Pilsētā

«Ja bērns atnāk uz skolu un dusmu brīdī iesper ar kāju klasesbiedram, visbiežāk tam par iemeslu kalpo fakts, ka, šādi rīkojoties, viņš jūtas pasargāts. Būtiski ir apzināties, ka drošības sajūta bērnam ir ļoti svarīga. Varbūt tas skan mazliet dīvaini, taču šim apgalvojumam ir loģisks pamatojums. Bērns īsteno to rīcības modeli, ko viņš ir apguvis mājās. Ja skaļa lamāšanas, citu cilvēku fiziska aizskaršana ir veids, kā problēmas tiek risinātas bērna ģimenē, tad viņam šī rīcība šķiet pašsaprotama. Viņš nepazīst citu uzvedības modeli – attiecīgi bērns sajūtas nedroši, ja pēkšņi apkārt esošie cilvēki pret viņu izturas laipni. Viņš pie šādas attieksmes vienkārši nav pieradis un nezina, kā uz to reaģēt. Taču mēs, pieaugušie, bieži vien to neapzināmies, aprobežojoties ar to, ka bērnu vienkārši sarājam. Un viņš bļauj pretī, jo tas ir viņam saprotams modelis,» stāsta Sidnejas Notre Dame Universitātes lektore Ilona Brūveris. Viņa šogad Jelgavas pedagogus divu dienu seminārā teorētiski un praktiski izglītoja par to, kā tikt galā ar bērna dusmām un agresiju. «Atpazīt dusmu un agresijas cēloņus, kā arī tos novērst patiesībā būtu jāprot katram no mums,» atzīst I.Brūveris.

Austrālijas lektore, kurai ir nozīmīga pieredze darbā ar skolēnu
uzvedības problēmām, jau piecus gadus veiksmīgi sadarbojas ar
Zemgales reģiona Kompetenču attīstības centru, kur ik gadu vada
semināru par kādu no bērnu uzvedības izglītošanā aktuālām tēmām.
«Neprasme tikt galā ar dusmām vai agresiju nav nekas jauns, un tā
nav tikai Latvijas sabiedrības problēma – līdzīga situācija valda
visā pasaulē. Taču esmu pārliecināta – ja vien tā nav specifiska
medicīniska diagnoze, katrs no mums var iemācīties savaldīt dusmas
un tikt galā ar agresiju,» saka I.Brūveris.

– Kā jūs definētu, kas ir «dusmas» un kas
«agresija»?

Dusmas ir sajūtas, emocijas – tāpat kā prieks vai sāpes. Un ir
tikai normāli, ja cilvēks laiku pa laikam tās piedzīvo. Svarīgākais
ir spēt ar dusmām cīnīties un saprast cēloni, kāpēc es skaišos.
Savukārt agresija ir uzvedības veids, un tā ne vienmēr ir saistīta
ar dusmām. Cilvēks, kurš sadusmojas, ne vienmēr taču kļūst
agresīvs, vai ne? Svarīgākais šajā jautājumā ir sajust robežas.
Lasot lekcijas dažādās pasaules valstīs, es novēroju tendenci, ka
mūsdienās robežas kļūst arvien izplūdušākas.

– Kāpēc?

Manuprāt, pamatojums šādai situācijai meklējams jau 20. gadsimta
70. gados, kad pasaulē bija jūtams tāds kā atbrīvošanās periods,
sāka valdīt izteiktāka demokrātijas izjūta, attiecīgi daudzi vecāki
savus bērnus sāka audzināt brīvāk, dāvājot viņiem to, ko paši nav
saņēmuši. Un kādā brīdī, iespējams, daļai sabiedrības sāka šķist,
ka demokrātijā robežām nav jābūt. Tādējādi robežlīnija kļuva ļoti
izplūdusi. Ja mēs šobrīd ieslēgtu kādu televīzijas šovu, vai mēs
tajā dzirdētu, ka kāds dusmīgam oponentam mierīgā tonī pajautātu:
«Tu esi dusmīgs? Vai tu vēlies par to parunāt?» Smieklīgi… Protams,
ka, nē. Šova tapšanai ir nepieciešamas emocijas, un, ja līdztekus
tiek pievienota arī agresija, tad šovs ir panākts. Dusmošanās un
agresivitāte ir kļuvusi par neatņemamu mūsu dzīves sastāvdaļu.
Turklāt tieši šīs jaunās paaudzes vecāku bērni mūsdienās apmeklē
skolas, un viņu izpausmes mēs redzam ikdienā.

– Kādas ir pirmās pazīmes, ko iespējams
identificēt?

