«Četru mēnešu laikā, kopš sākās pilotprojekta īstenošana, mani uzrunājuši ap 30 ārzemēs strādājošu cilvēku, kuri izrāda interesi atgriezties mājās. Vismaz trešā daļa no viņiem ir bijušie jelgavnieki. Taču es nevaru teikt, ka interese būtu liela vai ka pēdējā laikā, ņemot vērā, piemēram, Lielbritānijas sākto izstāšanos no ES, būtu vērojama pastiprināta aizbraucēju vēlme atgriezties. Varbūt pat otrādi – pēc breksita daudzi ir sākuši izglītoties, lai ne tikai nezaudētu, bet uzlabotu savas pozīcijas Lielbritānijā,» saka Zemgales reģiona reemigrācijas jautājumu koordinators Edgars Jānis Paulovičs.
Šogad Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) sadarbībā ar pieciem Latvijas plānošanas reģioniem izveidoja reģionālo reemigrācijas koordinatoru tīklu. Katrā reģionā darbu sāka reemigrācijas koordinators, kura uzdevums ir ar praktisku informāciju un palīdzību dažādu jautājumu risināšanā atbalstīt tos tautiešus, kuri plāno atgriezties Latvijā. Projekta īstenotāji uzsver: «Cilvēkiem, kas ilgāku laiku pavadījuši citā valstī un nav aktīvi sekojuši likumu vai pašvaldību noteikumu izsludināšanai, varētu nebūt vienkārši sameklēt vajadzīgo informāciju, tāpēc reģionālā koordinatora uzdevums ir kopā ar attiecīgās pašvaldības speciālistiem sagatavot interesentam atbilstošu piedāvājumu par darba un dzīves iespējām.»
Tieši šādu informatīvo atbalstu tiem, kuri no ārzemēm vēlas atgriezties kādā no Zemgales pašvaldībām, sniedz E.J.Paulovičs. Viņš atzīst, ka atbilstoši plānos ierakstītajam katram reģionālajam koordinatoram līdz gada beigām jāsniedz palīdzība vismaz 100 aizbraukušajiem, taču vienlaikus uzsver: «Esmu tikai informatīvais koordinators – ja cilvēki izrādīs interesi, būšu gatavs palīdzēt. Jāsaprot, ka ar vai bez koordinatoriem iedzīvotāju migrācija ir notikusi vienmēr, tāpēc arī tagad nebūs viegli izsvērt, cik liels nopelns tam, ka cilvēks atgriezies Latvijā, ir tieši valsts ieguldītajam atbalstam reemigrācijā.»
Ierakstot «Google» meklētājā vārdus «reemigrācijas plāns», iegūstam virkni informācijas par to, kā šis process pirms dažiem gadiem mūsu valstī jau ir izgāzies, arī VARAM mājaslapā nezinātājam praktiski ir neiespējami sameklēt informāciju par jauno pilotprojektu, tāpat, tikai zinot lapas apakšsadaļas, šādu informāciju var atrast Zemgales Plānošanas reģiona mājaslapā. Arī pārskatot populārākās informatīvās latviešu platformas ārvalstīs, informācijas nav. Visplašākās ziņas atrodamas vien vietnē vietagimenei.lv, kas diezin vai daudziem ir zināma. Vai, jūsuprāt, aizbraukušajiem ir viegli jūs uzmeklēt?
Iespējams, ka reģionālos koordinatorus tiešām vajadzētu vairāk popularizēt, lai mēs kļūtu kā pirmais pieturas punkts tiem, kuri vēlas atgriezties Latvijā. Taču jāsaprot, ka šī jaunā iniciatīva ir tikai attīstības sākumā. Ir pagājuši pirmie darbības mēneši, un mēs nemitīgi cenšamies šo procesu uzlabot. Tas varētu būt viens no maniem nākamajiem darbiem – sadarbībā ar Zemgales pašvaldībām izveidot vienotu informāciju, kas būtu ērti atrodama katras pašvaldības mājaslapā.
Tomēr 30 cilvēki jūs jau ir uzrunājuši.
Jā, un visbiežāk ar e-pasta starpniecību, zvana retāk. Kāds kaut kur mūsu reklāmu ir pamanījis un pēc tam kontaktus iedevis vienam, otram draugam…
Vai jūs varat iezīmēt cilvēka, kurš izteicis vēlmi atgriezties Latvijā, portretu?
