23.3 °C, 3.3 m/s, 83.7 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāBūves kā laikmeta liecinieces – kompromisu un diskusiju rezultāts
Būves kā laikmeta liecinieces – kompromisu un diskusiju rezultāts
09/01/2009

Diskusija ar pašvaldības Būvvaldes vadītāju Initu Dzalbi, galveno arhitektu Uldi Seržānu un Attīstības un pilsētplānošanas pārvaldes vadītāju Gunitu Osīti, kā arī sarunas ar citiem arhitektiem liecina, ka pirmās mežonīgā kapitālisma slimības arhitektūrā, kad dominē objekti ar lielām pretenzijām, bet mazu arhitektonisko devumu (ne visas būves saucamas par arhitektūru), varētu būt izslimotas. Tas gan pasūtītājiem, gan projektētājiem un būvniekiem ļaus sasniegt nākamo attīstības un izaugsmes pakāpi, kad būve kalpo ne vien kā apjoma un izmaksu, bet arī prestiža un kvalitātes etalons. 

Diskusija ar pašvaldības
Būvvaldes vadītāju Initu Dzalbi, galveno arhitektu Uldi Seržānu un
Attīstības un pilsētplānošanas pārvaldes vadītāju Gunitu Osīti, kā
arī sarunas ar citiem arhitektiem liecina, ka pirmās mežonīgā
kapitālisma slimības arhitektūrā, kad dominē objekti ar lielām
pretenzijām, bet mazu arhitektonisko devumu (ne visas būves
saucamas par arhitektūru), varētu būt izslimotas. Tas gan
pasūtītājiem, gan projektētājiem un būvniekiem ļaus sasniegt nākamo
attīstības un izaugsmes pakāpi, kad būve kalpo ne vien kā apjoma un
izmaksu, bet arī prestiža un kvalitātes etalons. 
Vienlaikus nozares profesionāļi uzsver, ka arhitektūra kā
projektēšanas un būvniecības māksla vērtējama ne tikai kā
kompromisu māksla vien. Tā visos laikos piederējusi pie
pretrunīgākajām, diskutablākajām un relatīvākajām jomām. Proti,
kāds sākotnēji nebaudāms un kritiku izpelnījies vai pārlieku
sarežģīts objekts laika gaitā funkcionālā ziņā var kļūt par ļoti
labu un izmainīt konkrētās vietas auru. Savukārt pēc principa «viss
ģeniālais ir vienkāršs» tapusi ēka vēlāk var izrādīties
nepieņemta. 
Ielūkošanās Būvvaldes ķēķa pusē atklāj trūkumus likumdošanas
sistēmā. Proti, ir maz zonu ar saviem apbūves noteikumiem, kur
paredzēts, piemēram, konkrēts jumta slīpums, izmantojamais
materiāls vai tamlīdzīgi. Galvenais arhitekts tādējādi nereti nonāk
muļķīgā situācijā. Viņš var iebilst pret kādu galīgu aplamību, bet
pasūtītājs var sacīt: citviet arī tā ir un man patīk. Ne vienmēr
profesionālie argumenti tiek ņemti vērā, jo klients ir karalis.
Faktiski līdz šim stingra apbūves noteikumu shēma daudzmaz darbojas
vienīgi zonās ar kultūrvēsturiskā pieminekļa statusu. 
Ar ko tad gadi kopš neatkarības atjaunošanas varētu palikt
Jelgavas arhitektūras vēsturē?
Uldis Seržāns (U.S.): Būtiskākie objekti, kas paliks
pēcnācējiem, vēl tikai taps. Pirmie 10 – 12 bija tukšie gadi, kad
nebija naudas. Nopietnāka būvniecība sākusies tikai pēdējā laikā.