Vai zināt, ko man visbiežāk atbild pedagogi, ja mēs runājam par
bērnu uzvedību? Nav svarīgi, kurā pasaules malā es ar viņiem tiktos
– Anglijā, ASV, Austrālijā, Latvijā vai kur citur –, pārsvarā
pedagogi atzīst: «Lielākā problēma ir bērna uzvedība klasē – viņš
neklausās, runā pa telefonu, traucē klasesbiedrus.» Tas ir pirmais
simptoms, kas apliecina faktu, ka kaut kas nav kārtībā ar bērna
emocionālajām un sociālajām prasmēm – tā ir necieņas izrādīšana.
Attiecīgi cieņpilna attieksme pret cilvēkiem, dzīvniekiem un dabu
ir viena no sociālajām prasmēm, kas nepieciešama mūsdienu
sabiedrības pastāvēšanai. Ja mājās bērns moka kaķīti, uz šādu
rīcību nedrīkst vienkārši noraudzīties un nereaģēt – tas ir
nopietns signāls vecākiem, ka bērns nav apguvis pareizas sociālās
prasmes. Tāpat mājas apstākļos bieži vien var saķildoties māsas vai
brāļi, pabakstīt viens otru, tomēr, ja šādas situācijas atkārtojas
regulāri, arvien asākā formā un ja šādu attiecību modeli bērns
īsteno arī skolā, to nevar pieņemt kā normu.

– Par kādām sociālajām prasmēm jūs runājat?

Pats mazumiņš, ar ko var sākt jau no bērnības, ir iemācīt bērnam
pieklājību – teikt «paldies» un «lūdzu», uzsmaidīt pretimnācējam.
Zināt, kurā valstī man vislabāk patīk atrasties? Japānā, jo tik
kulturālus un pieklājīgus cilvēkus nekur citur pasaulē nevar
sastapt. Taču viņi tādi nepiedzimst – viņus audzina. Savukārt
nākamais solis ir iemācīt cienīt un respektēt līdzcilvēkus,
nevērtēt sevi augstāk par citiem. Mums ir pat izveidota programma,
kuras ietvaros bērns apgūst 30 dažādas prasmes – sākot no acu
kontakta veidošanas un noturēšanas (kas varbūt šķiet pašsaprotami,
taču mūsdienās daudzi bērni to nespēj īstenot) līdz komunikācijas
spēju pilnveidei. Tāpat apgūstam prasmi klausīties – ne tikai
dzirdēt, ko tev saka, bet arī izprast saklausītā jēgu. Nerunā tikai
tu, ļauj runāt arī citiem! Nozīmīgi ir saprast, ka jebkurā
sabiedrības grupā ir jādarbojas win-win principam – abām pusēm ir
jābūt ieguvējām.

Ir zinātniski pierādīts – ja bērnam palīdz izprast savas dusmas
un tikt galā ar agresiju, viņa mācību rezultāti uzlabojas par 11
procentiem. Enerģija, ko viņš patērē dusmu vai agresijas
izrādīšanai, atbrīvojas, un to var lietderīgi izmantot citiem
mērķiem.

– Vai varat ieteikt kādu recepti, ar ko
sākt?

Ja man mājās būtu dusmīgs bērns, es viņam pajautātu: «Ko tu
jūti, kad dusmojies?» Jūs būsiet pārsteigti, bet visbiežāk spēcīgu
dusmu brīžos cilvēks vienlaikus izjūt arī fiziskas sāpes – kādam
var sāpēt galva, cits piedzīvo muskuļu krampjus, vēl kādam griež
vēderu. Šis ir pirmais solis, kā var novērst bērna domas no
aizkaitinājuma un ļaut saprast, kā viņš jūtas, jo neviens taču
nevēlas mocīties ar galvassāpēm. Vēl kāds vienkāršs veids, kas
dusmu brīdī ļauj nomierināties, ir mierīga elpošana. Pasaulē
pazīstams ir «Dusmu termometrs», kas ļauj noteikt un apzināt savas
dusmas – pierakstīt un pēc tam izanalizēt, cik bieži vai cik
spēcīgi es esmu aizkaitināts, kāds tam ir iemesls, pēcāk par to
izrunājoties ar vecākiem vai skolotāju.

– Kas visspilgtāk raksturo agresīvu bērnu?

