«Ja bērns atnāk uz skolu un dusmu brīdī iesper ar kāju klasesbiedram, visbiežāk tam par iemeslu kalpo fakts, ka, šādi rīkojoties, viņš jūtas pasargāts. Būtiski ir apzināties, ka drošības sajūta bērnam ir ļoti svarīga. Varbūt tas skan mazliet dīvaini, taču šim apgalvojumam ir loģisks pamatojums. Bērns īsteno to rīcības modeli, ko viņš ir apguvis mājās. Ja skaļa lamāšanas, citu cilvēku fiziska aizskaršana ir veids, kā problēmas tiek risinātas bērna ģimenē, tad viņam šī rīcība šķiet pašsaprotama. Viņš nepazīst citu uzvedības modeli – attiecīgi bērns sajūtas nedroši, ja pēkšņi apkārt esošie cilvēki pret viņu izturas laipni. Viņš pie šādas attieksmes vienkārši nav pieradis un nezina, kā uz to reaģēt. Taču mēs, pieaugušie, bieži vien to neapzināmies, aprobežojoties ar to, ka bērnu vienkārši sarājam. Un viņš bļauj pretī, jo tas ir viņam saprotams modelis,» stāsta Sidnejas Notre Dame Universitātes lektore Ilona Brūveris. Viņa šogad Jelgavas pedagogus divu dienu seminārā teorētiski un praktiski izglītoja par to, kā tikt galā ar bērna dusmām un agresiju. «Atpazīt dusmu un agresijas cēloņus, kā arī tos novērst patiesībā būtu jāprot katram no mums,» atzīst I.Brūveris.
Austrālijas lektore, kurai ir nozīmīga pieredze darbā ar skolēnu uzvedības problēmām, jau piecus gadus veiksmīgi sadarbojas ar Zemgales reģiona Kompetenču attīstības centru, kur ik gadu vada semināru par kādu no bērnu uzvedības izglītošanā aktuālām tēmām. «Neprasme tikt galā ar dusmām vai agresiju nav nekas jauns, un tā nav tikai Latvijas sabiedrības problēma – līdzīga situācija valda visā pasaulē. Taču esmu pārliecināta – ja vien tā nav specifiska medicīniska diagnoze, katrs no mums var iemācīties savaldīt dusmas un tikt galā ar agresiju,» saka I.Brūveris.
– Kā jūs definētu, kas ir «dusmas» un kas «agresija»?
Dusmas ir sajūtas, emocijas – tāpat kā prieks vai sāpes. Un ir tikai normāli, ja cilvēks laiku pa laikam tās piedzīvo. Svarīgākais ir spēt ar dusmām cīnīties un saprast cēloni, kāpēc es skaišos. Savukārt agresija ir uzvedības veids, un tā ne vienmēr ir saistīta ar dusmām. Cilvēks, kurš sadusmojas, ne vienmēr taču kļūst agresīvs, vai ne? Svarīgākais šajā jautājumā ir sajust robežas. Lasot lekcijas dažādās pasaules valstīs, es novēroju tendenci, ka mūsdienās robežas kļūst arvien izplūdušākas.
– Kāpēc?
Manuprāt, pamatojums šādai situācijai meklējams jau 20. gadsimta 70. gados, kad pasaulē bija jūtams tāds kā atbrīvošanās periods, sāka valdīt izteiktāka demokrātijas izjūta, attiecīgi daudzi vecāki savus bērnus sāka audzināt brīvāk, dāvājot viņiem to, ko paši nav saņēmuši. Un kādā brīdī, iespējams, daļai sabiedrības sāka šķist, ka demokrātijā robežām nav jābūt. Tādējādi robežlīnija kļuva ļoti izplūdusi. Ja mēs šobrīd ieslēgtu kādu televīzijas šovu, vai mēs tajā dzirdētu, ka kāds dusmīgam oponentam mierīgā tonī pajautātu: «Tu esi dusmīgs? Vai tu vēlies par to parunāt?» Smieklīgi… Protams, ka, nē. Šova tapšanai ir nepieciešamas emocijas, un, ja līdztekus tiek pievienota arī agresija, tad šovs ir panākts. Dusmošanās un agresivitāte ir kļuvusi par neatņemamu mūsu dzīves sastāvdaļu. Turklāt tieši šīs jaunās paaudzes vecāku bērni mūsdienās apmeklē skolas, un viņu izpausmes mēs redzam ikdienā.
– Kādas ir pirmās pazīmes, ko iespējams identificēt?
