējdarbību. Aicinu arī pilsētniekus izvērtēt, ko un no kā mēs pērkam, jo, izvēloties vietējā ražotāja preci un pakalpojumu, mēs atbalstām mūsu pilsētas un novada ekonomiku – nodrošinot darba vietas un nepieciešamo finansējumu sociālajai jomai un infrastruktūrai,» tā savu nostāju pamato Jelgavas Ražotāju un tirgotāju asociācijas (JRTA) priekšsēdētājs Imants Kanaška.
Jānis Kovaļevskis
JRTA pirmsākums ir 1994. gadā, kad tika nodibināta Jelgavas Tirgotāju biedrība. Šobrīd tā ir lielākā uzņēmēju organizācija Zemgalē, kas apvieno 81 biedru, bet kopējais darbinieku skaits asociācijas uzņēmumos sasniedz 2500.
Jūsu vārds biežāk izskan saistībā ar lielāko pilsētas uzņēmēju organizāciju, bet vienlaikus arī pats aktīvi nodarbojaties ar uzņēmējdarbību. Kā izdevies pārvarēt krīzes periodu? Katram uzņēmējam noteikti ir savs stāsts, daudzus, tajā skaitā bankas, krīze pārsteidza nesagatavotus, jo neviens tā īsti neticēja ekonomistu brīdinājumiem. Pārsvarā darbojos tādās jomās kā sabiedriskā ēdināšana, tirdzniecība, viesnīcu serviss un aktīvā atpūta, tādēļ iedzīvotāju pirktspējas kritumu izjutām visai smagi. Piemēram, pieprasījums pēc boulinga, sākoties krīzei, kritās ļoti būtiski, jo izklaide bija pirmā pozīcija, uz kuras rēķina cilvēki sāka taupīt. To pašu var attiecināt uz viesnīcas un sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumiem, jo mūsu sabiedrībā nav ierasts regulāri pusdienot ārpus mājām. Ņemot vērā, ka nevaram atteikties no pārtikas, komunālajiem, medicīnas pakalpojumiem un citām eksistenciālām lietām, vissmagāk klājās pakalpojumu jomā strādājošajiem un nekustamā īpašuma attīstītājiem. Vieglāk bija tiem uzņēmējiem, kuriem, sākoties krīzei, nebija būtisku kredītsaistību.
Jelgavā pagājušajā gadā bija salīdzinoši laba dibināto un likvidēto uzņēmumu bilance – 37 procentu pieaugums pret 2009. gadu. Ja tiek dibināti jauni uzņēmumi, tas liecina par aktivitāti, kas, iespējams, nākotnē, ja šie uzņēmumi izdzīvos, varētu nest pozitīvu pienesumu tautsaimniecībai, bet tas ir ilgtermiņa process, jo paies pietiekami ilgs laiks, līdz šie jaundibinātie uzņēmumi iešūposies un jutīsim atdevi nomaksāto nodokļu veidā. Mani vairāk uztrauc tas, ka bankrotē vai lielās finanšu grūtībās nonāk uzņēmumi ar daudzu gadu pieredzi. Valsts zaudē darba vietas un nodokļu ieņēmumus. Tālāk jau seko domino efekts – nav naudas pensijām, skolotājiem, medicīnai, paliek nenomaksāti parādi. Valsts šobrīd mērķtiecīgi atbalsta jaunu uzņēmumu veidošanu, tas nav slikti, bet, manuprāt, pārāk maz tiek darīts, lai palīdzētu esošajiem uzņēmumiem izdzīvot. Tā vietā atkal dzirdam tikai par tarifu un nodokļu pieaugumu.
