Pārģērbties par pokemonu, staigāt pa skolu pidžamā, mainīties ar skolēniem lomām – tā Jelgavas 4. vidusskolas sporta skolotāja Nataļja Gorškova iedvesmo savus skolēnus.
«Bērni ir jāiedvesmo, jārada interese par sportošanu. Ja skolēns redz, ka skolotājam pašam patīk tas, ko viņš dara, un tas notiek ar prieku, viņš noteikti procesā iesaistīsies,» tā sporta skolotāja, kura bērnus iedvesmo jau 22 gadus.
Pēc uzvaras Izglītības un zinātnes ministrijas organizētajā konkursā «Gada sporta skolotājs» jelgavniece saņēma neskaitāmus apsveikumus. Kā mīļāko viņa rāda savas klases darināto – milzīgu stikla trauku, kurā atrodas vairāki desmiti galda tenisa bumbiņu, un uz katras uzrakstīts kāds kompliments skolotājai. «Kad mani pēc konkursa sagaidīja, man iedeva rokās šo trauku, un katrs skolēns meta iekšā pa bumbiņai,» par priecīgo notikumu stāsta N.Gorškova. Sporta skolotāju pārsteigusi arī mūzikas novirziena klase, kas konkursa uzvarētāju sagaidīja ar orķestra priekšnesumu.
Kāpēc izvēlējāties sporta skolotāja profesiju?
Mans stāsts ir vienkāršs – pati nodarbojos ar sportu, pabeidzu skolu un, kā jau tas bieži notiek, nezināju, ko turpmāk dzīvē darīt. Tieši tajā vasarā man piedāvāja pastrādāt bērnudārzā, un faktiski man pietika ar vienu nedēļu, lai saprastu, ka vēlos bērniem mācīt sportu visu mūžu. Ļoti ilgi strādāju ar sākumskolas bērniem – tas posms man ļoti patika un joprojām ir spilgtā atmiņā. Pabeidzu Rīgas 2. pedagoģijas skolu kā sākumskolas fizkultūras skolotāja, bet pēc tam Daugavpils Universitātē ieguvu bakalaura grādu. Strādāju un mācījos neklātienē.
Kādas vērtības, jūsuprāt, raksturo labu sporta skolotāju?
Pirmkārt, sporta skolotājam jābūt labā fiziskā formā, jāspēj bērniem parādīt vingrinājumus. Otrkārt, jāsmaida, ieejot skolā, viss pārējais jāatstāj ārpusē. Bērniem jāredz, ka skolotājam mirdz acis un patīk savs darbs. Jābūt aktīvam – jāiesaistās aktivitātēs, jāpiedalās stundās: vai tas ir skrējiens, vai braukšana no kalna ar ragaviņām. Noteikti jābūt saprotošam, pretimnākošam, tas palīdz veidot personiskākas attiecības ar bērniem.
Kas darbā ar bērniem sagādā vislielāko gandarījumu?
Protams, ka tās ir bērnu emocijas. Man tiešām sagādā prieku, ja redzu, ka skolēni gaida katru sporta stundu. Arī katra jauna izdošanās vai mēģinājums sasniegt jaunas virsotnes. Emocijas pēc sacensībām, kad tiek rādīti diplomi un izcīnītās medaļas, ir ieguldītā darba vērtas.
Vērojot jūsu vadītās sporta stundas, rodas priekšstats, ka jūs pret bērniem attiecaties kā pret pieaugušiem cilvēkiem. Tā ir?
Viņi jau man ir lieli! Ar pirmās un otrās klases bērniem ir citādāk – mēs spēlējamies, nākas tēlot gan pokemonu, gan iejusties citos tēlos. Mēs visi esam ļoti draudzīgi. Neatceros, kad būtu uz bērnu bļāvusi.
Kā sporta stundās izdodas noturēt disciplīnu?
Es cenšos visu sarunāt. Joprojām atceros, ka, tikko atnākot uz skolu, man bija tiešām grūti, taču ar laiku daudz ko sapratu un iemācījos savus trikus, kā motivēt. Piemēram, mazajiem patīk, ja es līdzdarbojos it visā. Ja bērns redz, ka es veicu kādu vingrinājumu, viņš gribēs to atkārtot. Ar lielajiem ir līdzīgi – ja es likšu lielajām meitenēm skriet piecus apļus, neviena nebūs sajūsmā, bet mēs paņemam austiņas un skrienam apkārt Zemgales Olimpiskajam centram, nevis pa ierasto apli. Kā jau minēju – galvenais ir it visā pašai piedalīties. Nedrīkst stāvēt un tikai komandēt. Ir bijušas reizes, kad piedāvāju skolēnam samainīties vietām, lai bērns sporta stundu pamēģina novadīt manā vietā.
Kur jūs gūstat iedvesmu šīm idejām?
Tas nāk pats no sevis. Pati nodarbojos ar fitnesu, meklēju interesantus vingrinājumus un uzdevumus. Cenšos sekot līdzi visām aktualitātēm, lai manas nodarbības būtu mūsdienīgas un atraktīvas no jauniešu viedokļa.
