22.3 °C, 2.5 m/s, 59.5 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāArī 100 lati ir nauda, un šajos apstākļos – ne maza
Arī 100 lati ir nauda, un šajos apstākļos – ne maza
04/10/2009

Sākotnēji, kad tikai izskanēja ideja par ilgstošo bezdarbnieku iesaistīšanu darbā, par ko viņi saņemtu 100 latu stipendiju, ne viens vien uz to skatījās skeptiski – kurš tad būs gatavs strādāt pilnu darba dienu, lai mēnesī saņemtu simts latus. Tagad, kad projekts reāli sācies, ir skaidrs, ka šobrīd arī tā ir liela nauda un strādātgribētāju netrūkst.

Kristīne Langenfelde

Sākotnēji, kad tikai izskanēja ideja par ilgstošo
bezdarbnieku iesaistīšanu darbā, par ko viņi saņemtu 100 latu
stipendiju, ne viens vien uz to skatījās skeptiski – kurš tad būs
gatavs strādāt pilnu darba dienu, lai mēnesī saņemtu simts latus.
Tagad, kad projekts reāli sācies, ir skaidrs, ka šobrīd arī tā ir
liela nauda un strādātgribētāju netrūkst.

Neviens no šiem bezdarbniekiem sarunā ar «Jelgavas Vēstnesi»
šonedēļ nesūkstījās par grūto darbu vai mazo atalgojumu. Gluži
pretēji – vai katrs bija gatavs uzsvērt, ka labāk tā, nekā nekā.
Galvenais iemesls, kāpēc šie cilvēki iesaistījušies Nodarbinātības
valsts aģentūras realizētajā projektā, ir iespēja strādāt. Lielākā
daļa no viņiem darbu pazaudējuši jau aptuveni pirms gada,
bezdarbnieku pabalsts beidzies, bet jaunu darbu atrast neizdodas.
Andrejs Šakurovs tā arī saka: «Apnika mājās sēdēt, gribas strādāt!
Vienalga, cik par to maksā.»

15 reizes mazāka alga
Arī tādi, kas sevi uzskata par augstas raudzes speciālistiem un vēl
pirms diviem gadiem celtniecībā varējuši nopelnīt pat 1500 latu
mēnesī, tagad nekurnot ir gatavi strādāt par 100 latiem. «O, kā es
pelnīju – 900 bija mazākā alga, un arī tad nepārstrādājāmies –
darba laiks bija no pulksten 8 līdz 17. Tagad citi laiki, jāpierod,
ko citu darīsi. Šāds darbs jau kaulus nelauž,» saka bijušais
celtnieks Anatolijs Šiškovs, kurš šobrīd norīkots krūmu
ciršanā.
Daudziem no šiem cilvēkiem ir arī kredīti, kuru apmaksa negaida,
tāpēc daļa no viņiem nopelnīto tērēs to segšanai. «Manas
kredītsaistības ir gandrīz tikpat, cik tagad es nopelnīšu, bet cita
varianta jau nav – nopelnīšu 100 latus un samaksāšu kredītu.
Mazliet jau tur vēl paliks, bet, tā kā pēc šķiršanās dzīvoju pie
mammas, kaut kā iztiksim,» nemaz ne tik pesimistiski saka Mihails
Paščenko.
Un arī tas ir sava veida paradokss, jo neviens no sastaptajiem
bezdarbniekiem nerādīja drūmu seju – drīzāk jaunā iespēja strādāt
viņus uzmundrinot. «Nauda noder vienmēr, un, kaut arī ne liela, tā
šobrīd ir ļoti nepieciešama. Fizisks darbs mani nebaida, tāpēc
priecājos, ka vismaz varu strādāt,» tā Anna Jakušenoka.