Oficiālie statistikas dati liecina, ka valstī kopumā labāk klājas uz eksportu orientētajiem uzņēmējiem. Vai līdzīga situācija ir arī Jelgavā? Būtiska loma uzņēmējdarbības aktivitātes stimulēšanā ir tiem projektiem, ko pašvaldība realizē, izmantojot ES struktūrfondu finansējumu. Sakārtojot infrastruktūru, tiek radītas papildu priekšrocības biznesam. Kaut vai pēdējā laikā bieži piesauktajā tūrisma jomā. Pozitīvi noteikti ir tas, ka Jelgavā ir otrs zemākais bezdarba rādītājs starp lielajām pilsētām. Daļēji tas ir, pateicoties uzņēmumiem, kas ražo eksportam. Tādos uzņēmumos kā «Baltijas Gumijas fabrika», «Evopipes», «KKR», «AKG Thermotechnic Lettland», «Jelgavas tipogrāfija», «Jelgavas Gaļas kombināts» ir stabils pieaugums un darbinieku skaits tiek palielināts. Galvenie eksporta tirgi ir ES valstis un Krievija. Iekšējais tirgus joprojām ir panīcis, tādēļ attīstība iespējama, vien piesaistot ES struktūrfondu finansējumu. Tas, ka daudzi ražošanas uzņēmumi gan ar vietējo, gan starptautisko kapitālu ir izvēlējušies Jelgavu, apliecina, ka uzņēmējdarbības vide mūsu pilsētā ir laba. Pēdējais piemērs ir SIA «Latvijas piens» pieņemtais lēmums būvēt piena pārstrādes rūpnīcu tieši Jelgavā.
Cik gatava, jūsuprāt, Jelgava ir viesu uzņemšanai? Kas attiecas uz vietējo uzņēmēju gatavību tūristus uzņemt, nešaubos, ka pieprasījumam sekos arī atbilstošs piedāvājums. Es lieku ļoti lielas cerības uz jaunizveidoto Jelgavas reģionālo Tūrisma centru (JRTC). Mums jau sen bija vajadzīgs šāds tūrisma nozares koordinators. JRTA ir gatava slēgt sadarbības līgumu ar JRTC un sniegt tam nepieciešamo atbalstu.
Tātad uzņēmēji paši pēc savas iniciatīvas nav gatavi iesaistīties? Situācija tirgū ir mainījusies, un šobrīd uzņēmēji vēl rūpīgāk izvērtē, kurās jomās un kā attīstīt savu biznesu. Sakārtota infrastruktūra tomēr ir zināms garants, kas samazina riskus. Mūsu uzņēmējiem nav finansiālu iespēju, lai kaut ko uzsāktu tukšā vietā. Īpaši šobrīd, kad uz izdevīgiem nosacījumiem ir grūti piesaistīt kredītresursus uzņēmuma attīstībai.
Kur esam spēcīgi un kur piedāvājums «klibo»? Pēc Zemgales Olimpiskā centra atklāšanas mums ir ļoti labs ar sportu saistīto aktivitāšu piedāvājums. Jābūt elastīgākiem ēdināšanas pakalpojumu nodrošināšanā, īpaši gadījumos, ja jāapkalpo tādi pasākumi kā Ledus skulptūru festivāls, kurā apmeklētāju skaits mērāms desmitos tūkstošu. Tas pats būtu attiecināms uz viesnīcām. Viens no neapgūtajiem lauciņiem ir ūdens ceļi, jo caur pilsētu plūstošajām upēm ir milzīgs potenciāls tieši tūrisma jomas attīstībai. Jāveido piestātnes ar atbilstošu infrastruktūru un kuģu maršruti ar apskates objektiem un atpūtas programmu. Peldvietas izveide pie Lielupes promenādes ir ļoti labs sākums. Vajadzētu vairāk atpūtas vietu ar skrituļošanas iespējām un pastaigu vietām. Ceru, ka jaunie projekti, ko realizēs pašvaldība šajā un nākamajā gadā, atrisinās šīs vajadzības.
Kādi ir galvenie iemesli salīdzinoši vājajam piedāvājumam pakalpojumu jomā? Nepiekrītu, ka piedāvājums ir vājš. Drīzāk tas ir atbilstošs šodienas pieprasījumam un tirgus situācijai. Turklāt Rīgas tuvums neveicina pakalpojumu jomas attīstību Jelgavā. Daudzi pilsētas iedzīvotāji strādā Rīgā un arī pakalpojumus izmanto tur. Krīze un iedzīvotāju zemā pirktspēja negatīvi ietekmējusi pakalpojumu biznesu.