Valda uzskats, ka vissarežģītāk ir strādāt ar pusaudzēm. Vai tā ir taisnība?
Jā, tā varētu teikt, taču atkal – jāspēj viņas ieinteresēt. Mēs bieži stundās nodarbojamies ar interesantām lietām – fitnesu, tabatu, pilatēm. Man ir tikai dažas meitenes, kuras izvairās no sporta stundām. Man ir grūti saprast, kādēļ tā. Ir meitenes, kurām uz sporta stundām negribas ģērbties – viņas kautrējas viena no otras. Tajā pašā laikā ir skolnieces, kuras basto arī citas stundas, ne tikai manas. Taču man ir prieks, ka lielākajai daļai manu audzēkņu patīk sports. Interesanti, ka meiteņu vidū ļoti populārs ir volejbols – komandas sporta veids, kurā nav lielas intensitātes. Basketbols gan nav tik populārs.
Kur jūs smeļaties enerģiju, lai neskaitāmas stundas pavadītu ar skolēniem?
Pašas bērni jau ir lieli – meitas izaugušas, un tieši tad man arī parādījās papildu enerģija. Es domāju, ka to gūstu no bērniem, jo kādreiz man tik daudz enerģijas nebija. Jo vairāk strādāju, jo vairāk saņemu! Sportošanā esmu iesaistījusi arī savu vīru, tādēļ var teikt, ka sports ir mans dzīvesveids.
Kāds ir sporta skolotāja darba dienas grafiks?
Pulksten 6.15 skan modinātājs, ap astoņiem jau esmu skolā. Pulksten 8.15 sākas stundas. Pirmdiena un otrdiena ir garākas darba dienas, kad mācības ilgst līdz pulksten četriem dienā. Pēc tam, sākot no pavasara, mums būs skriešanas koptreniņš, kas ilgst apmēram divas stundas. Es vēl papildus pāris reižu apmeklēju trenažieru zāli Zemgales Olimpiskajā centrā vai «Fitland». Varu atklāt, ka uz sporta zālēm eju, lai apgūtu jaunus vingrinājumus, regulāri mācos un pielāgoju tos skolai.
Kā jūs sevi uzturat sportiskajā formā?
Mans vaļasprieks joprojām ir skriešana. Kopā ar Jelgavas Sporta servisa centra sporta darba organizatori Aļonu Fomenko divas reizes nedēļā organizējam jelgavniekiem skriešanas koptreniņus. Vasarā skrējām un izdomājām – kāpēc pēc treniņiem nevarētu nopeldēties upē? Un tā mēs sākām no augusta. Man tas «pasākums» beidzās oktobra beigās, jo saslimu. Pārējās meitenes peldējās līdz pat decembrim. Pērn piedalījos vairākos skriešanas seriāla «Skrien Latvija» posmos. Mērķi šim gadam jau ir skaidri – piedalīties skriešanas seriālā «Stirnu buks» un pamēģināt startēt ziemas peldēšanas čempionātā.
Pagājušajā vasarā pilsētā modē bija krosfita treniņi.
Jā, arī pie mums viesojās puiši un rādīja paraugdemonstrējumus. Man personīgi šis treniņu veids ne pārāk patīk. Es dodu priekšroku aerobikai. Ļoti patīk tabata – fitnesa veids, kas norit augstā intensitātē.
Kā jūs vērtējat Latvijas Olimpiskās komitejas iniciatīvu par sporta klasēm?
Es domāju, ka tas ir fantastisks projekts. Uzskatu, ka šādā projektā ir jāiekļauj visas Latvijas skolas. Atceros, kā mums tas sākās ar pirmo klasi, kad divus gadus papildus bija slidošana – bariņš skolēnu pēc tam sāka nodarboties ar šorttreku. Trešajā gadā mums kā olimpiskā audzinātāja pievienojās Ineta Radēviča, kas bērnus iedvesmoja pamēģināt vieglatlētiku. Kā jau minēju – ir jāspēj iedvesmot.
Arī šogad lielākā interese bija par sporta novirziena klasi…
Uzskatu, ka šīm klasēm ir liels potenciāls. Bērni sportojot ir laimīgi – dalās savos piedzīvojumos un sasniegumos. Krietni mazāk laika paliek muļķībām. Piemēram, mana klase izmanto jebkuru brīdi, lai kopā pasportotu, un bieži vien tas notiek pat stundu starpbrīžos.
Ko jums nozīmē iegūtais tituls «Gada sporta skolotājs»?
Pirmkārt, tas ir liels gandarījums. Tā bija jauna pieredze – vadīju sporta nodarbības svešā skolā svešai klasei. Tie bija vidusskolēni, ar kuriem praktiski nebiju strādājusi. Protams, nebija viegli, patērēju daudz nervu, taču rezultāts dod stimulu strādāt vēl aktīvāk. Liels paldies maniem kolēģiem, kuri man palīdzēja ar padomiem. Tas tiešām bija liels piedzīvojums.
Foto: Raitis Supe