18.5 °C, 3.5 m/s, 73.2 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētā«Ceļā izbaudu mirkli, kas Rīgā paskrien garām»
«Ceļā izbaudu mirkli, kas Rīgā paskrien garām»
13/03/2008

Šķiet, nevar būt spēcīgākas motivācijas ik dienas mērot vairākus kilometru desmitus, kā sajūtas, ka darbs ir sirdslieta. Tieši tā paveicies tirdzniecības centra «Valdeka» direktorei Velgai Romānei. Viņa dzīvo Rīgā, bet strādā Jelgavā.

Daiga Laukšteina
Foto: Ivars Veiliņš

Šķiet, nevar būt spēcīgākas motivācijas ik dienas mērot
vairākus kilometru desmitus, kā sajūtas, ka darbs ir sirdslieta.
Tieši tā paveicies tirdzniecības centra «Valdeka» direktorei Velgai
Romānei. Viņa dzīvo Rīgā, bet strādā Jelgavā.

Vasarā būs trīs gadi, kopš rīdziniece V.Romāne piekrita
izaicinājumam pierādīt sevi jaunā amatā. «Kad attīstīja centru,
bija vajadzīgs profesionāls cilvēks. Pirms desmit gadiem no šāda
piedāvājuma būtu atteikusies, bet tagad tas likās pievilcīgs. Kāpēc
gan nepamēģināt ko jaunu, kāpēc gan ne Jelgavā?» ar smaidu atceras
Velga. Un viņa savu izvēli nenožēlo. Gluži otrādi – darbs patīk,
nav pelēkās rutīnas, toties ir īpašs gandarījums, kad sasniegts
vēlamais rezultāts.

V.Romānes darba diena parasti sākas pulksten deviņos, bet
beidzas 18. Posmu Rīga – Jelgava un atpakaļ «Valdekas» direktore
pie stūres vieglajam auto, nepārsniedzot atļauto ātrumu, mēro
aptuveni 35 minūtēs. Tiesa, tagad gan ceļā pavadītais laiks kļuvis
par kādām piecām minūtēm ilgāks, jo uzstādīti luksofori. «Vairs nav
ātrās braukšanas maģistrāles. Jāpiebremzē.»

Jāsaka gan, ka tādu Rīgas pievienoto vērtību kā sastrēgumus
V.Romānei nav jāpārbauda uz saviem nerviem, jo viņa dzīvo
Pārdaugavā, netālu no «Spices». Savukārt uz lielceļa rīta un vakara
stundās lielāki korķi ir pretējā virzienā, jo vairums tomēr no
Jelgavas brauc uz Rīgu, nevis otrādi.

«Noteikti labāk braucu strādāt uz Jelgavu nekā uz Rīgas centru.
Reizumis tur ir norunāta tikšanās ar kādu kompāniju. Tad vajadzīga
pat stunda, lai sasniegtu galamērķi,» teic V.Romāne.

Uz jautājumu, vai pārbraucieni nav vējā izmests laiks, Velga
atbild ar pārliecinošu: «Nē!» Viņa iemācījusies pa ceļam atpūsties.
«Tā ir atslodze. Pēc noskaņojuma – klausos radio, labu mūziku vai
arī izbaudu klusumu, pārdomāju dažādas lietas. Ne par ko
nenervozēju, kā tas būtu Rīgā, kur ir daudz agresīvu braucēju.
Turklāt ceļš mainās. Vēroju, kas notiek dabā. Piefiksēju, kad lapas
plaukst, cik skaisti izskatās apsniguši koki. Man patīk izjust
gadalaikus, tvert mirkli, kas Rīgā paskrien garām. Arī vakarā
nogurums nav liels.»

Kā vienīgo mīnusu V.Romāne min vietumis nesakārtoto ceļa
segumu.

«Mani pārsteidz rīdzinieku attieksme, ka tikai galvaspilsētā
viss notiek, bet pārējā Latvija ir lauki,» saka Velga. «Tas ir no
seniem laikiem mantots viedoklis. Bet domāšana mainīsies. Cilvēki
jau sāk nopietni izvērtēt, kur izdevīgāk strādāt. Un Jelgavā var
nopelnīt tieši tāpat kā Rīgā.»