Pakalpojumu jomas attīstību nav sekmējusi arī nodokļu politika. 2009. un 2010. gads vērtējams kā ļoti smags periods. Milzīgs kritums tika novērots viesnīcu un ēdināšanas segmentā visā valstī, tajā skaitā arī Jelgavā. Ar 2009. gada 1. janvāri izmitināšanas pakalpojumiem PVN likme tika paaugstināta no 5 līdz 21 procentam. Vienlaikus Latvija zaudēja konkurētspēju starp Baltijas un tuvākajām ES valstīm, kur PVN viesnīcām bija zemāks – Igaunijā 9, Somijā 8, bet Polijā 7 procenti. Ja Latvijā viesnīcām PVN likme tagad ir 12 procenti, bet restorāniem 22 procenti, tad, piemēram, Austrijā šī likme ir 10 procenti. Viens no veidiem, kā risināt šo jautājumu, ir lokālpatriotisms. Piemēram, Vācijā ir tradīcija, ka pie friziera, maiznieka, miesnieka iet savā dzīvojamajā kvartālā. Atverot kafejnīcu, uzņēmējs vispirms cenšas noslēgt līgumu ar vietējo alus un gaļas ražotāju. Tāda ir Vācijas politika, kas orientēta uz vietējā uzņēmēja atbalstu gan valsts, gan reģionālajā līmenī. Visu atmiņā vēl ir gadījums, cik aktīvi Vācijas valdība iesaistījās «Opel» rūpnīcas glābšanā un auto industrijas atbalstā. Mēs pārāk daudz domājam par Eiropas regulu ieviešanu, bet maz – par nacionālajām interesēm.
Cik aktīvi ir jūsu pārstāvētās organizācijas biedri ES līdzfinansējuma piesaistē sava biznesa attīstībā? Jelgavas biznesa inkubators savai darbībai 2009. gadā piesaistīja 3,3 miljonus, bet 2010. gadā inkubatora uzņēmumi papildus spējuši piesaistīt vairāk nekā četrus miljonus latu. Ceļu būvniecības sabiedrība «Igate» no ES saņēmusi līdzfinansējumu bruģa ražotnes attīstībai, modernizējusi asfalta ražošanas iekārtas, kā arī plāno realizēt energoefektivitātes paaugstināšanas projektu ražošanas ēkām. Savukārt SIA «Evopipes» izmantojusi ES atbalstu iekārtu iegādei plastmasas cauruļu ražošanai.
Arī Baltijas Gumijas fabrika un «PET Baltija» modernizējusi savas ražošanas iekārtas.
Vai mūsu uzņēmēji gūst kādu labumu arī no pašvaldības vadības nodibinātajiem kontaktiem ārvalstu vizīšu laikā? Šīs vizītes ir svarīgas, īpaši tajos gadījumos, ja uzņēmējiem ir iespēja doties kopā ar pilsētas vai valsts amatpersonām. Tas atver daudzas durvis. Turklāt sadarbības partneri mūs uzlūko ar daudz lielāku uzticību nekā gadījumos, ja dodamies vienkāršā darījumu braucienā. Arī ikdienā, rodoties nepieciešamībai, varam izmantot pašvaldības kontaktus un daudz mērķtiecīgāk virzīties uz mērķi.
Uzņēmēji bieži vien kritizē sociālo pabalstu un simtlatnieku programmu – kāds ir jūsu viedoklis par Latvijā realizēto sociālā atbalsta politiku? Noteikti jādod iespēja cilvēkiem sevi pabarot. No šī aspekta viss ir pareizi. Bet pēc redzētā man rodas iespaids, ka viņu darbs nav produktīvs. Bieži mēs redzam, kā viņi bariņos «laiž muļķi» un imitē darba procesu, un uzņēmējam tas nav pieņemami. Nevar visu dienu slaucīt ielu 10 metru garumā. Cilvēkam jāsaprot, ka arī tie 100 lati ir jānopelna. Pēc tādas «darba terapijas» cilvēks pieradīs, ka par nedarīšanu maksā, un būs grūti iekļauties normālā darba tirgus apritē.
