Pilsētā

Necelt mūri sev apkārt, ļaut nomirt savam ego un no ņēmēja kļūt par devēju – uz to īsi pirms Lieldienām aicina Jelgavas baznīcu mācītāji.

Sarunā ar portālu www.jelgavasvestnesis.lv šajā pirmssvētku
laikā mācītāji atklāj, kā šobrīd mainās laicīgās un garīgās
pasaules mijiedarbība un kā Jelgavā pašvaldība sadarbojas ar dažādu
konfesiju draudzēm, kopīgi realizējot virkni darbu.

«Tas ir stāsts par mūsu pasaules
uztveri»

Jelgavas Svētā Simeona un Svētās Annas pareizticīgo
katedrāles bīskaps Jānis:

«Esmu ne tikai bīskaps Jelgavā, bet arī visas Latvijas
pareizticīgo baznīcas bīskapa vikārs jeb palīgs, un tas ļauj man
droši apgalvot, ka tik ciešs sadarbības modelis, kāds starp dažādām
baznīcām un pašvaldību darbojas Jelgavā, nepastāv nevienā Latvijas
vietā. Manuprāt, Jelgava ir atradusi visveiksmīgāko risinājumu tam,
kā dažādu konfesiju baznīcu un pašvaldības kopīgs darbs var
sasniegt visefektīvāko rezultātu. Šobrīd baznīcas loma
sabiedriskajā dzīvē bieži vien pārklājas ar pilsētas funkcijām –
tas ir darbs gan sociālajā, gan izglītojošajā jomā, gan rūpēs par
kultūrvēstures pieminekļu saglabāšanu. Ja pašvaldība mums piešķir
finansējumu zupas virtuves nodrošināšanai, tad mēs no savas puses
ne tikai izvārām zupu, bet arī cenšamies uzklausīt šurp atnākušo
cilvēku, iedziļināmies viņa problēmās un mēģinām palīdzēt izkļūt no
grūtībām. Ja vien cilvēkā jūtama vēlme mainīties, viss ir
iespējams. Ar draudzes locekļu palīdzību mums ir izdevies atrast
darbu bijušajam cietumniekam, iedrošināt ārstniecības iestādē
uzveikt savu atkarību azartspēlēs slīkstošajam vai atrisināt kāda
cilvēka bezcerību īslaicīgu grūtību priekšā, un tie ir tikai daži
piemēri. Iespējams, šis cilvēks mūsu baznīcā bija ienācis tikai pēc
pašvaldības nodrošinātās siltās zupas, jo mēs jau nejautājam viņa
ticību, tautību vai citu piederību – Dieva priekšā visi ir vienādi.
Un tajā brīdī zupas virtuve kļūst par integrācijas procesa daļu.
Tieši tāpat integrācija notiek mūsu draudzē, kur sastopas dažādu
kultūru un tautību cilvēki. Arī Svētdienas skolas bērni, lai kādas
konfesijas viņi būtu, manuprāt, spēj ātrāk izšķirt labu no ļauna,
būt iecietīgāki, izjust mīlestību pret apkārtējiem, kas, dzīvojot
mūsdienu sabiedrībā, ir būtiskas īpašības.

Manuprāt, tieši to, ka neviena baznīca Jelgavā nestrādā ķeksīša
pēc un ir atvērta ikvienam, novērtē pašvaldība, aicinot mūs uz
kopīgu dialogu un darbu.

Paskatieties uz Raiņa ielu, tūlīt arī Akadēmijas iela piedzīvos
pārmaiņas, pilsēta kļūst arvien pievilcīgāka ne tikai mums pašiem,
bet arī tūristiem. Ievadot vārdu «baznīca» «Google» meklētājā, mūsu
baznīca ir viena no pirmajām, ko meklētājs atrod. Tas apliecina,
cik augstu ir uzlikta šī latiņa, kuru mums visiem kopā ir jāspēj
noturēt. Jelgavas tūrisma centrā popularizē mūsu katedrāli, kas ir
valsts nozīmes kultūras piemineklis, un mēs to izjūtam ikdienā, kad
baznīcā ienāk arvien vairāk tūristu no tuvākas un tālākas
apkārtnes. Līdz ar to mums ir jādomā ne tikai par to, kā uzturēt
katedrāli, bet jāpadara tā vēl pievilcīgāka. Viens no mūsu
lielākajiem darbiem tuvākajā nākotnē ir vēlme atjaunot baznīcas
altāra centrālo vēsturisko gleznojumu, kas bija ļoti grezns un
raksturīgs tikai mūsu baznīcai. Kad tas būs paveikts, šis
gleznojums noteikti būs viens no skaistākajiem baznīcu gleznojumiem
Latvijā.