No līdzšinējā nav ar ko īsti lepoties. Būvniecības attīstība
klasiski aizsākās ar tirdzniecības objektiem. Jelgavas centrā tiem
tomēr izdevies panākt individuālus risinājumus. Joprojām var
jautāt, vai «Vivo centru» Pasta ielā vajadzēja vai ne, bet zinu,
cik daudz pūļu šajā un arī citos gadījumos toreizējais galvenais
arhitekts un Būvvaldes vadītājs Arvīds Račinskis ieguldīja, lai
panāktu, ka tirdzniecības centrs nebūtu parasta metāla kaste. Šādā
nozīmē mūsu centra lielveikali ir izdevušies. Arī «Valdekas»
fasādes puse izskatās ekselenti. Šauļu kolēģi atzīst, ka viņiem
cīniņos ar pasūtītāju centrā pārsvaru ņēmušas tipveida būves.
Jelgavā standarta risinājumi atrodas attālāk. 
Viesnīcas un boulinga centra skārda būve pie Ledus halles nav
tas, ar ko lepoties, tas ir sākumposmā būvēts objekts. Savukārt
boulinga centrs un restorāns «Crash», kinoteātra «Zemgale»
rekonstrukcija ir izdevusies. Visu cieņu! 
Inita Dzalbe (I.Dz.): Jā, «Valdekas» centrs profesionāļu vidū
vērtēts pozitīvi, «Pilsētas pasāža» saņēmusi atzinību no
pieejamības viedokļa, bet citādi Jelgavā līdz šim nav bijis
objektu, ko virzīt valsts mēroga konkursiem. Zvejnieku ielā
pieņemami uzbūvēta pirmā jaunā daudzdzīvokļu māja. Arī māja
Kazarmes un Ganību ielas stūrī izskatās labi, vienīgi šai vietai tā
ir par lielu. Būs 4. vidusskolas piebūve. 
Gunita Osīte (G.O.): Pozitīvi attīstās rūpnieciskā apbūve.
Kaut vai industriālajā parkā Aviācijas ielā rūpnieciskās būves
vairs nav tādas kā padomju laikā. Protams, vēriens ir atbilstošs
investoru iespējām. Par tām uzskatāmi liecina Gulbju masīva
projekts. Zvejnieku ielā uzbūvēja skaistu pirmo jauno daudzdzīvokļu
dzīvojamo māju, detālplānojums liecināja, ka veidosies patīkams
dzīvojamais kvartāls. Bet situācija mainījās… 
U.S.: Ir cerības, ka būvniecība turpināsies un kvartāls tomēr
būs. Cits jautājums, vai vieta ir tā piemērotākā šādai
iecerei. 
G.O.: 4. vidusskolas piebūve, Zemgales Olimpiskais centrs,
Valsts ģimnāzijas sporta halle, renovētas mācību iestāžu, slimnīcas
fasāde, atjaunots kultūras nams, reģionālā Pieaugušo izglītības
centra piebūve ir pašvaldības kontā. Viss pārējais, kas saistīts ar
biroju, komercobjektu, daudzstāvu māju, rūpniecisko un citu objektu
būvniecību, ir privātie projekti. Kad plānotāji akceptējuši objekta
atrašanos konkrētajā zonā, Būvvaldes galvenais uzdevums ir sekot,
lai iecerētais būtu iederīgs un pieņemams. 
Taču šo jēdzienu izpratne mūsdienu pasūtītāju vidū ir
stiepjama, turklāt Būvvaldei, ja vien projekts ir atbilstošs
būvnormatīviem, ietekmēšanas sviru īsti nemaz nav.
U.S.: Tieši tā, tas ir smagākais – panākt savu. Turklāt var
diskutēt, vai vienmēr tas ir pareizākais. Vēlāk var izrādīties, ka
tā esam aizlikuši priekšā kāju kam labā nozīmē atšķirīgam un
interesantam.
G.O.: Situācija vairs nav tāda, kā pirms vairākiem gadiem, kad
par vislētākajiem līdzekļiem vislabākajās vietās gribēja būvēties.
Tagad objektu īpašnieki vairāk vai mazāk domā ne vien par izmaksām,
bet arī par prestižu, arhitektonisko kvalitāti. 