Pat salīdzinoši liela bezdarba apstākļos uzņēmēji sūdzas, ka grūti atrast darbiniekus. Vai arī Jelgavā uzņēmēji sastopas ar situāciju, ka nav ko pieņemt darbā? Viss atkarīgs no nozares, kurā nepieciešami darbinieki. Daļa uzņēmēju uzsver, ka noteicošais faktors ir darba samaksa. Protams, ir arī bezdarbnieki, kuri reāli nevēlas strādāt vai arī zaudējuši elementāras iemaņas iet uz darbu un veikt savus pienākumus. Nākas sastapties arī ar tādām situācijām, ka uzņēmējam jābrauc un jāmeklē, uz kuras upes it kā saslimušais darbinieks nodarbojas ar zemledus makšķerēšanu. Biznesa inkubatora pieredze liecina, ka Jelgavā ir būtisks informāciju un komunikāciju tehnoloģiju speciālistu trūkums. Inkubatora uzņēmumos ir vairāk nekā 10 vakances tieši šīs nozares speciālistiem. Šādai problēmai teorētiski nevajadzētu pastāvēt, jo valsts augstākās izglītības iestādes gatavo šādus speciālistus. Līdz ar to rodas jautājums, vai šajās programmās patiešām tiek sagatavoti konkurētspējīgi un mūsu darba tirgus apstākļiem vajadzīgi speciālisti?
Kā viens no ledus halles īpašniekiem esat iesaistījies pilsētas hokeja dzīvē. Kādas perspektīvas ir mūsu puišiem? Pēdējo gadu laikā esam visai detalizēti izpētījuši hokeja saimniecību valstī, tādēļ droši varu apgalvot, ka Jelgava var lepoties ar labāko Ledus sporta skolu Latvijā. Skolā ir profesionāls treneru kolektīvs un visi apstākļi, lai sasniegtu labus sportiskos rezultātus. Trīs gadu laikā ir ielikti labi pamati, lai jau tuvākajos gados mūsu puišus aicinātu ne tikai uz jaunatnes izlasēm. Šajā sezonā kopā ar citiem uzņēmējiem galvenokārt no sporta skolas audzēkņiem esam izveidojuši arī virslīgas komandu, kura tiek finansēta no privātajiem līdzekļiem. Prieks, ka komanda kvalificējusies izslēgšanas spēlēm un jau pirmajā gadā cīnās par Latvijas čempionāta medaļām.
Pašam arī sanāk uzspēlēt? Iesāku pirms diviem gadiem, tāpēc ir izdevies gan sajust ledus elpu, gan iegūt pirmās traumas. Uzspēlēt sanāk divas trīs reizes nedēļā.
Vai jūs ieteiktu cilvēkiem uzsākt savu uzņēmējdarbību Jelgavā un kas, jūsuprāt, ir galvenās lietas, kuras jāņem vērā, lai tas izdotos? Krieviem ir tāds labs teiciens, ka cilvēkam, kurš grib uzsākt uzņēmējdarbību, ir nepieciešamas trīs lietas: čujs, ņuhs un poņa*. Proti, jābūt gan aicinājumam, gan talantam. Mūsu valstī būt uzņēmējam nav viegli. Ja paskaita, cik ir institūciju, kas pārbauda, kontrolē un soda uzņēmējus, tad sanāks gandrīz divi desmiti. Bet, ja cilvēkam ir laba ideja, drosme to realizēt, nepieciešamās zināšanas un attiecīgs finansējums, tad ir jāmēģina. Būtu vērts arī pakonsultēties ar pieredzējušiem uzņēmējiem. Pēc padoma var vērsties arī pie mums – JRTA. * Sajūta, oža un saprašana
Foto: Krišjānis Grantiņš
16.4 °C,
2.7 m/s,
83.3 % 
16.4 °C,
2.7 m/s,
83.3 %