Manuprāt, mūsu sabiedrības viena no lielākajām likstām ir
nespēja novērtēt skaisto sev apkārt. Ir tāds stāsts par mušu un
biti, kuras aplido vienu teritoriju un pēc tam dalās iespaidos.
Muša stāsta, ka viņa pamanījusi mēslu čupu, atkritumu kaudzes, kas
smirdēja, bet bite teic, ka neko tādu nav redzējusi. Viņa pa ceļam
pamanījusi tikai ziedošas pļavas, pilnas ar nektāru… Tas ir stāsts
par mūsu pasaules uztveri. Tāpēc es jelgavniekus pirms Lieldienām
aicinu apskatīties visapkārt un pamanīt, ka mēs nedzīvojam tikai
negācijās un citu noķengāšanā – mūs ieskauj arī labas un patīkamas
lietas. Vairosim savās ģimenēs mīlestību, kas nākotnē mums sniegs
rezultātu krietnu un atbildīgu pieaugušu cilvēku veidolā!»

«Jelgavnieks un baznīcas draudzes
loceklis ir viens un tas pats cilvēks»

Kaspars Kovaļovs, Jelgavas Svētās Annas evaņģēliski
luteriskās draudzes mācītājs:

«Katram cilvēkam ir nepieciešama piederības izjūta – es piederu
šai kopienai, šai draudzei, šai pilsētai… Un Lieldienas ir laiks,
kad baznīcā to lieliski varam sajust, jo baznīcas durvis ver arī
tie cilvēki, kuri ikdienā to nedara, bet reizi vai divas reizes
gadā pienāk brīdis, kad izjūt šo nepieciešamību. Savukārt ticīgam
cilvēkam nav nepieciešamības skaļi uzsvērt: «es esmu piederīgs».
Viņš šo piederību apliecina ar savu darbu, savu iesaistīšanos, jo
«tikai tad, ja es esmu izlējis savus sviedrus vienas vai otras
kopienas labā, varu teikt, ka esmu tai piederīgs». Baznīca nav un
nevar būt atrauta no pilsētas, kurā tā darbojas – gan jelgavnieks,
gan baznīcas draudzes loceklis ir viens un tas pats cilvēks. Un
šeit, velkot paralēles, mēs labi varam redzēt, ka arī pilsētā
katram šī piederības izjūta veidojas citādāk: vieni ir tie, kuri
reizi gadā – Pilsētas svētkos – rokās paņem Jelgavas karogu un
dodas svētku gājienā, jo viņiem tas ir brīdis, kad skaļi var
pateikt, ka jūtas piederīgi pilsētai, bet kāds cits visu gadu
strādā pilsētas labā un caur to Jelgavu izjūt kā savu. Gan pilsēta,
gan baznīca pēc būtības vēlas panākt vienu un to pašu: lai katrs no
mums ticētu, ka tikai ar iesaistīšanos un savu darbu iespējams
panākt rezultātu. Nevar gaidīt to reizi gadā, kad Jelgavas mērs mūs
aicinās uz svētkiem.

Jelgava ir augoša pilsēta, un man ļoti simpatizē sauklis
«Jelgava – pilsēta izaugsmei». Taču es uz to skatos mazliet no cita
skatupunkta, ne no tā, ka šī ir fantastiska vieta, kas man visu
pasniedz gatavu, – atliek vien baudīt, bet gan no tā, ka šeit mums
visiem kopā ir dota iespēja attīstīties. Ir jelgavnieki, kuri
joprojām atceras šo pilsētu kā vienas vienīgas drupu kaudzes –
pilsēta bija nolīdzināta līdz ar zemi. Viss bija jāsāk no nulles.
Bet paskatieties uz pilsētu šodien! Kad kaut kas beidzas, kaut kas
noteikti sākas – mums visiem kopā bija pamats veidot un darīt. Un
tas sasaucas ar baznīcas dzīvi. Kas tad ir Lieldienas – tie nav
tikai svētki un Kristus augšāmcelšanās. Tā ir nomiršana – ego
nomiršana, atzīšana pašam sev, ka neesmu Dievs, neesmu augstāks par
citiem, un te es nedomāju tikai baznīcas dzīvi, bet ikvienu
jelgavnieku. Mums ir jāiemācās ieguldīt – nevar tikai
pieprasīt.

Un arī baznīca ir gatava augt, attīstīties un mainīties, nolikt
malā savu ego. Jelgavā ir izdevies panākt, ka pilsētas pašvaldība
kopā ar dažādu konfesiju draudzēm sēž pie viena galda un kopā domā
par to, ko mēs vēl varam dot savai pilsētai. Mēs nevienu nešķirojam
katoļos, luterāņos vai pareizticīgajos. Mēs viens otru
saprotam.