Kupi – prodai (pērc – pārdod – red.) ietekme visvairāk
vērojama privātmāju būvnieku vidū celtniecības buma laikā.
Apstākļos, kad katrs pats sev ir arhitekts, kad savu ietekmi
atstājuši cilvēku nepiepildītie sapņi un bērnības ilūzijas, šajā
kategorijā labus piemērus grūti atrast.
Tā notiek, kad nauda iet pa priekšu, bet izpratne
nopakaļ?
G.O.: Strādājot pie jaunajiem apbūves noteikumiem, daudz
diskutējām, vai individuālajos dzīvojamos kvartālos ieviešams kāds
vienots stils. Tomēr atbilstoši normatīvajiem aktiem nevaram
cilvēkiem to pieprasīt. Varam noteikt ierobežojumus stāvu skaitam,
ēkas augstumam un apbūves intensitātei, bet piespiest likt dakstiņu
jumtu, ja cilvēks vēlas kādu citu, nevaram. 
U.S.: Piespiest nevar, bet vismaz pārliecināt mēģinu.
Būtiskākais šī raibuma un disharmonijas iemesls ir pašu cilvēku
mazprasīgums un arī attiecīgas izglītības vai pieredzes trūkums,
skopums apvienots ar tuvredzību. Ir jau tā, ka daudz atkarīgs no
naudas, tomēr tas ir tikai sākumā. Cik cilvēku simtiem tūkstošiem
latu var ieguldīt savas mājas būvniecībā, bet knapinās ar arhitekta
atrašanu! Tā vietā, kad ir iespējas uzbūvēt kaut ko labu un
elegantu, meklē kaktu projektētājus. 
G.O.: Tā ir liela problēma. Pašlaik projektētājiem darba
trūkst, uz visiem šī veida iepirkumiem ir daudz pretendentu, cenas
krīt. Tas pašvaldībai, protams, ir izdevīgi, ja vien varētu zināt,
kas zem kuras firmas slēpjas. Ir firmas, kur faktiski strādā
studenti, un tas nozīmē problēmas. Lai izslēgtu šo iespēju, daudz
nopietnāk jāstrādā, veidojot konkursu nolikumus. Plašākā mērogā
jāsāk runāt un ieviest sodus par laikā nepadarīto vai citiem
mehānismiem, lai mazinātu firmu vēlmi pretendēt uz to, ko tās nevar
izdarīt. Cenu dempingošana pašvaldībai par sliktu nenāk, bet darba
kvalitāte un termiņi gan ir svarīgi. Pārsvarā ar šīm problēmām esam
saskārušies pilsētas infrastruktūras objektos, arī projektējot
pirmsskolas izglītības iestādi. Tagad netrūkst projektēšanas firmu,
kas jāliek teju vai melnajā sarakstā. Tām būtu jāliedz pretendēt uz
pašvaldību pasūtījumiem termiņu kavēšanas un neatbilstošas
kvalitātes dēļ.
Tas acīmredzot pieder pie celtniecības buma sekām, kad
projektētājiem darba bija ļoti daudz un viņi piesaistīja vēl par
«zaļiem» saucamos kadrus. Nu viņi no tirgus vairs negrib
aiziet.
G.O.: Taču tam, kas paraksta dokumentāciju, jāuzņemas
atbildība. Neiebilstam, ka zīmē jaunie, taču rezultātam jābūt
tiešām kvalitatīvam. Ceram, ka diskusijas par Iepirkumu likumu
radīs saprātīgu risinājumu, lai pasūtījumus saņem firmas ar labu
pieredzi un reputāciju.
U.S.: No otras puses – kā lai jaunie tiek pie darba un sevi
parāda? Bet tā ir atsevišķa tēma.
I.Dz.: Nav nekas pret jaunajiem speciālistiem, ja vien viņi
atbilstoši spēj paveikt darbu, viņiem ir labas idejas. Ļaunākais,
ka pēc būtības šīs firmas darbojas kā vidutāji. 