Ja es saku, ka mani ir uzrunājuši 30 cilvēki, tad precīzāk būtu teikt – vismaz 20 ģimenes. Tas jau vien parāda, ka visbiežāk par atgriešanos domā ģimenes ar bērniem, arī cilvēki gados. Ģimenes ar bērniem atpakaļ velk vēlme skolot savus bērnus Latvijā, bet pirmspensijas cilvēki savukārt vēlas vecumdienas pavadīt dzimtenē. Mazāk starp viņiem ir gados jaunu cilvēku. Un vēl kāda tendence – ir grupa cilvēku, kas interesējas, bet šobrīd Latvijā atgriezties nevēlas. Ir tādi, kuru plānos Latvija ir pēc gadiem desmit, un arī tas ir labs signāls. Tāpat ir tādi, it sevišķi augsti kvalificēti speciālisti, kuri zina, ka diezin vai atgriezīsies, bet Latvijā vēlas iegādāties īpašumu – lai šad tad te pavadītu laiku.
Savukārt valstis, no kurām vēlas atgriezties, ir Lielbritānija, Īrija, Somija, Itālija, Vācija. Ja skatāmies kopumā, var teikt, ka lielākā daļa no šiem cilvēkiem tomēr vēl taustās – izzina situāciju un apsver: braukt vai nebraukt mājās.
Joprojām galvenais šķērslis atgriezties ir zemais atalgojums mūsu valstī?
Lielākajai daļai, taču ne vienmēr. Šobrīd cilvēks skatās arī uz citiem sociālajiem aspektiem – piemēram, ja, ārzemēs strādājot, darba devējs nodrošina veselības apdrošināšanu, tad viņš to vēlas arī te, tāpat, teiksim, transporta kompensācija. Vienkāršā darba veicējs algu grib no 800 līdz 1000 eiro «uz rokas». Bet bija man arī gadījums, kad vēlmi atgriezties Jelgavā izteica pāris, abi augsti kvalificēti juristi, – viņi pēc 10 gadu prombūtnes grib atgriezties dzimtenē, būtu gatavi to darīt kaut tūlīt, ja šeit varētu nopelnīt vismaz 4000 eiro «uz rokas». Jāatzīst, ka tas līdz šim ir bijis mans grūtākais uzdevums, ko tā arī neesmu izpildījis – neesmu atradis šiem cilvēkiem jurista vakanci ar tādu atalgojumu…
Un pārējiem ir izdevies palīdzēt?
Droši varu teikt, ka uz palikšanu Jelgavā ir atgriezusies kāda kundze no Anglijas. Mums kopā izdevās nokārtot visas nepieciešamās formalitātes un arī atrast viņai vēlamo darbu mazumtirdzniecībā. Šobrīd viņa ir optimisma pilna un par dzīvi nesūdzas. Galvenais atgriešanās motīvs bija pārāk grūtais darbs fabrikā, kas jau sabeidzis veselību, līdz ar to viņai arī nebija lielu ambīciju uz atalgojumu – drīzāk vēlme mierīgi dzīvot savā pilsētā.
Ar citiem aktīvs darbs vēl turpinās – uzturam kontaktus un risinām jautājumus. Daudziem būtiskākais ir bērna iekārtošana izglītības iestādē. Jāsaprot, ka Zemgalē ir 22 pašvaldības un katrā no tām ir savi nosacījumi, tostarp bērna iekārtošanai bērnudārzā. Līdz ar to aktīvi strādājam ar pašvaldībām un mēģinām piemeklēt katram labāko risinājumu. Piemēram, ja bērnu nevar iekārtot dārziņā konkrētā pašvaldībā, skatāmies, vai šāda iespēja ir blakus pašvaldībā. Tāpat arī skolās – ir ģimenes, kuru bērniem valodas barjeras dēļ vismaz sākotnēji skolā būs nepieciešams asistents. Daudzas skolas ir gatavas to nodrošināt, bet arī tas ir process, kas prasa laiku. Tāpat nekustamais īpašums – tikai vienai trešdaļai pēc atgriešanās ir kur palikt, bet divas trešdaļas būtu spiestas meklēt mājokli. Visbiežāk tiek izteikta vēlme īrēt dzīvokli, bet ir arī gadījumi, kad cilvēks vēlas iegādāties īpašumu. Arī tad mana kā koordinatora uzdevums ir piemeklēt atbilstošāko variantu. Vienlaikus jāatzīst, ka tie, kuri domā par īpašuma iegādi, vairumā gadījumu plāno to pirkt, ņemot kredītu, līdz ar to nepieciešama banku iesaiste.
Un kā bankas raugās uz šādu klientu?