Vai zināt, ko man visbiežāk atbild pedagogi, ja mēs runājam par bērnu uzvedību? Nav svarīgi, kurā pasaules malā es ar viņiem tiktos – Anglijā, ASV, Austrālijā, Latvijā vai kur citur –, pārsvarā pedagogi atzīst: «Lielākā problēma ir bērna uzvedība klasē – viņš neklausās, runā pa telefonu, traucē klasesbiedrus.» Tas ir pirmais simptoms, kas apliecina faktu, ka kaut kas nav kārtībā ar bērna emocionālajām un sociālajām prasmēm – tā ir necieņas izrādīšana. Attiecīgi cieņpilna attieksme pret cilvēkiem, dzīvniekiem un dabu ir viena no sociālajām prasmēm, kas nepieciešama mūsdienu sabiedrības pastāvēšanai. Ja mājās bērns moka kaķīti, uz šādu rīcību nedrīkst vienkārši noraudzīties un nereaģēt – tas ir nopietns signāls vecākiem, ka bērns nav apguvis pareizas sociālās prasmes. Tāpat mājas apstākļos bieži vien var saķildoties māsas vai brāļi, pabakstīt viens otru, tomēr, ja šādas situācijas atkārtojas regulāri, arvien asākā formā un ja šādu attiecību modeli bērns īsteno arī skolā, to nevar pieņemt kā normu.
– Par kādām sociālajām prasmēm jūs runājat?
Pats mazumiņš, ar ko var sākt jau no bērnības, ir iemācīt bērnam pieklājību – teikt «paldies» un «lūdzu», uzsmaidīt pretimnācējam. Zināt, kurā valstī man vislabāk patīk atrasties? Japānā, jo tik kulturālus un pieklājīgus cilvēkus nekur citur pasaulē nevar sastapt. Taču viņi tādi nepiedzimst – viņus audzina. Savukārt nākamais solis ir iemācīt cienīt un respektēt līdzcilvēkus, nevērtēt sevi augstāk par citiem. Mums ir pat izveidota programma, kuras ietvaros bērns apgūst 30 dažādas prasmes – sākot no acu kontakta veidošanas un noturēšanas (kas varbūt šķiet pašsaprotami, taču mūsdienās daudzi bērni to nespēj īstenot) līdz komunikācijas spēju pilnveidei. Tāpat apgūstam prasmi klausīties – ne tikai dzirdēt, ko tev saka, bet arī izprast saklausītā jēgu. Nerunā tikai tu, ļauj runāt arī citiem! Nozīmīgi ir saprast, ka jebkurā sabiedrības grupā ir jādarbojas win-win principam – abām pusēm ir jābūt ieguvējām.
Ir zinātniski pierādīts – ja bērnam palīdz izprast savas dusmas un tikt galā ar agresiju, viņa mācību rezultāti uzlabojas par 11 procentiem. Enerģija, ko viņš patērē dusmu vai agresijas izrādīšanai, atbrīvojas, un to var lietderīgi izmantot citiem mērķiem.
– Vai varat ieteikt kādu recepti, ar ko sākt?
Ja man mājās būtu dusmīgs bērns, es viņam pajautātu: «Ko tu jūti, kad dusmojies?» Jūs būsiet pārsteigti, bet visbiežāk spēcīgu dusmu brīžos cilvēks vienlaikus izjūt arī fiziskas sāpes – kādam var sāpēt galva, cits piedzīvo muskuļu krampjus, vēl kādam griež vēderu. Šis ir pirmais solis, kā var novērst bērna domas no aizkaitinājuma un ļaut saprast, kā viņš jūtas, jo neviens taču nevēlas mocīties ar galvassāpēm. Vēl kāds vienkāršs veids, kas dusmu brīdī ļauj nomierināties, ir mierīga elpošana. Pasaulē pazīstams ir «Dusmu termometrs», kas ļauj noteikt un apzināt savas dusmas – pierakstīt un pēc tam izanalizēt, cik bieži vai cik spēcīgi es esmu aizkaitināts, kāds tam ir iemesls, pēcāk par to izrunājoties ar vecākiem vai skolotāju.
– Kas visspilgtāk raksturo agresīvu bērnu?
