18.9 °C, 3.4 m/s, 56.9 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāBaznīcas zvaniķes pirmssvētku pārdomas
Baznīcas zvaniķes pirmssvētku pārdomas
03/01/2008

Kad gadumija aizvadīta, šķiet, svētku laiks beidzies un iestājies klusais, tumšais janvāris. Taču Latvijas pareizticīgie ļaudis vēl tikai gatavojas līksmībai. Un viņu nav mazums – ne vien krievu, bet arī latviešu un citu tautību pārstāvji, kas vienoti savā ticībā, gaida gaišus un mīlestības apmirdzētus Kristus piedzimšanas svētkus.

Daiga Laukšteina

Kad gadumija aizvadīta, šķiet, svētku laiks beidzies un
iestājies klusais, tumšais janvāris. Taču Latvijas pareizticīgie
ļaudis vēl tikai gatavojas līksmībai. Un viņu nav mazums – ne vien
krievu, bet arī latviešu un citu tautību pārstāvji, kas vienoti
savā ticībā, gaida gaišus un mīlestības apmirdzētus Kristus
piedzimšanas svētkus.

Tieši tādus tos «Jelgavas Vēstnesis» visiem novēl un sarunā ar
Svētā Simeona un Svētās Annas pareizticīgo katedrāles zvaniķi
Jeļenu Ņikiforovu sniedz nelielu kripatiņu no noskaņas, kas
patlaban valda pareizticīgo sirdīs.
Kad tieši atzīmēsiet Ziemassvētkus?
7. janvāra rītā ar liturģiju baznīcā, bet pēc tam svinības
turpināsies katram savās mājās ar dažādām ieražām. Taču svētku
dievkalpojums mums notiks jau 6. janvāra vakarā. Atminos, manā
bērnībā arī mājās svinības sākās iepriekšējā vakarā, tādēļ,
iespējams, atsevišķās ģimenēs šādas ieražas saglabājušās.
Kad biju maza, galdā tika likts galvenais gavēņa mielasts, un tā
bija miežu putra. Mēs – pareizticīgie – vārām arī rīsu putru ar
rozīnēm un medu. Mūsdienās bērnus arī ar kādu saldumu var
palutināt. Kādreiz gavēnis bija ļoti strikts. Jaunā paaudze gan
skatās iecietīgāk. Ziemassvētkos drīkst arī vīnu iemalkot. Baznīca
pieļauj atlaides grūtniecēm, veciem un slimiem ļaudīm. Savukārt
veselām sievietēm, kuras nestrādā smagu darbu, jāievēro stingrs
gavēnis. Dažas sievietes gavē, jo tas nāk par labu figūrai. Taču
tas jau ir cits iegansts. Garīgais motīvs, kā rakstīts
pareizticībā, ir: jo stingrāks gavēnis, jo možāks gars.
Kad sākās gavēnis?
Ziemassvētku gavēnis sākās 28. novembrī un ilgst 40 dienas. Šis ir
nedaudz vieglāks, jo drīkst ēst arī zivi. Savukārt Lieldienu gavēnī
arī tas ir liegts, nemaz nerunājot par piena produktiem. Tikai
augļi un dārzeņi.
Vai jums izdodas izturēt visas 40 gavēņa
dienas?

Paldies Dievam, jā. Tiesa, pareizticīgajiem tā nav pieņemts
lepoties, jo tas nav tikai un vienīgi manos spēkos, bet gan ar
Dieva palīdzību. Lai izturētu, paralēli gavēnim nepieciešamas arī
lūgšanas. Citādāk ir ļoti grūti. Bet iztur taču arī tie, kas
vienkārši vēlas ieturēt diētu, vai ne? Katram savs iemesls un
apņemšanās.
Atsevišķi cilvēki turas vienkārši apbrīnojami. Piemēram, kad
vectētiņš bija slims un vārgs tieši gavēņa laikā, mana mamma viņu
skubināja kaut pienu iedzert. Sak, nu nebūs tādā stāvoklī tas
nekāds grēks. Bet viņš nevarēja. Vai spējat iedomāties, cik stipra
bija viņa ticība?
Ko vispār ēdat gavēņa laikā?
Kā jau sacīju, uzturā drīkst lietot zivi. Trešdienās un piektdienās
gan no tās jāatturas. Ziniet, tagad labi gavēt. Veikalā ir gan
salāti, brokoļi, kāposti, gan banāni, avokado. Tas ir arī veselīgi.
Nav kā padomju laikos, kad gandrīz nekā nebija. Turklāt drīkst ēst
arī maizi.
Bet kā iet ar gavēšanu jūsu mazajiem palīgiem?
Iespēju robežās. Viņiem nav tik strikti noteikumi, jo jāiet skolā
un jāmācās. Neprātīgi gavējot, var sākties galvassāpes. Smadzeņu
darbībai nepieciešama barība. Pareizticīgo baznīcai ir apdomīga
pieeja šīm lietām. Skolēniem ir jāpaēd. Vienīgi bez baudas un
tīksmināšanās par maltīti.
Ar kādām sajūtām gaidāt šos Ziemassvētkus?
Noteikti ar priecīgām. Baznīcā dziedam dziesmas jau pirms Kristus
dzimšanas. Tas rada īpašu noskaņu. (Nodzied dažas dziesmas rindiņas
– red.) Redziet, gaidot, kad Kristus dzims, visa zeme priecājas.
Visi esam jautri pirms Ziemassvētkiem.
Kādas ir iedibinātās Ziemassvētku tradīcijas
jums?