Visbiežāk tā ir kļūdaina domāšana. Brīžos, kad cilvēks izjūt
agresiju, viņa spriešanas spējas ir kļūdainas. To apliecina
vienkāršs piemērs – bērns gaitenī uzgrūžas virsū citam
skolasbiedram. Bērna galvā uzreiz rodas jautājums: «Kāpēc viņš man
uzskrēja virsū? Viņš regulāri mani aizskar. Viņš ir jāsoda.»
Realitātē tā, iespējams, bija pavisam nejauša saskriešanās bez
jebkāda iepriekšēja nolūka, taču agresivitātes vadīts bērns to var
uztver pavisam citādāk, un šādai sākotnēji neparedzētai situācijai
var sekot arī kautiņš. Ja mēs zinām, ka cēlonis ir kļūdaina
domāšana, tad es piedāvātu strādāt pie tā, lai bērns apgūtu
optimistisku domāšanas veidu. Uz jebkuru situāciju var raudzīties
gan pesimistiski, gan arī optimistiski. Un pat vislielākajam
pesimistam var iemācīt uz pasauli lūkoties caur gaišāku prizmu.
Brīdī, kad jaunieša ģimene no Rēzeknes pārceļas uz dzīvi Jelgavā,
viņam varētu šķist, ka dzīve ir beigusies, jo draugi palika vecajā
skolā, viņu neviens neizprot un neuzklausa, kam loģiski var sekot
ne tikai dusmu izvirdumi, bet arī agresīvas izpausmes. Šādā
gadījumā pieaugušajiem ir jāpalīdz bērnam ieraudzīt medaļas otru
pusi – pievērsties jauniem hobijiem, meklēt jaunus draugus,
sarakstīties ar līdzšinējiem draugiem. Risinājums eksistē vienmēr.
Galvenais ir saprast to, kas bērnam liek justies slikti, runāt par
šo problēmu un meklēt risinājumus, nevis ļauties dusmām.

– Mēs daudz runājam par bērniem. Kā ir ar
vecākiem?

Esmu pedagoģe, tāpēc mana mērķauditorija ir skolotāji un bērni,
taču es nekad neatsaku vadīt lekcijas arī vecākiem. Es uzskatu, ka
viss, ko mēs šobrīd iztirzājam saistībā ar bērniem, tikpat labi
attiecas arī uz pieaugušajiem. Pilnīgi pamatots ir uzskats, ka
vecāki, kuru domāšanas modelis ir kļūdains un kas nespēj tikt galā
ar savām dusmām vai agresiju, nekad nespēs palīdzēt arī savam
bērnam. Tomēr – ja bērns ir jāmāca, tad jāpatur prātā, ka
pieaugušajiem allaž ir iespēja izglītoties arī pašiem. Turklāt
mūsdienu tehnoloģijas piedāvā tik plašas iespējas – sāciet kaut vai
ar to, ka ierakstiet «Google» meklētājā jēdzienu «Dusmu termometrs»
un paanalizējiet paši savas dusmas.

– Ar ko, jūsuprāt, visvairāk grēko vecāki?

Ar to pašu iepriekš pieminēto kļūdaino domāšanu. Ja tu savaldi
bērnu, tas nenozīmē, ka tu viņu fiziski iespaido. Ja tu izvirzi
bērnam robežas, tad tās nevar būt tik pamatīgas, ka rada
psiholoģisku spiedienu. Viens no svarīgākajiem vecāku uzdevumiem ir
ne vien iemācīt bērnam respektēt un cienīt sevi, bet vienlaikus arī
pašiem cieņpilni izturēties pret savu atvasi. Kā jau teicu,
jebkurās attiecībās ir jādarbojas win-win principam – ieguvējiem ir
jābūt abiem, jo tikai tad tās var dēvēt par attiecībām.

– Ko jūs sakāt par šantāžu, kas mūsdienās bieži ir viens
no izplatītākajiem veidiem, kā vecāki audzina savus
bērnus?

Ja jūs ar to domājat principu «kamēr neizēdīsi zupas šķīvi,
nekādus saldumus nedabūsi», tad literatūrā to sauc par Vecmammas
likumu. Ir diezgan saprotams, kāpēc tas tiek dēvēts tieši šādā
veidā, jo mūsu vecmāmiņas un vecvecmāmiņas pēc šāda principa ir
audzinājušas savus bērnus. Šī iemesla dēļ es tajā nesaskatu neko
sliktu – ikvienam no mums ir jāzina lietu kārtība. Es arī gribētu
iedzert kafiju, bet nevaru – jāpabeidz darbs. Izdarīšu šo, dabūšu –
to. Mums katram ir uzdevumi, kas jāpilda, tostarp arī bērniem. Arī
es savai atvasei, kas, apsolot vakarā atgriezties mājās līdz
pulksten 22, to nav izdarījusi, varētu aizliegt nākamreiz kaut kur
doties. Taču šajā jautājumā ir viens liels «bet» – mums ir
jāsaprot, ka visam ir savas robežas un katra situācija var būt
atšķirīga. Ja ģimenes vienīgais audzināšanas modelis ir, kā jūs
sakāt, šantāža, tad šādas rīcības regulāra īstenošana bērna acīs
noteikti neiemantos cieņu. Es savai meitai pirms aizliegšanas
nākamreiz doties uz vakara pasākumu pajautātu, kas īsti notika
iepriekšējā reizē – varbūt salūza automašīna, viņas draugi vai
draugu vecāki centās rast citas iespējas, kā bērnus nogādāt mājās.
Un te mēs atkal atgriežamies pie tā, ka svarīgi ir ne tikai
dzirdēt, bet arī saprast…

Foto: JV arhīva