Pilsētā

Kaspars Ūdris, traumatologs:
«Jelgavas poliklīnikā strādāju no pagājušā gada septembra un esmu
te tāpēc, ka ar iestādes vadību izdevās atrast kopīgu valodu. Man
bija pacienti, kam nepieciešama operācija, bet nebija īsti, kur
operēt, savukārt Jelgavas poliklīnika varēja man to piedāvāt. Tā kā
var teikt, ka šis ir abpusēji izdevīgs darījums – man ir vieta, kur
operēt, bet Jelgavas poliklīnikā ir speciālists, kurš veic plecu,
ceļu, potīšu un citu locītavu operācijas. Jāpiebilst, ka uzreiz pēc
sadarbības izveidošanās Jelgavas poliklīnikā tika iegādāta papildu
aparatūra, vēl daļu piepirku par saviem līdzekļiem. Kopumā ar darba
apstākļiem Jelgavā esmu apmierināts – te ir gan atbilstoša
aparatūra, gan piemērotas telpas, gan ļoti laba komanda. Man ir
izveidojusies laba sadarbība ar rehabilitācijas speciālistiem,
anestezioloģijas dienestu, māsām un māsu palīgiem, un tas ir ļoti
būtiski, jo viens neko nevar izdarīt. Operācija – tas ir komandas
darbs.
Kopš strādāju Jelgavā, esmu veicis ap 90 operāciju, no kurām
aptuveni 65 procenti – pleca locītavu. Uzreiz gribu teikt, ka
locītavu traumu var iegūt jebkurš, nemaz nav jābūt profesionālam
sportistam. Īpaši uzmanīgiem jābūt cilvēkiem ap gadiem 40 – 50, jo
šajā vecumā mainās vielmaiņa un cīpslu stāvoklis. Atliek neveikli
ko smagu pacelt, piemēram, mazbērnu, un jau var iedzīvoties traumā.
Turklāt tieši plecs visbiežāk ir pakļauts riskam.
Nereti ir tā, ka cilvēks nemaz nezina, ka gūtā trauma ir nopietna,
jo sāpes var parādīties vēlāk. Parasti pie ārsta pacients dodas
tikai tad, kad sajūt kustību ierobežojumus – sāpes pie noteiktām
kustībām. Tomēr ir arī gadījumi, kad cilvēks atnāk gadus divus pēc
traumas gūšanas. Arī tad vēl ir iespējams viņam palīdzēt saglābt
locītavu, bet jārēķinās, ka rehabilitācija būs ilgāka, dzīšana arī,
turklāt iespējams, ka kustības var neatjaunoties iepriekšējā
līmenī.
Pacients, kuram veikta operācija, jau nākamajā dienā var doties
mājās, bet viņam jāievēro stingri ārsta norādījumi un kustību
ierobežojumi. Katram atveseļošanās process ir individuāls. Ja
traumēts plecs, saudzējošs režīms jāievēro apmēram četras līdz
sešas nedēļas, ja gūta ceļa trauma – vienu līdz piecas nedēļas. Pēc
tam sākas rehabilitācija, kas ilgst atkarībā no pacienta
finansiālajām iespējām, gribasspēka, centības. Gribu uzsvērt, ka
rehabilitācijai jāpievēršas ļoti nopietni, jo viena lieta ir
locītavu izoperēt, bet otra – iekustināt.
Jāsaka, ka ceļa operācijas nu jau veic daudzviet Latvijā – ne tikai
galvaspilsētā, bet arī lielākajās pilsētās, tostarp Jelgavā. Šis
pakalpojums kļuvis pieejamāks, jo te nav nepieciešama tik
specifiska aparatūra kā pleca operācijai. Plecus gan līdztekus
Jelgavai operē vēl tikai Rīgā, traumatoloģiskajā slimnīcā un kādā
privātklīnikā. Domāju, tas ir tāpēc, ka plecam ir ļoti sarežģīta
operācija un, lai to darītu, tam ir jāpatīk. Un man patīk. Mans
pirmais skolotājs, kas mani ievadīja plecu operēšanā, ir Valsts
prezidents Valdis Zatlers. Karjeras sākumā plecu operēju vaļēji,
bet tagad operācijas veicu artroskopiski – tas nozīmē, ka tiek
veikti divi līdz četri mazi, četrus piecus milimetrus plati,
griezieni, pa kuriem ievada kameru un instrumentus.
Lai gan locītavu operācijām ir piešķirts valsts finansējums, tomēr
pacientiem jārēķinās ar līdzmaksājumu, kura apmēri atkarīgi no
vairākiem faktoriem.»