Noteikti aizbraukt uz tuvējiem pansionātiem un uzstāties ar
speciāli sagatavotu koncertprogrammu. Kur tas nepieciešams,
aizvedam arī pārtikas produktus un apģērbu. Vēlamies dalīties
priekā. Bet citādi ir daudz un dažādas ar pareizticību nesaistītas
Ziemassvētku tradīcijas. Piemēram, zīlēšana. Izstāstīšu sīkāk.
Tātad – ēd pulciņš pie galda svētku mielastu. Te, pēkšņi, jaunekļi
tuk, tuk! – klauvē pie loga. Ja meitene aicina iekšā, tad drīzumā
izies pie vīra. Turpretī, ja dzen prom – tik ātri vēl
neapprecēsies.
Kā zināms, uz pareizticīgo baznīcu reizumis nāk ne vien
krievu, bet arī latviešu tautības un citu konfesiju pārstāvji. Kā
viņus uzņemat?

Tā tas ir, un viņus uzņemam ar prieku. Visiem baznīcas durvis
atvērtas, jo savulaik taču Kristus nevienu nešķiroja. Bija viena
vienota baznīca. Politikas iespaidā izveidojās dažādas konfesijas.
Pareizticīgie var būt gan latvieši, gan ukraiņi vai baltkrievi. Ne
tikai krievi. Vēl jo vairāk – dzīvojam taču Latvijā.
Pastāstiet par atšķirīgo – ikonām!
Tādu ir daudz. Pie katras no tām jāiet ar citu lūgumu. Var svecīti
iedegt un novietot konkrētās brīnumus darošās ikonas tuvumā.
Piemēram, visā pasaulē zināmais brīnumdaris Nikolajs ļoti palīdz
ceļotājiem un jūrniekiem. Dievmāte var palīdzēt, dažādu vajadzību
lūgta, piemēram, uzlabot redzi, vai arī dot savu svētību bērniem,
kas stājas laulībā.
Mūsu baznīcā gan ikdienā nav sevišķi daudz izvietotu ikonu, bet
kopumā to ir vairāk nekā 100. Kad kādai no ikonām ir īpaši svētki,
tad tā tiek izlikta.
Zvaniķis nav populārs arods, taču tajā slēpjas zināma deva
spēka un saviļņojuma. Zvanu skaņas šķiet tik varenas! Kā
izvēlējāties šādu nodarbošanos?

Esmu ticīgs cilvēks. Nāku no Baltkrievijas. Tur mūsu ciemā neticīgo
nemaz nebija. 1974. gadā pārcēlos pie radiniekiem Bramberģē. Tur
dzīvoja tēvocis. Viņš pēc tam mani iekārtoja pilsētā. Uz baznīcu
gāju regulāri, bet šajā draudzē iestājos 1991. gadā. Kad
reģistrējās kopiena, mums uzdāvināja vienu zvanu, ko piekārām
bēniņos. Laikam tad arī saņēmu Dieva svētību. Gāju uz bēniņiem, kur
agrāk savu kāju nebiju spērusi, un zvanīju. Pagāja gadi, un šeit
atjaunoja zvanu telpu. Draudze lēma, kuru sūtīt par zvaniķi. Bija
domas, ka varbūt vajadzīgs gados jaunāks vīrietis. Bet kurš gan
mācīsies zvanīt un vēl bērnus pratīs skolot? Beigās izlēma, ka es
esmu piemērota šim darbam. Minskā beidzu zvaniķu skolu. Tā
vienkārši pieiet klāt un zvanīt nevar. Man ir palīgi, kā arī tēvs
Nikolajs Kiriļenko sniedza palīdzīgu roku. Bez viņa atbalsta arī
tādas mācību klases nebūtu.
Mūsu saruna notiek speciāli iekārtotā zvanu klasē. Baznīcā ir
Svētdienas skola. Pagājušajā reizē to apmeklēja 33 skolēni, bet
vietas pietiek arī 50.
Vai arī jūs tajā strādājat?
Jā, esmu viena no sešām skolotājām. Mācu, kā zvanīt ar baznīcas
zvaniem, vēl liturģiju. Agrāk pasniedzu arī slāvu valodu, taču
slodze bija pārāk liela. Mācām kultūras, reliģijas vēsturi,
piemēram, kas ir dažādu konfesiju baznīcu atšķirību pamatā. Vēl ir
dziedāšana, tiek gatavotas svētku kartītes, zīmējumi. (Parāda
dažus, kuros bērnu redzējumā attēlota zvanu klase – red.)
Cik pavisam ir zvanu?
Deviņi, kas pamatā tiek skandināti visi reizē. Darbdienās –
pulksten piecos vakarā, sestdienās – deviņos, bet svētdienās –
pulksten desmitos no rīta, kad notiek dievkalpojums.
Vai viegli zvanīt?
Fiziski tas nav grūti, spēka daudz nevajag. Zvanu var iekustināt ar
speciālu pedāli. Ja stipri sit, to var saplēst, arī skaņa zūd.
Bērniem vienmēr saku, lai nesit stipri, citādi visi kļūsim kurli!