U.S.: Sistēmā kopumā īsti nav kārtības. Līdz šim iepirkumu
organizētājiem pirmajā vietā atbilstoši likumam ir saimnieciski
izdevīgākais piedāvājums, papildus atlases kritērijus nav iespējams
izvirzīt. Bet vajadzētu. 
Kā vērtējat kādreizējā kinoteātra rekonstrukciju, vai šī ēka
«neēdas» ar tirdzniecības centru?
U.S.: No atjaunotajām ēkām tā viennozīmīgi ir labākā Jelgavā,
būs arī nākotnē par ko priecāties. Ir pārdomāts veco un jauno
arhitektonisko paņēmienu savienojums, sintēze. Vecais nav
izpostīts, saglabāts pompozais Staļina laika stils. 
I.Dz.: Kad bija pirmās skices, gan uztraucāmies. Tagad nevar
teikt, ka atjaunotā ēka «ēdas» ar tirdzniecības centru. Pompozums
ir pieklusināts un ēkas sadzīvo, nav disonanses. 
U.S.: Par veiksmīgiem darbiem runājot, noteikti jāmin Uzvaras
parka rekonstrukcija, ko veica pašvaldība. Tagad gaidām finansējumu
Raiņa parka sakārtošanai. Līdzās «Valdekas» centram bija iecerēts
labs projekts, bet tas pagaidām atcelts. Pašreizējos apstākļos
jaunu objektu būvniecību labāk neuzsākt, nevis atstāt nepabeigtu
jaunbūvi.
Vai piekrītat amata brāļiem, kas uzskata, ka īsti laba
arhitektūra rodas laikā, kad noskrējis konveijera vilnis un puse
arhitektu ir bez darba?
U.S.: Tagad patiešām ir īstais laiks, lai rastos idejas.
Starptautiskās pilsētu asociācijas (INTA) eksperti atzina, ka
Jelgavā jūtams pilsētas centrālā elementa trūkums, kas savā ziņā
vērtējams pat labi, jo paver variācijas iespējas. Arhitektu plenērs
par Hercoga Jēkaba laukuma rītdienas risinājumiem bija pirms
četriem gadiem. Vai šajā ziņā ir kas pavirzījies?
U.S.: Turpinām ideju apaudzēšanu, līdz šim līdzekļi ieguldīti
svarīgākās prioritātēs, savukārt finansējuma piesaistei no malas
vajadzīgs laiks un labvēlīgu apstākļu sakritība. Pilsētas centra
izjūtas trūkuma sakne Jelgavai kā pilsētai ar smago pēckara pagātni
meklējama kādreizējos valsts vadītājos, kad pilsētbūvniecība un
infrastruktūra bija atstāta novārtā. Uzdrošinos teikt, ka pirms
kara Jelgava bija skaistākā pilsēta Latvijā, pēc kara toreizējā
Arhitektu savienības priekšsēdētāja Mālmeistara uzdevumā to gandrīz
pilnībā nolīdzināja līdz ar zemi, lai gan, kā liecina kolēģu
fotogrāfijas, ne vien nomalē, pašreizējā Vecpilsētas daļā, bet arī
Rātslaukuma apkaimē bija atjaunojamas un saglābjamas ēkas…
Pēckara periodā un vēlāk mūsu nopostītajai pilsētai atšķirībā no
kaimiņvalsts Lietuvas izvēlētās taktikas neviens nepiešķīra
labvēlības statusu, lai tā ātrāk un aktīvāk attīstītos. 
Par jaunajiem objektiem domājot – pašlaik nopietns un labs
centrs veidojas Pārlielupē – «Valdekas» tirdzniecības centrs, otrā
Rīgas ielas pusē vecā pils, ko rekonstruēs. Tālāk šo posmu sakoptās
apkaimes ielas savienos ar olimpisko centru. 
G.O.: Gribētu oponēt. Jauns centrs tiešām veidojas, bet no
pilsētas attīstības viedokļa tas nav labākais variants, pilsētas
centram jābūt vienam. Arī INTA eksperti, iepazinuši esošo un
topošo, ieteica uzmanīties, lai centrs nepārvietotos uz Pārlielupi.