Kad pirms 20 gadiem sāku kalpot, biju šokā, ka mums līdzās ir
tik daudz trūkumcietēju, kuriem nepieciešama palīdzība. Tas bija
galvenais virziens, kurā baznīca darbojās. Šobrīd apstākļi ir
mainījušies, un nesakiet man, ka paēdušais neēdušo nesapratīs!
Arvien biežāk dzirdu stāstus par to, ka tam nepaēdušajam
piedāvājums pabarot patiesībā nemaz nav vajadzīgs, arī manas siltās
drēbes viņam nav vajadzīgas… Viņš jau ir iemācījies izdzīvot šādos
apstākļos un savu dzīvi mainīt negrib. Reiz kāds bezpajumtnieks man
tā arī pateica: «Nāku no Sibīrijas – tur mīnus 50 grādu salā
izdzīvoju, kam man jūsu patversme?! Ir man māsa, pie kuras varu
nomazgāties, kad savajagas. Strādāt? Pat nedomāju!» Un tas ir tikai
viens no stāstiem. Jāpalīdz ir tiem, kam tas nepieciešams, tāpēc
kopā ar Jelgavas pilsētas vadību baznīcas jau spriež par citiem
virzieniem, kuros mūsu darbs būtu produktīvāks. Piemēram,
izglītības joma. Šobrīd arvien aktīvāk iesaistāmies dažādās
izglītojošās aktivitātēs gan bērniem un jauniešiem, gan arī
pieaugušajiem. Tās ir nometnes bērniem, sadarbībā ar bērnu un
jauniešu centru «Junda» īstenojam arī mazskautu nodarbības,
pieaugušajiem nereti nepieciešams skaidrot, kur un kādas iespējas
pašvaldība viņiem var piedāvāt, lai cilvēks pilnveidotu savu dzīvi.
Tā, lūk, ir baznīcas un pilsētas sadarbība, kurai ir būtiska loma
ikdienas dzīvē.»

«Bez laicīgā atbalsta garīgās vērtības
būtu neiespējami saglabāt»

Edvards Pavlovskis, Romas katoļu katedrāles Jelgavas
diecēzes bīskaps:

«Man jāatzīst, ka rūpēs par iedzīvotāju labklājību baznīcas un
Jelgavas pilsētas sadarbība šobrīd ir kā draudzīgs rokasspiediens,
jo viena bez otra pastāvēt nevar. Pilsēta gādā par laicīgo jeb
materiālo dzīves daļu, bet baznīca rūpējas par cilvēka garīgo
dimensiju. Cilvēkam šīs vērtības ir vienādi nepieciešamas. Laicīgo
un garīgo nav iespējams atšķirt, līdzīgi kā nevar atdalīt cilvēka
miesu un dvēseli.

Arī baznīcai ir sava laicīgā dzīve, jo, lai baznīca spētu garīgi
izglītot – te varētu notikt dievkalpojumi, Svētdienas skola,
ērģelnieku kursi un dažādas citas aktivitātes –, mums ir jāgādā par
tīri sadzīviskām lietām. Pagājušā gada vasarā daudzi pamanīja, ka
no katoļu baznīcas smailes tika nocelti betona krusti, kas bija
sākuši drupt un kļuvuši bīstami, jo jebkurā brīdī varēja apdraudēt
garāmgājējus. Ar projektā piesaistītu finansējumu mums izdevās
krustus nocelt, bet tagad nepieciešama to atjaunošana, un te mums
pretim nāk Jelgavas pašvaldība, palīdzot piesaistīt finansējumu
krustu atjaunošanai, lai tie pēc laika atkal varētu rotāt baznīcas
torni. Šādi ikdienišķi jautājumi tikai apliecina, ka bez laicīgā
atbalsta garīgās vērtības nebūtu iespējams saglabāt. Baznīcas ēku
uzturēšanai neapšaubāmi aiziet lauvas tiesa, tāpēc ir patīkami
apzināties, ka pilsētā mēs tiekam uzklausīti un saprasti. Mēs varam
kopā risināt nozīmīgus jautājumus – baznīcas un pašvaldības
iniciatīva apvienojas cīņā ar dažādām problēmām, un
mijiedarbojoties mēs spriežam par to, kā cilvēkiem dot vairāk.

Pēdējā laikā aktualizējas jautājums par to, vai viens no
senākajiem Jelgavas baznīcu un pašvaldības sadarbības veidiem –
zupas virtuvju nodrošināšana trūcīgajām personām – ir tā efektīvākā
palīdzība grūtībās nonākušajiem. No vienas puses, mēs sakām, ka
palīdzam trūcīgajiem, taču, no otras, – neradām viņos motivāciju
mainīt savu dzīvi. Sociālais atbalsts mūsu pilsētā ir vairāk nekā
pietiekams, cits jautājums – kā cilvēki to izmanto. Tieši tāpēc mēs
esam spēruši nākamo soli un nākuši kopā ar pašvaldības Sociālo
lietu pārvaldes speciālistiem, lai kopīgi diskutētu par to, ar
kādiem instrumentiem mēs vēl varētu atbalstīt trūcīgos
pilsētniekus, lai mudinātu viņus uzņemties atbildību par savu
dzīvi, soli pa solim mainīt to.

Lai ar kādiem jautājumiem mums nāktos saskarties laicīgo
problēmu pilnajā ikdienā, ir svarīgi prast tajā saskatīt labo.
Ļaunums gribēja arī Jēzu Kristu nonāvēt, taču augšāmcelšanās rītā
nekas nespēja viņu apstādināt. Labajam pieder uzvara, un ar to arī
mēs dzīvojam – gan Lieldienās, gan ikdienā.»

Foto: Austris Auziņš