Visbiežāk tā ir kļūdaina domāšana. Brīžos, kad cilvēks izjūt agresiju, viņa spriešanas spējas ir kļūdainas. To apliecina vienkāršs piemērs – bērns gaitenī uzgrūžas virsū citam skolasbiedram. Bērna galvā uzreiz rodas jautājums: «Kāpēc viņš man uzskrēja virsū? Viņš regulāri mani aizskar. Viņš ir jāsoda.» Realitātē tā, iespējams, bija pavisam nejauša saskriešanās bez jebkāda iepriekšēja nolūka, taču agresivitātes vadīts bērns to var uztver pavisam citādāk, un šādai sākotnēji neparedzētai situācijai var sekot arī kautiņš. Ja mēs zinām, ka cēlonis ir kļūdaina domāšana, tad es piedāvātu strādāt pie tā, lai bērns apgūtu optimistisku domāšanas veidu. Uz jebkuru situāciju var raudzīties gan pesimistiski, gan arī optimistiski. Un pat vislielākajam pesimistam var iemācīt uz pasauli lūkoties caur gaišāku prizmu. Brīdī, kad jaunieša ģimene no Rēzeknes pārceļas uz dzīvi Jelgavā, viņam varētu šķist, ka dzīve ir beigusies, jo draugi palika vecajā skolā, viņu neviens neizprot un neuzklausa, kam loģiski var sekot ne tikai dusmu izvirdumi, bet arī agresīvas izpausmes. Šādā gadījumā pieaugušajiem ir jāpalīdz bērnam ieraudzīt medaļas otru pusi – pievērsties jauniem hobijiem, meklēt jaunus draugus, sarakstīties ar līdzšinējiem draugiem. Risinājums eksistē vienmēr. Galvenais ir saprast to, kas bērnam liek justies slikti, runāt par šo problēmu un meklēt risinājumus, nevis ļauties dusmām.
– Mēs daudz runājam par bērniem. Kā ir ar vecākiem?
Esmu pedagoģe, tāpēc mana mērķauditorija ir skolotāji un bērni, taču es nekad neatsaku vadīt lekcijas arī vecākiem. Es uzskatu, ka viss, ko mēs šobrīd iztirzājam saistībā ar bērniem, tikpat labi attiecas arī uz pieaugušajiem. Pilnīgi pamatots ir uzskats, ka vecāki, kuru domāšanas modelis ir kļūdains un kas nespēj tikt galā ar savām dusmām vai agresiju, nekad nespēs palīdzēt arī savam bērnam. Tomēr – ja bērns ir jāmāca, tad jāpatur prātā, ka pieaugušajiem allaž ir iespēja izglītoties arī pašiem. Turklāt mūsdienu tehnoloģijas piedāvā tik plašas iespējas – sāciet kaut vai ar to, ka ierakstiet «Google» meklētājā jēdzienu «Dusmu termometrs» un paanalizējiet paši savas dusmas.
– Ar ko, jūsuprāt, visvairāk grēko vecāki?
Ar to pašu iepriekš pieminēto kļūdaino domāšanu. Ja tu savaldi bērnu, tas nenozīmē, ka tu viņu fiziski iespaido. Ja tu izvirzi bērnam robežas, tad tās nevar būt tik pamatīgas, ka rada psiholoģisku spiedienu. Viens no svarīgākajiem vecāku uzdevumiem ir ne vien iemācīt bērnam respektēt un cienīt sevi, bet vienlaikus arī pašiem cieņpilni izturēties pret savu atvasi. Kā jau teicu, jebkurās attiecībās ir jādarbojas win-win principam – ieguvējiem ir jābūt abiem, jo tikai tad tās var dēvēt par attiecībām.
– Ko jūs sakāt par šantāžu, kas mūsdienās bieži ir viens no izplatītākajiem veidiem, kā vecāki audzina savus bērnus?
Ja jūs ar to domājat principu «kamēr neizēdīsi zupas šķīvi, nekādus saldumus nedabūsi», tad literatūrā to sauc par Vecmammas likumu. Ir diezgan saprotams, kāpēc tas tiek dēvēts tieši šādā veidā, jo mūsu vecmāmiņas un vecvecmāmiņas pēc šāda principa ir audzinājušas savus bērnus. Šī iemesla dēļ es tajā nesaskatu neko sliktu – ikvienam no mums ir jāzina lietu kārtība. Es arī gribētu iedzert kafiju, bet nevaru – jāpabeidz darbs. Izdarīšu šo, dabūšu – to. Mums katram ir uzdevumi, kas jāpilda, tostarp arī bērniem. Arī es savai atvasei, kas, apsolot vakarā atgriezties mājās līdz pulksten 22, to nav izdarījusi, varētu aizliegt nākamreiz kaut kur doties. Taču šajā jautājumā ir viens liels «bet» – mums ir jāsaprot, ka visam ir savas robežas un katra situācija var būt atšķirīga. Ja ģimenes vienīgais audzināšanas modelis ir, kā jūs sakāt, šantāža, tad šādas rīcības regulāra īstenošana bērna acīs noteikti neiemantos cieņu. Es savai meitai pirms aizliegšanas nākamreiz doties uz vakara pasākumu pajautātu, kas īsti notika iepriekšējā reizē – varbūt salūza automašīna, viņas draugi vai draugu vecāki centās rast citas iespējas, kā bērnus nogādāt mājās. Un te mēs atkal atgriežamies pie tā, ka svarīgi ir ne tikai dzirdēt, bet arī saprast…
Foto: JV arhīva