Klupšanas akmens – izglītība un valoda
Jautāti, cik intensīva bijusi darba meklēšana, kamēr vēl saņemts
bezdarbnieka pabalsts, atbildes ir dažādas. Kāds uzskata, ka gada
laikā divi uzrakstīti un atteikti CV ir pietiekami, lai secinātu,
ka darbu atrast nav iespējams. Cits savukārt apstaigājis vai visas
firmas, kur varētu būt nepieciešama viņa aroda speciālisti, bet
atbildes nav. Ja kaut kur arī kāds meklēts, tad uz vietu jau ap
pussimts cilvēku pieteikušies un izredzes ir minimālas. Taču viens
ir skaidrs – katrs no «Jelgavas Vēstneša» uzrunātajiem
bezdarbniekiem skaidri apzinās savus vājos punktus. Un patiesībā
vājie punkti ir tikai divi – nav izglītības vai arī nav latviešu
valodas zināšanu.
Spilgts piemērs tam ir M.Paščenko, kurš šobrīd pieņemts par
palīgstrādnieku aģentūrā «Kultūra». Viņam ir augstākā izglītība,
savulaik, RAF strādājot, bija uzdienējies pat līdz savas jomas
direktora vietniekam, bet tagad jāsamierinās ar minimumu. «Es zinu
skaidri – ja prastu latviešu valodu, arī tagad būtu priekšniekos.
Bet nu nevaru es to valodu iemācīties. Treknajos gados, kad vēl
nauda turējās, pat biju paņēmis privātskolotāju, bet tik un tā
neiet man tās valodas. Savulaik pat lasīju kādā medicīnas grāmatā,
ka tā esot sava veida diagnoze – cilvēks citās jomās var būt
teicamnieks, visu viegli apgūt, galva strādā, bet valodas
iemācīties praktiski ir neiespējami. Un tas nav tikai ar latviešu
valodu vien – tāpat man ir ar angļu. Tas vēl bija skolas laikā
Krievijā, kad angļu valodas eksāmenu es noliku, tikai iedodot
kukuli. Nu jau pat vairs nemēģinu. Tāpēc arī samierinos, ka ar visu
savu augstāko izglītību jāstrādā šādi palīgdarbi,» atzīst
M.Paščenko.
Grūti ar latviešu valodu iet arī Ludmilai Šīriņai. «Divas reizes
jau esmu centusies nokārtot otro kategoriju, bet nesekmīgi. Taču es
nepadošos – iešu atkal. Ir jau grūta tā latviešu valoda, bet
jāmācās. Pirms kāda laika strādāju ārzemēs, visapkārt poļi, un es
ļoti ātri iemanījos runāt poliski. Nezinu, kāpēc ar to latviešu
valodu man tā neiet. Taču viens ir skaidrs: kā būs 2. kategorija,
tā noteikti varēšu atrast labāku darbu.»
Savukārt tiem, kam latviešu valoda ir dzimtā un problēmas nesagādā,
likstas ir citas – izglītība. «Mācīties man vispār nepatīk. Es
labāk strādāju. Jā, man ir tikai pamatskolas izglītība, piedāvāja
jau man kaut kādus kursus bezdarbniekos, bet es negribu – nu
nepatīk man mācīties, ko lai dara. Tāpēc es arī nemaz nesūkstos, ka
strādāju par 100 latu stipendiju. Darbs man patīk, zinu, kas
uzdots, to arī godprātīgi cenšos izdarīt, jo nāks jau pārbaudīt. Un
kas te nekaiš – nav jau grūti sētnieka pienākumus veikt. Mani viss
apmierina, labi, ka vispār tāda iespēja tiek dota,» atzīst Juris
Meinarts, kurš tagad pilda sētnieka pienākumus kultūras namā
«Rota».
Citi gan, apzinoties savu problēmu, ir gatavi mērķtiecīgi strādāt.
«Ļoti gribas iestāties vakarskolā un iegūt vidējo izglītību. Es jau
cerēju, ka man tas izdosies šogad, bet diemžēl nekādi nav iespējams
dabūt dokumentus no vecās skolas, kur ieguvu pamatizglītību. Gadi,
protams, ir pagājuši, un viņiem tur ar arhīvu problēmas. Gaidīju
jau šoruden, bet saņēmu vēstuli, ka nevarot atrast. Tā nu atkal uz
gadu jāatliek. Bet es jau tagad esmu pieteikusies bezdarbniekos uz
angļu valodas un datorkursiem. Ja man būs vidējā izglītība un vēl
šādi kursi, tad noteikti pavērsies labākas iespējas, citādi tagad
tik vien var meklēt kā kāda palīgstrādnieka vietu. Bet tagad jau
daudz tādu bezdarbnieku, uz vienu vietu vien cik pretendē!» spriež
A.Jakušenoka.
Vismaz pagaidām šķiet, ka tie cilvēki, kas iesaistījušies
bezdarbnieku nodarbināšanas projektā, ar piedāvājumu ir
apmierināti. Šobrīd te vēl neatrast tādus, kuri strādājuši,
piemēram, valsts iestādē, bijuši ierēdņi ar pieklājīgu algu un
tagad spiesti iztiku pelnīt, strādājot palīgdarbus. Taču tie
bezdarbnieki, kas iesaistījušies projektā, neslēpj, ka paralēli
meklēs citas iespējas. «Visu laiku jau jāskatās, vai nevar dabūt ko
labāku – nedomāju, ka turpināšu šādu darbu visu projekta laiku,
varbūt pāris mēnešu, un tad jau gan kaut ko atradīšu,» spriež
M.Paščenko. Taču citi pārliecināti, ka galvenais esot «novilkt»
ziemu, kad haltūras dabūt grūti, bet komunālie maksājumi jāsedz.
«Pavasarī ir lielākas iespējas, tāpēc droši vien te būs jāizvelk
līdz martam,» piebilst A.Šiškovs.