Viņu skatījumā centrs varētu stiepties no kultūras nama līdz
stacijai, divas artērijas – Pasta iela, kā arī Zemgales prospekts
un Akadēmijas iela. Pašlaik aktivitāte tajās funkcionāli atbilst
centra daļai, kas, protams, vēl jāveido. Nākotnē pie stacijas būs
transporta mezgls. Iespējas šajā zonā ir ļoti lielas. 
U.S.: Arī autoostas teritorijā, kas pašlaik ir ļoti
nepievilcīga, jābūt kādam no centrālajiem objektiem. INTA eksperti
ieteica multimediālo parku. Jāgaida bagātāki laiki… Arī šī
teritorija ir privāta, daudz atkarīgs no zemes īpašnieku
iniciatīvas. Tas, ka Jelgava nav tik dinamiska, savā ziņā ir labi,
jo daudziem lielpilsētas kņada nav pieņemama. No otras puses –
mazākā tirgū investori nav ieinteresēti ieguldījumos un lielāka
iniciatīva jāuzņemas pašvaldībai, lai gan tās funkcijās ietilpst
sabiedriskās nozīmes ēkas. No šīs kategorijas līdztekus pirmsskolas
iestādēm pilsētā prasās lielāka bibliotēka. 
I.Dz.: Atgriežoties pie arhitektoniskajām pilsētvides idejām
un risinājumiem, jāatgādina, ka to meklējumiem aktīvi pievērsāmies
2005. gadā, pat agrāk, kad konkursa, plenēra, simpozija vai līdzīgā
veidā radošā gaisotnē aizsākām meklēt idejas pilsētas galvenā
laukuma, vēsturiskā centra, Vecpilsētas un minēto teritoriju
apkaimes risinājumiem. Decembrī pašvaldības pieaicināti arhitekti
iepazīstināja ar idejām par J.Čakstes bulvāra un Driksas krastmalas
atdzīvināšanu.
Diskusijas un jaunu ideju meklējumi allaž ir īstajā laikā kā
ieguldījums pilsētas nākotnē. Gatavojamies brīdim, kad būs līdzekļi
tālākai pilsētvides attīstībai gan Hercoga Jēkaba laukumā, gan
Driksas krastmalā. Vispirms ir jāsaprot, ko tur vēlamies redzēt, kā
perspektīvā vidi iztēlojamies, jo arī mums pašiem uz to nav
viennozīmīga skatījuma. Tas jādara savlaicīgi, jo mirklī, kad
līdzekļi būs pieejami, nemaldīgi visu izprast un aptvert būs grūti,
pat neiespējami. 
G.O.: Kad nauda būs pieejama, īsā laikā neko nevarēs dabūt
gatavu. Nav teikts, ka idejas pārņemsim pilnībā, bet no katra kaut
ko īpašu, kas pilsētai piešķir savu skatu, varam paņemt. Taču
idejas appelējušas nestāv, tās tiek ņemtas vērā un iekļautas,
izstrādājot gan pilsētas plānu, gan attīstības stratēģiju. Idejas
ar augstāku domas lidojumu uz laiku atbīdītas, bet aizmirstas nav.
Ir svētīgi piesaistīt arhitektus no citām pilsētām, jo ikdienas
darbā esam pārņemti ar rutīnu un pašiem par savas pilsētas
attīstību izveidojies zināms stereotips. 
Pilsētas teritorijas plānojumu izstrādājam 12 gadiem, bet
perspektīvas vīzijas jāskata ilgtermiņā. Plenērā par Hercoga Jēkaba
laukumu drosmīgākajās vīzijās parādījās idejas atklāt skatu uz
ūdeni. Cilvēki uzreiz bija satraukušies, ka viņu mājas nojauks.
Pašlaik tas nav reāli. Tomēr šīm ēkām nebūs saules mūžs. Tāpēc
skatījumam ir jābūt, lai šo ēku vietā nenāktu tādas, kuru laiks
pagājis.