Pilsētā

Līdz šai nedēļai trīs jelgavnieki reģistrējušies bērnu uzraudzības pakalpojuma sniegšanai mūsu pilsētā, par to cerot saņemt atlīdzību no valsts.

Kristīne Langenfelde, Sintija
Čepanone 

Līdz šai nedēļai trīs jelgavnieki
reģistrējušies bērnu uzraudzības pakalpojuma sniegšanai mūsu
pilsētā, par to cerot saņemt atlīdzību no valsts.

«Jelgavas Vēstnesis» jau rakstīja – lai
risinātu problēmu ar vietu skaita trūkumu bērnudārzos, valsts
atbalsts no septembra līdz 31. decembrim tiks sniegts arī
norēķiniem par bērnu pieskatīšanu pie alternatīvajiem pakalpojuma
sniedzējiem, piemēram, auklēm, aukļu dienestiem, bērnu
pieskatīšanas centriem. Tas nozīmē, ka vecāki bērna pieskatīšanai
var izvēlēties ne tikai privāto bērnudārzu, bet arī alternatīvo
pakalpojuma sniedzēju, teiksim, aukli, kura atbilstoši
reģistrējusies un var pieteikties uz valsts atbalstu 100 latu
apmērā mēnesī.

Kopš pagājušās nedēļas Izglītības kvalitātes
valsts dienesta (IKVD) mājas lapā ir pieejams publiskotais Bērnu
uzraudzības pakalpojuma sniedzēju reģistrs, un atbilstoši tam
Jelgavā bērnu pieskatīšanu ar valsts atbalstu privāti pašlaik
nodrošina trīs privātpersonas – Daina Veikmane, Zigita Zīle un
Austris Auziņš.

It kā šķiet vienkārši – IKVD jāiesniedz
nepieciešamie dokumenti, tur tos izskata un personu reģistrē bērnu
uzraudzības pakalpojuma sniegšanai jeb, vienkārši sakot, kā aukli,
kura par savu darbu saņem atlīdzību no valsts. Tomēr pirmie
jelgavnieki, kas gājuši cauri šim procesam, atzīst, ka viss nav tik
vienkārši, kā sākumā šķiet. Dokumentus nokārtot nevarēja uzreiz
septembra sākumā, kā sākotnēji bija solīts, – reģistrēšanās aizņēma
krietni ilgāku laiku, un no Jelgavas pirmā aukle oficiāli tika
reģistrēta tikai 16. septembrī. Tagad aukles nezina, vai līdz ar šo
valsts novēloto reģistrēšanu varēs pretendēt uz pilna apjoma
samaksu par savu darbu šomēnes – aukles sāka strādāt jau septembra
sākumā. Viņas cer, ka valsts savas birokrātijas dēļ šķēršļus tomēr
neliks un, kaut arī oficiāli reģistrētas vēlāk, atalgojumu par
septembri saņems, un viņu darbs nebūs jāapmaksā vecākiem. Pretējā
gadījumā sanāk, ka valsts it kā ir piešķīrusi finansējumu auklēm no
septembra, bet oficiālajā reģistrā IKVD mājas lapā parādās dati,
tikai sākot no 16. septembra, kad viņi reģistrējuši pirmās aukles
valstī. Tātad par pusmēnesi valsts finansējums netiks
piešķirts.    

Izglītības kvalitātes valsts dienesta
vadītāja Inita Juhņēviča skaidro, ka Ministru kabineta noteikumi
stājās spēkā 1. septembrī un agrāk pieņemt reģistrēšanai aukles
dienests nevarēja – kamēr tika pārbaudīti un citās institūcijās
saskaņoti visi dokumenti, pagāja vismaz divas nedēļas, tāpēc pirmās
aukles arī reģistrētas mēneša vidū. Labklājības ministrija savukārt
nesaskata nekādu problēmu, jo uzsver, ka MK noteikumi stājās spēkā
ar 1. septembri un tie nosaka, ka no šī datuma sākas aukļu
reģistrēšana, nevis nodrošinājums ar finansējumu – atlīdzību par
savu darbu aukles saņems no tā datuma, kurā reģistrētas
reģistrā.

Pagaidām šīs nepilnības nav mazinājušas trīs
Jelgavas aukļu apņemšanos strādāt šajā sistēmā.

«Savā dzīvoklī vienu istabu esmu
atvēlējusi bērniem, kurus pieskatu»

Daina Veikmane, pieskata piecus
bērniņus:

«Piedāvāt bērnu pieskatīšanas pakalpojumu
mani pamudināja bērnu vecāki – līdz ar privātās pirmsskolas
izglītības iestādes «Saulītes rakari» slēgšanu bija jāmeklē citas
darba iespējas. Tā kā šajā bērnudārzā strādāju par audzinātāju, ik
dienas komunicēju ar vecākiem, un ziņa par to, ka nu jāmeklē cits
bērnudārzs, viņus satrauca – pašvaldības dārziņā vēl nebija
pienākusi rinda, bet laist citā privātajā bērnudārzā negribēja. Tā
nu vairāki vecāki, uzzinot par valsts atbalstu alternatīvajiem
pakalpojuma sniedzējiem, mani uzrunāja, rosinot nodrošināt bērnu
pieskatīšanas pakalpojumu privāti. Tādējādi reģistrējoties es jau
zināju, kurus bērniņus pieskatīšu.