Manuprāt, labu darbu paveikusi VARAM, kas jau ir uzrunājusi bankas. Līdz šim ne viens vien aizbraukušais ir saskāries ar zināmām problēmām kaut vai atvērt bankas kontu Latvijā. To nevar izdarīt bez deklarētas dzīvesvietas, tāpat grūtības sagādā ārzemēs nopelnītās naudas izcelsmes pierādīšana, ko bankas pieprasa. Šobrīd ministrija ir guvusi atsaucību no «SEB bankas» un bankas «Citadele», kas jau strādā pie konkrētiem piedāvājumiem klientiem, kuri pēc ilgākas prombūtnes atgriežas Latvijā. Tāpat «Altum», kas īsteno mājokļu garantiju programmu, ir gatava runāt par atbalsta sniegšanu. Iespējas sāk parādīties.
Kā jūs vērtētu reemigrantu finanšu pratību? Vai nemulsina, ka tomēr lielākā daļa, atgriežoties Latvijā, domā par kredīta ņemšanu, labi zinot, ka tieši tas daudzus savulaik pamudināja aizbraukt?
Jāatzīst, ka finanšu pratība daudziem diemžēl nav būtiski uzlabojusies. Neskatoties uz to, ka ārzemēs pelnīts vairāk, tikai aptuveni 20 procenti no visiem ārzemēs strādājošajiem mērķtiecīgi veido uzkrājumus. Lielākā daļa tomēr dzīvo šodienai un nedomā par savu finansiālo situāciju nākotnē. It sevišķi izteikti tas ir gados jauniem cilvēkiem ar zemu izglītības līmeni. To redzu arī kā bijušais skolotājs, satiekot savus agrākos audzēkņus: aizbrauca, nopelnīja naudu, atgriezās, ātri notrallināja un atkal aizbrauca…
Uzkrājumus neveic, bet atgriežoties vēlas uzsākt savu biznesu…
Jā, tieši par to domā lielākā daļa.
Kā jūs varat palīdzēt īstenot šādu vēlmi?
Paredzēts, ka pilotprojekta gaitā tiem, kuri atgriezīsies Latvijā, būs iespēja pretendēt uz grantu uzņēmējdarbības atbalstam 9000 eiro apmērā. Ļoti ceram, ka valdība to tuvākajā laikā apstiprinās un jau rudens pusē grants būs pieejams. Iecerēts, ka Zemgales reģionā atbalstu varēs iegūt četru biznesa ideju uzsākšanai. Protams, lai saņemtu atbalstu, būs jāizpilda virkne nosacījumu. Būtiskākie no tiem – papildus grantam jaunajam uzņēmējam būs jāpiedalās ar pašfinansējumu 4500 eiro, tāpat personai uz to brīdi jābūt deklarētai Latvijā, bet pirms tam vismaz trīs gadus dzīvesvietai jābūt ārpus Latvijas. Protams, biznesa idejas tiks vērtētas, kā arī atbalsta piešķiršanas gadījumā skrupulozi uzraudzīts, lai līdzekļi tiktu izlietoti noteiktam mērķim un sasniegtu konkrētu rezultātu.
Kādu biznesu Zemgalē vēlas uzsākt aizbraucēji?
Šobrīd man ir zināmas vairākas visai konkrētas ieceres – savs autoserviss, dārzeņu audzēšanas bizness, arī viesnīca.
Kāds, jūsuprāt, būs lielākais ieguvums no šī pilotprojekta?
Kā jau teicu – cilvēki aizbrauca un aizbrauks, tāpat cilvēki atgriezās un atgriezīsies ar vai bez pilotprojekta. Taču tas, ko iegūs valsts, pirmām kārtām ir visai plaša informatīvā bāze. Katrs kontakts ar aizbraucēju sākas ar anketas aizpildīšanu, līdz ar to mēs iegūstam detalizētu informāciju par cilvēku, kurš dzīvo ārpus valsts, viņa vēlmēm, problēmām. Līdz šim šādu ziņu mums vienkārši nebija. Domāju, ka jau gada beigās, apkopojot iegūto informāciju, būs iespējams izdarīt būtiskus secinājumus un daudz labāk izprast, kādā virzienā mums pastiprināti jāstrādā, lai Latvijā atgrieztos vairāk cilvēku, nekā aizbrauc.
Foto: Ivars Veiliņš/«Jelgavas Vēstnesis»
14.4 °C,
1.9 m/s,
85.7 % 
14.4 °C,
1.9 m/s,
85.7 %