Saskaņā ar līgumu, ko par bērnu pieskatīšanu
esmu noslēgusi ar vecākiem, šo pakalpojumu nodrošinu katru darba
dienu no pulksten 8 līdz 18. Mums ir ļoti jauka «kompānija» – divi
puisīši un trīs meitenītes vecumā no pusotra līdz četriem gadiem no
kopumā trim ģimenēm. Un tieši bērnu atšķirīgais vecums, manuprāt,
ir ļoti pozitīvs aspekts bērnu attīstībai, savukārt pieci bērniņi –
optimāls skaits, lai es kvalitatīvi spētu nodrošināt viņu
pieskatīšanas pakalpojumu. Vecāki, ar kuriem noslēgts līgums, ir
apmierināti ar šo modeli un pauduši gatavību ilglaicīgi man uzticēt
savus bērnus, tāpēc jaunus audzēkņus no citām ģimenēm vismaz
pagaidām neplānoju uzņemt.

Mans pedagoģiskā darba stāžs ir vairāk nekā
19 gadu, un tas ļoti palīdz darba un laika organizēšanā. Visu esmu
saplānojusi tā, lai mazajiem ne mirkli netrūktu manas uzmanības,
un, manuprāt, tieši pieredze pedagoģijā sniedz iespēju sajust katra
bērna vajadzības, līdz ar to viņu ikdienu, tostarp ēdināšanu,
rotaļas, izglītošanās procesu, organizēt profesionāli.

Šim mērķim savā dzīvoklī Akadēmijas ielā
esmu iekārtojusi vienu istabu, un mēs visi jūtamies ērti – bērni ir
aprūpēti un dzīvespriecīgi, vecāki – priecīgi un apmierināti, un
arī mani šāds modelis pat ļoti apmierina. Valsts atbalstu bērna
pieskatīšanas pakalpojuma nodrošinātājiem tiešām vērtēju pozitīvi,
vēl jo vairāk tādēļ, ka nu vecākiem ir izvēles iespējas – ne visi
taču vēlas un var atļauties bērnu laist privātajā dārziņā.

Šī, protams, ir jauna pieredze gan vecākiem,
gan bērnu pieskatīšanas pakalpojuma nodrošinātājiem, gan arī
pašvaldībai. Zinu, ka biju pirmā privātpersona no Jelgavas, kas
oficiāli reģistrējusies kā bērnu uzraudzības pakalpojuma sniedzēja,
taču, ielūkojoties reģistrā, redzu, ka no mūsu pilsētas parādās arī
citi vārdi. Iespējams, mēs tomēr būsim vairāki, un man prieks par
to! Vienīgi nav skaidrības, kā tiks samaksāts par manu darbu
šomēnes, jo strādāt sāku 2. septembrī. Gribas ticēt, ka, iesniedzot
Izglītības un zinātnes ministrijai sava darba atskaiti par šo
mēnesi, man arī tiks samaksāts, neraugoties uz to, ka reģistrā
birokrātijas dēļ oficiāli esmu reģistrēta no 16. septembra. Citādi
sanāks dīvaini – valsts solīja atbalstu no 1. septembra, bet mani
pakalpojumi šomēnes būs jāsedz vecākiem?!»

«Kad viņš man rāda aitiņu, gribi
negribi jāsāk blēt»

Zigita Zīle, pieskata vienu bērniņu:

«Esmu izaudzinājusi divus savus bērnus un
šobrīd, kamēr pašai mazbērnu vēl nav, man šķiet, ka esmu tādā
vecumā, kad pieskatīt citu bērnus man pat ļoti piestāv. Man laikam
ir paveicies, jo visu mūžu darbs ir bijis hobijs – attiecīgā laika
periodā esmu darījusi to, kas pašai tobrīd visvairāk ir paticis.
Šobrīd tā ir bērna pieskatīšana. Manam auklējamajam drīz būs divi
gadi, un, lai gan noteikumi ļauj pieskatīt vienlaicīgi līdz pieciem
bērniem, pagaidām es neredzu iespēju uzņemties atbildību par vēl
kādu bērniņu.

Vienai auklei ir divas rokas, un kā gan es
varētu garantēt, ka paspēšu pašaut spilvenu apakšā diviem vai trim
bērniem vienlaikus! Ar divgadīgu bērnu jau tā nav viegli tikt galā,
kur nu vēl ar diviem vai trim vienaudžiem. Jau tagad gadās reizes,
kad rotaļu laukumā bērns apsitas riņķī un skrien. Un tad ir
pussekunde laika, lai izšķirtos – ķert pēc ratiem un somas vai
skriet viņam pakaļ. Es izšķiros par bērnu, jo kas tad tajā manā
somā ir – 10 lati un mobilais telefons!

Esmu izgājusi arī kursus – 480 stundas
mācījusies kļūt par aprūpētāju bērnam ar īpašām vajadzībām. Tas
bija pamatīgi un nopietni – gan pirmā palīdzība, gan veselīgs
uzturs, attīstība. Tāpēc domāju, ka aukles darbam esmu sagatavota,
taču, ja nākamgad valstij šķitīs, ka ar manām 480 stundām ir par
maz un jāiziet arī tās noteiktie 40 stundu kursi, es to darīšu.

Jā, mēs nodrošinām bērnu uzraudzības
pakalpojumu – kā to valsts ir definējusi –, taču es nedomāju, ka ir
iespējams bērnu tikai uzraudzīt, neattīstot viņa spējas. Tas jau
nav iespējams – bērns taču no tevis nemitīgi prasa. Te viņš grib
grāmatiņu palasīt, te padziedāt, te viņu viens interesē, te – jau
kaut kas cits. Pavisam vienkārši – ja mēs ejam pa pilsētu un mazais
ierauga tās mūsu smukās aitiņu dekorācijas, man gribi negribi jāsāk
blēt. Tāpat mans darbs ir regulāri bērniņu vest uz «Jundas» Bēbīšu
skolu – arī tur tiek attīstītas viņa iemaņas. Es jau vispār
nesaprotu, kā tagad vecāki var atļauties nevest savus bērnus uz
tādām nodarbībām, ja reiz pašvaldība to visu apmaksā – tas taču ir
grēks! Vecākiem nekas nav jāmaksā, bet bērnam – tāda izglītojoša
nodarbība! Fantastiski!

Pieļauju, ka pienāks brīdis, kad mans
auklējamais saņems vietu pašvaldības dārziņā. Tad gan droši vien
likšu sludinājumu un meklēšu citu bērniņu, ko pieskatīt. Pagaidām
mani šāda kārtība apmierina.»

«Trīs bērni vienai auklei ir
maksimums»

Mamma, kuras divus bērnus vecumā no 1,5 līdz
5 gadiem pieskata Austris Auziņš:

«Es kā mamma, kura izvēlējusies, lai manus
bērnus pieskata aukle, uzskatu, ka divi bērni vienai auklei ir
optimāls variants. Ar savu aukli diskutējot, esam pieņēmuši, ka vēl
varbūt trešo bērniņu varētu piesaistīt, bet tad gan tas būtu
maksimums. Saprotiet, ka tādiem īstiem mājas bērniem, kādi ir mani,
nepieciešams organizēt attīstošas nodarbības – mani bērni «Jundā»
apmeklē gan dziedāšanu, gan dejošanu, gan keramikas nodarbības.
Tātad auklei bērns ir jānogādā uz šīm nodarbībām. Tīri praktiski
padomājot, neredzu iespēju vairāk par trim mazuļiem vienlaikus
iesēdināt mašīnā un nogādāt uz nodarbībām. Protams, ja maniem
bērniem pievienotos vēl kāds, būtu labi, ja pieskatīšana tomēr
notiktu manās mājās, kur es spēju nodrošināt atbilstošu vietu un
apstākļus. Vēl ideālākā gadījumā būtu labi, ja šis bērniņš nāktu no
ne latviski runājošas ģimenes, kas savukārt palīdzētu viņiem kopā
apgūt kādas jaunas zināšanas.

Kāpēc aukle, nevis privātais bērnudārzs? Ja
valsts kā vienā, tā otrā gadījumā sniedz finansiālu atbalstu, tad
es labāk izvēlos aukli, jo zinu, ka tā būs nodarbināta tikai ar
maniem bērniem, savukārt privātā bērnudārzā vienā grupā ir
pietiekami daudz bērniņu – audzinātāja visiem klāt izstāvēt
nevar.

Tas ir tīri par praktisko pusi, taču šajā
aukļu sistēmā man ir virkne citu lietu, kas vēl nav skaidras un
saprotamas. Kāpēc valsts tik novēloti reģistrēja aukles, ja reiz
strādāt varēja sākt no 1. septembra? Cik īsti aukle par savu darbu
saņems? Kāpēc man, jau kopš jūlija interesējoties par šo jautājumu
Izglītības kvalitātes valsts dienestā, neviens kompetenti nespēj
sniegt atbildes uz interesējošajiem jautājumiem? Laikam jau
Jelgavas pašvaldības ierēdņi mani ir izlutinājuši, jo šeit, ja man
ir nepieciešama atbilde uz jautājumu, man vai nu atbild uzreiz, vai
arī norāda, kurš spēs atbildēt. Diemžēl par valsts ierēdņiem es
nevaru teikt to pašu.»

foto Ivars Veiliņš